Kad cilvēks viesojas Čehijas galvaspilsētā Prāgā, tad viņam, vai plīst tur vai lūst, ir jāizdara trīs lietas: jāiemalko kārtīgs čehu pilzners, jāpagaršo gulašs ar knēdeļiem un “jāsatiek” Francs Kafka. Runājot par pēdējo, man diženā 20. gadsimta modernisma rakstnieka “rēga” meklējumi sākās pie viņa dzimtā nama, bet beidzās – pie kapa.

Augstākminētās trīs lietas bija arī mans galvenais ceļojuma mērķis, pirms devos uz Prāgu, un lieki teikt, ka vilties es sev neliku. Pēc tam, kad veiksmīgi biju “iečekojies” hostelī “Franz Kafka”, kas atrodas akurāt blakus Kafkas dzimtajam namam pašā Prāgas centrā, devos iestiprināties kādā pilsētas centra kafejnīcā. Savā provinciāļa naivumā, protams, nekur nebiju rezervējis galdiņu, jo ne prātā nenāca, ka tikt pie brīvas vietas Prāgas centrā, lai iedzertu vienu “hlaģinku” (lielais kauss pilznera) un pamielotos ar izslavēto gulašu un knēdeļiem, ir neiespējami. Ja tev liekas, ka Vecrīgā čum un mudž no tūristiem, tad aizbrauc uz Prāgu. Salīdzinājumā ar to Vecrīga ir izmirusi kā Černobiļas reaktora teritorija.

FOTO: FRANCA KAFKAS KAPS JAUNAJĀ EBREJU KAPSĒTĀ PRĀGĀ

Ar lišķīgu lauzīšanos čehu valodā, roku plātīšanu un apjukušu tūrista skatienu izcīnījis vietiņu uz ķeblīša gandrīz vai tualetē, es beidzot nodevos kārtīgām vēdera dzīrēm un ielocīju iekšā milzu porciju gulaša, knēdeļu un svaigu sīpolu, kam virsū, zināma lieta, tika uzlietas pāris “hlaģinkas”. Drīz pēc tam, apkaunojis sevi ar pilnīgu nespēju saprast čehu dzeramnaudas došanas sistēmu un tradīcijas, es devos apskatīt pilsētu. Tiesa, tā kā šis raksts ir par Kafkas kapu, es neieslīgšu citās niansēs, objektos, piedzīvojumos, muzejos un mielastos, kurus izbaudīju, un uzreiz ķeršos pie lietas.

Prāga. 4. diena. Franca Kafkas kaps

Kad kāpu metro, kas solīja mani nogādāt līdz citam metro, kurš savukārt aizvestu līdz vietai, no kuras var kājām aiziet līdz Franca Kafkas kapam, es jau biju aplūkojis Kafkas dzimto namu, kurš gan bija apjozts ar sētu, jo tur notika sazin kādi remontdarbi, pabijis Kafkas muzejā, kur līdz galvas reibonim pētīju Kafkas manuskriptus, pirmizdevumus, vēstules un citas ar diženo ģēniju saistītas lietas, apskatījis visus populārākās, ar Kafku saistītās mākslinieku interpretācijas un iespēries senā restorānā, kur Kafka reiz esot bijis ļoti biežs viesis. Diemžēl palūdza aiziet, jo visi galdiņi rezervēti simts gadus uz priekšu.

Kafka / Foto: Wikipedia

Diemžēl (vai par laimi) Franca Kafkas kapa atrašana bija tīrā bērnu spēle. Atminos, kā reiz meklēju Eižena Finka kapu Pokrova kapos. Lūk, tas bija uzdevums. Atceroties to šodien, esmu gatavs apgalvot, ka Finka kapu no aizsaules ar burvestībām bija noslēpis pats Finks, lai nevienam neienāktu prātā tur nolikt ziedus vai veikt rituālus. Atradu, protams. Nedaudz vieglāk gāja ar Mocarta labākā drauga Amendas kapu, kas bija rakts saules apspīdēta paugura virsotnē. Taču Kafkas kapa atrašana nebija nekāds izaicinājums. Skaidrs, ka nebija, jo tas taču ir viens no dižākajiem 20. gadsimta rakstniekiem, nevis kaut kāds pareģis vai Bēthovena draugs.

Tātad, Francs Kafka kopā ar savu ģimeni dus Jaunajā ebreju kapsētā Prāgā, pie kuras pieklājīgā tuvumā var nokļūt, piemēram, ar metro. Interesentiem jāatceras, ka kapsēta sestdienās ir slēgta, bet piektdienās viesiem pieejama no deviņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Pārējās dienas kapsēta pieejama no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā.

Foto: Olga Tuča

Ieejot kapsētā, nepamanīta nepaliks norāde, kādā virzienā jāiet, lai nonāktu pie Kafkas kapa. Tas vien liecina, ka Kafka ir šīs kapsētas slavenākais un pasērst gribētāju iecienītākais “iemītnieks”. Līdzīgi ir ar Raiņa kapu Raiņa kapos. Ja tu ej uz Raiņa kapiem, tad, visticamāk, ar mērķi apskatīt Raiņa un citu “slavenību” pēdējo atdusas vietu un, saprotams, iedzert kādu tokajieti.

Paši kapi vispār ir ļoti iespaidīgi: piemineklis pie pieminekļa, viss apsūnojis, šķībs un krūmos ieaudzis; tomēr tas viss atstāj nevis nesakārtotības iespaidu, bet gan šķiet laika zoba poētisks grauzums. Ebrejiem raksturīgās zīmes un pieminekļi iedveš zināmu cieņu, un Latvijas kapiem neraksturīgā, Rietumu šausmu filmās redzētā kapu ainava veicina īstu piedzīvojumu meklētāja garu.

Foto: Olga Tuča

Lūk, klāt arī meklētais kapiņš. Pamazināmajā formā tāpēc, ka Kafkas kaps ir patiešām necils. Ar akmeņiem nobērts laukumiņš, piemineklis, apmalīte, dažas sveces, novītuši ziedi, sakrauti akmeņi uz pieminekļa. Nezinātu tādu Kafku, goda vārds, garām paietu un pat nepaskatītos.

Tas gan nemazināja manu prieku par to, ka fiziski es esmu nokļuvis Kafkam tuvāk kā jebkad. Francs Kafka bija viens no tiem rakstniekiem, kas tīņa gados mani, kā saka, “iesvaidīja” nedaudz savādākā literatūrā. Kafkas stāstus lasīju kā šausmu stāstus un, šķiet, pirmo reizi piedzīvoju literatūras izraisītu un apzinātu katarsi. Tieši tāpēc nokļūšana tik tuvu savam, nebaidīšos teikt – skolotājam, bija ārkārtīgi saviļņojošs mirklis. Uz soliņa pie kapa pavadīju kādu stundu, kuras laikā pie tā atnāca tikai viens cilvēks. Lieliski. Varbūt tāpēc man patīk brīvdienās iet uz kapiem, jo tur nav cilvēku, tur ir miers un noskaņa.

Foto: Olga Tuča

Nākamajā dienā es pamodos hosteļa “Franz Kafka” gultā un sapratu, ka esmu pārvērties par vaboli. Nē jau nē, nākamajā dienā es, apmierināts ar iepriekšējā dienā paveikto, devos uz kūrortpilsētu Karlovi Vari dzert avotu ūdeņus un ārstēties no visām pasaules slimībām, bet par to citreiz.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams