FOTO: Jānis Škapars/TVNET, Dainis Kārkluvalks "Talsu Vēstis"

“Vecā kaluma inteliģence, kādu reti vairs var sastapt.” Tā Hariju Astru – ievērojamā padomju laiku disidenta Gunāra Astras brāli, un viņa dzīvesbiedri Martu Niedru raksturo tie, kas viņus pazina. Piektdien, 22.marta pēcpusdienā abi sirmgalvji savās mājās Vandzenes pagastā “Ceļniekos” tika aplaupīti un brutāli noslepkavoti. Vietējie stāsta, ka viens no dubultslepkavībā aizdomās turētajiem jau iepriekš terorizējis sirmgalvjus un draudējis nodedzināt viņu mājas.

Ceļš uz Vandzenes pagasta Iģeni šķiet nebeidzami tāls un līkumains. Pavasaris atklāj nepiesegtu Latvijas lauku īstenību – pussagruvušas ēkas, nomaļas pastkastītes, nabadzību. “Ceļnieku” mājas atrodas mežmalā, nomaļā vietā – līdz Vandzenes pagasta centram pa grants ceļu cauri laukiem, pļavām un mežiem jāmēro vairāki kilometri.

Laimīgās Astru mājas

Astoņdesmitajos gados 1925. gadā dzimušais Harijs Astra iegādājās pussagruvušu muižas nabagmājas klēti, ko atjaunoja pats savām rokām, pārvērošot burvīgā namā, kurā vadīt laimīgu dzīvi. Pagalmā Harijs un Marta izveidoja jaunākā brāļa Gunāra Astras piemiņas vietu, kurā vairākas reizes gadā pulcējās Astrām tuvi cilvēki un domubiedri. Lai gan Harijam bija 94 gadi, viņš daudz lasīja, interesējās par politiku un piedalījās sabiedrības dzīvē – tikai dažas dienas pirms traģēdijas “Latvijas Avīzē” bija publicēts viņa viedoklis par Uzvaras pieminekli Rīgā.

Ir pilnīgs klusums, tālumā kliedz dzērves. Nams joprojām glabā cilvēcisku siltumu – pagalma sūnās šķiet manāmi pēdu nospiedumi. Pirms dažām dienām te rosījusies allaž darbīgā Harija sieva Marta. No Astru nama cauri pagalmam uz baltu namiņu mežmalā ved labi iestaigāta taka. Šajā namā dzīvo 83 gadus vecās Martas vecākā māsa Ausma. Šobrīd te neviena nav.

Tieši šajā namā ilgu laiku mitinājās viens no slepkavībā aizdomās turētajiem – 1962. gadā dzimušais Aigars, kurš policijai bija zināms kā vietējais pļēgurs. Vīrietis vairāk nekā deviņdesmit gadus vecajai, vientuļajai sirmgalvei palīdzēja tikt galā ar saimniecības darbiem.

Brīžam kundze par dzērāju sūdzējusies, sakot, ka viņas dzīve ir briesmīga, brīžam, kad Aigaram bijuši ilgāki skaidrības periodi, slavējusi viņu kā labu palīgu.

15

Blakus baltajai mājai, kas meža ielokā izskatās kā no pasaku grāmatas, sakrautas perfekti taisnas malkas grēdas, apkārtne sakopta.

Māja, kurā dzīvoja Aigars ar iesauku Melnais - viens no sirmgalvju slepkavībā aizdomās turētajiem

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr piektdienas vakarā pamatīgā alkohola reibumā, notriepies asinīm, Aigars, kuram bijusi iesauka Melnais, Talsos klejoja gar spēļu zāli un stāstīja, ka piedalījies slepkavībā.

Pudeles brāļi, kuri dzirdēja šausmu stāstu, piezvanīja policijai, kas drīz vien aizturēja arī otru slepkavībā aizdomās turamo – 1991.gadā dzimušo Jāni, kura dzīvesveidu vietējie raksturo “no cietuma uz cietumu”. Vandzenieši no viņa baidījušies, jo iedzēris viņš bijis nevaldāms.

15

Iepriekšējā nedēļā abi ilgstoši dzēruši, bet liktenīgajā piektdienas vakarā izsaukuši taksometru un devušies turpināt uzdzīvi Talsu spēļu zālē. Kad iespējamos slepkavas aizturēja, viņiem konstatēja vairāk nekā trīs promiļu reibumu. Izmeklēšana turpinās, un lietas apstākļi tiek noskaidroti.

Pārāk uzticējās cilvēkiem...

Vienā no tuvumā esošajām mājām valda biedējošs tukšums, otru māju saimnieki iznāk pretim, bet atsakās runāt. Vandzenes pagasta pārvaldē mums stāsta, ka Astras dzīvojuši noslēgti, palīdzību nav prasījuši un sociāls atbalsts viņiem bijis vajadzīgs tikai pēdējā laikā. Atjaunotajā Vandzenes kultūras namā mūs sagaida Anita Lasenberga – bijusī Iģenes iecirkņa priekšniece un Valda Landiša - Astru ģimenes tuva draudzene.

“Tas nevar būt!” Tāda bijusi Valdas kundzes pirmā reakcija, uzzinot par notikušo. Arī Anita ilgi nespējusi noticēt, ka baisā slepkavība notikusi klusajā Vandzenes pagastā. Viņa Astras zina kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad inteliģentais pāris no Rīgas pārcēlās uz nomaļo lauku nostūri.

“Atsaucīgi, gaiši, inteliģenti, izpalīdzīgi, pateicīgi...”  Kundzes meklē labos vārdus, lai raksturotu Hariju un Martu – cilvēkus, kuri mazajā Iģenē savās mājās bija radījuši mazu kultūras saliņu.

Starp grāmatām un senām lietām, Martas skaisti iekoptajā dārzā abi vadīja laimīgas vecumdienas.

15

Pirms dažiem gadiem, būdams jau 90 gadu vecs, Harijs pārdeva automašīnu, jo nedzirdēšanas un neuzmanības dēļ bija iekūlies nelielos negadījumos. “Ar mašīnu vairs nebrauca, bet grāmatas lasīja,” saka Valda. Martas kundze bijusi Harija – stingra, mazrunīga, rāma, liela auguma vīra - pretstats: smalka, enerģiska, runīga.

Marta Niedra 2018. gada septembrī

FOTO: Dainis Kārkluvalks, laikraksts "Talsu Vēstis"

No abiem burtiski starojis mūsdienās reti sastopams aristokrātisks miers, viedums, spēks un ticība labajam. “Ja iepazini, ielipi kā medus podā,” vēlāk telefonsarunā saka laikraksta “Talsu Vēstis” žurnāliste Ilze Kārkluvalka.

Valda un Anita spriež, ka Astras pārlieku uzticējušies cilvēkiem. Valdas kundze saka, aizdomās turēties jau pirms laba laika bija “apsēduši”  Martas māsu Ausmu un, iespējams, terorizēja veco kundzi, atņemot pensiju. Valda stāsta, ka Marta gribējusi “atbrīvoties no dzērājiem”, bet vairāk nekā deviņdesmit gadus vecajai Ausmai lauku saimniecībā bijusi vajadzīga palīdzīga roka.

Dzērāji teikuši: “Ja daudz uzstāsies - nodedzināsim kā vienu, tā otru māju.”

15

Savukārt, kad Anita pirms divām nedēļām zvanījusi Martai, tā teikusi, ka Aigars nedzerot, gatavojot viņas māsai pusdienas un viss esot kārtībā.

Abi dubultslepkavībā aizdomās turamie ir vandzenieši, kuriem jau sen ir slikta slava – kaušļi, dzērāji, ar noziedzīgām nosliecēm. Kundzes uzskata, ka vecākais – Aigars ir pārāk mazdūšīgs, lai būtu iniciators.

“Teicu, ka tur apkārtnē ir vientuļas mājas, kurās dzīvo pensionāri, – varbūt viņi vēl kaut ko ir izdarījuši,” ieminas Anita Lasenberga.

15

Vecākais no Astrām

Harijs Astra, pasaulē nācis Latvijas brīvvalsts sākuma gados, pēdējos desmit gadus dzimto Rīgu vairs neapmeklēja – viņš dzīvoja starp grāmatām, atmiņām un Kurzemes rimto dabu. Astru ģimenē viņi bija trīs brāļi: Harijs - vecākais, Gunārs - vidējais, Leonīds - jaunākais.

“Tajās dienās, kad mūsu karogs lepni un brīvi plīvos pār Latviju, es būšu jūsu vidū. Tautas vienībā — Latvijas dzīvība.” Tā savā pēdējā vēstulē brālim Harijam rakstīja Gunārs Astra. Tieši pateicoties Harija ilgi glabātajām brāļa vēstulēm, pērnā gada rudenī iznāca Baibas Šābertes grāmata “Gunārs Astra. Sirdsapziņas cietumnieks”. Grāmata atvēršanas svētkus septembra nogalē piedzīvoja Harija mājās “Ceļnieki”.

Harijs Astra 2018. gada rudenī 94 gadu vecumā grāmatas atvēršanas svētkos

FOTO: Dainis Kārkluvalks, "Talsu Vēstis"

Pasākumā, kurā Harijs “Ceļnieku” mastā pacēla Latvijas valsts karogu, piedalījās arī žurnāliste Ilze Kārkluvaka. Viņu ar Astru pāri kopā saveda gadījums pirms vairākiem gadiem. Harijam tovasar dārzā iedzēla irsis, vīram sākās alerģiska reakcija un kļuva slikti ar sirdi. Mediķi pa līkumainajiem lauku ceļiem attraucās zibens ātrumā un viņu operatīvā palīdzība izglāba Hariju. Astras bija tik pateicīgi dakteriem, ka uzrakstīja sirsnīgu vēstuli “Talsu Vēstīm”. Tā vārds pa vārdam, un Harijs reizēm sāka sūtīt redakcijai vēstules, kurās izklāstīja savu viedokli par notikumiem. Nevis tās – šķībi greizi uz saņurcītām lapiņām sarakstītās, kas dzen izmisumā reģiona avīžu redakcijas, bet gan kodolīgu, asprātīgu un aktuālu viedokli, rakstītu glītā, labi salasāmā rokrakstā.

“Kad pienāca akurāta, glīti noformēta vēstule, es jau zināju, ka tā ir no Harija,” atceras Ilze.

15

Vēlāk jau viesojoties pie Astrām, viņa abus atceras, kā erudītus, aizraujošus sarunu biedrus, kuru garīgā un intelektuālā bagāža izraisīja lielu cieņu. “Viņi nekad nerunāja sadzīviski piezemēti un tukši – nesūdzējās par dzīvi un tamlīdzīgi,” atceras Ilze. Harijs runājis maz, bet viss, ko viņš teicis, bijis iedvesmojošs un būtisks. Savukārt Martiņa spējusi ar savu čalošanu piepildīt visu māju.

Martas kundze pie piemiņas zīmes Gunāram Astram

FOTO: Dainis Kārkluvalks, "Talsu Vēstis"

Ilze saka, ka Astras nekad neesot bijuši turīgi. Harijs agrākos gados strādāja par zemes ierīkotāju, Marta bija vienkārša skolotāja.

Māju abi uzcēla un dārzu iekārtoja savām rokām, kā Harijs smējies, “lēni pīpējot”.

15

Pēdējā tikšanās reizē, vēlā 2018. gada rudenī, Ilzi ar dzīvesbiedru abi sagaidījuši ar vislielāko sirsnību. Harijs juties saguris, bet Martas kundze “kā bitīte” rosījusies un cienājusi ciemiņus.

"Domāju, ak vai, viņai pie deviņdesmit, bet viņa mūs tik sirsnīgi apčubina!"

15

Ilgus gadus strādājot novada laikrakstā un dzīvojot laukos, Ilze labi zina kādu būtisku problēmu, proti, nomaļās viensētās pārsvarā dzīvo vientuļi, veci cilvēki, kuriem piecīšus diedelē vietējie pļēguri. Nav jau noslēpums, ka daļa no tiem, kas darbaspējīgā vecumā dzīvo nomalē, ir grādīgo cienītāji. Žurnāliste norāda uz “sērgu”, kas izplatās laukos, – vecie cilvēki ir neaizsargāti, jo nav zināms, kurā brīdī nekaitīgais dzērājs pārvēršas varmākā.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO