"Estonia" katastrofa: nekas nav beidzies. Jauni fakti un liecības

Trīs valstu – Zviedrijas, Igaunijas un Somijas – valdību veidotās izmeklēšanas komisijas (JAIC) oficiālajā ziņojumā norādīts, ka kuģa nogrimšanu izraisīja kuģubūvētavas "Meyer" ražotā neizturīgā priekšgala viziera salūšana. 

Pēc 22 tiesvedības gadiem Nantēras tiesa Francijā šo teoriju faktiski noraidīja. 2019.gada jūlijā tiesa lēma, ka apsūdzētie - Vācijas kuģubūvētava "Meyer" un Francijas kompānija "Bureau Veritas" - nav vainīgi.

Tas ir faktoloģiski korekts lēmums, jo šaubīgais JAIC gala ziņojums ir ne tikai nepatiess, bet arī pretrunā ar fizikas likumiem. Saskaņā ar to, kuģim traucoties pilnā ātrumā, priekšgala vizieris nolūzis un rampa atrauta vaļā, applūdinot auto klāju un izraisot kuģa nogrimšanu 30 minūšu laikā. 

JAIC teorija nevar būt patiesa. Pirmkārt, jau tāpēc, ka vairāki liecinieki redzēja, ka auto rampa bija aizvērta līdz pat  kuģa pilnīgai nogrimšanai. Vēl šodien kuģa vraka rampa ir aizvērta. Turklāt pretrunā ar JAIC teoriju ir arī neapgāžami fizikas likumi. Prāmī "Estonia" zem auto klāja bija vēl trīs citi klāji ar kajītēm un konferenču telpām, peldbaseinu un pirti, mašīntelpu un kuģa vadības telpām. Ja auto klājā būtu ieplūdušas lielas ūdens masas, tās būtu applūdinājušas arī trīs zemākos klājus. Ūdens būtu izspiedis gaisu, nogremdējot kuģi.

Taču notika pretējais. Izdzīvojušie, kuri atradās kajītēs zem auto klāja, stāsta, ka ūdens straumītes esot pamanījuši jau pirms pirmās sasvēršanās. "Spiediena dēļ tas kāpa uz augšu," viņi stāsta.

Ņemot vērā šos apstākļus, ir tikai viens secinājums: bojājums radās zem ūdens esošajā kuģa daļā. Caur to kuģī no apakšas sāka sūkties ūdens.

Toreiz izmeklētāji atteicās uzklausīt šos lieciniekus, taču tas  nesamulsināja Nantēras tiesu, kas pieņēma faktoloģiski korektu lēmumu. Kuģubūvētava "Meyer", kas tika apsūdzēta par neizturīgu slēdzējmehānismu uzstādīšanu, tika attaisnota, tāpat kā Francijas kompānija "Buero Veritas", kuras pārziņā bija kuģa tehniskā stāvokļa uzraudzīšana.

Tiesas iznākums sagādāja vilšanos upuru tuviniekiem, kas bija cerējuši, ka Nantēras tiesa varētu vismaz pieprasīt jaunu, neatkarīgu izmeklēšanu. Tagad viņiem arī jāatmaksā 100 000 eiro lielie tiesāšanās izdevumi.

Noslēpumainā krava

Tomēr tiesas lēmumam ir divi pozitīvi aspekti. Pirmkārt, tas pavēra ceļu tiesvedībai Tallinā. Otrkārt, tagad iespējams vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. To drīkst darīt tikai tad, kad visas nacionāla līmeņa tiesāšanās iespējas ir izsmeltas.

Igaunijas bojāgājušo pasažieru tuvinieku un izdzīvojušo pasažieru organizācijas ELA priekšsēdētāja Helje Kaskela un Zviedrijas bojāgājušo tuvinieku un izdzīvojušo organizācijas SEA priekšsēdētājs Lennarts Berglunds cer, ka beidzot tiks veikta neatkarīga  izmeklēšana "Estonia" lietā, jo jauni pierādījumi un liecības norāda, ka drīzāk noticis noziegums, nevis nelaimes gadījums.

Daudz jautājumu izraisa noslēpumainā krava uz prāmja "Estonia" klāja.

Tagad atklātībā nonācis Igaunijas Slepenpolicijas ziņojums un sarakste starp Igaunijas toreizējo prezidentu Lennartu Meri un slepenpolicijas priekšnieku Juri Pihlu, kas izskaidro, kāpēc šo tēmu kopš paša sākuma apvijusi tāda slepenība.  

Jau 1994.gada 28.oktobrī Meri vēstulē Pihlam jautāja par kādu nelikumīgu kravu uz prāmja "Estonia" klāja.

Atbilde no Pihla tika saņemta 1994.gada 5.novembrī. Viņš rakstīja:

"...slepenpolicija ir veikusi izmeklēšanu, kuras rezultāti liecina, ka uz klāja atradās 83 automašīnas. Taču, saskaņā ar kuģošanas uzņēmuma "Estline" datiem, pārdotas bija tikai 75 transportlīdzekļu biļetes. Arī muitas atskaitē bija deklarēti tikai 75 transportlīdzekļi."

Pihls turpina: "...uz "Estonia" klāja atradās astoņas nedeklarētas kravas automašīnas bez "Estline" biļetēm, bet tās nebija nelegālas. Slepenpolicija uzsākusi kriminālizmeklēšanu un sagatavojusi 300 lappušu ziņojumu (kā sākotnējo izmeklēšanu). Viena no šīm automašīnām veda kravu - sešas tonnas nedeklarēta kobalta."

Juri Pihla teiktais, ka astoņu kravas automašīnu krava nav uzrādāma kā "nelegāla", nozīmē, ka šīm automašīnām bija transporta licence vai īpaša atļauja, ko varēja būt izdevusi ministrija, ministrs vai augsta amatpersona, un kuru pēc tam apstiprinājusi kāda cita pilnvarota iestāde.

Sākotnējais 300 lapaspušu biezais izmeklēšanas ziņojums toreiz pazuda slepenpolicijas arhīvos, bet tagad nācis atklātībā. Tajā atrodami tā laika izmeklēšanas rezultāti. Juri Pihlu nointervēt neizdevās, jo viņš šā gada 3. februārī pēkšņi nomira.  

Cits slepenpolicijas virsnieks (šobrīd pensionējies) norāda:

"Tālākās izmeklēšanas gaitā mēs saņēmām pierādījumus, ka uz "Estonia" klāja atradās arī divas kastes/koferi ar kodolmateriāliem - protams, tie nebija deklarēti."

Neatbildēts paliek jautājums - kas bija šīs kravas sūtītāji un saņēmēji. To noskaidrot līdz šim nav izdevies, jo kopš 1997. gada nav bijis nevienas jaunas oficiālas izmeklēšanas.

Svarīga liecība

Taču tagad pieteicies kāds svarīgs liecinieks, kurš klusējis 25 gadus, paklausot savas tā laika priekšniecības pavēlēm. Pirmo reizi ar liecību prāmja "Estonia" lietā klajā nācis robežsargs Janno J.

1994. gada 27. septembra vakarā viņš bija Igaunijas robežsardzes astoņus cilvēkus lielās apsardzes komandas maiņas vecākais, kurš kravas iekraušanas laikā atradās "Estline" terminālī. Viņa pārziņā bija ne tikai termināla apsargāšana, bet arī kuģī ielādēto transportlīdzekļu uzskaite. Sarakstā bija vairākas transportlīdzekļu grupas - vieglās automašīnas, furgoni, kravas automašīnas un speciālais transports. Šis saraksts parasti vēlāk tika salīdzināts ar muitas deklarāciju un, saskaņā ar Janno teikto, nodots arhīvā robežsardzes ēkā Edalas ielā 4, Tallinā.

Janno stāsta, ka 1994.gada 27.septembrī savas maiņas laikā esot redzējis, ka "Estline" terminālī iebrauc četras pelēkas Krievijas militārās kravas mašīnas.

Viņš to uzreiz apsprieda ar savu draugu un kolēģi Juri, jo "Estline" terminālī Krievijas militārais transports iepriekš nekad nebija manīts. Viņš nekad nebija redzējis, ka šādi transportlīdzekļi tiktu ielādēti prāmī "Estonia".

Foto: Pieminot prāmja «Estonia» bojāeju

Vidēja izmēra Krievijas militārajās kravas mašīnās varēja atrasties  smagais aprīkojums vai smagā mašinērija, katra vienība bija pārklāta ar brezentu. Cik varēja spriest no ārpuses, krava bija liela un smaga. Janno un viņa kolēģim Juri tas šķita ļoti dīvaini, viņi uzmanīgi vēroja četru automašīnu kolonnu. To vadītāji uzrādīja dokumentus muitniekiem, kuri neizteica nekādus iebildumus, un militārajam transportam tika atļauts uzbraukt uz kuģa klāja. Janno un Juri nosprieda, ka viss notiek likumīgi. Janno kolēģis arī ierakstīja četrus Krievijas militāros transportlīdzekļus robežsardzes sarakstā, ko Janno pēc tam parakstīja.

Nākamajā rītā ap pulksten desmitiem, kad jau bija izplatījušās ziņas par prāmja "Estonia" katastrofu, terminālī ieradās divi vīrieši tumšos uzvalkos un pieprasīja atdot viņiem sarakstu. Tā kā Janno vīriešus nepazina, un viņi arī nebija stādījušies priekšā, viņš vispirms jautāja augstākstāvošam darbiniekam, vai sarakstu tiešām jāatdod. Janno priekšnieks apstiprināja, ka saraksts jāatdod, ko Janno arī izdarīja.

Janno priekšnieks pavēlēja par to nekādā gadījumā nevienam nestāstīt. Kopš tā brīža Janno vairs sarakstu netika redzējis. 25 gadus pēc katatsrofas Janno nolēmis vairs neklusēt.

Janno J. šo liecību sniedzis Igaunijas prokuratūrai un to atkārtos arī tiesā. Pagaidām viņa uzvārds tiek turēts  slepenībā, lai nepakļautu viņu briesmām. 

Janno liecība tikai papildina Zviedrijas muitnieka Lennarta Henriksona 2006. gadā Zviedrijas televīzijā stāstīto par divām militārajām kravām, kas tika iekrautas prāmī "Estonia": viena no tām - divas nedēļas pirms kuģa katastrofas, otra - tikai nedēļu pirms tam. 

Abas liecības ieskicē interesantu ainu - tās pierāda, ka prāmis "Estonia" ar divu pušu (Igaunijas un Zviedrijas) militāro un valdības amatpersonu akceptu tika izmantota kā Krievijas militāro tehnoloģiju pārvietošanas līdzeklis, neskatoties uz to, ka katru reizi uz klāja atradās aptuveni 1000 civilie pasažieri.

Vai Igaunijas un Zviedrijas vainas sajūta liek tām slēpt notikušo?

Pasūtījums?

Kamēr nav adekvātas izmeklēšanas, neatbildēts paliek  jautājums par to, kurš, iespējams, nogremdēja kuģi.

Pastāv versija par nacionālistiski noskaņotu Krievijas militārpersonu grupu, kurai nebija pieņemama ASV un Krievijas jaunā sadarbība 90. gadu sākumā. Viņi arī esot bijuši noskaņoti pret liela apmēra darījumiem ar augsto tehnoloģiju  ieročiem.

Izskanējusi versija, ka viņi nolīguši "slepkavu" bandu, kura uz klāja izvietoja sprāgstvielas: viena krava esot novietota kuģa priekšējās starpsienas abās pusēs (tā eksplodēja tikai daļēji), bet otra - izrāva lielu caurumu labā borta priekšpusē. Šādi caurumi gan no tehniskā, gan fizikas likumu viedokļa izskaidro prāmja "Estonia" nogrimšanas gaitu. Ja ūdens sūcas no apakšas, tas izspiež gaisu uz augšu. Kuģis nogrimst, jo ieplūdušā ūdens dēļ kļūst smagāks un vairs nespēj noturēties virs ūdens.

Šķēršļi patiesības meklējumos

2000. gadā vietā, kur nogrima "Estonia", tika veikta niršanas operācija, kuras laikā no prāmja priekšējā starpsienā atklātā cauruma tika paņemtas divas metāla daļas. Tām tika veikta ekspertīze, lai noskaidrotu, vai notikuši sprādzieni. Laboratorijas Brandenburgā, Klaustālē-Cellerfeldē un Teksasā, ASV, neatkarīgi viena no otras uz metāla daļām konstatēja eksplozijas pēdas. 

Taču žurnāla "Der Spiegel" galvenais redaktors gribēja veikt savu ekspertīzi. Šī raksta autore Juta Rābe jau bija vienojusies par publikāciju žurnālā, tāpēc viņai nācās šim nosacījumam piekrist. Tomēr ekspertīze netika veikta augsti kvalificētajā Vācijas Bruņoto spēku laboratorijā Mepenē, kā sākotnēji bija plānots. Šis uzdevums pēc ilgas galvenā redaktora telefonsarunas ar toreizējo Vācijas Federālā izlūkdienesta vadītāju Augustu Haningu pēkšņi tika nodots Federālajam Materiālu ekspertīzes institūtam Berlīnē (BAM). 

BAM nekad iepriekš nebija veicis ekspertīzes, lai noteiktu eksplozijas pēdas, taču tūlīt nāca klajā ar skaidrojumu konkrētām metāla mikrostruktūras izmaiņām: tās esot izraisījusi "Estonia" būvniecības laikā veiktā pretrūsas apstrādes procedūra. 

BAM uzskatīja, ka tērauds 1978. gadā pirms izmantošanas kuģubūvē esot apstrādāts ar skrošu strūklas metodi, kurā metāla virsma tiek pakļauta sadursmei ar dažādu materiālu skrotīm, kas esot izraisījis metāla mikrostruktūras izmaiņas. Taču šo metodi Vācijā ieviesa vien 1982. gadā.

BAM hipotēze bija drosmīga. Taču, kā pierādīja rūpīga izpēte, tā bija tikai hipotēze, minējums. BAM ziņojumā tik tikko pamanāmā zemsvītras piezīmē atsaucās uz "Meyer Werft" faksu. Tajā kuģubūvētava uz jautājumu par skrošstrūklas apstrādi atbildēja, ka tērauds tika apstrādāts ar kvarca smilšu strūklu. Taču šis materiāls nekādā veidā nespēj izmainīt tērauda struktūru.

BAM atbilde uz jautājumu, kāpēc "Meyer Werft" sacītais tika ignorēts vai sagrozīts, bija mulsinoša: "...eksperti nosprieda, ka kuģubūvētava "Meyer" bija domājusi skrošstrūklas metodi", kaut arī faksā skaidri bija norādīts, ka runa ir par smilšu strūklas metodi. BAM arī nācās atzīt, ka ekspertīze netika veikta reālos apstākļos zem ūdens, kā arī nebija ņemta vērā iespēja, ka sprāgstvielas bija piestiprinātas kāda veida plāksnei, piemēram, magnētiskajai. Sarakstu ar noklusētajām lietām varētu turpināt. Turpinājās paviršais izmeklēšanas stils, kas bija vērojams jau JAIC laikā.

25 gadus pēc katastrofas joprojām tiek meklētas atbildes uz daudziem jautājumiem. Varas iestādes un politiķi cerēja, ka "Estonia" katastrofas lieta ātri vien tiks aprakta jūras dzelmē, taču tā nenotika. Neērtie jautājumi nebeigsies, jo upuru bērni tos turpina uzdot vēl skaļāk.