Pēdējās dienas nerimstas šūmēšanās par un ap Deglava tilta kritisko stāvokli, tomēr tam nevajadzētu novērst uzmanību no vēl kāda būtiska fakta – Rīgā ir tikai kādi divi tilti, uz kuriem uzbraucot nerodas sajūta, ka šis būs pēdējais brauciens mūžā.

Nav skaidrs, ar kādu burvestību palīdzību joprojām turas kopā Brasas tilts, Zemitāna tilta apakšā izveidojušos stalaktītus drīz varēs sākt pētīt ģeologi, bet no Vanšu tilta lidojošās atlūzas un slēgtās kāpnes nevienu vairs nepārsteidz, jo pēdējo gadu laikā jau pierasts, ka vietas, kurām nepieciešams remonts, vienkārši tiek apklātas ar plēvi, lai tās nevarētu redzēt. Prom no acīm – ārā no galvas, tās trepes taču var vienkārši nelietot, kur problēma?

Pēc šīs pašas analoģijas skaidrs, ka ar plēvi vajadzētu apklāt arī Deglava, Brasas, Zemitāna un ko nu tur daudz – arī Salu tiltu, kura remonti vienmēr šķituši apšaubāmas kvalitātes, savukārt Gaisa tiltu vajadzētu vienkārši nokrāsot zaļā krāsā un izmest ārā, jo no mūsdienu infrastruktūras vajadzību skatpunkta tas drīzāk atgādina svešvalodā runājošu vīrieti treniņtērpā, kurš stacijas tunelī prasa cigareti.

Galvaspilsētas vadība desmit gadus ieguldījusi milzīgus līdzekļus sava elektorāta labsajūtas nodrošināšanā, atstājot novārtā infrastruktūras uzturēšanu darba kārtībā, nemaz nerunājot par tās modernizāciju. Skaidrs, ka šāda prioritāšu izvirzīšana pilnīgi mierīgi var darboties pirmos četrus domes sasaukuma gadus un nodrošināt pārliecinošu balsu vairākumu nākamajās vēlēšanās. Acīmredzot tā ir funkcionētspējīga arī mandātu pārsvara iegūšanai pēc vēl četriem gadiem, tomēr šo uzvaru cena ir tāda, ka Rīga ir sākusi brukt kopā vārda vistiešākajā nozīmē.

Iedzīvotāju neapmierinātība aug ģeometriskā progresijā, un “tāpēc, ka krievs” kārts lēnā garā no kreiča dāmas pārvēršas par pīķa devītnieku, tāpēc diezgan skaidrs, ka pēc vēl diviem gadiem domes vēlēšanās iegūt absolūto pārsvaru, lai turpinātu iesākto, vairs neizdosies. Ko iesākt? “Hei, Eiropas Parlament – мес яу накам!”

Atgriežoties pie Deglava tilta  – Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis pieņēma ļoti loģisku un atbildīgu lēmumu tiltu slēgt. Slēgt, principā, līdz brīdim, kad kāds būveksperts būs gatavs ar savu parakstu apliecināt, ka ar tiltu viss ir kārtībā, tas ir pilnīgi drošs satiksmei un tilta sabrukšanas gadījumā būs kāds, kurš gatavs par to uzņemties pilnu atbildību. Tavu brīnumu – neviens šāds eksperts vēl nav pieteicies. Ir vien kāds mistisks “sertificēta Rīgas Tehniskās universitātes profesora slēdziens”. Kas ir šis profesors, kāda ir viņa kvalifikācija un cik iespaidīgai pasaules līmeņa pieredzei viņam jābūt, lai vienpersoniski varētu pieņemt šāda mēroga atzinumus – nav īsti skaidrs.

Tilts ir slēgts, bet Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vadims Baraņņiks tēlo apaļu idiotu, kurš nesaprotot, kādus tad īsti tilta drošību apliecinošus dokumentus Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB) vēlas saņemt. “Atslābsti, Ķuzi – mums viens RTU profesors teica, ka tilts ir kārtībā, tā ka viss chill.”

It kā esošā situācija, kurā par traģēdijas novēršanu jārūpējas Valsts policijai, nevis par to tieši atbildīgajām instancēm, jau pati par sevi nebūtu galēji absurda, Baraņņiks nolēma iet vēl tālāk, paziņojot: ja reiz Valsts policija tiltu slēdza, tad lai paši arī organizē satiksmi. Gara acīm jau iztēlojos, kā policisti uz skārda plāksnēm zīmē ķieģeļus un bultas, lai pēc tam uz savu galvu izvietotu pilsētā paštaisītas ceļazīmes. Tikmēr citi policisti pārplāno sabiedriskā transporta maršrutus un iekārto jaunas pagaidu pieturvietas. Visa pilsēta dzīvo pilnīgā saskaņā.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams