Svētdien, 1. septembrī, apritēja 80 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma. Šajā kontekstā portāls TVNET saviem lasītājiem piedāvā vēsturisku analīzi par vienu no galvenajiem kara dalībniekiem – Vāciju un tās lomu konfliktā. Rakstā tiek apskatīti galvenie iemesli, kāpēc Berlīne un tās sabiedrotie tā arī nespēja svinēt uzvaru.

Cīņa vairākās frontēs vienlaikus

Militārais vēsturnieks un grāmatu autors Bevins Aleksandrs vēl 2001. gadā diskusijā Longvudas koledžā norādīja, ka pēc uzvaras pār Franciju un lielākās daļas Eiropas valstu okupācijas Hitlers sāka sevi uzskatīt par neuzveicamu militāru ģēniju. Tas viņu esot pārliecinājis, ka var pilnībā paļauties tikai uz personīgo intuīciju. Savukārt šī intuīcija viņam esot teikusi, ka ir nepieciešams pārorientēt savus spēkus no kara pret Lielbritāniju uz karu pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Hitlers jau sen bija lūkojies uz šo valsti kā uz potenciālo dzīves telpu viņa vadītajai āriešu rasei un minētās valsts resursiem kā uz degvielu viņa reiham. 

Hitlera ģenerāļi jau toreiz esot zinājuši, ka karā Rietumos vēl nav uzvarēts līdz galam, un tikai daži esot domājuši, ka to ir iespējams izdarīt ar jaunu karu Austrumos. Esot valdījusi arī sapratne, ka kara noteikumi šeit būtu pavisam citi. Tas tāpēc, ka attālumi PSRS teritorijā ir daudz lielāki un ģeogrāfiskā platība daudz plašāka. Līdz ar to karš ar PSRS draudētu ar milzīgu spiedienu uz Vācijas kara mašinēriju. 

Foto: AP/Scanpix

Tomēr Hitlers ģenerāļu brīdinājumos neieklausījās. Rezultātā izveidojās situācija, ka Vācija nespēja dot PSRS izšķirīgu triecienu un ātri pabeigt militāru konfrontāciju. 

Tas savukārt Hitlera vadīto valsti nostādīja situācijā, kad tā bija spiesta cīnīties ar trīs ļoti spēcīgām lielvalstīm vairākās frontēs vienlaikus – PSRS, Lielbritāniju un ASV (pēc tās iesaistīšanās karā).

Savukārt, šādu scenāriju Vācijas ierobežotie kara vešanas resursi nebija spējīgi ilgstoši uzturēt.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Valdis Kuzmins intervijā norāda: jau Pirmā pasaules kara piemērs parādīja, ka Vācija nespēj karot divās frontēs vienlaikus. Otrais pasaules karš šo pārliecību tikai paspilgtināja.

Interesantu un nedaudz alternatīvu viedokli ir paudis agrākais Vērmahta virsnieks Huberts Menzels. Viņš intervijā BBC norāda, ka īstenībā Vācijas ģenerāļos jau tolaik esot bijusi pārliecība, ka ap 1942. vai 1943. gadu Vācijas pretinieki būs sasnieguši maksimālo kaujas gatavības pakāpi. Līdz ar to, centieni norīt lielo PSRS kumosu var arī tikt redzēts kā preventīvs pasākums - iznīcināt vienu no pretiniekiem pirms tas var tandēmā ar sabiedrotajiem apdraudēt Vāciju no Austrumiem. Tajā laikā šāds plāns esot licies reālistisks, bet rezultātā Vācija tāpat cīnījās vairākās frontēs vienlaicīgi.

Kara resursu trūkums

Šis iemesls zināmā mērā sasaucas ar pirmo iemeslu. Vēsturnieks Ričards J. Evanss savā rakstā The Guardian norāda, ka Vācijas armija esot saskārusies ar ļoti lielu degvielas deficītu. Tās okupētā Rumānija un Ungārija šajā kontekstā esot ļoti palīdzējušas, taču tas tik un tā neesot bijis pietiekami, lai kompensētu Vērmahta bruņutehnikas milzīgo pieprasījumu. Vācijas neveiksmīgais uzbrukums Kaukāzam PSRS iekšienē un arī Ervīna Romela kampaņa Ziemeļāfrikā esot bijuši mērķēti uz centieniem iegūt piekļuvi naftas resursiem. Turklāt Vācijai, atšķirībā no tās pretiniekiem, esot arī trūcis tērauda un citu dabas resursu. Visbeidzot, jau ap 1942. gadu parādījās arī pirmie cilvēkresursu trūkumi.

Šāda situācija savukārt nozīmē, ka Vācija nebija spējīga iesaistīties ilglaicīgā karā. Ne velti tās pieņemtā Zibenskara (Blitzkrieg) stratēģija bija mērķēta uz to, lai maksimālā ātrumā iznīcinātu pretinieku un pabeigtu karu.

Tad, kad Vērmahts tika apturēts pie Lielbritānijas krastiem Rietumos un pie Maskavas austrumos, Vācijas sakāve bija tikai laika jautājums.

Iespējams, daudziem arī radīsies jautājums, kā Vācija ar šādām grūtībām tik ilgi spēja saglabāt nopietnu militāru spēku. Kuzmins intervijā apgalvo, ka līdz 1944. gadam Vērmahta funkcionēšanu nodrošināja inovatīva tehnoloģija, kura bija spējīga saražot sintētisku degvielu. «1944. gadā situācija mainījās, jo ASV un Lielbritānijas gaisa spēki veica fokusētu bombardēšanas kampaņu, kura bija vērsta uz sintētiskās degvielas ražošanas rūpnīcu iznīcināšanu. Tas likvidēja visu Vācijas degvielas bāzi, un tanki apstājās, lidmašīnas nelidoja, bet kuģi palika ostās,» saka Kuzmins.

Foto: AFP/SCANPIX

Militārās ražošanas neefektivitāte

Militārās vēstures eksperts Džonatans Pāršals 2013. gada starptautiskajā konferencē par Otro pasaules karu, kura bija veltīta Kurskas kaujai, norādīja, ka Vācijas militārās ražošanas sistēma bija neefektīva. Jau ap 1942. gadu bija novērojams, ka Vācija nepavisam nav spējīga saražot tikpat daudz tanku, cik ASV un PSRS. Savukārt, paskatoties uz kumulatīvajiem datiem, gan ASV, gan PSRS visa kara laikā saražoja vairāk par 100 000 tankiem, bet Vācija tikai nedaudz pāri 46 000. Šīs atšķirības var izskaidrot ar atšķirīgajām ražošanas pieejām, kuras lietoja abas valstis.

ASV un PSRS vairāk fokusējās uz kvantitāti, ražošanas vienkāršošanu, kā arī ražošanas ātruma uzlabošanu, bet Vācijas stratēģija bija pretēja.

Tā fokusējās uz tanku kvalitāti un tanku ražošanai bija gatava atvēlēt gan lielus naudas līdzekļus (atšķirībā no PSRS), gan arī ilgu laiku. Tāpat tās militārajai tehnikai bija pārāk daudzi atšķirīgi modeļi, kuri padarīja koordināciju kaujas laukā grūtu, un tās izveidei (atšķirībā no ASV un PSRS) bija nepieciešams salīdzinoši augsti kvalificēts darbaspēks. Līdzīga situācija bija novērojama arī ar šaujamieročiem, kuri savas sarežģītās uzbūves dēļ Krievijas arktiskajā klimatā regulāri klemmējās. Lai gan šādu Vācijas pieeju, no vienas puses, var saprast, taču ilgstoša un totāla kara apstākļos daudz efektīvāks ir fokuss uz kvantitatīvu ražošanu un uz militārā ekipējuma vienkāršošanu.

Kuzmins intervijā arī norāda, ka Vācijas ražošanas grūtības var izskaidrot arī ar sabiedroto veiktajām gaisa bombardēšanas kampaņām, kuras tika mērķētas uz Vācijas rūpnīcām, un arī ar jau minēto militāro resursu trūkumu.

«ASV militārā ražošana attīstījās siltumnīcas apstākļos. Tur bija rūpnīcas, kuras var strādāt 24 stundas diennaktī un atrasties tieši pie enerģijas avotiem un derīgajiem izrakteņiem. Līdz ar to jebkura atsevišķa ekipējuma gabala saražošana bija daudzreiz lētāka un efektīvāka nekā Vācijā. Vācijai bombardēšanas dēļ militārās tehnikas ražošanā vajadzēja ievērojami vairāk pacīnīties,» saka eksperts.

«Savukārt Vācijas militārās ražošanas izvēles kara noslēguma gados – Tīģera tanks un reaktīvās lidmašīnas - bija vairāk saistītas ar cilvēkresursu trūkumu. Vācija nevarēja atļauties cilvēkresursus karošanai, kā to darīja Padomju Savienība, Ķīna vai ASV. Vācijai nekad nebūtu tik daudz karavīru, lai apbruņotu tanku divīzijas tādā veidā, kā to darīja PSRS. Vācijai vienkārši vajadzēja mēģināt ražot mazāk, bet labāk,» norāda vēsturnieks.

Sabiedroto sliktā kvalitāte un to savstarpējās koordinācijas trūkums

Lai gan Vācijas galvenie sabiedrotie – Itālija un Japāna bija nopietni spēlētāji tā laika starptautiskajā sistēmā, tomēr to militāro varenību nebūt nevarēja salīdzināt ar ASV, PSRS un zināmā mērā arī Lielbritānijas varenību. Jāapskatās kaut vai uz to, ka ASV, PSRS un tā laika Lielbritānijas kolonijā Indijā dzīvoja pāri par simts miljoniem iedzīvotāju. Tāpat Itālija un Japāna cieta no tām pašām problēmām, no kurām cieta Vācija, – kara resursu deficīta.

Foto: AFP/SCANPIX

Savukārt par Itālijas armiju runājot, Grifins Džonsens, kurš specializējas izglītojošu vēsturisku video veidošanā un ir youtube kanāla «The Armchair Historian» autors, norāda, ka tā saskārās gan ar jau minēto nespēju saražot kvalitatīvu militāru tehniku, gan arī ar jau pieejamā ekipējuma slikto kvalitāti. Tāpat labāka varēja būt arī tās armijas organizācija un vadības struktūras. Šo faktoru kopums Itāliju drīzāk padarīja par Vācijas slogu (daudzo lūgumu pēc militārās palīdzības dēļ), nevis kvalitatīvu sabiedroto.

Japānas militārā situācija bija līdzīga. Tās militārais ekipējums bija salīdzinoši novecojis un vadības struktūras arī nebija tās labākās. Japānai gan vismaz kara sākumā bija spēcīga flote un atbalstošā aviācija, tomēr tā nespēja sacensties ar ASV industriālo varenību ilgstošā karā. Konflikta noslēgumā Vašingtonas rīcībā esošā flote bija pārāka par Japānas floti praktiski visos aspektos.

Vēsturnieki arī ir norādījuši, ka Japāna būtu varējusi palīdzēt cīņā pret PSRS Āzijā, taču tā nevēlējās tērēt savus jau tā ierobežotos resursus, lai palīdzētu Vācijai.

Tās prioritāte bija cīņa pret Ķīnu un vēlāk arī ASV. Kuzmins norāda, ka īstenībā saistībā ar Japānu Ķīna ir salīdzinoši maz novērtēts spēlētājs. «Japāna Klusajā okeānā daudz ko nevarēja izdarīt, jo tā bija iesprūdusi Ķīnā,» apgalvo pētnieks.

Sabiedroto starpā koordinācija bija daudz lielāka, un tie arī funkcionēja kā sabiedrotie. «Lai ko Čērčils domāja par Staļinu, visas puses saprata, ka tiem ir izdevīgi strādāt kopā, lai cīnītos pret nacistisko Vāciju. Šādas koordinācijas ietvaros to uzvara bija tikai laika jautājums.

Sabiedrotie kopīgi izveidoja spēka summu, kura, saskaitot kopā, bija ievērojami lielāka, nekā ass valstu summa,» saka Kuzmins.

Pētnieks arī norāda, ka ir bijis ļoti svarīgi tas, ka visas sabiedroto valstis no kara neizstājās vienpusēji. «Ja PSRS būtu noslēgusi separātu mieru, tas būtu brīdis, kad Vācija varētu gūt kaut kādus panākumus (piemēram, pārorientēt dažas divīzijas no Austrumu frontes). Līdzīga situācija arī varēja būt tad, ja no kara būtu izstājusies Lielbritānija vai Ķīna,» saka Kuzmins.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams