Portāls TVNET turpina rakstu sēriju «Iepazīsti Jordāniju», kurā tiek apskatīta šī arābu valsts. Vairāku rakstu ietvaros portāls tūrista acīm aplūko gan tās skaisto galvaspilsētu Ammānu, gan karstos tuksnešus, gan arhitektūras pērli Petru un daudzas citas vietas.

Tiem, kuri vēl nav paspējuši izlasīt rakstu sērijas pirmo rakstu, vai kuriem ir nedaudz piemirsies, atgādināšu, ka savu vasaras atvaļinājumu šogad nolēmu pavadīt salīdzinoši noslēpumainajā Tuvo Austrumu valstī – Jordānijā. 10 dienās es un seši mani draugi izbraukājām šīs valsts teritoriju no galvaspilsētas Ammānas līdz pat Sarkanās jūras pilsētai Akabai dienvidos. Vairāku rakstu garumā esmu nolēmis padalīties iegūtajā pieredzē ar TVNET lasītājiem. Sērijas otrais raksts ir veltīts mūsu izbraukumam Wadi Rum tuksnesī.

Kas īsti ir Wadi Rum?

Arābu valodā Wadi Rum nozīmē «vieglu smilšu ieleja» vai arī «romiešu ieleja». Tomēr par ieleju šo vietu man īsti saukt negribētos. Tas vairāk līdzinās atsevišķam rezervātam, kurš ir nošķirts no pārējās Jordānijas un kurā valda sava pasaule un noteikumi. Ja man vajadzētu ietvert Wadi Rum kādā konkrētā apzīmējumā, tad es to varētu raksturot kā klinšainu safari parku ar Tuvo Austrumu kultūras garšu.

Tipisks Wadi Rum skats / Foto: Toms Rātfelders, TVNET

Wadi Rum saviem apmeklētājiem piedāvā gan skaisti sarkanas smiltis, gan oranžīgas klintis, gan arī iespēju padzīvot beduīnu tradicionālajās apmetnēs, lēni malkojot gardu tēju un vērojot mirdzošas zvaigznes. Lai gan Wadi Rum īpaši patiks tiem, kuri mīl daudz staigāt un kāpelēt, tomēr arī mazāk aktīvas atpūtas cienītāji šeit var piedzīvot saviļņojošas emocijas un kamieļa mugurā sajusties kā Arābijas Lorenss.

Kur tas atrodas?

Wadi Rum ir pašos valsts dienvidos, netālu no Jordānijas robežas ar Saūda Arābiju. Tuvākā lielā apdzīvotā vieta ir valsts dienvidu pilsēta Akaba, taču mēs paši palikām nedaudz vairāk uz ziemeļiem – netālu no Maānas pilsētas. Jordānijas izveidotā lielceļu sistēma nodrošina salīdzinoši ērtu piekļūšanu šai vietai ar mašīnu, tāpēc silti iesaku izmantot tās sniegtās priekšrocības. Uzreiz gan varu piebilst, ka nezinu, kā ar īrētu mašīnu ir braukt pašā Wadi Rum iekšienē. Mēs izmantojām nedaudz citu pieeju.

Mūsu pieredze

Wadi Rum nolēmām apskatīt dienu pēc Petras apmeklējuma, kura, starp citu, arī atrodas netālu no Maānas pilsētas. Jau rezervējot mūsu mitekli caur AirBnB, tā saimniece laipni piedāvāja par salīdzinoši labu cenu organizēt apskates tūri.

Par 350 EUR (50 EUR no cilvēka) mēs ieguvām gidu, džipu, divas ūdens pudeles katram, pusdienas, vakariņas, naktsmītni beduīnu teltīs un brokastis nākamajā rītā.

Saimniece pati mums devās līdzi, lai pārraudzītu, vai viņas uz vietas sarunātie cilvēki ir savu uzdevumu augstumos un mēs jūtamies komfortabli.

Savu ceļu uz Wadi Rum sākām, ceļoties jau plkst. 7:00, lai paspētu apskatīt pēc iespējas vairāk. Ierodoties savākšanas punktā, mums tika ierādīts Toyota džips, kuru savos propagandas video izmanto arī «Islāma valsts» teroristi. Par šo faktu nedaudz pasmējāmies un ieņēmām savas vietas bagāžniekā. Patīkami bija tas, ka džipam bija izveidots jumtiņš, lai tik ļoti necepinātu tuksneša saule.

Pēc jau pavisam neilga brīža sākām braucienu, un jau pie pirmajiem skatiem aizrāvās elpa. Visapkārt bija tik daudz smilšu un klinšu interesantos toņos! To visu papildināja zilganie debesu toņi, kuri lika domāt par to, cik lielu skaistumu daba ir spējīga radīt. Lai mūs nedaudz vairāk izklaidētu, gids un mūsu AirBnB saimniece vienā brīdī izliecās laukā pa mašīnas durvīm un tā tika vadīta tikai ar vienu roku. Vismaz man tas izskatījās iespaidīgi.

Pēc neilga brauciena sasniedzām vietu, kura izskatījās pēc tuksneša transportlīdzekļu atrašanās vietas.

Tur redzējām gan līdzīgus Toyota džipus, kādus izmantojām mēs, gan arī daudz eksotiskākus pārvietošanās līdzekļus – kamieļus.

Gids mums pastāstīja, ka šajā vietā uz brīdi esot palicis Arābijas Lorenss. Tas esot noticis laikā, kad viņš devies no Arābijas pussalas uz mūsdienu Sīrijas teritoriju.

Mūsu redzētie kamieļi / Foto: Toms Rātfelders, TVNET

Tomēr vēstures zināšanu papildināšana nebija šīs vietas fokuss. Gids mums parādīja kalnu, kurā var uzkāpt un no kura paveras skaists skats. Mani ceļa biedri šo iespēju nolēma izmantot, taču es nolēmu pataupīt spēkus citām kāpšanas vietām un devos atpūsties uz beduīnu telti. Tur man piedāvāja tēju, kura izskatījās pēc Latvijā nopērkamās paciņu melnās tējas. Zinot, ka esmu tūrisma objektā, mana pirmā reakcija bija – cik jāmaksā? Tomēr tad man laipni paskaidroja, ka tēja ir daļa no viesmīlības, un naudu neņēma. Pieliekot to pie lūpām, sapratu, cik nepareizs bija mans uzskats. Manas garšas kārpiņas sen nebija baudījušas ko tik tīkamu. Pēc tam man paskaidroja, ka tējai tās īpašo garšu piešķirot kardamons. Viņi šo garšvielu turpat teltī arī pārdeva, un nolēmu par 2.50 EUR atvest sev mājās kādu suvenīru.

Manis baudītā tēja / Foto: Toms Rātfelders, TVNET

Pēc tam devāmies tālāk. Raksta apjoma taupīšanas nolūkos neaplūkošu katru pieturvietu ļoti detalizēti, taču varu pateikt, ka dabūju pakāpelēt gan pa akmenī izcirstiem tiltiem, gan iet cauri sarkanīgām ielejām, gan saprast to, ka rociņas jāsāk trenēt vairāk. Šo atziņu man ilustrēja vietējais beduīns, kurš dzīvībai bīstamā augstumā sāka pievilkties starp divām klintīm un pat negrasījās nokrist.

Man pašam vislabākā tūres daļa bija tieši nakšņošana beduīnu ciematā. Tur ierodoties, mūs gan sagaidīja pārsteigums.

Neskatoties uz to, ka teltis bija aprīkotas ar mīkstām gultām un pat flīžu grīdu, pirmais, ko ieraudzījām, bija zem mums esošs skorpions.

Par šo faktu informējām naktsmītņu uzraugu, un viņš vienkārši vēsi to ar kāju nospieda. Mums piedāvāja ņemt citu istabu, taču beigu beigās nolēmām palikt turpat. Pēc tam gan naktī man pamodās iekšējais tramīgais es un iztēlojos visus iespējamos tuksneša dzīvniekus, kuri varētu ielīst manā gultā. Beduīni arī interesanti stāstīja, ka viens no viņu draugiem no skorpiona koduma zaudējis pusi pirksta. Jautri...

Skorpions, kurš bija uz mūsu grīdas / Foto: Toms Rātfelders, TVNET

Šajā vietā mums pasniedza interesantas vakariņas, kuras gatavoja, ieraktas zemē. Bija gan garšīga gaļa, gan dārzeņi, gan deserti. Katrā gadījumā – viss nepieciešamais, lai justos labi paēdis. Šajā vietā arī saskāros ar savu pirmo tumsonīgā rietumnieka sajūtu. Brīdī, kad iegāju vakariņu teltī, aizmirsu novilkt kurpes. Par to man diezgan pikti aizrādīja.

Zemē gatavoti dārzeņi / Foto: Toms Rātfelders, TVNET

Šajā vietā arī bija interesanti, ka klints augšā bija iespējams vērot saulrietu. Atzīšos, ka kaut ko tik skaistu sen nebiju redzējis. Saulrieta skatīšanās brīdī valdīja tāds diezgan maģiski kluss mirklis, kura ietvaros spriedām par to, cik interesanti un tiešām neiepazīti vidējam latvietim ir Tuvie Austrumi.

Saulriets tuksnesī / Foto: Toms Rātfelders

Pēc tam sekoja zvaigžņu skatīšanās. Lai gan tas bija nenoliedzami skaisti, tomēr mums nepaveicās ar laikapstākļiem. Tajā brīdī debesis bija mākoņainas, kas nedaudz pabojāja visu skatu. Tomēr bija ļoti patīkami pasēdēt uz paklājiņiem zem klajas debess un parunāt ar blakus esošajiem lietuviešiem un amerikāņiem, kuri tajā brīdī veica līdzīgu Jordānijas ceļojumu kā mēs. Viens no maniem draugiem arī palika augšā līdz rītam, lai vērotu saullēktu, taču man dienas piedzīvojumi bija darījuši savu, un nolēmu doties pie miera. Pirms tam gan kārtīgi iztaustīju savu segu un spilvenu, lai pārliecinātos, vai nav kādu «draugu».

Nākamais rīts pienāca salīdzinoši mierīgi. Nomazgājos viņu turpat ierīkotajās dušās un devos brokastīs. Šoreiz mums galdā lika tradicionālo arābu ēdienu – humusu un falafelu kopā ar svaigi ceptu maizi. Šī maltīte paveica tieši to, kas tai bija paredzēts, – padarīja mūs paēdušus un enerģijas pilnus braucienam atpakaļ.

Pēc tam sameklējām gidu, kurš mūs aizveda uz savākšanas punktu. Varējām doties tālāk uz dienvidiem – Sarkano jūru. Domājām, ka pēc Petras ugunīgās un vēsturiskās pieredzes kas tāds mums ļoti noderētu.

 

Vairāk par mūsu pieredzi Jordānijas slavenākajā tūrisma apskates objektā – Petrā lasi portālā TVNET jau nākamsvētdien.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams