Trīs dienu ceļojumā uz Berlīni es principā devos ar trīs uzdevumiem: apēst kebabu, padzert alu publiskās vietās (jā, to tur drīkst darīt) un apskatīt Reihstāgu. Pirmos divus uzdevumus izpildīju teicami - reizes trīsdesmit četrdesmit – bet Reihstāgu gan apskatīju tikai vienu reizi, tomēr tā pamatīgi, kā kārtīgs tūrists ar paplestu muti.

Reihstāga jeb Vācijas Bundestāga ēkā iekļūt nav nemaz tik vienkārši. Ir jāiziet vesela procedūra, sākot ar iepriekšēju pieteikšanos un rakstiskas informācijas sniegšanu par sevi, un beidzot ar mežonīgas rindas izstāvēšanu un metāla detektoru procedūru. Tas tā kā būtu saprotams, jo arī Latvijā Saeimas ēkā iekļūt tā vienkārši no ielas nav iespējams. Kā zināms, arī ar bruģa palīdzību iekļūt tur nav iespējams. Bet, iepriekš piesakoties, droši.

Reihstāga ēkā (ērtības labad izmantošu ēkas vēsturisko nosaukumu) pašlaik atrodas Bundestāgs jeb parlamenta apakšpalāta, kas 1949. gadā nomainīja Reihstāgu un ēkā atrodas kopš 1999. gada. Savukārt pašas ēkas būve tika sākta 1884. gada 9. jūnijā - neilgi pēc Vācijas unifikācijas 1871. gadā, un ēka tika pabeigta pēc desmit gadiem – 1894. gadā. No stikla un tērauda veidotais ēkas kupols tajā laikā bija inženierijas brīnums, tomēr, ņemot vērā, ka tajā atainojās arhitektūras stilu eklektika, izpelnījās arī kritiku.

Vien 1916. gadā virs ēkas galvenās ieejas tika uzstādīti ikoniskie vārdi "Dem Deutschen Volke" (Vācu tautai), kas to rotā joprojām un noteikti priecē katru vidējo vācieti, tāpat kā katru vidējo latvieti priecē uz Brīvības pieminekļa kaltie vārdi "Tēvzemei un Brīvībai". Vēži tie paši, kulīte cita.

Foto: Olga Tuča

Lieliem soļiem ejam uz priekšu. Mēnesi pēc Ādolfa Hitlera iecelšanas par Vācijas kancleru 1933. gada 27. februārī Reihstāgs ņēma un nodega. Vainīgi, protams, bija komunisti, tomēr visu šo ugunsnelaimi joprojām apvij mistērija, jo, pašsaprotami, šāda lieta varēja kalpot kā lielisks propagandas rīks nacistu rokās. 20. gadsimta otrajā pusē ēka piedzīvoja vairākas daļējas rekonstrukcijas, līdz 1999. gadā kļuva tāda, kādu mēs to redzam šodien.

Protams, iespaidīgākais un tūristu kārotākais mērķis ir ēkas stikla kupols, kas ļauj tādā kā kompaktā veidā iepazīties ar vairākiem Berlīnes nozīmīgākajiem objektiem. Jāsaka, ka patiesi ir vērts izstāvēt kādus trīspadsmit kilometrus garo rindu (garāka rinda bija tikai pie “Mustafa” kebaba), lai nokļūtu Reihstāga ēkā. Rinda uz priekšu virzās apbrīnojami ātri, tāpēc nepaspēj ne izlasīt Vikipēdijas ierakstu par Reihstāgu līdz galam, kad jau krāmē dzelžus kastītē un soļo caur metāla detektora vārtiņiem, cerot, ka tas nesāks brēkt.

Kad procedūra ir paveikta, tiek atlasīts bariņš vēl tādu pašu tūristu, un visi pulkā kā aitas tiek virzīti uz galveno ieeju ēkā. Tur visi uzreiz tiek ievesti milzīgā liftā, kas nogādā pulku līdz kupolam. Citur iet nav ļauts, lai nejauši neiztraucētu Merkeli strādājam.

Foto: Olga Tuča

Pie ieejas kupolā pēc pieprasījuma tiek izsniegti tādi kā kasešu atskaņotāji vai diktofoni. Izrādās, ka tie ir audio gidi. Tātad, to var pakārt kaklā, ausīs ielikt austiņas un tas tev stāstīs visādu vēsturi. Protams, es, piemēram, aparātu sākumā gandrīz salauzu, jo netiku gudrs, kā to ieslēgt. Klusums un klusums austiņās, spaidi pogas, cik stipri vien gribi. Sakratīšana un labi nemērķēts trieciens ar dūri pa to arī nepalīdzēs, goda vārds. Jau sabaidījos, ka informācija būs jāgūst lasot, kad pēkšņi aparāts pats ieslēdzās un sāka runāt. Izrādījās, ka tas ar radioviļņu palīdzību vai kaut kā tamlīdzīgi uztver vietu, kur tu atrodies, un runā tikai tad, kad tu esi nonācis pie vajadzīgā objekta. Tas ļauj bez bēdu soļot uz priekšu un neuztraukties par to, ka palaidīsi kaut ko garām vai saputrosi objektus.

Un soļot tur pietiek kur. Lai tiktu līdz kupola augšai, pa spirālveidīgu celiņu vien ir jāiet divas stundas, kamēr gids ausī tev čukst zināšanas par katru māju, kas redzama ārpusē: tur televīzijas tornis, kur notika tas un tas, rau, sazin kāda māja, kur dzīvoja tas un šitas, lūk, kanāls, kur kuģoja kaut kas, pavei, karogi, kas simbolizē šo un to. Un tā līdz pašai augšai. Ja iesi par ātru, tad gids pārtrauks stāstīt par vienu objektu un uzreiz sāks runāt par citu. Eh, augstās tehnoloģijas ir cilvēka dzīvi padarījušas tik ērtu.

Foto: Olga Tuča

Pašā kupola zenītā redzams pats interesantākais – caurums. Jā, kupola virsotne ir caura, un pa to krīt iekšā viss, kas mēdz no gaisa krist. Bet uz galvas nemaz netrāpa, jo iekrīt caurumā, kas izveidots grīdā. Man, protams, pamatīgi paveicās ar laikapstākļiem, tāpēc varēju paplestu muti vērot, kā caurumā gāžas lietus. Tālākais nokrišņu liktenis gan ir miglā tīts.

Kad kupola inženierija un apkārtnes objektu vēstures detaļas ir izzinātas, ieteicams doties lejup, lai paviesotos uz Reihstāga ēkas jumta terases. Tur var aplūkot brīnišķīgās statujas, kas rotā ēkas stūrus, kā arī pavērot kāda bezbailīga vīra mākslas darbu, kurā tas attēlojis pats savu vārdu un, šķiet, dzimšanas vietu: “Астрахань Макаров”. Tas svešumā nokļuvušajiem latviešiem varbūt liks kaut uz brīdi sajusties kā mājās.

Foto: Olga Tuča

Pēdējais, ko patiešām ir vērts apskatīt, dodoties ārā, lai novērtētu pašu ēku no attāluma, ir slavenie Vācijas parlamenta zilie sēdekļi, kas apskatāmi no augšas caur stiklu. Kā vēsta audiogids, Bundestāgā tiek piekopta caurspīdīga politika, tāpēc ikvienam ir iespēja vērot sēdes un likumu pieņemšanas un visādi citādi valstiski svarīgas lietas. Dzirdēt, pašsaprotami, neko nav iespējams, tomēr vērot pakaušus gan var cik uziet.

Tualeti, zināms, Bundestāgā nebija iespējams atrast, tāpēc steidzos ātrāk prom. Tomēr prieks, ka manā mūža izdarāmo lietu sarakstā izdevās ievilkt ķeksi pie Reihstāga ēkas. Varena ēka. Pilnīgi elpa aizraujas, kad nostājies tās pakājē. Spēju tikai iztēloties, kas darītos Vecrīgā, ja Ulmanim izdotos realizēt savus plānus un sacelt līdzīgus monstrus arī tur. Bet tas jau ir cits stāsts.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams