1939. gada 1. septembrī vācu karaspēks iesoļoja Polijas teritorijā un divas desmitgades ilgušajam mieram Eiropā pienāca beigas. Divas dienas vēlāk, 3. septembrī, Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai. Turpmāko divu gadu laikā karš, ko iesāka Ādolfs Hitlers, kļuva par globālu cīkstēšanos par to, kurš valdīs pār pasauli.

Izdevumā "Time" vēsturnieks Deivids Kaizers raksta, ka tā bija arī cīņa par to, kā pasaule tiks pārvaldīta, proti, Otrais pasaules karš bija ideoloģiska cīņa, kurā sacentās dažādas nākotnes vīzijas. Pēc tam uzvarētāji, īpaši ASV un Padomju Savienība, uzspieda savas institūcijas un idejas pār teritoriju, par kuru viņi cīnījās.

Tagad, 80 gadus vēlāk, gandrīz visi, kas šo laiku pieredzēja savām acīm kā pieauguši cilvēki, ir aizgājuši, bet pasaule, kas toreiz tik strauji tika radīta, izgaist mūsu acu priekšā.

21 gadu pirms sākās Otrais pasaules karš, 1918. gada novembrī, Vācijas impērija zaudēja Pirmajā pasaules karā. Tiesa, uzvarētājiem (Lielbritānijai un Francijai) 20. gadsimta 20. gados neizdevās radīt stabilu jauno kārtību, bet Lielā depresija 30. gados palīdzēja Ādolfam Hitleram nākt pie varas. Viņš bija apņēmies pārtaisīt Eiropas un pasaules karti par katru cenu - pat ar vēl viena postoša pasaules kara palīdzību.

Ārpolitikas jomā gan Hitlers bija ļoti brutāls cilvēks, kurš nepazina bailes un ienīda visu. Ļoti iespējams, ka viņam bija metamfetamīna atkarība. Viena no teorijām liecina, ka Hitlers, lai spētu izturēt politisko spriedzi, kādu radīja viņa valdīšanas stils, ķērās pie narkotikām - Hitlers ļoti regulāri lietoja metamfetamīnu un citus stimulatorus. / Foto: AP/Scanpix

Ticot, ka pasaules nākotne pieder tādām supervalstīm kā Vācijai, Lielbritānijai, Padomju Savienībai un ASV, viņš gribēja izveidot pats savu milzu impēriju Austrumeiropā un paplašināt Vācijas ietekmi uz planētas. Viņš arī centās pakļaut, izraidīt vai iznīcināt tautas, kuras uzskatīja par zemākām, piemēram, ebrejus un poļus, lai izceltu āriešu rasi un radītu totalitāru diktatūru rietumu demokrātijas vietā, kas bija vadošā valdības forma attīstītajā pasaulē.

Arī Japāna centās īstenot līdzīgu ideju Tālajos Austrumos, turklāt tā jau tŗīs gadus karoja ar Ķīnu, kuru centās pakļaut. Japānas valdība, kas sastāvēja no armijas un flotes, gribēja izraidīt no reģiona rietumu koloniālo varu un Dienvidaustrumāzijā izveidot jaunu impēriju, kuru vadītu tieši Japāna.

No kreisās: PSRS diktators Josifs Staļins, ASV prezidents Franklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 1943. gada 28. novembrī

Hitlera nākotnes vīzija, par laimi, nepiepildījās, tomēr viņa uzskats, ka pasauli pārvaldīs dažas supervaras, izrādījās patiess.

1941. gadā Vašingtonā, gandrīz gadu pirms Pērlhārboras notikumiem un ASV iesaistīšanās karā, Franklins Rūzvelts Otro pasaules karu definēja kā cīņu starp demokrātiju un diktatūru un pat savas valsts vārdā paziņoja, ka nākotnes demokrātija un ASV ir atkarīga no Vācijas un tās sabiedroto sakāves. Viņš piesauca tā saucamās četras brīvības: runas brīvību, reliģijas brīvību, brīvību no trūkuma un brīvību no bailēm. Cīņā starp diviem dzīvesveidiem, viņš paziņoja, nav beigu bez uzvaras.

Foto: Wikimedia Commons

Padomju Savienība, kurā valdīja tirāns Josifs Staļins, lielāko daļu 20. gadsimta 30. gadu izvērsa propagandas karu pret nacistisko Vāciju, kas beidzās ar nevardarbīga pakta ar Hitleru parakstīšanu 1939. gada augustā un piedalīšanos Polijas okupācijā. Tiesa, Hitlera rīcība parādīja, ka viņš šo paktu uzskatīja vien par taktisku soli, lai beigās pakļautu Padomju Savienību. Nacistiskā Vācija Padomju Savienībai uzbruka 1941. gada 22. jūnijā, pirmajos mēnešos gūstot ļoti labus panākumus un nogalinot daudzus tūkstošus komunistu un ebreju.

Tomēr četrus gadus vēlāk PSRS ņēma virsroku pār Vāciju, sabiedrojoties ar ASV un zināmā mērā arī Lielbritāniju. Tika iznīcinātas armijas, flotes un liela daļa gan Vācijas, gan Japānas urbānās teritorijas. Tādējādi līdz ar ASV un PSRS uzvaru uzvarēja arī viņu pasaules uzskati.

Foto: Wikimedia Commons

Rūzvelta vīzija par globālu cīņu starp divām opozīcijām piepildījās, kad abas supervaras uzspieda savas ekonomiskās sistēmas teritorijām, kuras bija ieguvušas, un sāka Auksto karu.

Šo varu sistēmas kļuva par pretējiem un savā starpā konkurējošiem attīstības modeļiem attīstības valstīs, kur vecajai koloniālajai varai tagad bija jāatdod savas impērijas. ASV – brīvās pasaules līdere – ieviesa jaunu brīvā tirgus kārtību, daudz brīvāku starptautisko tirdzniecību un valūtas maiņas kustības, un vismaz teorētiski šai demokrātijai pakļāva arī citas valstis

Savukārt Padomju Savienība ātri vien atmeta ar roku kara laikā izveidotajai sadarbībai ar ASV un Lielbritāniju, tagad uzskatot tās par saviem kapitālistu ienaidniekiem. Padomju Savienība sāka pasaules revolūciju, Austrumeiropā ieviešot komunismu, iedrošinot Ziemeļkoreju 1950. gadā censties iekarot Dienvidkoreju un palīdzot komunistiem Ķīnā un Vjetnamā gūt panākumus.

Ilgtermiņā, tiesa, komunistiskā režīma ekonomiskā sistēma nevarēja sacensties ar Rietumiem. Kad 1989. gadā sākās Padomju Savienības sabrukums, Berlīnes mūra krišana reprezentēja viena pasaules uzskata krišanu, kas bija veidojies Otrā pasaules kara laikā.

Kādu brīdi šķita, ka tas nozīmēja Rūzvelta demokrātijas uzvaru pēc gandrīz pusgadsimtu ilgas cīņas, tomēr trīs prezidenti, kas piedzima Otrā pasaules kara sākumā, – Bils Klintons, Džordžs Bušs un Donalds Tramps – atteicās no tādas politiskās un ekonomiskās pasaules kārtības, kādu bija iedibinājusi viņu tēvu paaudze. Astoņdesmit gadu pēc Otrā pasaules kara sākuma pasaule, ko tas radīja, sāk kļūt par pagātni.

Donalds Tramps / Foto: AP/Scanpix

Mūsu jaunā pasaule ir ekonomiski drošāka nekā pasaule 20. gadsimta 30. gados, bet tās politiskā vadība ir kļuvusi vājāka. Lielākā daļa amerikāņu neatbalsta Donalda Trampa valsts vadības stilu. Savukārt aptaujas liecina, ka Krievijas sabiedrības uzticība valsts prezidentam Vladimiram Putinam desmit gadu laikā nekad nav bijusi tik zema.

Globālais atbalsts šo valstu līderiem kļūst arvien mazāks, turklāt viņi nerada nekādas nākotnes vīzijas un neiedvesmo savu tautu, kur nu vēl visu pasauli kopumā.

Valstu politiskais spēks 20. gadsimta vidū ļāva tām izdarīt varenas un briesmīgas lietas. Tagad mums ir jānoskaidro, vai mūsu politika var funkcionēt bez mūsu tēvu paveiktā.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams