ASV un Irānas attiecībās jau atkal ir jūtami pieaudzis saspīlējums un Tuvajos Austrumos ir palielināta ASV militārā klātbūtne. Vai mēs varam sagaidīt jaunu karu?

Kas ir JCPOA un kas ir noticis pēdējās dienās?

Lai gan Irānas jautājums ir jau mūžsena tēma gan Tuvo Austrumu, gan arī pasaules politikā, tomēr pēdējā mēneša laikā ir bijis iespējams novērot pieaugošu saspīlējumu Teherānas attiecībās ar tās lielo starptautisko pretinieku – Amerikas Savienotajām Valstīm.

Jāatceras, ka vēl pagājušogad, 2018. gada 8. maijā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par ASV izstāšanos no Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) jeb «kodolvienošanās». Nezinātājam – JCPOA ir starptautiskais līgums, kurš regulē Irānas kodolambīcijas. Paskaidrošu – līguma ietvaros ir ietverti nosacījumi, kurus Irānai ir nepieciešams ievērot, lai ierobežotu tās iespēju iegūt kodolieročus.

Jautāsiet, kādēļ Irānai kam tādam piekrist? Lieta tāda, ka minētās valsts ekonomika jau ilgstoši ir cietusi no ekonomiskām sankcijām un minētā vienošanās ietver iespēju Teherānai piekļūt globālajai pasaules ekonomikai. Tas savukārt paver gan iespējas pārdot naftas (un citus) resursus globālajos tirgos, gan investīciju piesaistes iespējas un citus ekonomiskus labumus. Principā iespēju tās ekonomikai attīstīties bez ārējiem ierobežojumiem.

Loģiski, ka ASV izstāšanās no «kodolvienošanās» izraisīja asu Teherānā esošā režīma kritiku un diplomātiski lika draudēt, ka Irāna no vienošanās arī izstāties nekautrēsies. Tiesa, nekautrēsies tad, ja pašreizējās situācijas ietvaros tās ekonomiskās vēlmes netiks nodrošinātas. Galu galā iemesls, kāpēc tā piekrita atteikties no mēģinājumiem kodolbruņoties, bija tieši vēlme iegūt ekonomiskus ieguvumus.

Tā izvirzīja sava veida maigo ultimātu Eiropas Savienībai nodrošināt tādus apstākļus, lai Irāna varētu piekļūt globālajai ekonomikai par spīti sankcijām. Vienlaikus valsts sāka veidot tuvākas attiecības arī ar ASV tradicionālajiem pretiniekiem – Krieviju un Ķīnu.

Tomēr gadu vēlāk ES veiktie pasākumi ir izgāzušies un Irānas ekonomiskā situācija ir tikai pasliktinājusies.

Jāatgādina, ka maija sākumā ASV pārtrauca tās sniegtos naftas tirdzniecības aizlieguma izņēmumus (waivers) valstīs, kuru ekonomika ir atkarīga no šo produktu importa. Kā piemērus var minēt Ķīnu, Indiju, Turciju, Japānu, Dienvidkoreju, Taivānu, Turciju, Itāliju un Grieķiju. Ja šīs valstis pirks naftu no Irānas turpmāk, tad tām būs jāsaskaras ar ASV noteiktajām sankcijām. Vienlaikus Trampa administrācija ir piemērojusi jaunas sankcijas Irānas tērauda, alumīnija, dzelzs un vara sektoriem.

The New York Times ziņo, ka Trampa administrācija ir norādījusi, ka šie sektori veido aptuveni 10% no Irānas ekonomikas. Vienlaikus ziņu aģentūra Reuters, atsaucoties uz ASV Valsts sekretāra Maika Pompeo teikto, norāda, ka piemērotās sankcijas naftas sektoram ir mērķētas uz to, lai samazinātu Irānas ieņēmumus no naftas produktu pārdošanas par aptuveni 50 miljardiem ASV dolāru.

Foto: Reuters/ScanPix

Loģiski, ka šāds vēl vairāk pieaugošs spiediens ir piešķīlis jaunu liesmu saspīlējumam un izraisījis no Irānas gan agresīvu retoriku, gan arī konkrētas darbības. Piemēram, 22. aprīlī Bloomberg atsaucās uz Irānas valdības kontrolētās mediju aģentūras Fars news agency publicētu paziņojumu no Irānas Revolucionārās gvardes jūras spēku komandiera Alireza Tangsiri.

Tajā bija teikts, ka Irāna ir gatava bloķēt stratēģiski svarīgo Hormuza šaurumu, caur kuru plūst aptuveni piektdaļa no globālā naftas transporta.

Līdzīga retorika tika izplatīta arī no citām Irānas amatpersonām. Paralēli Irāna ir paziņojusi, ka aptur savu dalību divās JCPOA daļās, kuras atbild par bagātinātā urāna un smagā ūdens glabāšanu. To ietvaros Irānai ir noteikts pārdot to pārpalikumus, kuri rodas no kodolenerģijas izmantošanas miermīlīgām vajadzībām. Turklāt tā ir draudējusi: ja 60 dienu laikā nesaņems JCPOA ekonomiskos ieguvumus, tad Teherāna pārstās sadarboties arī jautājumos par urāna bagātināšanas ierobežošanu un smagā ūdens reaktora attīstību, vēsta BBC.

ASV šoreiz atbildi parādā nav palikusi un uz Tuvo Austrumu un Centrālāzijas militāro apgabalu ir nosūtījusi aviācijas bāzes kuģi kopā ar pavadošajām vienībām un bumbvedējiem. Ir tikušas nosūtītas arī Patriot pārtvērējraķetes. Šie lēmumi tiek pamatoti ar pieaugošajiem draudiem ASV karavīriem no Irānas sabiedrotajiem Tuvo Austrumu reģionā. Īpašas bažas esot par uzbrukumiem Irākā, norāda Associated Press.

The New York Times ir arī norādījis, ka Aizsardzības sekretāram Džonam Boltonam ir likts priekšā plāns uz Tuvajiem Austrumiem nosūtīt līdz pat 120 000 ASV karavīru gadījumā, ja Irāna pēkšņi uzbrūk un/vai tiek aktivizēta tās kodolprogramma.

Jautājums ir viens - Vai potenciāli var izcelties karš ar Irānu?

Foto: AFP/SCANPIX

Vai būs vēl viens Tuvo Austrumu karš?

Jāatzīst, ka situācija ir samērā kutelīga. Neskatoties uz to, ka nedz Irāna, nedz arī ASV nevēlas karu, kurš pasaules naftas cenas paceltu lielos augstumos un destabilizētu Tuvo Austrumu reģionu vēl vairāk, abas puses sevi lēnām iedzen stūrī.

Lieta tāda, ka Trampa agresīvā nostāja īsti nedod daudz atkāpšanās ceļus, kurus varētu izmantot, lai politiķi Vašingtonā un Teherānā pārtrauktu eskalāciju un izietu no konfrontācijas, «nezaudējot seju». Tramps ir skaidri nospraudis savu mērķi – panākt, lai Irāna maina savu ārpolitiku un beidz mēģināt izveidot savu pretamerikānisko kārtību reģionā. Papildus tam Irānai ir jāpiekrīt jauna ASV piedāvāta JCPOA pieņemšanai, kurš, Trampa prāt, būtu daudz labāks par Obamas iepriekš noslēgto.

Savukārt Irānas pašreizējā, salīdzinoši mērenā valdība jau tā ir nostādīta muļķa lomā ar ASV «uzmešanu» JCPOA jautājumā.

Ja tā saviem cilvēkiem neparādīs, ka neļaus amerikāņiem kāpt sev uz galvas un nepieciešamības gadījumā arī var parādīt «zobus», tad Irānas politikā varu pārņemt var radikālāk noskaņotie spēki.

Lai izvairītos no pieaugoša saspīlējuma un bruņota konflikta riska, abām pusēm būtu nepieciešams atrast risinājumu, kurš neliks kādai no iesaistītajām pusēm izskatīties vājai, neizlēmīgai un bez reālas vīzijas. Tomēr, lai ko tādu izdarītu, būtu nepieciešama kāda ārkārtīgi smalka diplomātiska vienošanās. Loģiski, ka to panākt ir ļoti grūti.

Foto: EPA/Scanpix

Tomēr, ja man būtu jāsniedz konkrētāka atbilde, tad uzskatu, ka drīzāk jau kara nebūs. Manuprāt, spēka pozīciju samērs šeit ir izteikti ASV virzienā. Tā tomēr ir pasaules mēroga lielvara ar ievērojamu militāru klātbūtni Persijas līcī un arī Tuvo Austrumu reģionā kopumā. Irāna, ļoti iespējams, saprot, ka atklātu militāru konfliktu ar ASV tai neuzvarēt un, pat ja tā cīnītos asimetriski – ar partizānu kara metodēm, valsts tiktu izpostīta un tās garīdznieciskā režīma izdzīvošana būtu apdraudēta. Tādējādi nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka Irāna tomēr beigu beigās dažām prasībām piekāpjas un ir tā valsts, kura pārlauž esošo ledu Vašingtonas un Teherānas attiecībās.

Tāpat arī no kara varētu atturēt ASV apziņa, ka Irānu militāri sagraut būtu ļoti dārgi un ilgi. Jāatceras, ka Irāna tomēr ir lielvalsts un tās armija nav nemaz tik vāja. Turklāt ir maz ticams, ka Teherānas režīms padotos, ja amerikāņi neieņemtu pašu valsti un nemainītu valdību. Savukārt šīs valdības nostabilizēšanai vajadzētu lielu karavīru daudzumu un būtu jāriskē ar amerikāņu dzīvībām, kā arī jātērē ievērojamas naudas summas.

Šajā kontekstā jāatceras, ka Irākā – valstī ar ievērojami mazāku iedzīvotāju skaitu un arī vājāku armiju - ASV intervence saskārās ar milzīgām problēmām.

Kas tad būtu reģiona lielvalstī? Visbeidzot, paša amerikāņu sabiedrība pēc Džordža Buša «piedzīvojumiem» vairs nevēlas, lai viņu valsts iesaistītos plaša mēroga militārās operācijās. Līdz ar to Trampam būtu jāveic milzīgs skaidrojošs darbs intervences pārdošanai.

Neskatoties uz šiem pozitīvajiem argumentiem, vienlaicīgi būtu jāatceras, ka augsta saspīlējuma brīžos notikumi var attīstīties arī bez līderu kontroles.

Nekad nevar pilnībā izslēgt scenāriju, kura ietvaros kāda no pusēm pārrēķinās un tad līderiem ir nepieciešams rīkoties neatkarīgi no tā, vai tie to grib vai ne.

Nevar arī izslēgt scenāriju, kura ietvaros kādi no ASV un Irānā esošajiem radikālajiem elementiem izprovocē kādu krīzi, kura noved pie tālākām sekām. Šeit būtu jāatceras, ka daudzi Trampam pietuvinātie cilvēki pret Irānu ir noskaņoti ļoti agresīvi. Šāda pati situācija valda arī Teherenā.

Šajā kontekstā jāatgādina, ka svētdien, 12. maijā, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) paziņoja, ka pie to Fudžeiras Emirāta krastiem ir tikuši sabotēti četri komerckuģi. Būtiski, ka šis notikums notika tuvumā jau iepriekš minētajam Hormuza šaurumam un aizdomu ēna, loģiski, krīt uz Irānas režīmu. Jāatgādina, ka kuģošanas brīvību Hormuza šaurumā ASV vēlas aizstāvēt par katru cenu un nepieciešamības gadījumā pat doties karā. Ne velti ASV piektā flote ir bāzēta turpat netālu esošajā Bahreinā.

Lai kā situācija attīstītos, ir skaidrs, ka Irānas jautājums mūsu uzmanību piesaistīs vēl ilgi. Šīs valsts stāsts pierāda arī vēl kādu mūžsenu patiesību – tas, kas vienā dienā Tuvajos Austrumos ir draugs, otrajā jau ir ienaidnieks. Jāatceras, ka savulaik Irāna bija viens no svarīgākajiem ASV sabiedrotajiem visā Tuvo Austrumu reģionā, taču situācija mainījās pēc 1979. gada revolūcijas. Tad atkal 2015. gadā Baraks Obama un Hasans Rohani (Irānas pašreizējais prezidents) nolēma mēģināt aprakt kara cirvi. Pēc tam Tramps nolēma, ka šo cirvi tomēr labāk būtu atrakt. Iespējams, ka pēc laika Irāna un ASV atkal sēdēs pie sarunu galda. Jebkurā gadījumā pievērst uzmanību šiem notikumiem nākotnē būtu interesanti.

Foto: Tramps paraksta lēmumu par ASV izstāšanos no Irānas kodollīguma

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams