"Bez Latvijas grūti dzīvot!" Latviešu skola Maskavā un tās vadītāja, kas 30 gadus dzīvo Krievijā

Ar Antru Levovu mēs satiekamies Maskavā, pie Latvijas vēstniecības ēkas. Toreiz, oktobra vidū, mēs tikai sākām savu braucienu, šķērsojot Krieviju pa Transsibīrijas maģistrāli. Mēs vēl nebijām satikušies ar Sibīrijas latviešiem, tāpēc dzirdēt latviešu valodu Krievijas galvaspilsētā bija interesanti un nedaudz neierasti.

Antra Levova Krievijā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus. Dzimusi Latvijā, padomju gados viņa aizbrauca uz Maskavu mācīties, apprecējās ar savu kursabiedru un palika dzīvot pasaulē lielākajā valstī. Latviešu skolas vadītājas pienākumus Antra pilda kopš 2016.gada. Levova dzīvo Maskavas apgabala pilsētā Čehovā – tur viņa deju studijā strādā ar vietējās ģimnāzijas audzēkņiem.

“Protams, krievi un latvieši nedaudz atšķiras. Tomēr pats galvenais ir tas, ka mēs vienmēr esam atraduši kopīgu valodu. Man šeit nekad nav bijis nekādu problēmu. Es uzskatu, ka, atbraucot uz citu valsti, tev ir jāciena tās kultūra un jāsaprot, ka tu neatrodies savās mājās. Tas pats ir attiecināms uz Latviju – cilvēkiem, kas atbrauc uz šejieni, tā ir jāciena,” savā viedoklī dalās latviešu skolas vadītāja.

Par skolu, kas atrodas gaišās telpās Latvijas vēstniecībā, Antra stāsta ar lielu mīlestību.

- Latviešu skola tika izveidota 1994.gadā. Vai skola tika veidota kā vieta, kur mācīties diplomātu bērniem, vai arī tā bija sava veida dāvana Latvijai, kas nesen atguvusi neatkarību?

- Viennozīmīgi, skola netika radīta vēstniecības darbinieku bērniem, bet gan tiem, kas interesējas, latviešu ģimenēm, kuras dzīvo Maskavā, un visiem tiem, kas mīl Latviju un mūsu kultūru. 

Šobrīd sestdienas skolu apmeklē 44 skolēni. Bērni pie mums brauc ne tikai no Maskavas, bet arī no [Maskavas] apgabala. Šogad brauc pat no Obņinskas - tas ir kaimiņu Kalugas apgabals. Šeit jāsaprot, ka ne visi bērni, ne visi vecāki var atļauties tērēt tik daudz laika ceļam. Pat pašā Maskavā var ar metro stundu braukt. Kopumā mēs varam uzņemt līdz 50 bērniem - mums ir nelielas telpas un vairāk audzēkņu šeit vienkārši neietilps. 

- Tā taču nav klasiska skola ar zvanu un dienasgrāmatām?

- Jā, tā nav klasiska skola. Šeit pat pieaugušie var mācīties, bet tikai tie, kas uz šejieni ved savus bērnus, jo šī skola pirmkārt ir domāta bērniem. Ja arī vecāki vēlas mācīties, tad mēs atrodam vietu un laiku. Šobrīd mums ir arī divas pieaugušo grupas. Galvenais jautājums, ko man uzdod tie, kas vēlas mācīties, ir – cik tas maksā.

Jāuzsver, ka mācības šeit ir bez maksas. Turklāt, pārsteidzoši, bet tieši šogad ir rekordliels skaits jauno latviešu valodu mācīties gribētāju skaits, daudz "jauniņo". Es nezinu, kā šo tendenci skaidrot.

- Kas ir tie cilvēki, kuri, dzīvodami Krievijā, apgūst latviešu valodu?

- Ir ģimenes, kurām saknes ir Latvijā, bet viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir pārcēlušies uz Krieviju. Es taču arī pirms 30 gadiem aizbraucu no Latvijas - mācījos Maskavā, bet pēc tam apprecējos ar savu grupas biedru. Vēl viena kategorija ir cilvēki, kam šeit ir bizness, - viņi atbrauc uz kādu laiku un vēlas, lai bērni neaizmirst valodu, lai viņiem ir saikne ar Latvijas kultūru. Trešā kategorija – tie ir krievi, kas dažādu iemeslu dēļ vēlas mācīties latviešu valodu. Varbūt viņiem [Latvijā] ir draugi vai arī vienkārši ir interese par mūsu valsti. Iespēju robežās mēs pieņemam visus gribētājus. Latviešu valodas apmācība šeit notiek atbilstoši zināšanu līmenim. Valodas lietotājiem ir viena programma, tiem, kuri saprot, bet neraksta, – cita programma. Ir arī bērni, kurus mēs mācām "no nulles". 

Mācības notiek sestdienās, divas reizes mēnesī. Sanākam plkst. 11, dodamies prom plkst.15. Mācāmies latviešu valodu, mums ir arī dziedāšana, zīmēšana maziem bērniem. Vecākie bērni mācās vēsturi. Vēl mums ir priekšmets "rotaļas un dejas". Es nodarbojos ar tautas dejām. Caur kustību var daudz ko iemācīt - šādās nodarbībās bērni ne tikai dejo, bet arī apgūst latviešu valodu. 

- Jūs esat latviete, bet jau sen dzīvojat Krievijā. Kā jūs šeit jūtaties? Vai izjūtat mentalitāšu atšķirību vai ko tamlīdzīgu?

- Protams, jā. Krievi un latvieši nedaudz atšķiras. Tomēr pats galvenais, ka saziņā mēs vienmēr atrodam kopīgu valodu. Man nekad nav bijis nekādu problēmu. Es vienkārši dzīvoju pēc principa, ka, atbraucot uz citu valsti, katram ir jāciena tās kultūra un jāsaprot, ka tu neatrodies savās mājās. To pašu var ieteikt arī cilvēkiem, kuri atbrauc uz Latviju. Ja cilvēks ir kulturāls, izglītots, dzīvo saskaņā ar šiem principiem, tad viņam nevajadzētu būt nekādām problēmām.

- Edgars Bondars, būdams Latvijas vēstnieks Uzbekistānā, intervijas laikā reiz man teica, ka svešatnē dzīvo labi, tomēr ļoti pietrūkst Latvijas rudzu maizes.

- Pilnībā viņam piekrītu! Man arī tās ļoti pietrūkst. Tomēr es priecājos, ka man ir iespējas būt Latvijā - es taču strādāju skolā un vasaras brīvdienu laikā mums ir ilgi atvaļinājumi. Kad mani bērni bija mazi, mēs katru vasaru pavadījām Latvijā.

Bez Latvijas ir ļoti grūti dzīvot. Ja es gadu neesmu bijusi dzimtenē, tad mani sāk ļoti vilkt uz turieni... Godīgi sakot, jo vecāka kļūstu, jo vairāk to izjūtu.

Man Latvijā ir ģimene - mamma, brālis. Esmu dzimusi Alūksnē. Kad  atbraucu atvaļinājumā, es apciemoju radus, paziņas, ciemojos pie draugiem, kas man Latvijā palikuši.

- Jums nav radusies vēlme pārcelties atpakaļ uz Latviju? 

- Vēlēšanās un domas tādas ir bijušas vienmēr, ja godīgi. Ja viss būtu tik vienkārši - man šeit ir bērni, vīrs, labs darbs, kas sniedz gandarījumu, māja Piemaskavā. Esmu domājusi par pārcelšanos. Jokoju, lūk, "nomirt gan braukšu uz Latviju".

Šādas domas vienmēr ir visiem latviešiem, kas dzīvo ārzemēs. Ja kāds teiks: “Nē, es nedomāju par atgriešanos”, neticiet viņam!

Runājot par latviešiem, kas dzīvo Omskā un vēl tālāk... Mums, Maskavas latviešiem, ir daudz vairāk iespēju reizi gadā aizvest savus bērnus uz Latviju nekā Sibīrijas latviešiem - [viņiem] tas izmaksā daudz dārgāk, un tur ir pavisam cita dzīve. Jāsaprot, ka Maskava - tā ir valsts valstī, šeit ir citas finansiālās iespējas.

- Jūs uzturat attiecības ar citiem Krievijas latviešiem?

- Jā. Pie mums bieži brauc, uz Maskavu. Gadās, ka atrodas projekti, sponsori. Saprotams, ka Sibīrijas bērniem brauciens uz Maskavu, Krievijas galvaspilsētu, ir liels notikums. Mēs vienmēr uzņemam ciemiņus. Pagājušajā gadā pie mums bija ciemiņi no Baškīrijas, es iepazinos ar Ilonu Saverasu, latviešu valodas skolotāju, kura no Valmieras pārcēlās uz ciematu Maksims Gorkijs, - viņa ir ļoti laba meitene. Mēs arī uz turieni braucām, uz latviešu kultūras dienām, vadījām meistarklases.

Man ir tāds sapnis - savākt vienkopus visus Krievijas latviešus. Varbūt sarīkot kaut kādu nometni vai apjomīgu pasākumu. Ja tas kādreiz izdosies, es būšu ļoti laimīga.

- Esmu pamanījusi, ka tamlīdzīgi projekti, un it īpaši tie, kas attiecas uz diasporām un kultūras saglabāšanu tālu no dzimtenes, parasti turas uz entuziastiem.

- Laikam tā arī ir. Varbūt no malas šķiet, ka mēs nedaudz esam no citas pasaules. Reizēm mēdz būt, ka kaut kas nesanāk, rokas nolaižas... Tādos brīžos es sev uzdodu jautājumu: "Bet kurš gan cits, ja ne es?" Un tad  saprotu, ka citādi nemaz nevaru. Man tas ir tuvs. Es gribu runāt savā dzimtajā valodā. Jā, dzīvē tā notika, ka aizbraucu. Tomēr cilvēks pats izvēlas savu ceļu.

Daži izvēlas dzīvot Latvijā un neko nezināt par savu valsti. Šeit, Krievijā, ir cilvēki, kas par to, kas notiek Latvijā, zina daudz vairāk nekā daļa Latvijā dzīvojošo cilvēku.

- Nevaru neuzdot šo jautājumu. Šobrīd mēs atrodamies Maskavā, latviešu skolā. Jūs dzīvojat Krievijā jau 30 gadus, ne tikai runājat latviski, bet arī mācāt latviešu valodu citiem. Tajā pašā laikā noteiktas organizācijas Latvijā iestājas pret pāreju uz mācībām latviešu valodā. Kā jums šķiet, kāpēc tā notiek?

- Es nezinu. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Es uzskatu - jo vairāk valodu zini, jo labāk tev. Cilvēka smadzenes attīstās tad, kad tās ir nodarbinātas. Ja cilvēks vēlas iemācīties kaut ko jaunu, piemēram, jaunu valodu, no tā viņam būs tikai labāk. Tas viss ir atkarīgs no audzināšanas līmeņa, no vides, kurā atrodas cilvēks, no citiem faktoriem.

Varu pastāstīt piemēru no savas ģimenes. Mana vecmāmiņa dzīvoja Krievijā, Pleskavas apgabalā. Apprecējās ar latvieti, pārcēlās uz Latviju, kur iemācījās latviešu valodu, rakstīja latviešu valodā. Viņa saprata, ka dzīvo šajā valstī, cienīja to. Nebija nekādu problēmu. Es, piemēram, ar viņu tikai latviski sarunājos, lai arī ar citiem tuviniekiem viņa kontaktējās krieviski.

 - Antra, ko jūs, kā Krievijā dzīvojoša latviete, gribētu novēlēt mūsu valstij gadā, kad Latvija svin simtgadi?

- Simtgade ir tāds vecums – no viens puses ļoti maz, bet no otras puses ļoti daudz. Ja šos simts gadus pārrēķina dienās, tad sanāk milzīgs skaitlis... Es gribētu novēlēt, lai nākamos simts gadus Latvijā valdītu miers, lai valsts plauktu un neaizmirstu arī par mums - latviešiem, kuri atrodas tālu.

Atgādinām, ka projekta "Koferis. Stacija. Krievija" gaitā mēs ne tikai aprakstījām savu 18 dienas ilgušo ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli, bet kontaktējāmies arī ar dažādiem cilvēkiem - gan Sibīrijas latviešiem, gan parastajiem Krievijas iedzīvotājiem. Pats interesantākais vēl ir priekšā. Sekojiet līdzi projekta publikācijām portālā TVNET katru nedēļu.