Tamada — "Arsenāla" tēvs Augusts Sukuts — un "Arsenāla" rīcības komitejas priekšsēdis Māris Gailis pie galda aicinājuši kinoforuma draugus. Viņi ceļas kājās un teic runas, tikmēr stadions un tā iemītnieki dzīvo savu ierasto dzīvi. Pieci garo distanču skrējēji mēro apli pēc apļa. Ir karsts, gaļas cepēja palīgs ar boržomi glāzēm iziet uz skrejceļa. Pēdējais skrējējs samazina tempu, nonācis iepretim cepēja palīgam, pagriež pret to galvu. Atskan aitas blējiens, un skrējējs skrien tālāk. "Arsenāls" vēl nekad nav ticis veltīts kādai valstij vai cilvēkam — dzīvai leģendai. Šogad tas aizritēs Gruzijas zīmē. Gruzija dzīvo ar sirdi un dvēseli. Gruzīnu kino savdabība rodama tieši tā vieglumā un alegoriskajā stāstījuma intonācijā — temperaments, cilvēciskās vērtības, sirsnība un gaišas bezrūpības apziņa, kas atspoguļota Joseliani filmās, ir tas, ko mēs mīlam. Stadionā iznāk stenda šāvējs un ieņem pozīciju. Atskan komanda. No īpaša mehānisma tiek “palaists” šķīvītis, šāvējs tēmē, šauj garām. Šķīvītis lido atkal, un šāvējs to sašauj. Lido un šauj, šauj un lido... Dzīres stadionā turpinās, no krūkas glāzēs tiek saliets vīns. Vīns, kas darīts Gruzijā, ir prieka matērija, tā atver sirdi. Tamada ceļas kājās un teic runu. Viņam piebiedrojas citi. Izskrien draiski tautas deju dejotāji tautastērpos. Ņipra vadītāja tos vada ar megafona palīdzību. Ritu ritām rit latviešu tautas deju mēģinājums. Melodija kā upe vijas un pāriet gruzīnu tautas dziesmā "Suliko". Runas vīri pie galda ceļas kājās. "Arsenāls" slavina kino tradīcijām bagāto zemi – Gruziju. "Arsenāls" piedāvā atgriezties pie saknēm – Gruzijas kino „zelta laikmeta”, kas aptver laika periodu no 1960. līdz 80. gadu beigām, kad veidojās arī Otara Joseliani kino rokraksts. Otars Joseliani reiz teicis: “Ja būtu iespējams izstāstīt, par ko ir filma, tad to būtu ļoti viegli uzņemt. Tu taču uzņem filmu tieši tāpēc, ka nevari to izstāstīt vārdos.”