Šomēnes aprit 400 gadi kopš pirmajiem rakstiski fiksētajiem gadījumiem, kad afrikāņus kā vergus sāka vest uz Ziemeļamerikas plantācijām, kur viņiem piespiedu kārtā bija jāstrādā angļu kolonistu labā. Turpmākajos gadsimtos miljoniem afrikāņu vīriešu, sieviešu un bērnu vergu kuģos tika vesti pāri Atlantijas okeānam; daudzi mira briesmīgajos apstākļos uz kuģiem, bet izdzīvojušos gaidīja smags darbs un nebrīve visa mūža garumā. Ganas ciemā Adidvanā gadsimtiem ilgi no paaudzes paaudzē tiek nodota verdzībā pārdoto priekšteču piemiņa, vēsta aģentūra "Reuters".

Nana Asenso stāv pie sava tēvoča kapa, atceroties gan sev tuvo cilvēku, gan arī ģimenes vēsturi kopumā. Viņa tēvoci sauca Kvame Badu - tā viņš tika nosaukts par godu nolaupītam un verdzībā pārdotam sencim.

"Bērnībā man stāstīja par diviem maniem vecvecvecvectēviem vārdā Kvame Badu un Kofi Aboagje, kurus notvēra un pārdeva verdzībā," atceras Adidvanas ciema vecākais Asenso. Lai šo faktu paturētu ģimenes atmiņā, tās vīriešiem tika dots verdzībā nonākušo priekšteču vārds.

Foto: Reuters/ScanPix

Arī Asenso sekoja ģimenes tradīcijai un savu jaunāko dēlu nosauca par Kvami Badu.

Daudzu uz Ziemeļamerikas plantācijām aizvesto afrikāņu ceļš sākās šeit - Ganas iekšienē. Vergu tirgotāju notvertajiem bija kājām jāsoļo 200 kilometri līdz kuģiem, kuros viņi tika aizvesti uz Ziemeļameriku un tā arī vairs nekad neatgriezās mājās.

Foto: Reuters/ScanPix

Tiem, kuri mēroja šo ceļu no Adidvanas, bija jādodas uz dienvidiem cauri zeltraču ciemam Obuasi. Arī turienes iedzīvotāji gadsimtu ritumā paglabājuši atmiņā drūmās vēstures lappuses.

"Viņi mūs sagūstīja tāpēc, ka redzēja - esam ļoti spēcīgi," stāsta ciema vecākais Kvaku Agjei, kuram apritējis 71 gads. "Viņi nosūtīja mūsu senčus strādāt cukurniedru plantācijās. Vergu tirgošana lika mums saprast, ka baltais cilvēks ir ļauns."

Nana Asenso / Foto: Reuters/ScanPix

Taču no vergu tirgošanas labumu guva arī vairāku Rietumāfrikas impēriju valdnieki - tai skaitā Ašanti karaļvalsts, kuras teritorija tagad ir daļa no Ganas. Sagūstītos cilvēkus verdzībā pārdeva apmaiņā pret ieročiem, apģērbu, alkoholu un citām Rietumu precēm.

"Mūsu vecajie iemainīja savus bērnus pret tādām "labām lietām" kā sērkociņu kastītes," saka Agjei.

Taču ciema vecākā stāstījumā līdzās nosodījumam ieskanas arī lepnums. "Varu teikt, ka mūsu priekšteči uzbūvēja Ameriku," viņš norāda.

50 gadus vecais Obuasi iedzīvotājs Abduls Sumuds Šaibu rāda sava vectēva fotogrāfiju, kas saglabāta viņa mobilajā telefonā. "Mani senči bija milži," viņš saka. "Viņi bija plecīgi un stipri. Paskaties, cik mans vectēvs šajā bildē ir garš."

Viņi cīnījās pretī vergu gūstītājiem, bet dažreiz šajās cīņās zaudēja. Dažkārt viņi tika sagūstīti un pārdoti verdzībā. 

Pirms pārdošanas un kāpšanas vergu kuģos sagūstītie nomazgājās upē. Mūsdienās ar mangrovju mežiem apaugusī Asinmanso ir piemiņas vieta. "Nekad vairs," sola attēls ar vergiem, kuru kājas saslēgtas važās.

75 gadus vecā ņujorkiete Redžisa Tomsone ar piecām citām sievietēm sēž pie upes un lūdzas. "Kad iedomājos, ko pārcieta mani senči..." viņa iesāk. Tūriste no ASV sola, ka par Ganā redzēto stāstīšot jaunākajām paaudzēm, lai tās neaizmirst savu pagātni.

Pēc nomazgāšanās upē gūstekņus nosūtīja uz pēdējo pieturu Ganā - vergu fortiem Atlantijas okeāna piekrastē, piemēram, Keipkostu un Elminu.

30 gadus vecā Obuasi dzīvojošā friziere Savjora Asante atzīst, ka bērnībā un agrā jaunībā par vēsturi esot domājusi visai maz. Taču to mainījis Keipkostas cietokšņa apmeklējums.

"Es visu dienu raudāju," viņa stāsta. "Dzirdēt šādus stāstus bija ļoti sāpīgi."

Eiropiešu vergu tirgoņi komfortabli dzīvoja cietokšņu augšējos stāvos, kamēr verdzībā pārdotie afrikāņi mitinājās pagrabos un pēc tam vergu kuģos tika aizvesti uz Ameriku. Uz neatgriešanos.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams