/nginx/o/2019/07/25/12404026t1h8cb8.jpg)
Ķemeru sanatorija no putna lidojuma
FOTO: Gints Bāliņš/TVNET
Lai arī Ķemerus mūsdienās par kūrortu saukt var tikai nosacīti, tomēr kaldināt veselību un patverties no pilsētas putekļiem un dunas tur var joprojām. Piemēram, pastaiga pa milzīgo un maķenīt mežonīgo (nejaukt ar “nesakopto”) parku agrā darbdienas rītā ir veselībai krietni noderīgāka nekā strādāšana, tāpēc arī es izvēlējos veselīgāko opciju un devos uz Ķemeriem, lai pats savām acīm aplūkotu reiz slaveno kūrortu un visas kaites no organisma izdzītu ar malku smaržīgā sēravota ūdens.
Īsi pirms viesojos Ķemeros, es biju aizbraucis uz Čehijas kūrortpilsētu Karlovi Vari, kas, kā zināms, ir slavena ar savu kinofestivālu un dziedinošajiem sēravotiem. Tiesa, par avotu ūdeņiem mani vairāk interesēja ainavas, arhitektūra un liķieris Becherovka, tāpēc sākumā es uz maķenīt smakojošajām ūdens strūklām, kas kūpot no pazemes šļācās ārā teju uz katra stūra, pat neskatījos. Tā tas bija līdz brīdim, kad pamanīju arvien vairāk cilvēku ar krūzēm, traukiem, pudelēm un pat pieclitrīgajiem plastmasas bunduļiem, kas nāca man pretī un katrs devās uz sev vajadzīgā avota pusi. Izrādījās, ka katrā avotā tekošais ūdens ārstē savu kaiti, kuru vidū, diemžēl, garīgās kaites nemanīju.
Saprotams, ka arī es turpat kioskā iegādājos īpašu krūzi ar snīpīti un taisnā ceļā devos pie pirmā avota, kas pagadījās, lai nogaršotu brīnumaino dzērienu. Uzreiz teikšu, ka garšoja tas briesmīgi – sāļš, silts un smakojošs. Tikai, kad biju to norijis, pamanīju, ka esmu veiksmīgi apārstējis savus urīnceļus. Nu, paldies par to, bet vēlāk es šajā krūzītē tomēr lēju tikai liķieri.
Čehijas pilsētas Karlovi Vari sēravota strūklaka.
FOTO: Olga Tuča
Lai nu kā, bet Ķemeros mums ir pašiem savs sēravots. Varens sēravots. Ja paveicas ar vēja virzienu, tad to saost var jau gandrīz Rīgā. Mani šis avots ar savu dziedinošo smaku nevilšus noveda pie visai filozofiskām un eksistenciālām pārdomām, proti, kā gan kaut kas tik smirdīgs kā Ķemeru sēravots var būt tik veselīgs, ka puse Eiropas savulaik brauca to nodzerties? Es nesaprotu. Arī tagad, kad drosmīgi biju piegājis tam 10 metru tuvumā, novēroju, kā pavecāks vācu tūristu pāris, gardi šmakstinādami, strebj sēravota ūdeni aizgūtnēm iekšā tāpat pa taisno no krāna. Pēc tam apmazgā seju, kaklu, rokas - brīnos ka vēl kājas nepabāza zem strūklas, – piepilda plastmasas pudeles, tā sakot, vēlākam laikam, un priecīgi dodas prom.
Sēravots Ķirzaciņa Ķemeru sanatorijas parkā.
FOTO: Lita Krone/LETA
Tas viss man atgādina Džeroma K. Džeroma monumentālajā darbā “Trīs vīri laivā” aprakstīto gadījumu ar smalkajiem sieriem, kas smirdējuši tik šaušalīgi, ka nācies tos aprakt kādā nomaļā pludmalē, kur vēlāk gadu desmitiem cilvēki ar plaušu kaitēm nākuši ārstēties, jo tajā vietā esot ārkārtīgi spēcīgs un dziedinošs gaiss.
Lūk, dabas ceļi nav izdibināmi, tāpēc noliecu galvu smakas priekšā, tomēr iedabūt no pazemes nākošo dzērienu iekšā nespēju.
Lai nu kā ar to avotu, mans galvenais mērķis bija nevis cīnīties ar avota smakām, bet gan aplūkot gigantisko un episko, bet diemžēl pamesto un ar žogu apjozto sanatorijas ēku, ūdenstorni un, protams, pašu parku. Lai arī par to visu ir rakstīts teju neskaitāmas reizes, tomēr lakoniskā un uz mirklīgiem novērojumiem un šķipsniņas vēstures faktu balstītā stāstījumā centīšos savu impresiju sniegt arī es – cilvēks, kurš Ķemeros ir pirmo reizi un vispār – audzis Sēlijā, kur ar jūru, sanatorijām un labu gaisu nekāda sakara nav.
