“Atgriezos no darba, jau tradicionāli iegāju veikalā, nopirku vēl grādīgos dzērienus. Mājupceļā satiku to meiteni, kurai toreiz bija deviņi gadi. Viņa spēlējās ar draudzeni. Kaut ko viņai apsolīju, palūdzu palīdzēt man mājās. Viņa nāca man pakaļ, es aiztaisīju aiz viņas durvis. Sāku draudēt ar nazi un mudināt uz orālo seksu.” “Neredzamais cietumā” ir interviju sērija ar septiņiem notiesātajiem, kam piespriests mūža ieslodzījums. Katram cilvēkam ir sava dzīve un savs stāsts, kā viņš nokļuva cietumā. Vai sabiedrībai, zinot par konkrētā cilvēka pārdzīvojumiem, sāpēm, dzīvi, attiecībām ar apkārtējiem, bērnību un jaunību, ir pa spēkam novērst šādas epizodes turpmāk? Vai sabiedrība var būt droša, ka cietums labo? Pēc kura mēģinājuma cilvēkam vairs nav jādod vēl viena iespēja? Pirmā intervija ar “Liepājas pedofilu” Aldi Zvirbuli.

Aldis Zvirbulis. Dosjē

  • Dzimšanas gads - 1978
  • Cietumā atrodas ceturto reizi
  • 2007. gadā par deviņgadīgas meitenes izvarošanu un slepkavību piespriests mūža ieslodzījums
  • Savu vainu atzīst

Skaties video:

Pilnu sarunas atšifrējumu iespējams lasīt šeit: Aldis Zvirbulis. Lieta Nr.1

Noklausīties interviju:

Intervija ar Aldi Zvirbuli - Audio

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Kāpēc mēs šo rakstījām, lasi šeit

Par sevi Aldis saka šādi: "Es jau ne pirmo reizi esmu ieslodzījumā, man ir 41 gads. Pats esmu no Daugavpils. Esmu padzīvojis daudzās Latvijas pilsētās pa vidu saviem ieslodzījumiem. Kaut kādā konkrētā brīdī varbūt, kad iedeva mūža ieslodzījumu, domāšana pati par sevi sāka mainīties. Es sapratu, ka vairs negribu dzīvot tā, kā esmu dzīvojis agrāk.

Ja agrāk es vispār nesapratu, kam esmu dzīvojis, tad pēc tam nāca atklāsme, ka ģimene, tuvi draugi, radi cilvēka dzīvē ir pašas galvenās lietas. Tagad daru visu iespējamo, lai manā dzīvē vēl parādītos iespēja sasniegt savu mērķi un sapni."

Bērnība

Alda bērnība pagāja Daugavpilī. Būdams bērns, viņš ļoti mīlēja savu māti: "Māte šobrīd jau ir mirusi. Māte mani un māsu audzināja kādu laiku viena. Kad man bija trīs gadi, viņi ar tēvu izšķīrās. Pēc tam māte satika vīrieti, otro reizi apprecējās, parādījās patēvs, man jau bija septiņi gadi. Attiecības ar patēvu vienkārši neizdevās. Mēs ar visu ģimeni pārcēlāmies dzīvot pie viņa. Bet es personīgi tajā brīdī zaudēju mājas.

Ir tāds izteiciens “manas mājas – mans cietoksnis”, man tāda nebija.

Man jau laikam vairāk patika atrasties kaut kur ielās, kompānijā." Aldim neizdevās nodibināt labas attiecības ar patēvu. Patēvs dzēra, mājās bieži bija strīdi un skandāli. Zvirbulis stāsta, ka kopā ar māsu esot mēģinājis skaidrot mātei, ka šāda patēva uzvedība visiem sagādā sāpes. Tomēr māte atbildēja: “Es viņu mīlu un bez viņa nevaru.”

“Ziniet, es arī daudz esmu domājis dzīvē par to, kādas sāpes var paciest cilvēks. Ja šīs sāpes ir momentānas un tevi, piemēram, iekausta tagad vai roku salauž, tu to sajūti un aizmirsti. Rīt, parīt tu šo lūzumu, iespējams, pat neatcerēsies. Taču, kad uz tevi pastāvīgi, daudzu gadu garumā spiež psiholoģiski – vienmēr piedzēries, pastāvīgi skandāli, no tā visa ļoti nogursti kopumā.”

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Jaunība

Līdz 14 gadu vecumam jaunais cilvēks ir apmeklējis sporta sekcijas, lasījis grāmatas, labi mācījies. Taču ar laiku sāka kavēt skolu.

“Skolotāji kādu laiku man pat skraidīja pakaļ, lūdza mācīties. “Tev taču tik labi iet, esi spējīgs puisis.” Bet mani skola jau vairs neinteresēja. Es nezinu, laikam jau toreiz pamēģināju aiziet uz diskotēkām, alkohols, kompānijas. Meitenes, vecāki vienaudži, kompānijas.”

Mazgadīgo kolonija

Pirmo cietuma pieredzi Aldis ieguva mazgadīgo kolonijā. Pirmo reizi ieslodzījuma vietā viņš nokļuva 16 gadu vecumā par zādzību. Apmēram mēnesi pēc atrašanās izmeklēšanas cietumā jaunais cilvēks mēģināja bēgt. Vīrietis atceras, ka atrasties mazgadīgo kolonijā bija grūti – pusaudži ir cietsirdīgāki nekā pieaugušie.

“Varbūt nav vēl tāda sava viedokļa, tas vēl nav izveidojies. Varbūt bailes, varbūt vēl kaut kas tāds. Viņi seko vecākiem ieslodzītajiem vai tiem, kas jau sen sēž cietumā, un vienkārši atdarina viņus. Iespējams, kaut kāds niknums pret apkārtējo pasauli. Varbūt kaut kāda bērnības psiholoģiska trauma. Varbūt ģimenē kaut kas nebija kārtībā, un varbūt tādēļ šis pusaudzis arī veidojas tāds,” viņš skaidro.

Otro reizi cietumā

Ar otru brīvības atņemšanu Aldi sodīja par nepilngadīgas personas izvarošanas mēģinājumu.

“Vienkārši, es nezinu, varbūt man ir tāds organisms vai kas, ka es vienkārši nedrīkstu lietot alkoholu. Ja lietoju, tad nesaprotu, ko daru. Kad esmu atpakaļ pie samaņas, vienkārši esmu šokā par savām darbībām. Tāpat bija laikam arī tai brīdī: stipri iedzēru, atnācu uz mājām, tur bija manas draudzenes, ar kuru es sagājos, meita, paziņa. Es sāku viņai uzmākties, viņas aizbēga. Lūk tāds izvarošanas it kā mēģinājums, mani notiesāja. Toreiz tajā brīdī man likās, ka es neko neesmu izdarījis, lai gan man iedeva piecarpus gadus.”

Atpakaļ cietumā

Trešo reizi Aldim piesprieda brīvības atņemšanu par zādzību restorānā. Viņš stāsta:

“Aplaupīju restorānu Rīgas Centrālajā stacijā. Nozagu kasi, alkoholu, tabakas izstrādājumus. Manā gadījumā tas ir kaut kāds azarts. Tāpēc, ka draudzene strādāja maiznīcā Rīgā nakts maiņā, es atbraucu viņu sagaidīt, lai pēc tam ar vilcienu dotos uz mājām. Vienkārši pastaigājos pa staciju. Pamanīju, ka, lūk, tur var iekļūt restorānā. Tur arī ielavījos. Un tālāk visu sabāzu pa kabatām. Turpināju pastaigāties un gaidīju elektrovilcienu, draudzeni. Vienkārši pienāca klāt apsargi, saka: “Iesim.” Nu un aizbraucu atkal uz cietumu.”

Attiecības

Aldis saka, ka tieši trešajā ieslodzījuma reizē saprata, ka dzīvē rīkojas nepareizi.

“Sanāca tā, ka es uz to gadu nokļuvu cietumā un varbūt pirmo reizi dzīvē iemīlējos meitenē, kura palika brīvībā.

Tādēļ stipri pārdzīvoju. Kā tad tā? Kāpēc man vajadzēja zagt, lai gan man tas absolūti nebija nepieciešams? Es no savas puses toreiz pārtraucu šīs attiecības. Proti, es sapratu, ka cilvēki, kas ir man apkārt, sāk ciest manis un manas rīcības dēļ. Tas ir, es nodaru kaut kādas sāpes cilvēkiem. Es sāku dzīvot savu dzīvi, bet, neskatoties uz to, tagad katru reizi, izdzirdot vārdu ***, mana sirds sažņaudzas.”

Ar meiteni Aldis iepazinās ieslodzījuma laikā iepazīšanās portālā. 

“Nevienam jau nav noslēpums, ka cietums ir pilns ar mobilajiem telefoniem, alkoholu, narkotikām,” viņš skaidro.

Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Ceturto reizi Aldis cietumā nonāca ar spriedumu “mūža ieslodzījums”. Par deviņgadīgas meitenes izvarošanu un slepkavību.

Aprakstot nozieguma izdarīšanas dienu, sākot ar brīdi, kad viņš atvēra acis no rīta, līdz brīdim, kad aizgāja gulēt, vīrietis stāsta:

“Pamodos, aizgāju uz darbu. Dzīvoju netālu, 15 minūtes kājām. Neatceros, no kurienes, bet tur darbā bija alkohols. šī jau bija dzerstiņa otrā vai trešā diena.

Pēc darba devos uz mājām. Jau tradicionāli iegāju veikalā, nopirku vēl grādīgos dzērienus. Vēl kaut kādus produktus. Gāju uz mājām. Satiku to meiteni, kurai toreiz bija deviņi gadi. Viņa ar draudzeni spēlējās. Kaut ko viņai apsolīju, palūdzu palīdzēt man mājās. Kaut kas līdzīgs šim: “Kaķis aizmuka, palīdzi man viņu notvert,” tas notika pie kāpņu telpas, kur es dzīvoju. Un viņa piekrita. Viņa nāca man pakaļ, es aiztaisīju aiz viņas durvis. Sāku draudēt ar nazi un mudināt uz orālo seksu. Un pēc tam es aiztaisīju durvis, pats atslēdzos un gulēju līdz rītam.

Bet no rīta, kad atkal atguvu samaņu, biju sašutis par to, ko izdarīju. Sapratu, ka atkal cietums, visdrīzāk nobijos. Viņa lūdza, lai es viņu atbrīvoju. “Es nevienam nestāstīšu, kas notika,” viņa teica. Bet es viņu nožņaudzu ar šalli. Vēlāk, tagad pat neatceros, dienu vai divas vienkārši bez apjēgas blandījos tajā rajonā, pie pazīstamiem biju. To sajūtu nav iespējams aprakstīt. Tā, visdrīzāk, ir bezsamaņa. Nevarēju atrast sev vietu.

Meitenes līķis visu dienu nogulēja dzīvoklī. Es piespiedu sevi atgriezties mājās, ietinu līķi palagā, gultas pārklājā. Nolaidu pa pirmā stāva logu. Izgāju ārā un izmetu atkritumu tvertnē.

Laikam kā Raskoļņikovam: klīdu apkārt. Tas ir smagi, kad spiež tāda vainas izjūta. Plus vēl atbildības izjūta. Nezinu, kā to izteikt vienā vārdā, tāpēc ka tur tik daudz kas sajaukts kopā un tāda vētra iekšā.

Pašam bija bail iet uz policiju, un es gribēju, lai mani jau ātrāk noķer, lai tas viss ātrāk beigtos.

Es pārnācu mājās, apsēdos. Tur, kur es īrēju dzīvokli, manuprāt, ir caurstaigājama kāpņu telpa, ja nemaldos. No virtuves loga pamanīju, ka gan no vienas, gan no otras puses slēpās policisti. Aiztaisīju durvis uz visām slēdzenēm un vienkārši sēdēju mājās, kamēr viņi mēģināja uzlauzt durvis.”

“Es nesapratu, kas ar mani toreiz notika. Kāds varbūt saka, ka kaut kādi noziegumi ir izplānoti, taču šis konkrētais gadījums, ticiet man, es rakņājos sevī un analizēju visus šos gadus, ko es te sēžu. Kas par īssavienojumu notika galvā? Kas notika? Es nespēju iedomāties. Es šobrīd vēl neesmu atradis atbildi.”

Pēdējā pietura – uz mūžu notiesāto kamera

Par tiesas sēdi, kurā Aldim Zvirbulim nolasīja spriedumu un viņš uzzināja, ka saņēmis mūža ieslodzījumu, ziņoja vairāki plašsaziņas līdzekļi.

“Kad tiesnesis nolasīja spriedumu, viņa sejā neparaustījās neviens muskulis,” tie rakstīja. Pats Aldis šo dienu un sprieduma nolasīšanas brīdi atceras tā:

“Atceros, ka teju zaudēju samaņu, kad paziņoja spriedumu. Grūti aprakstīt tādu adrenalīna vai endorfīna pieplūdumu, kad tu fiziski jūti tā garšu. Organisma ķīmija mainās. Un šis stāvoklis ir tāds... Grūti aprakstīt to brīdi, kad tu vienkārši saproti, ka tavā dzīvē viss... Ka, lūk, tev paziņo spriedumu “mūža ieslodzījums” un tu saproti, ka tavā dzīvē vairs nekā nebūs. Tu saproti, ka esi izdarījis noziegumu, ko negribēji darīt, ka nesaproti, kāpēc tavā dzīvē tā notika. Kaudze dažādu sajūtu, pārdzīvojumu, un viss ir sajaukts, un nevar tikt skaidrībā.”

“Grūti pateikt. Par mūža ieslodzījumu vispār ir grūti kādam stāstīt, izņemot tos cilvēkus, kuriem tādi ir, ieskaitot mani. Augstākā soda mēra mūsu valstī nav, cilvēkiem dzīvību nelaupa, bet reizēm uzdod sev jautājumu, ka labāk mūža ieslodzījuma vietā būtu bijis nāvessods. Ir grūti dzīvot ar to, ko esi izdarījis dzīvē. Ar noziegumu. Glābj tas, ka apziņa par daudzām lietām ir nākusi dzīvē.”

Šodien Aldis Zvirbulis sadarbojas ar psihologiem, probācijas dienestu, cietumā apmeklē dažādas programmas, kur māca, kā tikt galā ar stresu un savaldīt agresiju. Vīrietis cer nonākt brīvībā. Ņemot vērā, ka mūža ieslodzījumu viņš izcieš jau 13 gadus, pēc 7 gadiem viņam būs tiesības lūgt apžēlošanu Valsts prezidentam.

“Visam ir savas sekas. Agri vai vēlu par visu būs jāmaksā. Ziniet, es jau tik daudzus gadus esmu pavadījis ieslodzījumā un tikai pārliecinos, ka ar padomu nevienam nepalīdzēsi. Cilvēka dzīvē kaut kam ir jānotiek, lai viņš pats aizdomātos par to, ka viņš atrodas uz kaut kāda nepareiza dzīves ceļa.”

Galerija: Tā dzīvo uz mūžu notiesātais Aldis Zvirbulis

Lai uzzinātu vairāk par dzīvi uz mūžu ieslodzīto kamerā, par iespējām strādāt un mācīties cietumā, par ieslodzītā jaunību un bērnību, par noziegumu un tā sekām, skatieties lielo interviju!

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams