Šis ir pilnais intervijas atšifrējums ar uz mūžu notiesāto Aldi Zvirbuli. Brīvības atņemšanu uz mūžu vīrietim piesprieda par deviņgadīgas meitenes izvarošanu un slepkavību. Noskatīties interviju iespējams šeit

- Labdien, un paldies, ka piekritāt intervijai! Pastāstiet, kāda bija šī diena līdz mūsu satikšanās brīdim.

- Laikam kā viena no parastajām. Pamodos, paskatījos televizoru, mazliet pastaigājos, tad bija pusdienas, un, lūk, jau pēc pusdienām gaidīju, kad atbrauksiet jūs.

- Jūs skatījāties televizoru kamerā?

- Jā, kamerā ir televizors. Ir spēļu konsoles, radio, aparatūra, grāmatas. Viss nepieciešamais.

- Ja jau mēs sākām runāt par televizoru, pastāstiet, ko jūs skatāties. Tās ir ziņas vai varbūt spēlfilmas?

- Pārsvarā izklaides un informatīvos kanālus. Ziņu raidījumi, godīgi sakot, neinteresē. Nu un kaut kādas mūsdienīgākas, jaunās filmas.

- Tātad kopumā cietumā ir iespējams iegūt informāciju, sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē, sekot līdzi ekonomiskiem, politiskiem un citiem notikumiem?

- Noteikti.

- Ja mēs runājam par vienu dienu cietumā, vai jūs varētu, lūdzu, aprakstīt vienu standarta dienu cietumā kopš brīža, kad jūs atverat acis no rīta, līdz brīdim, kad ejat gulēt.

- Šobrīd es esmu atklātā blokā, proti, vidējā posmā. Mūs slēdz ciet tikai naktīs un pusdienu, vakariņu, brokastu, pārbaužu laikā. Pārējā laikā mēs varam pastaigāties pastaigu laukumā. Spēlējam futbolu, galda tenisu. Bet tā... Katrs kaut ko dara. Kāds nodarbojas ar daiļradi, es zīmēju, nodarbojos ar kvilingu, rakstu dzeju, sarunājos ar citiem ieslodzītajiem.

- Par ko ir dzejoļi?

- Dažādi. Vairāk laikam lirika.

- Jums tas šķiet acīmredzami, bet patiesībā to neviens nezina. Runājot par dienas kārtību, cikos jūs mostaties no rīta? Kā tas notiek? Cikos ir pusdienas? Un kādas ir citas nianses?

- Viss pēc saraksta. Pamošanās 6:30, pusdienas – no pusvieniem līdz pusdiviem, vakariņas no 5 līdz 6. Pusvienpadsmitos jāiet gulēt. Divreiz dienā – pārbaudes. No rīta un vakarā.

- Kā notiek pārbaudes?

- Šajā laikā mūs ieslēdz kamerās. Dežurants iet garām un skatās, cik cilvēku ir kamerā.

- Cik cilvēku dzīvo jūsu kamerā?

- Mums ir trīsvietīga kamera, un šobrīd mēs tajā esam trijatā.

- Cik ilgi jūs dzīvojat ar šiem cilvēkiem kamerā?

- Es tikai nesen pārvācos uz šo kameru, mazāk nekā pirms mēneša.

- Vai varat atcerēties to dienu un to, kā jūs uzņēma kamerā tie, kas tur jau dzīvoja?

- Normāli, jo mani jau gaidīja un man jau bija sagatavojuši šeit vietu. Tāpēc tas nebija pārsteigums nevienam.

- Ko nozīmē - jūs “jau gaidīja”? Cietuma personāls jau nodeva viņiem informāciju, ka būs jauns kameras biedrs?

- Mēs taču varam cits ar citu sarakstīties, arī starp cietumiem. Tāpēc es jau biju izgājis komisiju, saņēmis atļauju pārvākties uz šejieni un jau paziņoju tiem, kas šeit atrodas, ka es arī ieradīšos.

- Vai jūs varat pastāstīt, kādā formā jūs par to paziņojāt? Piemēram, “sveicināti, mani dārgie dzīvesbiedri” vai arī kā tas notiek?

- Nē, man šeit ir viens tāds paziņa, kam arī ir mūža ieslodzījums, viņš arī atrodas ar mani kamerā. Es vienkārši viņam uzrakstīju, ka man deva iespēju pārcelties uz šejieni un ka tuvākajā laikā ieradīšos. Tā.

- Kā šajā mēnesī izmainījās attiecības ar kameras biedriem? Vai jums ir ērti ar šiem cilvēkiem?

- Jā, diezgan. Šobrīd jā.

- Kā notiek saskarsme starp cilvēkiem, kas dzīvo vienā kamerā? Vai jūs pastāvīgi runājat? Vai apspriežat redzēto, lasīto? Par ko jūs runājat?

- Visi esam cilvēki, visiem ir dažādas intereses. Man patīk sports. Ja ir iespēja – spēlējam futbolu, volejbolu. Ejam vienkārši pavingrot – ir pievilkšanās stienis, vingrošanas stieņi. Tagad ir vasara, pārvācos, laikam tās man ir jaunas sajūtas, pārdzīvojumi zāle, saulīte, logus var atvērt, var aiziet pasauļoties. Citā nodaļā nekā tāda nebija. Tur ir mazliet sliktāki sadzīves apstākļi. Un pagaidām es baudu šīs lietas.

- Ja kāds no tiem, kas dzīvo kopā, vēlas pabūt viens ar savām domām, kā jūs to risināt? Atceros, ka es īrēju dzīvokli kopā ar draudzeni un man, piemēram, ļoti pietrūka savas telpas.

- Man nav kompleksu. Es varu pateikt cilvēkiem, ka, teiksim, es vēlētos pabūt viens. Bet vieglāk laikam ir pašam iziet un kaut kur pastaigāties svaigā gaisā, ja tas notiek brīdī, kad mums ir atvērta kamera. Pabūt vienatnē ar savām domām. Citu variantu nav.

- Jūs pateicāt par pusdienām, brokastīm un vakariņām. Banāls jautājums, bet mums tas tiešām ir interesanti: kā baro un kas jums patīk visvairāk?

- Jā, jautājums ir interesants. Laikam es varu teikt, ka atrodos ieslodzījumā ilgu laiku un, lai arī kāda būtu ēdiena kvalitāte, tas viss jau ir apnicis. Bet tā, pēc standarta, no rīta ir putra, pusdienās jau daudzveidība – zupa, otrie ēdieni mainās. Ēdienkarte ir noteikta nedēļai: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestdiena, svētdiena. Katru dienu kaut kas jauns, un tā katru nedēļu. Vakarā arī – kartupeļi, makaroni, salāti.

- Vai apmeklējat veikalu?

- Jā, bet tam ir nepieciešami līdzekļi. Vajag, lai palīdz, vai arī būtu jābūt iespējai nopelnīt. Tad jā, ir tāda iespēja.

- Jūs pats apmeklējat?

- Es jā.

- Jūs strādājat?

- Jau mēnesis, kopš atlaida. Es pārvācos. Tajā nodaļā strādāju, bet šeit pagaidām iespējas strādāt nav. Saka, ka ar laiku arī būšot.

- Bet ko jūs pērkat veikalā?

- Šobrīd, tā kā ir sezona – saldējumu var paņemt. Bet tā vairāk augļu. Vēlos kaut ko tādu svaigu.

- Vai ir kaut kas tāds, ko nepārdod veikalā, bet kā jums ļoti pietrūkst?

- Es pankūkas gribētu paēst. Vienkārši kaut kādus ceptus kartupeļus. Tieši mājas ēdienu kaut kādu.

- Ceptus kartupeļus negatavo?

- Nē, tikai vārītus.

- Ja runājam par rutīnu, par katru dienu, par to, kas ar jums notiek. Skaidrs, ka cietums nav pasaka, nav sapņu vieta un nav pasaku pils, bet visos gados, ko esat pavadījis ieslodzījuma iestādēs, kas jums sagādā vislielāko prieku? Kaut kāds konkrēts notikums vai process.

- Vienmēr ir prieks, kad ir saskarsme ar radiem vai pazīstamiem. Tie laikam ir vispriecīgākie brīži. Vairāk neko tādu nezinu. Bet vēlreiz, ja runā par baudu, tad man patīk sports – kad spēlēju futbolu, volejbolu. Kaut kādi aktīva rakstura pasākumi. Tas tieši man ir interesanti.

- Vai jums ir kaut kādas sporta komandas?

- Paši savā starpā dalāmies, rīkojam kaut kādus turnīrus. Burtiski šo svētdien bija turnīrs, spēlējām futbolu.

- Bet kas visvairāk nepatīk? Konkrēts notikums vai...

- Grūti pateikt, kas nepatīk. Varbūt kaut kādā mērā, ja saka vispārīgi, tad tomēr tie ierobežojumi, kas ir. Uz pārvietošanos un vienkārši ierobežojumi. Tas laikam ir smagi jebkuram cilvēkam.

- Cietumā notiek kaut kādi pasākumi? Svētki, piemēram.

- Jā, atnāk psihologi, sociālie darbinieki. Bet tā arī ir tāda pēdējās desmitgades parādība. Agrāk nekā tāda nebija. Šobrīd aktīvāk ir pievērsušies ieslodzītajam.

- Vai varat salīdzināt, kā mainījusies sistēma un visi resocializācijas pasākumi kopš tā brīža, kad jūs nonācāt cietumā, līdz pat šodienai?

- Protams, mainās. Un laikam paši notiesātie sākuši vairāk atklāties administrācijai, kontaktēties, apmeklēt pasākumus. Ja agrāk tās bija vienkārši “muļķības” un neviens tajos nepiedalījās, baidījās vai tas bija kaut kas nezināms, tad šobrīd diezgan apmeklē, ir apmierināti.

- Tad pašiem ieslodzītiem ir lielāka interese apmeklēt?

- Jā, tāda parādījās.

- Es zinu, ka jums bija kaut kāds Līgo pasākums. Vai varat pastāstīt par to?

- Nu jā. Pulcējāmies šajā ēkā, bija neliels konkurss par Līgo tematiku – kādas ir Līgo tradīcijas, un bija nelieli konkursi. Nu tā.

- Es jūs pavisam nepazīstu. Lasīju dažus materiālus, kas ir publiskā pieejā, un vēlētos palūgt, lai jūs pastāstītu tagad par sevi to, kas man būtu par jums jāzina. Brīvā formā. Es domāju, ja rakstāt dzeju, jums tas lieliski izdosies.

- Es jau ne pirmo reizi esmu ieslodzījumā, man ir 41 gads. Pats esmu no Daugavpils. Esmu padzīvojis daudzās Latvijas pilsētās pa vidu saviem ieslodzījumiem. Kaut kādā konkrētā brīdī varbūt, kad iedeva mūža ieslodzījumu, domāšana pati par sevi sāka mainīties. Sapratu, ka vairs negribu dzīvot tā, kā esmu dzīvojis agrāk. Laikam tajā brīdī es nezināju, kā dzīvot citādāk. Varbūt tajā brīdī kaut kādā veidā palīdzēja garīgā literatūra, saskarsme ar mācītāju arī. Sāka mainīties domāšana, sagribējās kaut ko... Ja agrāk vispār nesapratu, kam esmu dzīvojis, tad pēc tam nāca atklāsme, ka ģimene, tuvi draugi, radi cilvēka dzīvē ir pašas galvenās lietas. Un, kad es to visu zaudēju, sāku to ļoti nožēlot. Tagad daru visu iespējamo, lai (varbūt tāda iespēja manā dzīvē vēl parādīsies) sasniegtu savu mērķi un sapni.

- Brīdis, kad sākāt ticēt Dievam. Vai atceraties to dienu?

- Man notika apmēram tā. Ziniet, es biju Jelgavas cietumā un man apstiprināja spriedumu – mūža ieslodzījumu, un tur pārveda no viena bloka uz otru bloku, kur sēdēja notiesātie. Un tajā brīdī vienkārši, nezinu, varbūt tas nebija īsti Dievs, bet tā vienkārši kaut kas noklikšķināja galvā, ka es vairs nedzīvošu tā, kā agrāk dzīvoju. Un jau tālāk tur jau bija garīgā literatūra, psiholoģija. Šī attīstība soli pa solim mainīja mani, manu apziņu.

- Kurā gadā jūs notiesāja uz mūža ieslodzījumu?

- 2007. gadā.

- Vai atceraties brīdi, kad jums paziņoja šo spriedumu?

- Jā.

- Ko jūs jutāt toreiz?

- Grūti aprakstīt. Tāds laikam adrenalīna pieplūdums asinīs un tajā pašā laikā gandrīz samaņas zudums. Tas ir tāds pirmais moments. Bet kopš sprieduma paziņošanas brīža līdz apziņai, ka esmu saņēmis mūža ieslodzījumu, pagāja arī ļoti daudz laika. Proti, tas, ko pateica tiesas zālē, ka mūža ieslodzījums, tajā brīdī es vēl neapzinājos, kas tas ir.

- Pēc cik ilga laika atnāca šī apziņa?

- Varbūt tikai pēc vairākiem gadiem.

- Tieši tagad mēs pārejam pie mūsu sarunas otrā nosacītā bloka. Par jūsu pieredzi ieslodzījuma vietās. Pastāstiet, lūdzu, cik reižu jūs sēdējāt cietumā un kādās tieši ieslodzījuma vietās?

- Es jau ceturto reizi izciešu sodu. Viss sākās, kad biju mazgadīgs. 16 gados pirmo reizi nonācu cietumā.

- Par ko?

- Par zādzību. Iedeva trīsarpus gadu. Tur vēl bija bēgšanas mēģinājums ieslodzījuma laikā.

- Pēc cik ilga laika, kopš nonācāt cietumā, jūs mēģinājāt bēgt?

- Burtiski pēc mēneša laikam.

- Tas bija izplānots mēģinājums vai vienkārši spontāns lēmums?

- Neteiktu, ka spontāns. Vienkārši ļoti gribējās tikt brīvībā.

- Kā tas fiziski notika? Jūs pārzāģējāt režģus?

- Jā, pārzāģējām režģus, izlīdām uz jumta, un dežuranti pamanīja, ka mēs taisāmies bēgt, sāka šaut.

- Par to jums iedeva vēl kādu papildu termiņu?

- Jā, trīs mēnešus klāt jau esošajam. Nē, toreiz vēl nebija termiņa, toreiz vēl notika izmeklēšana.

- Tad jūs kopumā aiz restēm pavadījāt...

- Trīsarpus gadus.

- Kurā cietumā?

- Vispirms Daugavpils cietumā, Daugavpils nodaļā, pēc tam Cēsīs, mazgadīgo kolonijā, un pēc tam jau šeit, Grīvā, Grīvas cietumā.

- Tāds jautājums. Mēs vēl atgriezīsimies pie tā, kā jūs izcietāt sodu. Vai jūs varētu salīdzināt, kāda gaisotne bija mazgadīgo kolonijā un kāda gaisotne ir cietumā tagad. Vai taisnība, ka pusaudži ir cietsirdīgāki nekā pieaugušie?

- Jā, simtprocentīgi.

- Kāpēc tā?

- Nezinu. Varbūt nav vēl tāda sava viedokļa, tas vēl nav izveidojies. Varbūt bailes, varbūt vēl kaut kas tāds. Viņi seko vecākiem ieslodzītajiem vai tiem, kas jau sen sēž cietumā, un vienkārši atdarina viņus. Iespējams, kaut kāds niknums pret apkārtējo pasauli. Grūti tā pateikt īstenībā.

- Tātad tur ir vairāk attīstīta hierarhija?

- Jā.

- No kurienes pusaudzim ir niknums pret pasauli? Viņš vēl nav nodzīvojis dzīvi un nav paspējis neko saprast.

- Visticamāk, cilvēks nonāk cietumā ne tāpēc, ka viņam kaut kur ir bijis labi. Varbūt kaut kāda bērnības psiholoģiska trauma. Varbūt ģimenē kaut kas nebija kārtībā, un varbūt tādēļ šis pusaudzis arī veidojas tāds.

- Vai nav tā, ka mazgadīgo kolonijā nokļūst tikai bērni no nelabvēlīgām ģimenēm?

- Nē, kāpēc? Un arī, atkarīgs no tā, ko uzskata par labvēlīgu vai nelabvēlīgu ģimeni. Cilvēks var būt turīgs, laba ģimene, bet tur bērnam nevelta laiku. Viņš visu laiku ir viens, kaut kur ielās, un arī tas var novest līdz cietumam. Jau atkal – kompānija. Proti, mazgadīgie noziedznieki

– tie ne vienmēr ir narkomānu bērni?

- Protams, ka ne.

- Pirmajā reizē tie bija trīsarpus gadi, otrajā reizē?

- Piecarpus gadi.

- Par ko?

- Atkal zādzība un izvarošanas mēģinājums.

- Vai varat pastāstīt par to sīkāk?

- Jā, ap to laiku es biju pamēģinājis gan narkotikas, gan alkoholu.

- Kā jūs pirmo reizi pamēģinājāt narkotikas?

- Cietumā pamēģināju narkotikas, alkoholu.

- Arī nepilngadīgo cietumā?

- Nē, nu alkoholu es lietoju, protams, vēl brīvībā, pirms nonācu cietumā, bet cietumā arī. Bet noziegums arī narkotiku un alkohola reibumā. Vienkārši, es nezinu, varbūt man ir tāds organisms vai kas, ka es vienkārši nedrīkstu lietot alkoholu. Ja lietoju, tad nesaprotu, ko daru. Kad esmu atpakaļ pie samaņas, vienkārši esmu šokā par savām darbībām. Tāpat bija laikam arī tai brīdī: stipri iedzēru, atnācu uz mājām, tur bija manas draudzenes, ar kuru es sagājos, meita, paziņa. Es sāku viņai uzmākties, viņas aizbēga. Lūk tāds izvarošanas it kā mēģinājums, mani notiesāja. Toreiz tajā brīdī man likās, ka es neko neesmu izdarījis, lai gan man iedeva piecarpus gadus, un tas arī atnesa tādu atvieglojumu manā dzīvē.

- Jūs uzmācāties meitai, ja?

- Jā.

- Cik viņai bija gadu?

- Divpadsmit.

- Ko jūs nozagāt?

- Neatceros. Tālruni laikam.

- Un kā jūs aizturēja? Kā tas atklājās?

- Vienkārši es mājās tā arī paliku gulēt. Atbrauca policija, arestēja.

- Labi. Jūs nosēdējāt vēl piecarpus gadus. Kur jūs sēdējāt?

- Šeit, arī Daugavgrīvas cietumā.

- Ko jūs atceraties no tā laika?

- Ai, tur arī bija tāds laiks. Toreiz vēl tāda domāšana bija, ka krimināls – tas ir diezgan labi, tas ir forši, ar to arī dzīvoju. Tāpēc, ka brīvībā arī paziņu loks bija tāds krimināls. Tajā pašā laikā bija radinieki un draugi, kuri bija tālu no krimināla. Nācās viņus slēpt citu no cita. Proti, slēpt to, ar ko es nodarbojos. No ģimenes, no mīļajiem, draugiem slēpt to, ka dzīvoju kriminālu dzīvi. Un tas arī ieviesa zināmu diskomfortu dzīvē.

- Vai nebija grūti tīri emocionāli dzīvot tādu dubultu dzīvi?

- Ļoti grūti. Vienkārši toreiz es laikam neaizdomājos par to. Tagad domāju, ka tas ir ļoti grūti īstenībā.

- Atgriežoties pie tā paša gadījuma, ar ko jūs piesaistīja tā meitene? Viņa izskatījās pēc bērna vai pēc jaunas sievietes? Vai viņai bija krūtis? Kāpēc jūs sākāt viņai uzmākties?

- Laikam izskatījās pēc jaunas sievietes. Tajā brīdī tas bija kaut kas neizskaidrojams. Tāpēc, ka es tajā brīdī dzīvoju ar sievieti un šī meitene bija viņas draudzenes meita, nevaru to sev paskaidrot, vienkārši nezinu.

- Tajā momentā jums ar jūsu draudzeni, sievieti bija labas attiecības? Jūs nestrīdējāties, viss bija kārtībā?

- Jā.

- Jūs vienkārši, rupji sakot, piedzērāties un sākāt uzmākties?

- Jā.

- Trešā reize, kad nonācāt cietumā?

- Arī par zādzību. Iedeva vienu gadu. Visu termiņu es pavadīju Rīgas Centrālcietumā.

- Ko jūs nozagāt?

- Aplaupīju restorānu.

- Ko tieši nolaupījāt? Kasi?

- Kasi, alkoholu, tabakas izstrādājumus. Rīgas Centrālajā stacijā.

- Es nezinu, kā tas notiek. Bet varu iedomāties, ka varētu būt divi iemesli. Piemēram, viens iemesls – tas ir kaut kāds azarts, bet otrs – kad vajag iedzert, “salāpīties”, bet tam nav naudas.

- Manā gadījumā tas ir kaut kāds azarts. Tāpēc, ka draudzene strādāja maiznīcā Rīgā nakts maiņā, es atbraucu viņu sagaidīt, lai pēc tam ar vilcienu dotos uz mājām. Vienkārši pastaigājos pa staciju. Pamanīju, ka, lūk, tur var iekļūt restorānā. Tur arī ielavījos. Un tālāk visu sabāzu pa kabatām. Turpināju pastaigāties un gaidīju elektrovilcienu, draudzeni. Vienkārši pienāca klāt apsargi, saka: “Iesim.” Nu un aizbraucu atkal uz cietumu.

- Bet kāpēc jūs nemēģinājāt paslēpties? Jūs taču sapratāt, ka, izdarot noziegumu, ir jābēg.

- Tajā brīdī nez kāpēc to neviens nepamanīja.

- Jūs bijāt skaidrā?

- Jā.

- Tātad tas bija vienkārši veids, kā pakavēt laiku?

- Apmēram tā.

- Jūs visu šo laiku bijāt ar vienu draudzeni vai arī tās ir dažādas sievietes, par kurām jūs stāstāt?

- Dažādas. Tāpēc, ka tas viss bija vairāku laika posmu garumā.

- Bet kā notika jūsu iepazīšanās ar jaunu draudzeni pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām? Kā jūs atradāt viņu? Tā bija kopīga kompānija, vai arī jūs nejauši iepazināties kaut kur?

- Bija dažādi. Bija tādas, ar ko iepazinos kompānijā, kādreiz iepazinos klubā. Varēju vienkārši uz ielas iepazīties ar meiteni.

- Tātad piekopāt diezgan izklaidīgu, neprātīgu dzīvesveidu, ja tā var teikt?

- Īstenībā jā.

- Trešajā reizē jums atņēma brīvību uz vienu gadu. Jūs izcietāt sodu Rīgas Centrālcietumā. Vai tiešām, kad trešo reizi nonācāt cietuma sienās, jūsu galvā neradās jautājums, ka varbūt kaut kas notiek ne tā kā vajag,ja atkal un atkal atgriežaties atpakaļ? Vai arī toreiz par to nedomājāt?

- Nē, lūk, tieši tajā brīdī arī parādījās, jo sanāca tā, ka es uz to gadu nokļuvu cietumā un varbūt pirmo reizi dzīvē iemīlējos meitenē, kura palika brīvībā. Tādēļ stipri pārdzīvoju. Kā tad tā? Kāpēc man vajadzēja zagt, lai gan man tas absolūti nebija nepieciešams? It kā dzīvē viss uzlabojās, un, lūk, kaut kādā brīdī, nezinu, tāda man daba vai ieradums, ka tik un tā ielavījos un nozagu. Par to ļoti stipri pārdzīvoju.

- Vai jums bija vēl kādas nodarbes, kas sniedza tādas pašas emocijas kā nozieguma uzdarīšanas brīdī?

- Nē. Laikam vienkārši ir jāatskatās uz priekšvēsturi, jāatgriežas bērnībā. Tas, ka pusaudža gadi iekrita uz deviņdesmito gadu sākumu, kad bija noziedzība, izlaidīga dzīve, visi draugi, viss tas bija kruti. Un es tajā visā iekļuvu. Negribējās atpalikt no kāda, kaut kur izskatīties vājam.

- Tas ir, citādi apsmies, neuzņems kompānijā?

- Sanāca tā, ka mātei un patēvam bija problēmas ar darbu, teiksim tā, vairs nebija naudas. Bet gribējās gan skaisti ģērbties, gan skaistas mantas, gan kompānijas, gan izklaidēties kaut kur.

- Tieši bērnības tēma ir nākamais bloks, bet pirms pārejam pie tā, es gribētu atgriezties pie attiecībām ar to meiteni un pie cietuma. Personīgi man ir interesanti ieraudzīt šo situāciju no jūsu draudzenes skatpunkta, proti, kā viņa uz to raudzījās. Jūs nonācāt cietumā. Vai jums bija tikšanās, vai uzturējāt attiecības?

- Es no savas puses toreiz pārtraucu šīs attiecības. Proti, es sapratu, ka cilvēki, kas ir man apkārt, sāk ciest manis un manas rīcības dēļ. Tas ir, es nodaru kaut kādas sāpes cilvēkiem. Tāpēc tajā brīdī, varbūt muļķīgi, bet nez kāpēc ienāca prātā tādas domas, ka tagad šķiršos, gadu nosēdēšu, atbrīvošos, iekārtošos darbā, piecelšos kājās, un tad es viņu atkal satikšu un spēšu atgūt. Nu tā. Tajā brīdī es tā domāju.

- Proti, jūs aprāvāt visas saites, lai varbūt kaut kādā veidā tiktu galā ar sevi un nenodarītu sāpes apkārtējiem?

- Jā.

- Vai jūs atradāt pēc tam to sievieti?

- Atradu, bet viņai tur jau bija sava dzīve. Es sāku dzīvot savu, bet, neskatoties uz to, tagad katru reizi, izdzirdot vārdu ***, mana sirds sažņaudzas. Es viņai esmu ļoti pateicīgs, ka viņa pamodināja manī tādas jūtas un kalpoja savā ziņā par manas domāšanas pārmaiņu katalizatoru.

- Kā jūs ar viņu iepazināties?

- Interneta vietnē, atrodoties ieslodzījumā.

- Interneta vietnē, atrodoties ieslodzījumā? Kā kaut kas tāds ir iespējams?

- Nevienam jau nav noslēpums, ka cietums ir pilns ar mobilajiem telefoniem, alkoholu, narkotikām.

- Tātad par naudu iespējams to visu dabūt?

- Kaut kur vieglāk, kaut kur grūtāk, bet jā.

- Ja runājam par iepazīšanos ar jūsu draudzeni, jūs bijāt iniciators? Pirmais viņai uzrakstījāt?

- Jā, sākām sarakstīties, un pēc tam pēc kāda laika viņa jau atbrauca pie manis uz šejieni, uz tikšanos.

- Tātad jūs uzreiz viņai paziņojāt, ka atrodaties cietumā?

- Jā.

- Un kā viņa reaģēja?

- Sākumā varbūt ar piesardzību, bet pēc tam, kad jau tuvāk iepazināmies, jau diezgan normāli.

- Sanāk, ka visu šo laiku viņa jūs gaidīja, bet pēc tam jūs iznācāt no ieslodzījuma vietas un bijāt kopā?

- Jā.

- Apkopojošs jautājums. Jūs noteikti runājat ar ieslodzītajiem, ar jūsu kameras biedriem, vēl ar kādu. Cik bieži ieslodzītajiem sarakstoties izdodas atrast sev draudzeni, tādu, kura brauks ciemos? Cik tas ir vienkārši un vai Latvijas sievietes ir gatavas saprast, ka ieslodzītais tas nav vienkārši kaut kāds maniaks vai slepkava, ka tas arī ir cilvēks?

- Jā, tādu gadījumu ir ļoti daudz un daudzi sarakstās, iepazīstas rakstiski, neklātienē, dažādos veidos. Ar vēstuļu, telefona vai interneta starpniecību. Iesniedz sludinājumus, bieži iepazīstas. Un daži arī noslēdz laulību. Protams, es neteiktu, ka tur ir augsts procents, ka pēc atbrīvošanas viņi paliek kopā, bet tomēr arī šādi gadījumi pastāv.

- Cik jums bija gadu, kad iepazināties ar savu draudzeni?

- 25 laikam.

- Un viņai?

- 21.

- Es saku “normāla dzīve”. Ko jums nozīmē šis termins?

- Ģimene.

- Vai varētu plašāk?

- Tam es piešķiru šādu nozīmi: ja ir normāla dzīve, tad ir ģimene, daudz radu, sava ģimene, sieva, bērni. Tā laikam.

- Jūsu pirmās bērnības atmiņas. Kas tas bija?

- Pirmās atmiņas... Laikam bērnudārzs.

- Es tā sapratu, ka esat no Daugavpils.

- Jā.

- Es arī esmu no Daugavpils, un man tāpat kā visiem bērniem, pusaudžiem ir kaut kādas mīļākās vietas, kas asociējas ar bērnību. Piemēram, Šķīvīša parks. Atceros, ka tur bija nāriņa, tā man ļoti patika. Vai jums ir šādas vietas?

- Laikam Stropu ezers. Tāpēc, ka laikā, kad es bērnībā vēl dzīvoju Jaunbūves rajonā, es tur mācījos otrajā skolā, tur šobrīd laikam ir krievu licejs vai ģimnāzija.

- Krievu licejs.

- Bet pēc tam pārcēlāmies uz DSR rajonu, tāds ir. Visi pusaudža gadi tika pavadīti tur uz ezera. Man tās ir ļoti patīkamas, spilgtas asociācijas.

- Ja runājam par jūsu bērnību, tad, protams, ir jārunā par jūsu vecākiem un par jūsu ģimeni. Vai varat, lūdzu, pastāstīt par to?

- Jā, mammu es ļoti mīlēju. Māte šobrīd jau ir mirusi. Māte mani un māsu audzināja kādu laiku viena. Kad man bija trīs gadi, viņi ar tēvu izšķīrās. Pēc tam māte satika vīrieti, otro reizi apprecējās, parādījās patēvs, man jau bija septiņi gadi. Attiecības ar patēvu vienkārši neizdevās. Mēs ar visu ģimeni pārcēlāmies dzīvot pie viņa. Bet es personīgi tajā brīdī zaudēju mājas. Ir tāds izteiciens: “Manas mājas – mans cietoksnis”, man tāda nebija. Man jau laikam vairāk patika atrasties kaut kur ielās, kompānijā.

- Kāpēc neizdevās attiecības? Kas notika?

- Patēvs sāka dzert, un pastāvīgi mājās bija kaut kādi skandāli. Tāpēc es centos no tā izvairīties tādā veidā, ka mājās tikai nakšņoju.

- Sanāk, ka visu brīvo laiku jums nācās pavadīt ielās, kompānijā, kāpņu telpās.

- Vairāk laikam jā. Toreiz, kad nedaudz pieaugu, nesapratu māti. Nesapratu, kāpēc tu no viņa nešķiries, jo es ciešu, man nepatīk, māsa cieš. Bet nez kāpēc mamma teica: “Es viņu mīlu un bez viņa nevaru.” Tā, lūk, arī notika.

- Tātad, rupji sakot, māte vairāk aizstāvēja patēva, nevis jūsu un māsas intereses?

- Laikam jā. Es tā uzskatīju.

- Vai māsa ir jaunāka vai vecāka par jums?

- Māsa ir piecus gadus vecāka par mani.

- Ja runājam par ģimeni un kaut kādiem brīžiem, kas jums palika atmiņā kā laimīgi, varbūt jums bija mājdzīvnieki?

- Noteikti jā, bija kaķi, suņi. Patīkamie bērnības brīži, protams, ir saistīti ar ģimeni. Svētki, kad visi pulcējās kopā, vectēvi, vecmāmiņas. Jaunais gads, Ziemassvētki, Līgo laukos. Tas viss bija ļoti forši, savācās radi.

- Tajā brīdī, kad jūs septiņu gadu vecumā sākāt aizklīst no mājām, vai tad jūsu māte nejautāja: “Aldi, kur tu ej? Aldi, ko tu dari?”

- Nu kaut kā tā notika, mēģināja rāt, sodīt. Bet es kaut kā tajā visā neieklausījos. Uzskatīju, ka mani vienkārši nesaprot. Tādēļ vēl sāpīgāk, grūtāk bija. Bija tāda sajūta, ka tu vispār nevienam uz Zemes neesi vajadzīgs.

- Vai atceraties, kā tikāt galā ar šo sajūtu? Aldis, septiņi gadi, viņam viss ir slikti, viņam sāp sirds, gribas raudāt, kā viņš sevi nomierina šādā brīdī?

- Laikam tajā brīdī glāba tas, ka es nodarbojos ar sportu. Sporta zāle, futbolu spēlēju, šāvu ar loku. Pārvācos no mājām dzīvot uz sporta zāli, nu tā, tēlaini izsakoties.

- Tātad, neskatoties uz to, ka nebijāt mājās, jūs neblandījāties pa kāpņu telpām, nesmēķējāt un nedzērāt, bet nodarbojāties ar sportu un novirzījāt savu enerģiju un izgāzāt dusmas caur sportu?

- Jā, tā bija sava veida sublimācija.

- Un cik ilgi jūs aktīvi nodarbojāties ar sportu?

- Līdz 14 gadiem.

- Kas notika 14 gadu vecumā?

- Jau atkal, deviņdesmito gadu sākumā attīstījās interešu pulciņi. Šiem pulciņiem arī palika grūti ar finansēm. Nu un tas kļuva nevienam nevajadzīgs tajās vietās, kur es nodarbojos. Visi izklīda, treneri aizgāja, algu vairs nebija.

- Jums ir 14 gadi, interešu pulciņi veras ciet. Kas notiek pēc tam?

- Vēl agrāk es sāku izlaist skolu, vienkārši neapmeklēju.

- Bet kā mācījāties skolā?

- Ļoti labi. Tie skolotāji kādu laiku man pat skraidīja pakaļ, lūdza mācīties. “Tev taču tik labi iet, esi spējīgs puisis.” Bet mani skola jau vairs neinteresēja. Es nezinu, laikam jau toreiz pamēģināju aiziet uz diskotēkām, alkohols, kompānijas. Meitenes, vecāki vienaudži, kompānijas. Skola palika otrajā vietā.

- 14 gados notika šis izšķirošais brīdis. Laikam uzreiz pasliktinājās atzīmes?

- Laikam nevis atzīmes pasliktinājās, bet vienkārši neapmeklēju skolu. Iemanījos dažus mēnešus nebūt skolā, un to nenojauta ne pasniedzēji, ne mājās. Pasniedzēji domāja, ka es slimoju. Bet mājās es rādījos, pats pierakstīju sev mājas darbus dienasgrāmatā, pildīju tos. It kā taisīju mājas darbus, pēc tam gāju pastaigāties, nākamajā dienā it kā gāju uz skolu, bet pats devos uz kino vai vienkārši pastaigāties, vai kāpņu telpā ar vienaudžiem.

- Tātad dubulta dzīve jums sākās jau šajā vecumā. Es saprotu, ka pieaugušā gados laikam jau ir kaut kāda dzīves gudrība un ir vieglāk manipulēt, varbūt kādu apmuļķot. Bet bērnībā, 14 gadu vecumā taču ir ļoti grūti melot visiem tā, lai to neviens nesaprot?

- Bet kaut kā sanāca diemžēl.

- Izdevās visus aptīt ap pirkstu?

- Jā. Vienkārši tā, ka... Es pat nezinu, kā par to runāt. Es arī par to esmu ilgi domājis. Varbūt tās ir kaut kādas personības iezīmes, ka nekādi sodi nespēja man aizliegt to, ko es gribēju darīt tajā brīdī. Tādējādi tas viss pamazām tā arī veidojās. Proti, es darīju, ko gribēju.

- Neviens nevarēja jums aizrādīt vai iebilst?

- Jā.

- Vai sanāca lasīt grāmatas?

- Vai, un lasīju visas dzīves garumā, un arī joprojām lasu.

- Kāda bija pirmā grāmata, kas atstāja vislielāko iespaidu?

- Varbūt tā bija fantastika. Harisons, tāds vairāku sējumu darbs “Nerūsējošā tērauda žurka”.

- Arī grāmatas lasījāt ārpus mājām? Ņēmāt grāmatu un kaut kur aizgājāt?

- Mājās. Bet, ja vasarā, tad kaut kur pludmalē vai vēl kur citur gāju lasīt.

- Teicāt, ka jums bija svētki, kurus pavadījāt ar vectēvu un vecmāmiņu. Tie bija mātes vecāki?

- Viņi ir mana tēva vecāki, no kā māte izšķīrās. Tātad pie vectēva ar vecmāmiņu uz laukiem braucām, un radi brauca gan no Rīgas, gan no citām vietām. Bija ļoti forši pulcēties ģimenes lokā.

- Kad jums sākās problēmas ar patēvu, vai stāstījāt viņiem par to, ka jums kaut kas nav labi, ka ciešat, ka jums ir slikti?

- Jā, bet māte nez kāpēc atkal runāja, ka ir kaut kāda, ziniet, bezizeja. It kā nav kur iet. “Kur mēs pārvāksimies, par kādiem līdzekļiem mēs tur dzīvosim,” tā tas viss arī vilkās daudzu gadu garumā.

- Tātad mēģinājāt runāt par savu sāpi, bet jūsos nepietiekami ieklausījās?

- Jā, tā bija. Bija viens gadījums, man jau bija 14 gadi, nonāca līdz kautiņam ar patēvu, kad viņš atnāca piedzēries. Māte arī bija mājās tajā brīdī, pateica: “Ko tu dari? Aldi, ej pastaigājies! Lai viņš nomierinās.” Tas mani arī šokēja tai brīdī. Kā tad tā? Patēvs piedzēries atnāca mājās, saka vicināt dūres, es vienkārši sevi aizstāvēju un, lūk, esmu izrādījies vēl vainīgs. Man tas bija nesaprotami.

- Tas ir, šis aizvainojums krājās kaut kādu laiku?

- Jā.

- Kas bija visļaunākais, ko patēvs izdarīja alkohola reibumā?

- Laikam ne jau tas, ka tieši viņš kaut ko sliktu izdarīja, bet vienkārši, ziniet, es arī daudz esmu domājis dzīvē par to, kādas sāpes var paciest cilvēks. Ja šīs sāpes ir momentānas un tevi, piemēram, iekausta tagad vai roku salauž, tu to sajūti un aizmirsti. Rīt, parīt tu šo lūzumu, iespējams, pat neatcerēsies. Taču, kad uz tevi pastāvīgi, daudzu gadu garumā spiež psiholoģiski – vienmēr piedzēries, pastāvīgi skandāli, no tā visa ļoti nogursti kopumā. Nevis no vienas konkrētas rīcības.

- Proti, tā bija emocionālā vardarbība. Fiziskās vardarbības nebija?

- Nē.

- Ja atgriezīsimies tajā brīdī, kad nonācāt cietumā pirmo reizi - jūsu ģimene turpināja uzturēt ar jums sakarus?

- Jā. Uz satikšanās reizēm pārsvarā nāca māte.

- Bet māsa?

- Ar māsu mums arī, nezinu, kāpēc, arī par to esmu daudz domājis, neizdevās attiecības. Ļoti vēsas jau no pašas bērnības.

- Jūs taču dzīvojāt kopā ar patēvu?

- Jā.

- Kā patēvs pret viņu izturējās?

- Tas pats.

- Kā viņa paglābās no tā?

- Viņa ir piecus gadus vecāka par mani. Kļuva vecāka, pārcēlās pie omas uz kādu laiku.

- Ja es tagad runātu ar jūsu skolotājiem, kas pārdzīvoja jūsu bastošanas dēļ, kā viņi jūs raksturotu?

- Mani ļoti mīlēja skolā. Vienmēr gatavs palīdzēt, atsaucīgs, piedalījos visādās olimpiādēs.

- Kāds bija jūsu mīļākais priekšmets skolā?

- Matemātika.

- Varbūt ieņēmāt arī godalgotas vietas olimpiādēs?

- Nē, ne jau tik daudz, bet tomēr vienmēr piedalījos.

- Sanāk, ka skolā jūs mīlēja, cienīja. Varbūt bijāt klases līderis?

- Klases līderis es nebiju tāpēc, ka, paradoksāli, skolā biju tik sliktā kompānijā, bet mācījos labi.

- Bet bērni no sliktām kompānijām skolā parasti ir līderu vidū?

- Jā, mums tā apmēram arī bija. Bet tomēr mācījāmies.

- Vai varat atcerēties kādu palaidnību, ko izdarījāt skolā? Iespējams, ar krītu kaut ko sliktu uzrakstījāt? Kaut ko, par ko jūs sarāja?

- Agrāk bija tā, ka nozīmēja zvanu dežūras. Es nezinu, vai tas tiek praktizēts vēl aizvien, bet toreiz tā bija. Mēdzām zvanus ātrāk noskandināt. Bet tā skolā īpaši nerātni nebijām.

- Skolotāju pie krēsla nelīmējāt?

- Iespējams, ka kaut kas līdzīgs bija, bet nekā tāda spilgta.

- Vai izdevās pabeigt skolu?

- Jau cietumā.

- Kurā gadā?

- Burtiski pirms dažiem gadiem.

- 12 klases?

- Jā, vidējā izglītība.

- Varbūt vēlaties iegūt arī profesionālo izglītību?

- Par pavāra palīgu jau esmu izmācījies. Ja būs iespēja mācīties vēl, tad varbūt iešu.

- Kā notiek mācības skolā? Cik tas ir viegli un cik kvalitatīva ir šī izglītība?

- Ļoti sarežģīti. Es teiktu, ka praktiski neiespējami. Man bija pārtraukums no skolas apmēram 20 gadi. Atsāku mācīties no 10. klases, tas ir vienkārši neiedomājami. Ja cilvēks pats nav skolotājs, saviem bērniem nemāca, tad tas viss ir ļoti grūti. Tagad kļuvis vieglāk, jo, kad es mācījos, bija vēl tāda tālmācība. Atnākam, iedod uzdevumu, taisi!

- Neko nepaskaidroja, nebija nekādu lekciju?

- Centās, bet ar to visu nepietiek, teiksim tā. Pēc tā garā mācību pārtraukuma atkal sākt mācīties – tas nav viegli.

- No matemātikas kaut ko atcerējāties?

- Nē. Visu nācās mācīties no jauna, tur viss ir sarežģīti. Nu un tagad, protams, pavisam nav tā, kā mācīja pirms 20 gadiem.

- Kā tagad māca? Mainījās mācību process?

- Pirmkārt, mācības latviešu valodā ieviesa savas grūtības.

- Tikai latviešu valodā?

- Jā. Un, teiksim, ja mācies skolā, tev pietiek, teiksim, ar dažām stundām, lai izpildītu mājas darbus. Tad šeit, lai izpildītu kaut ko vismaz uz minimālo atzīmi, vajag diennaktīm ilgi sēdēt.

- Arī atzīmes liek?

- Protams.

- Ja kaut ko neizpildi parastajā skolā, par to liek divnieku. Šeit tāpat?

- Ieliks!

- Ja nepildi uzdevumus, var nesaņemt atestātu?

- Jā, ir tādi precedenti.

- Atgriežamies pusaudža vecumā un jaunībā. Kāda mūzika jums patika tajā laikā?

- Tajā laikā bija tāda grupa “Sade”, ja jūs zināt. “Sade” – ir tāda mierīga mūzika. Tajā laikā, ja ņem deviņdesmitos, protams, ka tur bija visa krievu popmūzika, kas skanēja pa katru logu. Bet tā… Nezinu, patika "Enigma" klausīties. Arī tādu mierīgu mūziku.

- Ar draugiem gājāt uz ballītēm, skanēja jūsu mīļākā mūzika, jūs atpūtāties. Bet tagad mūzikas gaume ir mainījusies? Ko jums tagad patīk klausīties?

- Man patīk kaut kāds drum'n'bass, patīk, ja ir ieraksti, paskatīties koncertus no Ivisas vai arī kādus modernus dīdžejus paklausīties. Bet, vēlreiz, pagaidām nav labas aparatūras, lai labi klausītos mūziku.

- Vai jaunībā esat bijis iemīlējies?

- Tagad nobriedušā vecumā es saprotu, ka tās bija drīzāk mirkļa aizraušanās. Bet tā, lai iemīlētos, – nē.

- Katram ir sava pirmā mīlestība.

- Bez šaubām. Visdrīzāk tā bija meitenīte pirmajā klasē, ar ko sēdēju vienā skolas solā.

- Bet ja runājam par pirmo skūpstu? Vai atceraties to?

- Jā. Es biju apmēram 13 gadus vecs. Jau aizlavījāmies no vecākiem uz kaut kādām diskotēkām, kas bija līdz 10-11 vakarā. Apskāvieni, skūpsti kāpņu telpās.

- Kā iepazināties ar to meiteni?

- Nu, arī no viena rajona, kopā vienā kompānijā tusējām.

- Cik ilgi bijāt kopā?

- Nu, satikāmies kādu laiku, turklāt pusaudžiem, vismaz man, ir tā: ar vienu meiteni no kompānijas pabiju, tad ar otru, trešo, piekto. Tad no kādiem citiem rajoniem, kas ir vecākas. Tā, lūk.

- Tas viss bija paralēli?

- Bija brīži, kad arī paralēli. Dažādi bija.

- Vai bija gadījumi, kad šīs meitenes jūs pameta vai arī uzzināja, ka satiekaties ar vairākām vienlaikus?

- Laikam līdz pēdējam brīdim vienmēr sanāca tā, ka es vienmēr šķīros draudzīgi no meitenēm. Bet te nesen bija tāds gadījums. Iepazinos sarakstoties ar divām sievietēm, viņas arī izcieš sodu Iļģuciema cietumā. Man negribējās kaut kādas tuvas attiecības, bet gribējās vienkārši draudzīgas sarakstes, saskarsmes. Sanāca tā, ka viena iedeva vēstules otrai, un tāpēc sanāca tā, ka gan ar vienu, gan ar otru sarakste pārtrūka.

- Kļuva greizsirdīgas.

- Jā. Lai gan es ne no vienas, ne no otras nekādas attiecības neesmu gaidījis.

- Tātad kaislības sit augstu vilni arī šeit?

- Jā.

- Vai bija gadījumi, kad jums kāds bērnībā nodarīja sāpes? Mēs jau runājām par to, ka jums sāpēja, kad bija tie notikumi ar patēvu, kad māte jūs nenovērtēja. Varbūt jūs sāpināja kādi sveši cilvēki?

- Nē. Es par šo lietu esmu domājis, par visu to, kā es nonācu cietumā, kas ar mani notika, kā tas notika, un nonācu pie secinājuma, ka tas tomēr bija psiholoģisks, morāls spiediens no patēva puses. Tas mani vienkārši sagrāva. Bet no svešinieku puses nekā tāda nebija.

- Tātad paziņu lokā, ar kuriem jūs tusējāt un pavadījāt laiku, nebija nekādu konfliktu?

- Nu, kā jau pusaudži – kaut kur kāvāmies, kaut kur kārtojām savas lietas. Viss tas bija, bez tā neiztikt.

- Kā jūs tusējāt? Ko dzērāt? Kā ģērbāties? Noteikti pirms tusiņiem kaut kur iesildījāties?

- Jā, parasti kaut kur pulcējāmies, iepirkāmies. Dzērām gan kandžu, gan šņabi, gan alu un vīnu.

- Vienlaicīgi?

- Arī vienlaicīgi. Mani pusaudžu gadi trāpīja deviņdesmitajos. Toreiz bija grūti arī ar alkoholu. Pirkām ar taloniem. Un kaut kādās “točkās” pirkām kandžu. Sākumā kaut kur iedzērām, pēc tam braucām uz diskotēku. Diskotēkās dzērām. Paziņas, dejas. Pēc tam kaut kādu meiteņu pavadīšana līdz mājām.

- Kur notika diskotēka?

- Ja šeit Daugavpilī, tad pilsētā uz Centrālo kultūras namu gājām vai arī uz “Strojku”. Bet, ja tā bija nakts diskotēka, tad ir tāds Kraujas ciemats. Tur bija nakts diskotēkas tajā laikā. Bieži uz turieni braucām.

- Kur jūs ņēmāt naudu alkoholam? Es tā saprotu, ka tajā laikā nestrādājāt. Jo tomēr pirkt dzērienus klubā nav lēti.

- Sākām zagt. Dzīvokļus apzagu. Spēlējām kārtis uz naudu.

- Vai veicās kārtīs?

- Biežāk jā.

- Kā jūs apzagāt dzīvokļus? Iekļuvāt pa logiem?

- Dažādi. Izlauzām, atmūķējām dzīvokļu durvis.

- Bet kā jūs iemācījāties to visu? Draugi iemācīja vai arī pats, lietojot izmēģinājumu un kļūdu metodi? Kā vispār ienāca šī doma galvā?

- Sākumā, dažās pirmajās reizēs vienkārši nozagām cilvēkiem atslēgas un tad iekļuvām dzīvoklī. Jau vēlāk uzlauzām durvis, tas patika.

- Ko zagāt no dzīvokļiem?

- Pārsvarā meklējām naudu un dārglietas, vērtīgas mantas.

- Vecāka gadu gājuma cilvēkiem saka: “Nelieciet zeltu zem spilvena.” Kur cilvēki slēpj vērtīgus priekšmetus un kur jūs tos meklējāt?

- Apgāzām burtiski visu. Pat tepiķus noņēmām no grīdas. Protams, visās vietās. Servīzēs, sekretēros bieži liek. Daudziem ir vienkārši lādītes ar dārglietām, naudu.

- Vai nebija bail, ka jūsu zādzības laikā atgriezīsies saimnieki un jūs noķers nozieguma vietā?

- Pirmajās reizēs varbūt. Bet jau pēc tam nezagu vienatnē, bijām divatā, trijatā, četratā, kādu jau atstājām “strjomā” kāpņu telpā ar baloniņu vai gāzes pistoli.

- Tātad nebija reizes, kad jūs noķer?

- Nē.

- Kā dalījāt laupījumu? Jūs dalījāt vienādās daļās vai arī katram bija kaut kāds noteikts procents?

- Nē, tobrīd šīs laupīšanas nebija mantkārīgā nolūkā, lai kļūtu bagāts. Šī nauda vienkārši bija nepieciešama, lai to iztērētu izpriecām. Nopirkt sev kaut kādas mantas vai vienkārši pablandīties pa klubiem.

- Proti, tāds kompānijas “obščaks”?

- Jā.

- Vai meitenes, ar kurām jūs toreiz satikāties, zināja, kā jūs pelnāt naudu?

- Nē.

- Vai nejautāja: “Aldi, ja tu nestrādā, tad par kādu naudu tu ved mani uz krogu?”

- Varbūt tad vēl domāja, ka mani uztur vecāki.

- Jautājumu nebija?

- Tajā brīdī neradās. Bet jau pēc tam sāka rasties. Dažas meitenes sacīja: “Beidz! Kāpēc tu to dari?!” Tās, kuras vēlējās nopietnākas attiecības, teica: “Iekārtojies darbā.” Ik pa laikam es to mēģināju darīt.

- Kāpēc neizdevās noturēties darbā?

- Kaut kā tajā brīdī domāju, ka darbs nav manis cienīgs. Nu un algas bija zemas, vajadzēja visu dienu darbā atrasties. Radās jautājumi: “Bet kad tad dzīvot? Kur ir tā jautrā dzīve?”

- Es tā saprotu, ka tie noziegumi palika neatklāti?

- Vairākums no tiem netika atklāti.

- Bet jūs taču zinājāt, ka jūs meklēs.

- Tam pilnīgi nepievērs uzmanību. Rodas savā ziņā nesodāmības sajūta vai pilnīga baiļu sajūtas neesamība. Tā mani arī noveda cietumā, tāpēc ka savā dzīvē nejutu iekšējo pretestību.

- Bet nesodāmības sajūta jau nerodas uzreiz. Ir jābūt vairākām noziegumu epizodēm.

- Protams.

- Cik ilgs laiks pagāja pēc pirmā nozieguma izdarīšanas, kad jums parādījās nesodāmības sajūta?

- Es pat nezinu, grūti pateikt precīzi. Domāju, ka tajā brīdī, kad jau trešo vai ceturto reizi kaut ko nozagu. Kaut kā skaties, ka par to nekas nav, neviens tevi nav atradis, un var turpināt.

- Tie jaunieši, ar kuriem kopā veicāt zādzības. Vai jūs zināt, kāda ir viņu dzīve tagad?

- Jā, starp citu, viņiem viss labi. Viņi pielika punktu kriminālai dzīvei. Bija gadījums, kad mūs noķēra. Visiem, izņemot mani, iedeva nosacītu termiņu, un viņiem tas kalpoja par mācību.

- Kāpēc jums neiedeva nosacītu termiņu?

- Tāpēc, ka man jau pirms tam bija sodāmība.

- Es gribētu koncentrēties uz noziegumu, kura dēļ jūs nonācāt cietumā pēdējo reizi, uz mūža ieslodzījumu. Pirms tam es gribētu mazliet pafantazēt un palūgt jūs pamodelēt situāciju. Ja tagad jūs – pieaudzis cilvēks, kas jau sen atrodas cietumā, varētu piezvanīt pa telefonu tam Aldim, kas izdarīja pēdējo noziegumu, un kaut ko pateikt viņam, ko jūs viņam teiktu?

- Ziniet, es par to esmu domājis un domāju daudz. Varbūt ne par to, lai piezvanītu, bet par to, ka es desmit savas dzīves atdotu, lai tikai nenotiktu tas, kas notika. Ziniet, man negribas melot ne jums, ne sev. Tajā brīdī es gāju tādā stāvoklī, ka man bija nospļauties uz savu dzīvi, uz apkārtējiem cilvēkiem. Grūti paskaidrot, nebija pašaizsardzības instinkta. Es vienkārši meklēju nāvi laikam. Provocēju konfliktus ar cilvēkiem, kaut kāda dzīves jēga man tajā brīdī pazuda. Un diezin vai man kaut kas mainītos tai brīdī.

- Jūs teicāt “meklēju nāvi”. Jums bija pašnāvības mēģinājumi?

- Jā.

- Kādā veidā?

- Mēģināju noindēties ar gāzi. Arī tas notika, es nezinu, pēc kārtējās atbrīvošanas no cietuma es pārvācos uz citu pilsētu, iekārtojos darbā. Gāju uz darbu, strādāju mēnesi, divus, trīs. Un tur atkal pazīstamie, klubi. Tas viss tā apriebās, ka es vienkārši zaudēju dzīves jēgu. Jā, strādāju, un kas tur? Strādāšu līdz mūža beigām? Nu labi. Katru dienu viens un tas pats, tāda murkšķa diena. Tāpēc es nesapratu, kālab dzīvot, kāpēc dzīvot. Sāku lietot alkoholu, pēc kāda laika narkotikas. Arī tas nesniedza nekādu baudu. Nevarēju aizmigt. Nācu mājās no darba, sākās problēmas ar miegu. Ej gulēt, un pēc tam ej uz nakts bāru, iedzer pāris kokteiļus, pārnāc un tikai tad atslēdzies. Guli, no rīta atkal ej uz darbu kā robots. Vienkārši tāds stāvoklis, nezinu.

- Kur jūs strādājāt?

- Kuģu remonta rūpnīcā.

- Kādas narkotikas lietojāt?

- Lielāko daļu no jums zināmām laikam.

- Kādas konkrēti?

- Heroīnu, kokaīnu, amfetamīnu, marihuānu.

- Kā iespējams savienot fiziski smagu darbu ar narkotikām? Ir taču jāpaiet laikam, kamēr “atlaiž”...

- Nē, tu pierodi pie šīs sistēmas. Šobrīd es domāju, ka narkotikas... Tagad var teikt, ka Dievs pasargāja, ka “neuzsēdos” uz tām. “Neuzsēdos” uz sistēmas. Lietoju brīvdienās.

- Vai jums bija “lomkas”? Principā varējāt arī nelietot? Kāpēc tad jūs tās lietojāt katras brīvdienas? Bija vieglāk aizmirsties tādā veidā?

- Jā, drīzāk gribējās atslēgties no visa. Grūti izskaidrot, no kā. Bet vienkārši gribējās atslēgties, sasniegt bezsamaņas stāvokli.

- Jūs teicāt: “Es sapratu, ka mana dzīve ir rutīna: darbs-mājas-darbs-naktsklubs”, bet vai tad cietumā nav rutīnas?

- Ziniet, visdrīzāk toreiz nebija jēgas, kālab dzīvot.

 - Es tā sapratu, ka esat ļoti ticīgs cilvēks.

- Es nevaru sevi nosaukt par ļoti ticīgu, bet – jā, pieturos.

- Kā jūs domājat, vai Dievs jums ir piedevis visus noziegumus?

- Teiksim tā, es vairāk ceru uz to. Nevis zinu, bet ceru.

- Cik bieži jūs uzrunājat Dievu?

- Katru dienu.

- Tātad jūs pats lūdzat Dievu un runājat ar kapelānu?

- Jā.

- Ja mēs atgriezīsimies tajā dienā, par kuras notikumiem jums piesprieda mūža ieslodzījumu. Es gribētu, lai jūs detalizēti pastāstītu visu, kas notika. Sākot ar to brīdi, kad jūs pamodāties no rīta un atvērāt acis. Kur jūs pamodāties? Vai pamodāties pēc tam, kad bijāt nostrādājis darba dienu, vai pēc ballītes? Lūdzu, pastāstiet.

- Laikam tā bija otrā vai trešā diena, kad es lietoju alkoholu un narkotikas.

- Jūs nestrādājāt tajā laikā?

- Nē. Es aizgāju uz darbu tajā dienā, bet kaut kā... A! Strādāju tajā dienā, dzēru darba laikā.

- Jūs pamodāties un aizgājāt uz darbu?

- Jā.

- Vai jums bija brokastis tajā dienā? Vai dzērāt tēju, kafiju?

- Neatceros, bet visticamāk jā.

- Ko jums patika ēst brokastīs, kad vēl nebijāt cietumā?

- Salda tēja ar kaut kādu sviestmaizi, ar sieru.

- Jūs pabrokastojāt un aizgājāt uz darbu. Vai dzīvojāt tālu no darba?

- Nu, 15 minūtes kājām.

- Vai jūs vienmēr kājām gājāt uz darbu?

- Jā.

- Kas notika tālāk?

- Atnācu uz darbu. Neatceros, no kurienes, bet tur darbā bija alkohols. Neatceros, laikam kaut kur paņēma vai veikalā nopirka. Dzērām visu darba dienu.

- Kāds piedāvāja iedzert?

- Jā. Vēlreiz atkārtošos – šī jau bija dzerstiņa otrā vai trešā diena. Viss, pastrādājām, devos uz mājām. Jau tradicionāli iegāju veikalā, nopirku vēl grādīgos dzērienus. Vēl kaut kādus produktus. Gāju uz mājām. Lūk. Satiku to meiteni, kurai toreiz bija deviņi gadi. Kaut ko viņai apsolīju, palūdzu palīdzēt man mājās. Viņa nāca man pakaļ, es aiztaisīju aiz viņas durvis. Sāku draudēt ar nazi un mudināt uz orālo seksu. Un pēc tam es aiztaisīju durvis, pats atslēdzos un gulēju līdz rītam. Bet no rīta, kad atkal atguvu samaņu, biju sašutis par to, ko izdarīju. Sapratu, ka atkal cietums, visdrīzāk nobijos un nožņaudzu viņu. Vēlāk, tagad pat neatceros, dienu vai divas vienkārši bez apjēgas blandījos tajā rajonā, pie pazīstamiem biju. Pēc tam atbrauca policija, arestēja.

- Par policiju mēs vēl parunāsim. Ja es drīkstu uzdot precizējošus jautājumus par to, ko jūs man tikko izstāstījāt. Sāksim ar iepazīšanās brīdi ar šo deviņgadīgo meiteni. Jūs ar viņu sasveicinājāties...

- Jā, viņa tur ar draudzeni spēlējās.

- Jūs piedāvājāt aiziet pie jums uz mājām, izmantojot kaut kādu ieganstu. Kāds bija tas iegansts?

- Kaut kas līdzīgs šim: “Kaķis aizmuka, palīdzi man viņu notvert,” tas notika pie kāpņu telpas, kur es dzīvoju. Un viņa piekrita. Es aiztaisīju aiz viņas durvis.

- Kamēr meitene nenokļuva dzīvoklī, viņa nesaprata, ka kaut kas nav labi? Viņai neradās aizdomas?

- Nē.

- Kā jums radās vēlme? Jūs vienkārši gājāt uz mājām, ieraudzījāt šo meiteni, un galvā radās kaut kāda ideja?

- Es nesapratu, kas radās. Kāds varbūt saka, ka kaut kādi noziegumi ir izplānoti, taču šis konkrētais gadījums, ticiet man, es rakņājos sevī un analizēju visus šos gadus, ko es te sēžu. Kas par īssavienojumu notika galvā? Kas notika? Es nespēju iedomāties. Es šobrīd vēl neesmu atradis atbildi.

- Jūs neatceraties, kā pieņēmāt šo lēmumu? Jūs ieraudzījāt meiteni. Jūs padomājāt, ka gribat viņu pasaukt uz mājām, lai seksuāli izmantotu. Tas bija tā, it kā tieši tā tam arī vajadzētu būt? Tas notika dabiski?

- Tā tam nevajadzēja būt. Bet tas notika. Es nezinu, es ar to dzīvoju, un tas nav vienkārši.

- Pirms tam jums nebija fantāziju par nepilngadīgajiem? Bērnu pornogrāfija, vēl kaut kas?

- Nē. Tur jau tā lieta. Ko tur teikt, es daudz esmu strādājis ar psihologiem, un vispār vienkārši... Tādu atbildi es neesmu atradis.

- Kad pamodāties no rīta, ko darīja meitene? Raudāja?

- Jā, lūdza, lai es viņu atbrīvoju. “Es nevienam nestāstīšu, kas notika.”

- Kāpēc jūs viņai nenoticējāt? Varbūt viņa tiešām nevienam nestāstītu?

- Varbūt. Nezinu, es domāju, ka vienkārši bailes.

- Teicāt, ka baidījāties atkal nonākt cietumā. Bet jūs taču sapratāt, ka jūs noteikti atradīs un par slepkavību un izvarošanu saņemsiet daudz vairāk nekā vienkārši par izvarošanu?

- Domāju, ka es nedomāju par to tai brīdī. Varbūt domāju, ka kaut kādā veidā izdosies noslēpt šo noziegumu. Lai gan, man liekas, es vispār ne par ko nedomāju tai momentā.

- Kā notika slepkavība? Jūs žņaudzāt ar rokām, spilvenu, ar kaut kādu virvi?

- Ar šalli.

- Tā bija viņas šalle?

- Jā.

- Cik ilgi tas turpinājās?

- Kas?

- Nožņaugšana.

- Nezinu.

- Vai nebija tā, ka jūs labi sapratāt, ka tas turpinājās, piemēram, pusstundu?

- Nē.

- Viss kā miglā tīts?

- Jā. Es pēc tam vēl vairākas dienas vienkārši staigāju rajonā bez apziņas. Pie pazīstamiem biju.

- Vai pirms slepkavības jūs iedzērāt?

- Es saku, ka tā bija jau trešā diena, kad dzēru. Un tas ir tas brīdis, kad es dzērumā atgriezos no darba.

- Pēc pamošanās jūs vēl lietojāt alkoholu vai arī palika organisma iekrātais pa trīs dzēruma dienām?

- Nē, lietoju vēl. Rītā pēc slepkavības es atkal aizgāju uz darbu, lai gan, manuprāt, tā nebija darba diena, bet cilvēki tur strādāja. Un tur dzēru.

- Jūs sakāt – pēc slepkavības es devos uz darbu. Vai atceraties to sajūtu, kad saprotat, ka jūsu dzīvē ir noticis liels un šausmīgs notikums, bet nav neviena, ar ko jūs varētu padalīties, ka vajag slēpt savas emocijas? Noteikti bija kaut kas, kas jūs nodeva.

- To sajūtu nav iespējams aprakstīt. Tā, visdrīzāk, ir bezsamaņa. Atceros, ka es staigāju – tur aizgāju, nesapratu, kāpēc, šur aizgāju, tur aizgāju. Nevarot atrast sev vietu.

- Par ko domājāt tajā momentā?

- Pat nezinu. Nevaru tagad atcerēties.

- Pēc tam, kad nožņaudzāt meiteni, ko jūs izdarījāt ar līķi?

- Izmetu ķermeni atkritumu konteinerā.

- Uzreiz pēc viņas nāves?

- Nē, ne uzreiz. Ja pareizi atceros, varbūt jau naktī. Meitenes līķis nogulēja visu dienu dzīvoklī.

- Vai jūs atceraties to sajūtu, kad sapratāt, ka esat izdarījis noziegumu – slepkavību, aizgājāt uz darbu, bet vēlāk jums vajadzēja atgriezties dzīvoklī, kur jūs gaida līķis?

- Nekādi nevarēju tur atgriezties. Es vienkārši nezināju, ko darīt, tāpēc ka vienkārši nesapratu. Dzīvoklis it kā īrēts, tur saimnieki, ilgi nevarēju tur ieiet. Tādēļ laikam arī staigāju pie pazīstamiem, uz darbu, vēl kaut kur staigāju.

- Kā jūs pierunājāt sevi atgriezties?

- Arī nezinu.

- Jūs vienkārši ienācāt un...

- Jā, laikam tajā brīdī ienāca prātā tādas domas: ja noslēpšu noziegumu, tad tikšu sveikā cauri.

- Un ko jūs izdarījāt? Paņēmāt lielo maisu?

- Ietinu palagā, gultas pārklājā. Nolaidu pa pirmā stāva logu. Izgāju ārā un izmetu atkritumu tvertnē.

- Vai nebija liecinieku, neviens jūs neredzēja? Vai nebaidījāties, ka jūs pamanīs?

- Nē, nu es nezinu, bija vai nebija. Laikam tajā momentā par to arī nedomāju. Vienkārši tā...

- Jūs kaut ko darījāt ar līķi? Nogriezāt ķermeņa locekļus?

- Nē.

- Vienkārši ietināt un izmetāt? Ko jūs jutāt, kad izmetāt to līķi? Vai sajutāt atvieglojumu?

- Nē.

- Kā jūs dzīvojāt tālāk līdz aizturēšanas brīdim?

- Kaut kā tā, blandījos pa rajonu. Trīs dienas laikam pagāja līdz aizturēšanas brīdim. Vienkārši staigāju, nezinot, kur rast sev vietu.

- Vai jums gribējās ēst, dzert?

- Nē. Pēc tā es vairs nedzēru. Ēdu, neēdu – es pat neatceros.

- Vai nebija vēlmes iet un atzīties, pateikt, ka jūs to izdarījāt? Jūs taču zinājāt, ka šo meiteni meklē.

- Bija vēlme. Bet nez kāpēc bija bailes atkal nonākt cietumā un bailes no soda. Laikam tās bailes tajā brīdī bija pāri visam.

- Vai varat pastāstīt par to sajūtu, kad jūs saprotat, ka jūs meklē, bet vēl nav atraduši. Tās ir bailes vai azarts, ka vajag slēpties?

- Ziniet, visticamāk, ja es būtu gribējis paslēpties, es paslēptos. Pašam varbūt bija bail iet uz policiju, un es gribēju, lai mani jau notver, lai tas viss ātrāk beigtos.

- Es nesaprotu šo stāvokli, tāpēc gribētu, lai jūs nosaucat to vienā, konkrētā vārdā. Ārprāts, panika, depresija. Kā jūs varat to aprakstīt, lai es maksimāli precīzi saprastu šo stāvokli?

- Līdz kuram brīdim?

- Līdz brīdim, kamēr jūs aizturēja.

- Laikam kā Raskoļņikovam: klīdu apkārt. Tas ir smagi, kad spiež tāda vainas izjūta. Plus vēl atbildības izjūta. Nezinu, kā to izteikt vienā vārdā, tāpēc ka tur tik daudz kas sajaukts kopā un tāda vētra iekšā. Ar vienu kaut kādu sajūtu to tiešām neizteiksi.

- Teicāt, ka jums ļoti patīk zīmēt. Es tā saprotu, ka tas ir jūsu zīmējums.

- Viens no maniem, jā.

- Vai jūs varat, lūdzu, par to pastāstīt.

- Gribējās kaut kādu skaistumu laikam izteikt. Lūk, izteicu šādā veidā.

- Tā nav tā meitene, kuru jūs nogalinājāt? Vienkārši zīmējums?

- Vienkārši zīmējums. Starp citu, es arī zīmēju kopš bērnības. Laikam, kad cilvēks zīmē, viņš pamana skaistumu cilvēkos un sev apkārt, un vienkārši gribas to izteikt.

- Es gribētu atgriezties pie jūsu aizturēšanas brīža. Kā tas notika, vai varat atcerēties?

- Es pārnācu mājās, apsēdos. Tur, kur es īrēju dzīvokli, manuprāt, ir caurstaigājama kāpņu telpa, ja nemaldos. No virtuves loga pamanīju, ka gan no vienas, gan no otras puses slēpās policisti. Aiztaisīju durvis uz visām slēdzenēm un vienkārši sēdēju mājās, kamēr viņi mēģināja uzlauzt durvis. Uzlauza durvis un arestēja.

- Neslēpāties, bet vienkārši sēdējāt? Uz dīvāna vai krēsla?

- Uz dīvāna.

- Vai klausījāties kaut kādu mūziku?

- Nē, neko. Vienkārši sēdēju un klausījos, gaidīju, kamēr uzlauzīs durvis.

- Par ko jūs domājāt tajā brīdī?

- Nezinu. Laikam tajā brīdī parādījās jau tāda vienaldzības sajūta pret savu dzīvi un pret to, kas notiks tālāk.

- Kā viņi sadzina jums pēdas?

- Es vēl aizvien nezinu, godīgi sakot.

- Lasīju ziņās par to, ka tiesas zālē, kad jums paziņoja spriedumu, jūs neesat izrādījis nekādas emocijas. Noteikti tā bija tikai ārējā čaula. Bet kas notika iekšā?

- Nu ja, es atceros, ka teju zaudēju samaņu, kad paziņoja spriedumu. Grūti aprakstīt tādu adrenalīna vai endorfīna pieplūdumu, kad tu fiziski jūti tā garšu. Organisma ķīmija mainās. Un šis stāvoklis ir tāds... Grūti aprakstīt to brīdi, kad tu vienkārši saproti, ka tavā dzīvē viss... Kā to pateikt? Ka, lūk, tev paziņo spriedumu “mūža ieslodzījums” un tu saproti, ka tavā dzīvē vairs nekā nebūs. Tu saproti, ka esi izdarījis noziegumu, ko negribēji darīt, ka nesaproti, kāpēc tavā dzīvē tā notika. Kaudze dažādu sajūtu, pārdzīvojumu, un viss ir sajaukts, un nevar tikt skaidrībā. Nesaproti, kas tālāk, un vispār...

- Kādu jautājumu jūs pats sev uzdodat visbiežāk?

- Laikam tas nav īsti jautājums. Par to, ka tā notika manā dzīvē ar šo noziegumu. Kāpēc tas notika ar mani? Laikam tas man ir biežākais jautājums.

- Vai esat atradis atbildi uz to?

- Nē.

- Kā jūs domājat, kas jums var palīdzēt atrast atbildi uz šo jautājumu?

- Es nezinu. Laikam ar psihologiem vairāk jāstrādā. Citu variantu nav. Vēl, protams, pamatojoties uz psiholoģijas praksi, alkohols un narkotikas ir katalizatori. Manā gadījumā visi noziegumi, ko esmu izdarījis, ir bijuši alkohola iedarbībā. Tā ir mana tāda tumšā puse.

- Kā šobrīd jūtaties bez alkohola cietumā? Labāk?

- Jā, daudz labāk.

- Grūts jautājums. Kā jūs domājat, vai esat pelnījis brīvības atņemšanu uz mūžu? Ja jūs būtu tas tiesnesis, kas jūs notiesāja, kādu sodu jūs piespriestu?

- Grūti pateikt. Par mūža ieslodzījumu vispār ir grūti kādam stāstīt, izņemot tos cilvēkus, kuriem tādi ir, ieskaitot mani. Augstākā soda mēra mūsu valstī nav, cilvēkiem dzīvību nelaupa, bet reizēm uzdod sev jautājumu, ka labāk mūža ieslodzījuma vietā būtu bijis nāvessods. Ir grūti dzīvot ar to, ko esi izdarījis dzīvē. Ar noziegumu. Glābj tas, ka apziņa par daudzām lietām ir nākusi dzīvē.

- Jūs reizēm esat domājis par to, ka labāk jūs būtu nošāvuši, nevis piesprieduši brīvības atņemšanu uz mūžu?

- Jā, tādas domas bija. Mēģināju arī pašnāvību izdarīt jau ieslodzījuma laikā. Tas arī bija.

- Cik bieži tas notika?

- Nebija bieži. Sākumā vienu reizi mēģināju pakārties, otrajā reizē griezu vēnas.

- Jūs raksturoja kā cilvēku, kurš strādā ar sevi, kurš apmeklē psihologu un piedalās resocializācijas procesos.

- Jā.

- Cik ilgs laiks pagāja pēc pašnāvības mēģinājuma, līdz sapratāt, ka tā ir jūsu dzīve un jums tā ir jānodzīvo, lai kāda tā būtu?

- Laikam pēc trīs gadiem. Kad jau izcietu mūža ieslodzījumu.

- Kā atnāca šī apziņa?

- Sākumā, kad iedeva mūža ieslodzījumu, aizvēros sevī, ne ar vienu nerunāju, vienkārši paliku vienatnē ar savām tumšajām domām... Man pat pazuda laika, diennakts sajūta. Vienkārši lasīju visu pēc kārtas. Bija pieeja bibliotēkai, grāmatām, nav svarīgi, žurnāliem, avīzēm. Vienkārši es vairs nesapratu, kas tur ir – diena vai nakts. Lūk, tāds bija stāvoklis. Un laikam, lai distancētos no šā nozieguma, no šā mūža ieslodzījuma. Bet vēlāk sāku pamazām sarunāties ar cilvēkiem, kas arī izcieta mūža ieslodzījumu, kaut kā nedaudz iesāka sarunu, un pamazām, vārds pa vārdam, sāka veidoties šīs sarunas. Kaut kā tā no šī depresīvā stāvokļa izvilka. Vēlāk sāku lasīt garīgo un psiholoģisko literatūru. Pie psihologa sāku iet.

- Vai cerat, ka jūs kādreiz atbrīvos?

- Es dzīvoju ar to.

- Ja jūs izlaistu brīvībā rīt, ko jūs izdarītu vispirms?

- Ļoti grūts un nereāls jautājums. Laikam aizbrauktu pie laba paziņas, kurš man palika brīvībā un kurš vēl joprojām ar mani uztur sakarus.

- Vai drīkstu jautāt, kādi sapņi jums rādās? Vai jums vispār ir sapņi?

- Vispār nerādās.

- Tā ir bijis vienmēr vai tikai cietumā?

- Man šķiet, ka tā ir bijis gandrīz vienmēr.

- Jūs cerat, ka jūs atbrīvos. Bet kā jūs domājat, vai pats esat gatavs tam, lai izietu ārā no cietuma?

- Es uzskatu, ka jā.

- Kādos resocializācijas pasākumos esat piedalījies? Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt par to, lai skatītājiem būtu priekšstats par to, kādu ceļu esat mērojis?

- Pirmkārt, individuāls darbs ar psihologu, ar probācijas dienestu, dažādu programmu apmeklēšana, kas ir saistītas gan ar vardarbību, gan ar stresu.

- Cik bieži jūs tiekaties ar psihologu?

- Pie psihologa es varu vērsties kaut vai katru dienu, ja ir problēmas. Pats psihologs, ja uzskata par nepieciešamu, var kaut ko koriģēt, izsaukt, runāt.

- Vai pirmajā reizē jūs pats vērsāties pie psihologa, vai arī tas bija kaut kāds obligāts pasākums, kuram cauri bija jāiziet “ķeksīša pēc”?

- Laikam no psihologa puses tā bija iepazīšanās ar visiem notiesātajiem bez izņēmuma, ar kuriem viņš strādā. Iepazinos ar jaunu cilvēku. Un, protams, mūsu pirmās tikšanās laikā ar psihologu bija ļoti liela neuzticība pret to cilvēku.

- Bet ar laiku jūs spējāt viņam atvērties?

- Jā.

- Kā jūs domājat, vai sistēma mūsu valstī pietiekoši efektīvi strādā, lai labotu ieslodzītos, ieskaitot tos, kuriem ir piespriesta brīvības atņemšana uz mūžu?

- Domāju, ka šobrīd ne. Tāpēc, ka izšķirošais faktors ir paša ieslodzītā ziņā. Vai viņam ir vēlēšanās kaut ko mainīt savā dzīvē. Nav iespējams kaut ko ar varu uzspiest.

- Pēc cik gadiem jūs varat pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu?

- Vēl 11 gadi.

- Jūs neesat pirmo reizi cietumā. Kā jūs varat pierādīt sabiedrībai un pašam sev, ka šeit vairs neatgriezīsieties?

- Pierādīt... Es varu pateikt tikai par savu tiekšanos vairs nekad šeit neatgriezties, bet pierādīt... Tas ir muļķīgi.

- Pastāstiet par tiekšanos. Varbūt es nekorekti uzdevu jautājumu.

- Vēlreiz atkārtošos, atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām. Man ļoti gribētos pašam savu ģimeni, bērnus, par kuriem rūpēties. Dzīvot normālu dzīvi. Ja agrāk es uzskatīju, ka darbs nav man domāts, tad tagad saprotu, ka tas ir diezgan dabiski, normāli, dzīvojot sabiedrībā.

- Es jau vairāk nekā stundu uzdodu jums jautājumus. Varbūt jūs vēlaties kaut ko pajautāt man?

- Nē, vienkārši ir interesanti, tieši tagad padomāju par to, cik savlaicīgi vai nesavlaicīgi sniedzu šo interviju. Interesanti, ko es būtu teicis pirms pieciem gadiem vai pēc desmit gadiem. Kā es atbildētu uz tiem pašiem jautājumiem.

- Mēs varam atbraukt un pēc desmit gadiem jūs nointervēt.

- Iespējams.

- Vai ir kas tāds, ko es jums nepajautāju, bet ko jūs ļoti gribētu pastāstīt?

- Grūti kaut ko izdomāt.

- Varbūt jūs varat pastāstīt, ko jūs pateiktu jaunam cilvēkam, kas, iespējams, plāno izdarīt kaut kādu muļķību savā dzīvē.

- Visam ir savas sekas. Pat ja pieturas pie kaut kā garīga, tad agri vai vēlu par visu būs jāmaksā. Ziniet, es jau tik daudzus gadus esmu pavadījis ieslodzījumā, un tikai pārliecinos, ka ar padomu nevienam nepalīdzēsi. Cilvēka dzīvē kaut kam ir jānotiek, lai viņš pats aizdomātos par to, ka viņš atrodas uz kaut kāda nepareiza dzīves ceļa. Bet, lai kāds kaut kur blakus spētu palīdzēt vai pārliecināt cilvēku par pretējo – diezin vai.

- Paldies par interviju.

- Paldies jums.

Galerija: Tā dzīvo uz mūžu notiesātais Aldis Zvirbulis

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams