Baldones bijusī sanatorija pašlaik līdzinās kodolsprādziena un radiācijas izpostītam ciematam, tomēr reiz šī vieta bija paradīze zemes virsū, kur kārtīgs padomju pilsonis, pēc olām smakojošu sērūdens tvaiku seģenē ieskauts vai zaļgani brūnām dūņām no galvas līdz kājām noziedies, varēja maķenīt atvilkt elpu, aizmirst par plāna izpildi un uzlabot savu kā fizisko, tā garīgo veselību.

Rosība šajā teritorijā sākās jau 18. gadsimta beigās, kad 1797. gadā tur tika nodibināts Baldones kūrorts, kas kļuva ārkārtīgi populārs visā Krievijas impērijā. Tiesa, tas bija arī ļoti prestižs un atļauties atpūtu Baldones kūrortā varēja vien buržuji.

1838. gadā, kad atklāja Ķemeru kūrortu, Baldones kūrorta nozīme mazinājās, tomēr padomju Latvijas laikos Baldones kūrorts joprojām bija ārkārtīgi populāra atpūtas un ārstniecības vieta Padomju Savienībā.

Kā rakstīts Baldones pilsētas mājaslapā, Baldones sanatorija bija balneoloģiska (balneoloģija ir zinātne par ārstnieciskajiem minerālūdeņiem, dūņām un to lietošanu terapijā). “Balneoloģiskajos kūrortos galvenie ārstniecības līdzekļi ir ārstnieciskie minerālūdeņi, kas pēc fizikālajām un ķīmiskām īpašībām var būt ļoti dažādi, tos var lietot ārīgi - peldēs, dušās, inhalācijās, dažādās skalošanas procedūrās u.c. un iekšķīgi - kā dzeramo minerālūdeni.” (Populārā medicīnas enciklopēdija 1985, 271 – 272).

Pats es kūrortos un tiem līdzīgās ārstniecības iestādēs diemžēl vai par laimi nekad neesmu bijis, tāpēc izvairīšos dziļāk iegrimt tēmās un procesos, par kuriem esmu vien lasījis Tomasa Manna “Burvju kalnā” vai padomju laikos izdotajā medicīnas enciklopēdijā, ko bērnībā aiz garlaicības šķirstīju gandrīz katru dienu.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Atmiņā, šķiet, visvairāk man iespiedušās ilustrācijas ar savādajām dūņu terapijām, kad cilvēks kā tāds cīsiņš mīklā tika ievīstīts dūņās un plēvēs, lai “izšķiltos” no tām kā dzīvespriecīgs un vesels tauriņš no kūniņas. Es toreiz nespēju saprast vannu terapijas, jo vanna man vienmēr asociējās nevis ar veselību vai ārstēšanos, bet gan mazgāšanos. Lai nu kā, kūrorti un sanatorijas kopš tā laika man bija dīvainas, mazliet baisas vietas, kur cilvēki par bargu naudu dodas smērēties ar dubļiem un neko nedarīt.

Padomju laikiem beidzoties, beidzās arī Baldones kūrorts. Vispār kopš tā laika kūrortu mode, manuprāt, ir galīgi panīkusi. Mūsdienās ir visādi spa un baseini, bet par ārstniecības kūrortiem un sanatorijām, kur visi rautos savos atvaļinājumos, savā “burbulī” es neesmu dzirdējis.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Varbūt šīs kūrortu un sanatoriju ēras noriets sākās līdz ar penicilīna izgudrošanu, proti, pret 19. un 20. gadsimta pirmās puses vienu no nāvējošākajām slimībām tuberkulozi nu varēja cīnīties ar medikamentiem. Cilvēku vairs nevajadzēja sūtīt mēnešiem ilgās atpūtās kalnu sanatorijās, cerot, ka tuberkulozi no plaušām padzīs īpašs gaiss. Savukārt padomju laikos sanatorijas un kūrorti jau, šķiet, kalpoja vairāk kā atpūta, nevis ārstēšanās.

Lai nu kā tur būtu, Baldones kūrorts tagad ir beigts un pagalam. Palikuši tikai grausti, kuros noteikti mīt ne vien briesmīgas čūskas, kaut kādas vaboles, zirnekļi, varbūt kāds ezis, bet arī nolādētās kādreizējo sanatorijas apmeklētāju dvēseles, kas nespēj tikt ārā no dūņām vai sēra tvaikiem. Pieļauju, ka ne viens vien Ivana vai Fjodora rēgs no Krievijas impērijas laikiem tagad klīst pa sanatorijas drūmajiem pagrabiem, jo nelaimīgā kārtā reiz ņēma galu dūņu vannā.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr tas viss tikai padara šo vietu īpaši interesantu vēstures entuziastiem un piedzīvojumu meklētājiem, kuri senos graustos, spoku apsēstos pagrabos un aizaugušās takās saredz lielisku iespēju stiprināt savu garu, veicināt iztēli un brīnišķīgi pavadīt savu brīvo laiku.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams