Latviešu tradīcijām bagātie svētki - Jāņi katram asociējas ar unikālām tradīcijām, ticējumiem un paražām. Jāteic gan, ka mūsdienās saulgriežos retāk uzmanību gadās pievērst mājas un sētas pušķošanai, kam bijusi īpaša nozīme Jāņu norisē. Latviešiem jau kopš seniem laikiem ir bijusi vajadzība visu izrotāt un padarīt skaistāku, tāpēc lauku saimniecības pušķošana sendienās bija izplatīta tradīcija, kuras ietvaros ne tikai saposa mājokļus, bet arī aizsargāja pret ļauno un pievilināja labo, stāsta muzejpedagoģe Baiba Magona.

Senlatvieši vienmēr ir izcēlušies ar grezniem tērpiem, smalkām rotām, rakstainām jostām un pat izrotātiem darbarīkiem, tāpēc arī mājas pušķošana un dekorēšana skaistumu mīlošajai tautai jau izsenis ir bijusi ārkārtīgi svarīga. Īpašas pušķošanas un dekorēšanas tradīcijas sentēvi piekopa tieši svētkos, kas saistīti ar saules ritumu, arī godos.

Katram gadalaikam ir bijuši konkrēti rotājumi, taču Jāņos pušķošana bijusi viskrāšņākā.

Tolaik pušķoja telpas, vietas un pat mājlopus, jo šajā laikā bija vislielākā ziedu, zāļu un lapu bagātība. Ziedu klēpjiem, vainagiem, pušķiem un pat koku zariņiem bija ne tikai dekoratīva funkcija – tie nodrošināja labklājību, laimi, aizsargāja pret ļauno un gādāja svētību.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Visa sēta vienos ziedos

23. jūnijs bija Zāļu diena - šajā dienā sievas devās laukos un pļavās, lai lasītu jāņuzāles un pītu vainagus, savukārt vīrieši parūpējās par meijām, gādāja bērzu zarus, ozolus, pīlādžus. Tā kā telpu, lopu un pagalma pušķošanai bija vajadzīgi vairāki vainagi, tad dekorāciju izejmateriālu ievākšana sākās jau pāris dienas agrāk un jau ganos pina vainagus. Kad 23. jūnijā ganāmpulks atgriezās mājās, visu gotiņu un aitu galvas rotāja ziedu un zāļu vainadziņi. Pēc senču ticējumiem, ziedu vainadziņiem bija maģiska nozīme – tika uzskatīts, ka tie veicina arī auglību. Tieši tāpēc tautasdziesmās mēdz teikt: «Appušķoju raibu govi ar bērziņa zariņiem, Lai Dievs pušķo citu gadu ar raibiem teliņiem.»

Vainagus karināja arī virs gultām, pie griestiem, un noteikti nedrīkstēja aizmirst dzirnavas – arī tām uzlika ziedu vainadziņu, lai raža būtu bagātīgāka un maize gardāka.

Bet lielo Jāņuzāļu daudzums tika likts uz galdiem un soliem – senāk ziedus nelika vāzēs kā šodien, bet ar ziediem dekorēja mēbeles. Dažkārt ar augiem izkaisīja pat visu istabu – pārsvarā pa grīdu izbārstīja kalmes. Varēja izbārstīt arī puķes, bet, tās saminot, rastos liela netīrība. Kalmes ļoti patīkami smaržo, un vēl mēdza teikt, ka no tām blusas mūkot projām kā no uguns.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Ne visa laba jāņuzāle

Jāņu laikā liela nozīme bija meijām – ar tām greznoja visus vārtus, durvis un nesa arī iekštelpās. Senči ticēja, ka bērzi piesaista saimniecībai labklājību un veselību.

Meijas lika arī rijās, kūtīs un klētīs, lai peles neēd graudus, kā arī apsprauda apkārt tīrumam, lai putni ražu neapēd.

Lai gan tautasdziesmās mēdz teikt «visa laba Jāņu zāle», tomēr tā īsti nebija. Visīstākās jāņuzāles ir madaras, baltais un sarkanais āboliņš, nārbuļi, pļavas dedestiņa, papardes, bet pirmo plūca buldurjāni jeb mūsdienās pazīstamo baldriānu. Jāņos pina arī īpašus vainagus, kuri sastāvēja tikai no ārstniecības zālītēm, bet pēc svētkiem vainagus izkaltēja un glabāja klētī – kad ziemā kāds saslima, tad vainagus vārīja tējā. Arī pārējos svētku vainagus glabāja klētī - no tiem tika vārīts vainagu uzlējums, kuru deva dzert jaundzimušajiem teliņiem.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Pušķoja un apdziedāja saimnieku ar saimnieci

Visiem pušķošanas darbiem vajadzēja būt pabeigtiem ap launaga laiku – tad visi devās mazgāties uz pirti, bet pēc tam sēdās pie vakariņu galda. Vakariņās arī saimnieks ar saimnieci tika apveltīti ar vainagiem – saimniekam lika galvā ozollapu vainagu, lai tam aug stipri bērni un daudz mājlopu, bet saimniecei – ziedu vainadziņu. Jāņu vakarā saimnieks un saimniece simbolizēja Jāni un viņa sievu Māru. Saimnieku pāri ne tikai izpušķoja, bet arī aplīgoja – pēc ticējumiem, šīm dziesmām arī bija aizsardzības spēks, proti, ar dziedāšanu aizbaidīja visus netikumus, ļaunumus un nelaimes, vienlaikus pievilinot laimi un labklājību sētā. To vainagu, kas ir bijis saimniekam galvā, piekāra pie sienas un glabāja no vieniem Jāņiem līdz otriem Jāņiem kā mājas svētības zīmi. Iepriekšējā gada Jāņu vainagu sadedzināja ugunskurā, taču dažkārt Jāņu vainagu dedzināja jau Ziemassvētku ugunskurā.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Pēc vakariņām mājinieki gaidīja ciemiņus, kas arī nāca rotājušies ar vainagiem un jāņuzālēm – arī viesi kā labklājības un laba vēlējumu deva visas mājas iemītniekiem plūktos ziedus un zālītes.

Viesi apstaigāja mājas, dārzus, žogus, bišu stropus, pat tīrumus un meta turp vainagus, lai kaimiņiem būtu laba raža, bet bites nestu vairāk medus.

Pēc viesošanās jāņabērni devās tālāk un apmētāja ar jāņuzālēm nākamos kaimiņus.

Dekori pasargāja no ļaunajiem gariem un noderēja zīlēšanai

Senlatvieši ticēja, ka Jāņu naktī īpaši aktīvi ir ļaunie gari, tāpēc tie mēģināja aizsargāt sevi un savu saimniecību no nelabvēļiem, burvjiem un raganām. Lai pasargātu māju, pie ēku durvīm piesprauda pīlādžu zarus, bet īpaši no ļaunajiem gariem sargāja mājlopus.

Vakarā, kad govis bija izslauktas, kalpi cieši aizvēra kūts durvis un atslēgas caurumā lika nātres vai ar tām aptina rokturus.

Arī laidara vārtu stabus pušķoja ar nātrēm un ar tām aizsēja vārtus, bet uz celiņiem izkaisīja dadžus vai asus zarus. Arī par klēts aizsardzību bija īpaši padomāts - šeit glabājās vērtīgas mantas, proti, graudi, drēbes un darbarīki, tāpēc klēts durvis aizsprauda ar pīlādža zariem.

Senlatvieši bija arī īsteni zīlētāji, tāpēc maģiskā Jāņu nakts neiztika bez burvestībām, nākotnes pareģošanas un zīlēšanas. Visbiežāk zīlēšanai izmantoja Jāņu vainagus. Piemēram, senlatviešu ticējums vēsta – kad jauna meita dodas gulēt ar neaizmirstuļu vainagu, tas, kurš sapnī šo vainagu noņems, būs īstais precinieks.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams