Šā gada augustā Latvijas Universitātes (LU) zinātnieki devās ekspedīcijā uz Svalbāras arhipelāgu, lai vietā, kuru no Ziemeļpola šķir nieka 1300 km, pētītu ledājus un vides piesārņojumu. Latvijas zinātniekiem šī bija jau septītā polārā ekspedīcija, portālu TVNET informē ekspedīcijas dalībnieks Kristaps Lamsters.

Ekspedīcijā devās LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) ģeologi Dr. ģeol. Kristaps Lamsters, Dr. ģeol. Jānis Karušs, doktorants Pēteris Džeriņš un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Ingus Pērkons.

LU ĢZZF ģeologi Svalbārā veica trīs politermālu ledāju pētījumus, izmantojot ģeofizikālas un tālizpētes pētījumu metodes. Veicot ledāju biezuma un iekšējās struktūras mērījumus, pētniekiem izdevies iegūt detalizētus datus par Valdemārbrēena ledāja termālo struktūru.

Šādi dati uz šī ledāja iegūti pirmoreiz, un jau šobrīd latviešu pētnieki atzīst, ka no tiem izdosies uzrakstīt zinātniski nozīmīgu publikāciju. Ekspedīcijas dalībnieks, pēcdoktorantūras pētnieks K. Lamsters atzīmē Svalbāras ledāju unikalitāti:

“Svalbārā ir viena no lielākajām pulsējošu ledāju koncentrācijām pasaulē. Šo ledāju uzvedība ir dabas fenomens, jo tie mēdz strauji uzvirzīties par spīti krasām klimata pārmaiņām Arktikā.

Svalbāras ledāji bieži tiek raksturoti arī kā politermāli, respektīvi, ledus temperatūra ledājā un īpaši tā pamatnes daļā ir atšķirīga, veidojot apgabalus ar “siltu” un “aukstu” ledu. Politermālu ledāju termālā struktūra var būt diezgan sarežģīta. Ja ledājs ir auksti bāzēts, tas ir piesalis pie gultnes, savukārt silti bāzēta ledāja pamatnē atrodas ūdens, un ledājs ir spējīgs aktīvi plūst, erodēt tā gultni un veidot dažādas zemledāja reljefa formas, kuras ir plaši izplatītas arī Latvijā. Mums ir izdevies lokalizēt “silta” ledus apgabalu, kurš izveidojies ledāja akumulācijas zonā, kur ledus biezums ir vislielākais. Silts ledus sastopams ne tikai ledāja pamatnē, bet arī daudz tuvāk ledāja virsmai.

Šajā vietā notiek sniega uzkrāšanās, ledus veidošanās un kušana, kā arī ledāja kušanas ūdens infiltrācija ledājā, kas to galu galā sasilda. Siltais ledus nodrošina ledus kušanu pat ziemā. Poļu kolēģi ir novērojuši ūdens izplūšanu no ledāja agrā pavasarī. Šis ūdens uzreiz sasalst, ledāja priekšā veidojot uzledojumus, kuri atgādina sniega kārtu. Šie uzledojumi nebija pat nokusuši šajā vasarā.”

Ekspedīcijas dalībnieks, LU docents Jānis Karušs komentē, ka “ekspedīcijas laikā izdevās veikt apjomīgus ledāju biezuma un termālās struktūras mērījumus ar ģeoradaru. Veikt detalizētu izpēti pilnībā izdevās vienam ledājam, taču uz vēl diviem ledājiem ierakstījām vairākus radiolokācijas profilus, kas mums ļaus saprast aptuveno ledāju biezumu un sniegs ieskatu to iekšējā uzbūvē. Balstoties uz šiem profiliem, mēs varēsim precīzāk izplānot turpmākos pētījumus Svalbārā. Līdz šim nebijām veikuši pētījumus ledāju akumulācijas zonā, kuru klāj sniega sega.

Tas, protams, paaugstināja iespēju iekrist kādā plaisā, taču vienlaicīgi ļāva mums pārbaudīt gan savas, gan tehnikas iespējas šādos, visnotaļ sarežģītos, apstākļos.” K. Lamsters atzīmē, ka “sniega sega radīja papildu risku ekspedīcijas dalībniekiem, jo bieži pārsedza ledāja plaisas. Līdz ar to mērījumi bija jāveic, vispirms pārbaudot, vai zem sniega kārtas neatrodas kāds tukšums vai lielāka plaisa.

Ģeoloģijas doktorants Pēteris Džeriņs stāsta, ka viņam šī ekspedīcija bija lieliska iespēja apvienot piedzīvojumu kāri, zinātnisko interesi un pētniecisko darbu: “Šī bija mana pirmā ekspedīcija uz polārajiem reģioniem, tādēļ spilgtākās emocijas saistītas ar ekspedīcijas ikdienu – dzīvošana pilnīgā izolācijā tālu no civilizācijas, atrašanās cilvēku neietekmētā dabas ainavā, iepriekš nepiedzīvotas briesmas un visam pa virsu – fizisks pārgurums pēc katras nostrādātās dienas.

Brīžiem sajūta bija kā kādā no bērnībā lasītajiem Džeka Londona (Jack London) stāstiem par zelta meklētājiem Aļaskā. Kopumā man ir liels prieks par unikālo iespēju veikt pētījumus tik interesantā vietā un liels gandarījums par paveikto. Domāju, ka izdarījām maksimumu un nākotnē var gaidīt interesantus rezultātus.

Līdzi pieredzes bagātajiem LU polārpētniekiem ekspedīcijā devās arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks un LU doktorants Ingus Pērkons, kuram šī bija pirmā arktiskā ekspedīcija. „Svalbāras ekspedīcija bija izaicinājums ne tikai no zinātniskā skatpunkta. Piecpadsmit dienu laikā pieredzētais nereti atmiņā atsauca bērnībā lasītos Žila Verna romānus. Spītējot polārās dienas spozmei, stindzinošajam ziemeļu vējam un nepieradinātajai dabai, ikdienas nācās mērot daudzus kilometrus garu ceļu, lai sekmīgi realizētu iepriekš nospraustos ekspedīcijas mērķus. Pat atrodoties uz ledāja, kur, atšķirībā no tundras un piekrastes, briesmas sastapt kādu izsalkušu polārlāci bija nelielas, atslābt nebija laika. Uz ledāja virsmas uzglūnēja jauni draudi – plaisas, ūdens rijēji un virsledāja upes. Katrs solis šo veidojumu tuvumā bija kārtīgi jāpārdomā, lai vakarā būtu iespēja vienā gabalā atgriezties polārstacijā.

Šeit liels paldies jāsaka pieredzējušajiem polārpētniekiem Kristapam un Jānim, kuru padomi ļāva izvairīties no vairākām dzīvībai bīstamām situācijām, pārvietojoties pa ledāju. Ekspedīcija viennozīmīgi nebija viegla, bet pavisam noteikti sevi attaisnoja,” savos iespaidos dalās I. Pērkons.

Neskatoties uz piedzīvotajām grūtībām, tika iegūti teju 250 dažādu veidu paraugi. Tie kalpos kā perspektīvs pētījumu objekts, lai tuvāko mēnešu laikā zinātniskā institūta “BIOR” laboratorijās analizētu gan noturīgo organisko piesārņotāju atstātās pēdas, gan antibakteriālās rezistences gēnu klātesamību. Paredzams, ka pētījuma rezultāti ļaus vēl labāk raksturot šāda veida piesārņojumu. Atbildot uz regulāri uzdoto jautājumu: „Kādēļ vispār jābrauc tik tālu no Latvijas, lai šos fenomenus pētītu?” institūta pētnieks I. Pērkons komentē:

„Svalbāras izolētā vide ir zelta ādere šāda veida zinātniskajai darbībai un ļauj tiešā veidā raksturot piesārņojumu un tā transportu no kontinenta puses, jo pašā salu arhipelāgā ir pavisam niecīgi cilvēku radītā piesārņojuma emisijas avoti. Tādējādi iespējams rast atbildes uz diviem būtiskiem jautājumiem.

Pirmkārt, kuri piesārņotāji visilgāk saglabājas apkārtējā vidē. Otrkārt, kāda ir to migrācijas dinamika. Attiecīgi, kuri ķīmiskie savienojumi nonāk polārajā reģionā caur atmosfēras nokrišņiem un kuri ar okeāna straumēm un dzīvajiem organismiem. Katrs šāda veida pētījums ir kā neliels puzles gabaliņš, kas papildina līdzšinējo zināšanu bāzi, kura tālāk, jau globālā mērogā, kalpo kā pamats nākotnes izmaiņām likumdošanā, kuras regulē šādu savienojumu ražošanu un izmantošanu.”

Svalbāras zinātniskā ekspedīcija, kurā veikti starptautiski un starpdisciplināri pētījumi, demonstrē arī Latvijas zinātnieku kapacitāti polārpētniecībā, kuras saknes meklējamas jau 20. gadsimta sākumā. K. Lamsters norāda, ka LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologiem pēc pirmās Latvijas zinātniskās ekspedīcijas uz Antarktīdu izveidojusies cieša sadarbība ar Ukrainas Nacionālo Antarktikas pētījumu centru, un tiek plānotas kopīgas ekspedīcijas gan Antarktikā, gan Arktikā. Arī Polijas zinātnieki novērtējuši latviešu veikumu Svalbārā, un ir jau ir apspriesti turpmāko potenciālo pētījumu virzieni Svalbāras ledājos.

Lamsters atzīmē, ka ekspedīcija nebūtu iespējama bez ERAF līdzfinansējuma un visi ekspedīcijas dalībnieki īpaši pateicas SIA “Ceļu būvniecības sabiedrībai “Igate””, kuru kārtējais atbalsts polārajai ekspedīcijai, veicina zinātnes izaugsmi. “Igates” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns komentē, ka “mūs atkal un atkal priecē tas, ka Latvijas polārpētnieki dodas pretī jauniem izaicinājumiem, kas ir radniecīgi mūsu pieejai biznesā”.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams