Janno priekšnieks pavēlēja par to nekādā gadījumā nevienam nestāstīt. Kopš tā brīža Janno vairs sarakstu netika redzējis. 25 gadus pēc katatsrofas Janno nolēmis vairs neklusēt.
Janno J. šo liecību sniedzis Igaunijas prokuratūrai un to atkārtos arī tiesā. Pagaidām viņa uzvārds tiek turēts slepenībā, lai nepakļautu viņu briesmām.
Janno liecība tikai papildina Zviedrijas muitnieka Lennarta Henriksona 2006. gadā Zviedrijas televīzijā stāstīto par divām militārajām kravām, kas tika iekrautas prāmī "Estonia": viena no tām - divas nedēļas pirms kuģa katastrofas, otra - tikai nedēļu pirms tam.
Abas liecības ieskicē interesantu ainu - tās pierāda, ka prāmis "Estonia" ar divu pušu (Igaunijas un Zviedrijas) militāro un valdības amatpersonu akceptu tika izmantota kā Krievijas militāro tehnoloģiju pārvietošanas līdzeklis, neskatoties uz to, ka katru reizi uz klāja atradās aptuveni 1000 civilie pasažieri.
Vai Igaunijas un Zviedrijas vainas sajūta liek tām slēpt notikušo?
Kamēr nav adekvātas izmeklēšanas, neatbildēts paliek jautājums par to, kurš, iespējams, nogremdēja kuģi.
Pastāv versija par nacionālistiski noskaņotu Krievijas militārpersonu grupu, kurai nebija pieņemama ASV un Krievijas jaunā sadarbība 90. gadu sākumā. Viņi arī esot bijuši noskaņoti pret liela apmēra darījumiem ar augsto tehnoloģiju ieročiem.
Izskanējusi versija, ka viņi nolīguši "slepkavu" bandu, kura uz klāja izvietoja sprāgstvielas: viena krava esot novietota kuģa priekšējās starpsienas abās pusēs (tā eksplodēja tikai daļēji), bet otra - izrāva lielu caurumu labā borta priekšpusē. Šādi caurumi gan no tehniskā, gan fizikas likumu viedokļa izskaidro prāmja "Estonia" nogrimšanas gaitu. Ja ūdens sūcas no apakšas, tas izspiež gaisu uz augšu. Kuģis nogrimst, jo ieplūdušā ūdens dēļ kļūst smagāks un vairs nespēj noturēties virs ūdens.
Šķēršļi patiesības meklējumos
2000. gadā vietā, kur nogrima "Estonia", tika veikta niršanas operācija, kuras laikā no prāmja priekšējā starpsienā atklātā cauruma tika paņemtas divas metāla daļas. Tām tika veikta ekspertīze, lai noskaidrotu, vai notikuši sprādzieni. Laboratorijas Brandenburgā, Klaustālē-Cellerfeldē un Teksasā, ASV, neatkarīgi viena no otras uz metāla daļām konstatēja eksplozijas pēdas.
Taču žurnāla "Der Spiegel" galvenais redaktors gribēja veikt savu ekspertīzi. Šī raksta autore Juta Rābe jau bija vienojusies par publikāciju žurnālā, tāpēc viņai nācās šim nosacījumam piekrist. Tomēr ekspertīze netika veikta augsti kvalificētajā Vācijas Bruņoto spēku laboratorijā Mepenē, kā sākotnēji bija plānots. Šis uzdevums pēc ilgas galvenā redaktora telefonsarunas ar toreizējo Vācijas Federālā izlūkdienesta vadītāju Augustu Haningu pēkšņi tika nodots Federālajam Materiālu ekspertīzes institūtam Berlīnē (BAM).
BAM nekad iepriekš nebija veicis ekspertīzes, lai noteiktu eksplozijas pēdas, taču tūlīt nāca klajā ar skaidrojumu konkrētām metāla mikrostruktūras izmaiņām: tās esot izraisījusi "Estonia" būvniecības laikā veiktā pretrūsas apstrādes procedūra.
BAM uzskatīja, ka tērauds 1978. gadā pirms izmantošanas kuģubūvē esot apstrādāts ar skrošu strūklas metodi, kurā metāla virsma tiek pakļauta sadursmei ar dažādu materiālu skrotīm, kas esot izraisījis metāla mikrostruktūras izmaiņas. Taču šo metodi Vācijā ieviesa vien 1982. gadā.
BAM hipotēze bija drosmīga. Taču, kā pierādīja rūpīga izpēte, tā bija tikai hipotēze, minējums. BAM ziņojumā tik tikko pamanāmā zemsvītras piezīmē atsaucās uz "Meyer Werft" faksu. Tajā kuģubūvētava uz jautājumu par skrošstrūklas apstrādi atbildēja, ka tērauds tika apstrādāts ar kvarca smilšu strūklu. Taču šis materiāls nekādā veidā nespēj izmainīt tērauda struktūru.
BAM atbilde uz jautājumu, kāpēc "Meyer Werft" sacītais tika ignorēts vai sagrozīts, bija mulsinoša: "...eksperti nosprieda, ka kuģubūvētava "Meyer" bija domājusi skrošstrūklas metodi", kaut arī faksā skaidri bija norādīts, ka runa ir par smilšu strūklas metodi. BAM arī nācās atzīt, ka ekspertīze netika veikta reālos apstākļos zem ūdens, kā arī nebija ņemta vērā iespēja, ka sprāgstvielas bija piestiprinātas kāda veida plāksnei, piemēram, magnētiskajai. Sarakstu ar noklusētajām lietām varētu turpināt. Turpinājās paviršais izmeklēšanas stils, kas bija vērojams jau JAIC laikā.
25 gadus pēc katastrofas joprojām tiek meklētas atbildes uz daudziem jautājumiem. Varas iestādes un politiķi cerēja, ka "Estonia" katastrofas lieta ātri vien tiks aprakta jūras dzelmē, taču tā nenotika. Neērtie jautājumi nebeigsies, jo upuru bērni tos turpina uzdot vēl skaļāk.