“Es gribu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem visos laikos,” tā par savu darbu reiz izteicies Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle. Piemineklis pat padomju laikos ir saglabājis savu īpašo arhitektonisko nozīmi un kļuvis par vienu no izcilākajiem pieminekļiem Latvijas kultūras vēsturē. Ne velti Brīvības piemineklis ir teju centrālais objekts Latvijas neatkarības proklamēšanas dienā, 18. novembrī un citos valstiski nozīmīgos svētkos.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas neatkarības atgūšanas sākās jauna dzīve un pieauga Latvijas iedzīvotāju nacionālā pašapziņa. Valsts sāka atgūties no kara nodarītajiem zaudējumiem, un jau pirmo gadu laikā samērā strauji uzplauka tautsaimniecība un kultūra. Drīz vien pēc neatkarības iegūšanas, 1922. gadā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja celt pieminekli Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem, tāpēc jau 1923. gadā tika izsludināts metu konkurss Brīvības piemineklim. Pēc vairākām konkursa kārtām vairāku gadu garumā, 1930. gadā konkursā triumfēja izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle ar projektu “Mirdzi kā zvaigzne”.

Brīvības pieminekļa celšanā palīgā nāk tauta

Lai gan pieminekļa plāns jau bija izvēlēts un projekts bija gatavs, Valsts prezidents Gustavs Zemgals bija spiests atzīt, ka budžetā nepietiek līdzekļu pieminekļa būvniecībai un vienīgais veids, kā īstenot sākotnējo ieceri, ir lūgt tautas atbalstu. Teju nekavējoties pēc lūguma izplatīšanas, 1929. gadā, sākās plašas ziedojumu vākšanas kampaņas, kas guva ievērojamu iedzīvotāju atsaucību. Tolaik ziedojumiem tika izplatītas īpašas ziedojumu zīmes, organizētas loterijas, pasākumi un balles, bet laikrakstus un citus preses izdevumus pārpludināja reklāmas ar aicinājumiem ziedot pieminekļa būvniecībai. Līdz 1935. gadam tika saziedoti aptuveni trīs miljoni latu – tā bija zaļā gaisma Brīvības pieminekļa būvniecības sākšanai.

Jāpiebilst, ka paralēli Brīvības pieminekļa ziedojumu vākšanas kampaņām norisinājās visai spraiga cīņa par pieminekļa atrašanās vietu. To Brīvības piemineklim meklēja vairāk nekā astoņus gadus.

Tika izskatīta gan Esplanāde, gan Klīversala, gan arī tagadējais Uzvaras un Pils laukums, taču pēc asām diskusijām tomēr nolēma pieminekli celt Brīvības bulvārī – vietā, kur satiekas viduslaiku un jaunā Rīga un kur savulaik atradās kara nopostītais Pētera I piemineklis. Jau 1931. gada 18. novembrī, īpaši svinīgā ceremonijā, Brīvības piemineklim ielika pamatakmeni. Pirmos pieminekļa pamata ķieģeļus ielika tā laika valsts vadība – Alberts Kviesis, Gustavs Zemgals, Kārlis Ulmanis, ģenerālis Jānis Balodis un citas prominentas personas. Līdz ar pirmajiem ķieģeļiem pamatos guldīja arī uzņēmēja Vilhelma Ķuzes dāvināto vara kapsulu ar fakta aktu tās iekšienē, laikrakstus, monētas un Triju Zvaigžņu ordeņus.

Brīvības pieminekļa celtniecība  / Foto: Wikipedia

Milda ir tapusi Zviedrijā, bet Zāle ir spiests uzcelt darbnīcu

Kārlis Zāle bija nolēmis pieminekli radīt dažādās nokrāsās, tāpēc izvēlējās pelēko un sarkano granītu no Somijas.

Lielākās galvassāpes tēlniekam sagādāja tieši Brīvības tēls jeb Milda – bronzas skulptūras atliešanas iespēju Latvijā tolaik vēl nebija, bet tā veikšana citviet izmaksātu pārāk dārgi, tādēļ nācās vien meklēt  alternatīvas skulptūras izveidošanai.

Lai atrastu iespējamos risinājumus skulptūras radīšanai, Brīvības pieminekļa arhitekts Ernests Štālbergs devās komandējumā uz Zviedriju un Vāciju, bet beigu beigās, 1935. gadā, noslēdza līgumu ar zviedru metālmākslinieku Ragnaru Mīrsmēdenu. Mākslinieks Mildu izkala Zviedrijā un tikai pēdējā pieminekļa būvniecības etapā ieradās  Rīgā, lai piedalītos statujas montāžā un uzstādīšanā. Savukārt pārējās figūras tapa tepat Latvijā. Lai tās varētu izgatavot, Kārlis Zāle pat pārbūvēja savu māju un uzcēla darbnīcu deviņu metru augstumā. Sadarbojoties ar citiem tēlniekiem, visas Brīvības pieminekļa apakšdaļā esošās figūras tapa mazākā mērogā, bet pēcāk – oriģinālajā izmērā. Pēc četru gadu ilga darba, 1935. gada 18. novembrī, pieminekli atklāja un iesvētīja.

Brīvības piemineklis 1930. gados / Foto: Wikipedia

Ideju par Mildu gūst no sengrieķu mitoloģijas

Pieminekļa veidols ir īpaši izstrādāts līdzīgs senajām monumentālās arhitektūras formām jeb konkrētāk obeliskam. Zāle īpaši izraudzījās piemineklim slaidu, torņveidīgu formu ar piramīdveidīgu virsotni, kas šajā gadījumā ir Mildas statujas rokās esošās zvaigznes.

Tā kā tēlnieks Brīvības piemineklim bija izraudzījies antīkās pasaules elementus, arī tā galvenais objekts, Milda, ir aizgūts no sengrieķu mitoloģijas.

Pēc sengrieķu uzskatiem brīvības vēstnese ir uzvaras dieviete Nīke – arī Zāle bija nolēmis kā Latvijas neatkarības simbolu radīt tieši jaunu sievieti, kas nes starojošu ideju debesīs. Trīs zvaigznes, ko Milda ceļ debesīs, simbolizē Latvijas vēsturiskos novadus – Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

Foto: LETA

Pieminekļa tornis ir veidots no dzelzsbetona, tā fasāde ir apšūta ar travertīna plāksnēm, bet iekšpusē ir metāla kāpnes ar 126 pakāpieniem. Pieminekļa apakšējā daļa ir veidota no sarkanā un pelēkā granīta, kur izkaltas 13 skulptūru grupas. Četras centrālās skulptūru grupas – Mātes Latvijas; Važu rāvēju; Vaideloša un Lāčplēša skulptūras; četras stūru skulptūru grupas – Tēvzemes sargi; Darbs; Gara darbinieki un Ģimene. Savukārt divi ciļņi pieminekļa aizmugurē simbolizē Dziesmu svētku gājienu, bet tā priekšpuses centrālajā daļā ir iekalts Kārļa Skalbes vēlējums Latvijai - “Tēvzemei un Brīvībai”, savukārt apakšējās daļas priekšpuses malās ir attēlota 1905. gada cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta.

Lai gan pieminekli atklāja jau 1935. gadā, tomēr tas pilnībā tika pabeigts gandrīz vai Otrā pasaules kara priekšvakarā – 1938. gada 17. novembrī.

Tolaik mākslinieki Brīvības pieminekli papildināja ar sīkākajām detaļām – tika pabeigti iekšpuses apmetuma darbi, kāpnes, uzstādīta zaļa stikla gaismas strēle visā obeliska garumā, uzstādītas aizmugures durvis un iestrādāts uzraksts. Pēc darbu pabeigšanas Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš saņēma īpašu apzeltītu pieminekļa durvju atslēgu. Diemžēl mūsdienās nav zināms, kur ir palikusi šī apzeltītā atslēga.

Nojaukšanas plāni padomju laikos un sacerētās interpretācijas

Pēc Otrā pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, piemineklim pienāca grūti laiki. Ņemot vērā, ka tas bija Latvijas neatkarības simbols un valsts nupat bija to zaudējusi, parādījās runas par tā nojaukšanu. Pirmais mēģinājums demontēt Brīvības pieminekli bija jau neilgi pēc kara beigām, 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome ieteica pieminekli nojaukt un tā vietā atjaunot Pētera I pieminekli.

Pastāv uzskats, ka Brīvības piemineklis tolaik palicis neskarts, pateicoties ievērojamajai padomju tēlniecei Verai Muhinai. Viņas dēls apgalvo, ka Muhina esot piedalījusies kādā sapulcē, kurā runāts par Brīvības pieminekļa turpmāko likteni, un, kad esot pienākusi tēlnieces kārta izteikt savu viedokli, Muhina strikti iestājās par pieminekļa saglabāšanu.

Tēlniece to pamatojusi ar to, ka Brīvības piemineklim ir izcila mākslinieciskā vērtība, turklāt tā nojaukšana aizvainotu latviešu tautas vissvētākās jūtas.

Foto: LETA

Teju 20 gadus vēlāk, 1963. gadā, atkal parādījās runas, ka padomju vara kaļ plānus par Brīvības pieminekļa uzspridzināšanu. Taču atkal plāni esot pajukuši, jo varas pārstāvji jau atkal  secināja, ka šāds solis tikai izraisītu spriedzi sabiedrībā. Lai nevajadzētu turpmāk plānot nojaukšanu, padomju laikos tika sacerētas Brīvības pieminekļa nozīmes interpretācijas.

Piemēram, tika teikts, ka Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes simbolizējot trīs Baltijas valstu republikas – Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR; piemineklis esot uzcelts par godu Josifam Staļinam par atbrīvošanu. Atmodas laikā, 1988. gadā, izdotajā enciklopēdijā tika apgalvots, ka Brīvības piemineklis ir celts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga. Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis arī okupācijas laikā saglabāja nemainīgu Latvijas tautas simbola statusu, bet atmodas laikā tas funkcionēja kā viena no nozīmīgākām neatkarības figūrām.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams