Latvijas mūzikas industrijā ir ienākusi jauna un daudzsološa solomāksliniece, kura gadiem kā fona vokāliste palīdzējusi ne vienam vien populāram pašmāju dziedātājam, - Anna Zankovska jeb Kato (Katō). Sarunā ar TVNET viņa atklāja, ka beidzot sapratusi, ko vēlas no dzīves.

Vēl pirms gada tu krietni atšķīries no tā, kādu redzam tevi tagad – ar ziliem matiem, drosmīgu kosmētiku un ekscentriskā apģērbā. Turklāt radio skan tavs pirmais singls kā Kato - “Es gāju par tālu”.

Šīs projekts tapa diezgan izstieptā periodā. Tas nebija tā, ka hei, tagad laidīšu klajā dziesmu un tālāku plānu man nav, izdošu izdošanas pēc. Tā tas īsti nenotika. Tas viss bija plānots, kaut arī galaiznākums varbūt nav tāds kā gada sākumā iecerētais.

Tad, kad prasīju kolēģiem, draugiem, ar ko tad es varētu atšķirties... Latvijā ir daudz labu dziedātāju un mūziķu, bet cilvēki pievērš uzmanību tam, kas ir atšķirīgs... es teicu: “Nu ko tad man darīt, nokrāsot zilus matus?” [Smejas.] Tas bija joks, bet tagad es te sēžu ar zili lillā matiem. Lillā ir mana mīļākā krāsa. Man ir arī lillā tetovējums uz rokas – puķuzirņi.

Kāpēc izvēlējies sevi pārdēvēt tieši par Kato?

Mans vārds ir diezgan pavalkāts un piedzīvojis visu ko, piemēram, šovus un uzstāšanās kā bekvokālistei, ar ko parasti visiem saistos. Jāmin arī tas, ka man ir garš un sarežģīts uzvārds, bet cilvēkiem patīk vārdi, kurus var vienkārši atcerēties. Tāpēc tagad ir Kato. Tas ir no angļu vārda “cut”, kas nozīmē nogriezt.

Ar šo es nogriežu savu līdzšinējo muzikālo karjeru un sāku pati savu ceļo no jauna.

Tāpēc ir mainījies arī mans tēls. Es biju uz interviju “Star FM”, un Baiba Sipeniece teica, ka “Kato” esot visspēcīgākais celtnis, kaut kāds japāņu superražojums - Latvijā esot viens tāds. Tas ir tik forši un zīmīgi, ka arī es varu būt tāds celtnis! [Smejas.] Es ļoti gribētu būt tas labais bekvokālistu piemērs tam, ka mēs neesam tikai malā stāvētāji un mums īstenībā iekšā ir baigā dzirkstelīte. Ne visiem. Citi ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, jo būt bekvokālistam ir ļoti ērti. Tu esi mūzikā, kopā ar visiem industrijas pārstāvjiem, tiec uzskatīts par savējo un viss ir forši. Bet man bija izvēle – palikt un saņemt stabilu peļņu vai sākt karjeru kā solomāksliniecei un riskēt ar to, ka tik daudz, iespējams, nepelnīsi. Es izvēlējos otro.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

🅑🅛🅤🅔 • es tagad esmu tumšmate, vai gaišmate?

A post shared by KATŌ (@kato.dzied) on

Cik noprotu, esot fona vokālistam, tu esi savējais, bet tajā pašā laikā visu laiku tikai fonā.

Tu esi fonā. Un pakļaujies. Velc mugurā to, kas jāvelk. Ierodies tikos, cikos tev liek ierasties. Izpildi to mūziku, kuru liek izpildīt. Runājot par savu tēlu – es neesmu tāda sieviete, kurai patīk superaugsti papēži un superskaistas balles kleitas. Es varu to visu vilkt mugurā, izskatīties tā, it kā man tas patiktu, bet vislabāk jūtos kedās un apģērbā, ko varētu dēvēt par hipsterīgu.

Un kā ir ar dziesmu “Es gāju par tālu”? Vai tā arī bija tik ilgi plānota kā iepriekšējās dzīves nogriešana?

Plānota? Dziesmu nevar īsti ieplānot. Tā tapa sadarbībā ar producentu Kasparu Ansonu. Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku – kopš Eirovīzijas, kurā uzstājās Aminata un kur es biju bekvokāliste. Kopā esam piedzīvojuši divas Eirovīzijas, jo palīdzēju arī Justam. Un kaut kas mums saskan. Tad izdomājām, ka varētu kopā kaut ko uzrakstīt, – tā tapa dziesma “Es gāju par tālu”. Tā ir par attiecībām, kas, iespējams, nav tik veiksmīgas.

Es esmu tāds cilvēks, kas biežāk pieņem lēmumus ar sirdi un tikai pēc tam domā ar galvu, un uzskatu, ka reizēm tieši šie ar sirdi pieņemtie lēmumi ir labāki.

Dzīve ir īsa, un forši šad tad nedomāt, bet just un izdarīt – nu, varbūt kādu reizi sanāk draņķīgi, bet nekas. Vajag baudīt visu. Par to arī ir šī dziesma... es gāju par tālu.

Izskatās, ka tagad tiešām esi ķērusies pie savas dzīves baudīšanas.

Es visu laiku baudu, bet tagad beidzot zinu, ko gribu. Kādam apjausma par to atnāk ātrāk, kādam neatnāk nekad. Tā ir! Tu dzīvo visu mūžu un vienkārši dari lietas, pat tās, kuras nemaz nepatīk. Vienkārši plūsti – ai, ko tur daudz. Rakstīt dziesmas un būt uz skatuves kā solomāksliniecei ir tas, ko es sevī kādu laiku apspiedu. Nevarētu teikt, ka tikai nesen sāku rakstīt – es to daru visu mūžu. Manī laikam visu laiku ir bijis šis dziesmu rakstīšanas gēns. Opis bija liels rakstnieks, vēl krusttēvs un citi, taču es nekad vēl nebiju tam nopietni pievērsusies.

Cik man bija bail rādīt kādam to, ko esmu uzrakstījusi! Rokas trīcēja.

Kaspars Ansons man prasīja atsūtīt to, ko esmu paveikusi, – biju pārbijusies. Es tagad paņemšu un izlikšu sevi uz paplātes?! Es taču rakstu pa īstam! Par savu dzīvi. Protams, mēs varam rakstīt par izdomātām lietām, bet tās nekad nebūs tik dziļas un cilvēkiem saprotamas. Tas bija traki, bet tik forši, ka to izdarīju.

Kad pirmo reizi izdzirdēju tavu dziesmu radio, tā uzreiz piesaistīja manu uzmanību – beidzot mums ir vēl kāds pašmāju mūziķis, kurš var ieintriģēt klausītājus ar dziesmu latviešu valodā.

Tas ir fantastiski, ka dari kaut ko no sirds un izdodas. Tik skaisti!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

𝙾𝚑 𝙵𝚁𝙸𝙳𝙰𝚈, 𝚕𝚎𝚝 𝚖𝚎 𝚑𝚞𝚐 𝚢𝚘𝚞 🎈

A post shared by KATŌ (@kato.dzied) on

Kā ir dzirdēt sevi Latvijas radioviļņos?

Pašu pirmo reizi mana dziesma tika atskaņota “Kurzemes radio”. Domāju, kā tas būs - dzirdēt sevi publiski? Gribēju dabūt to sajūtu, ka mans veikums skan radio un esmu to izdarījusi. Pēc raidījuma ierakstīšanas, kad tas skanēja, gāju uz darbu un austiņās klausījos. Es dzirdēju un nodomāju – fū, vismaz viens radio ir atskaņojis.

Manas ekspektācijas patiesībā bija ļoti mazas.

Nu kaut “Latvijas Radio 2”, kaut “pieci.lv” paņemtu šo dziesmu, jo man likās, ka tā šai stacijai ļoti piestāvētu. Nezināmam māksliniekam, kā man, ir ļoti grūti. Vispār meitenēm šajā biznesā ir pat grūtāk nekā puišiem. Kad vīrieši dzied un ņemas, ir baigi cool, bet meiteņu ir TIK daudz! Mums izsisties ir ļoti sarežģīti. Tāpēc jau arī man ir tie zilie mati, ar kuriem varu atšķirties. [Smejas.] Es katru reizi ļoti priecājos, kad dzirdu savu dziesmu radio. Tas nav tāds savtīgs prieks, bet gan pierādījums pašai, ka esmu izdarījusi kaut ko pareizi.

Kad varam no tevis gaidīt mazāku vai lielāku albumu?

Man mērķis ir EP jeb mazalbums. Vēl arī gribu pieteikties uz “Zelta mikrofona” kategoriju “Debija” kā jaunā māksliniece. Ir ļoti daudz jāstrādā, bet ir tiešām forši darīt to, kas patīk. Protams, viss jau nav tik rožaini un rokas nolaižas ik pa laikam. Es esmu ļoti emocionāls cilvēks – ja man ir prieki, esmu ļoti priecīga, bet, ja man kaut kas noiet greizi, ļoti ātri varu sabēdāties.

Tas nebija viegls lēmums pamest visu iepriekšējo un sākt darīt kaut ko ārpus komforta zonas.

Bet visiem to iesaku. Tikai tā varam sevi un citus pa īstam iepazīt. Tā ir tās dzīves sāls. Mēs vienmēr esam vairāk, nekā mums liekas.

Ir tāds teiciens – dzīve sākas ārpus komforta zonas.

It kā tik banāli, bet tā arī ir! Viennozīmīgi.

Neskaitot tēla maiņu un solokarjeras sākšanu, ko vēl jaunu tu esi izmēģinājusi pēdējā laikā?

Es vienmēr saku, ka ir svarīgi atcerēties, kad tu pēdējo reizi kaut ko savā dzīvē darīji pirmo reizi. Man liekas, ka tas viss ir priekš manis pilnīgi jauns. Interesantākais ir tas, ka es visu laiku it kā esmu bijusi mūzikas industrijā, bet, kad pats esi priekšplānā... ak, dievs, tas ir pilnīgi citādi. Mana pirmā reize kā Kato televīzijā bija raidījumā “Gudrs vēl gudrāks”. Tas bija tik interesanti, un biju ļoti apjukusi.

Nebija vairs fona vokālista drošības tīkla.

Nebija gan. Varēju izmantot tikai savu pieredzi, stāvēt un izlikties, ka viss ir labi. [Smejas.] Starp citu, nav nekāds noslēpums, ka darbojos arī korporatīvo pasākumu grupā “Sarīkojumu ansamblis”. Par šīm grupām parasti neviens diži labi neizsakās, jo tie jau tikai tādi kaverversiju, ziņģu spēlētāji. Bet es gribu pateikt to, ka ansamblis, kurā spēlē mani kursa un domubiedri, ir viens no labākajiem lēmumiem un nejaušībām manā dzīvē. Pirmais pasākums, kuru kopā spēlējām.... es nebiju tur paredzēta. Tā bija skolas Ziemassvētku balle, kurā bija jāuzstājas manam kursabiedram Justam Sirmajam. Viņš netika, bet es turpat blakus sēdēju. Man prasīja, vai tieku tajos datumos, un es teicu, ka jā! Tā nodibinājās “Sarīkojumu ansamblis”. Protams, sastāvs tagad jau ir mainījies un tur vairs nav tikai mani kursabiedri.

Tā ir viena no labākajām sevis atklāšanas pieredzēm, kāda man bijusi.

Es tur daudz iemācījos, piemēram, kā strādāt ar cilvēkiem. Nav jau tā, ka vienkārši uzkāp uz skatuves un nodziedi, – tā tas nenotiek. Tu principā palīdzi organizēt pasākumu. Cilvēki no tevis gaida, lai iesaisties, it īpaši kāzās. Mēs tam pieejam ārkārtīgi nopietni. Tā ir ļoti liela pieredze.

Un kāda ir šī darba ēnas puse?

Diemžēl saskāros arī ar to, ka saka: “Ko tad meitene var izdarīt?” No vienas puses es piekrītu, ka pastāv tāds stereotips, jo džeki vienmēr ir: “Hei, mēs esam čaļu grupa un tagad uzdziedāsim!” Par meitenēm savukārt liekas, ka viņas tik pīkstēs un nevarēs neko izdarīt. Tāds stereotips gan jau pastāv ne bez pamata. Bet, sastopoties ar mums, visi redz, ka meitene tomēr var.

Sievietes var.

Tas gan prasa ārkārtīgi daudz no tevis. Man vienmēr vēlajos vakaros ļoti nāk miegs, un tas viss atstāj iespaidu uz balsi. Ir, kā ir. Reizēm jāuzstājas vairākus vakarus pēc kārtas. Tā ir arī laba pieredze laika plānošanā, kas man ļoti klibo. Esmu briesmīgs laika plānotājs! Es varu netīšām ieplānot divus koncertus vienā dienā un savārīt nepatikšanas. [Smejas.]

Ko tu dari ārpus skatuves un ierakstu studijas?

Esmu pedagoģe un strādāju bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, pasniedzu vokālās nodarbības studijā “Rasa”, arī privāti. Tik daudz mīlestības, cik var saņemt bērnudārzā, nav nekur. Reizēm sanāk nedaudz sadusmoties, kad viņi neklausās un ālējas, bet tad viens ķipars pieskrien pie tevis un pasaka, ka tevi mīl... sirds izkūst – tā ir tā alga, ko saņem pretī. Savukārt, strādājot studijā “Rasa” jau ar lielākiem bērniem, sirdi silda tas, ka varu viņus iedvesmot. Tad, kad es augu, tad tādu studiju bija ļoti maz. Es esmu no Skrundas, un mums, par laimi, bija vokālā studija. Par to es esmu ļoti pateicīga. Toreiz vēl nebija tik daudz informācijas kā tagad, kad, ja esi mācīties gribošs, ieej “Youtube” un aiziet! Es būtu gribējusi, lai man kāds pasaka visas tās lietas, kuras tagad zinu, bet esmu ļoti priecīga, ka varu iegūtās zināšanas nodot saviem audzēkņiem. Bieži vien sanāk strādāt ne tikai kā skolotājam, bet arī psihologam. Tev ir jāatdod daļa sevis šajā procesā. Man ir pedagoģiskā izglītība, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka tas nav amats, kuru tu vienkārši vari iemācīties. Tu vai nu vari, vai nevari. Tas arī viss.

31. martā nāca klajā Kato otrais singls - "Ko mani putni ēd".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone. 

Foto: #SIF_MAF2019
Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams