Maskavas dārzs (pirms kara Latgales dārzs) ir kaut kas starp mežu un gatavu parku, tāpēc tur var doties, ja mežs nav pa rokai vai no tā ir bail, bet gribās redzēt kokus, bites, putnus un biezas koku lapotnes. Nebūt nav jābaidās no dārza nosaukuma vai rajona, kurā tas atrodas, jo šī vieta ir īsta miera sala, idille, kuru pagaidām pārāk skarbi nav papostījušas dārznieka šķēres un parku revitalizētāju betons. Maskavas dārzs ir lielisks. Ja tas būtu atļauts, un vecāki man būtu teikuši: “dzīvo dēliņ maskačkā”, es tur uzceltu telti un tik vienā mierā dzīvotu nost.

Šo nedaudz rupjo meža raksturu Maskavas dārzs, visticamāk, ir ieguvis pateicoties diviem iemesliem: rajona, kurā tas atrodas, jo pusei Rīgas iedzīvotāju no tā ir bail, un Otrā pasaules kara dēļ, kas dārza izbūves darbus atstāja pusratā. Tiesa, ņemot vērā straujo pilsētas centra paplašināšanos arī Maskavas forštates virzienā, domāju, ka arī Maskavas dārzu drīz piemeklēs Ziedoņdārza liktenis un tajā uzradīsies strūklakas un krāšņas puķu dobes, basketbola un bērnu rotaļu laukumi, kas izklāti ar kritieniem drošu segumu, tualetes, pievilkšanās stieņi un daudzi citi visdažādākajiem nodomiem un izklaides mērķiem apsēstiem cilvēkiem iekārojami objekti.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kamēr Maskava vēl nav piešķīrusi brangus līdzekļus parka atjaunošanai, ir vērts to apstaigāt. Īpaši tagad, kad Maskavas dārzs velk mugurā rudens drēbju kārtu, tomēr saulainajās dienās vēl glabā kaut ko no vasaras bezrūpības. Tieši tādā dienā, darbdienas rītā uz parku devos arī es, tomēr šoreiz – pētnieciskos nolūkos nevis pasēdēt zem koka, lai neko nedarītu.

Maskavas dārza dzimšana

Maskavas dārza tēvs ir zināmais dārzu un parku mākslinieks, Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks (1874 -1964), kurš Rīgā radīja arī tādus parkus kā Ziedoņdārzs, Miera dārzs u.c. Darbi pie parka izveides dārzniecības teritorijā sākās 1937. gadā, Zeidakam bruņojoties ar varenu vērienu un plāniem, kas gan aprāvās, sākoties Otrajam pasaules karam. Tieši tas ir iemesls, kāpēc Maskavas dārzā mēs šodien neredzam Zeidaka plānoto strūklaku ar ūdens baseinu 16 metru diametrā un koncertlaukumu ar mūzikas estrādi.

Foto: Wikimedia Commons

Otrais pasaules karš ne tikai apturēja Zeidaka plānu realizāciju, bet arī izpostīja līdz tam paveikto, proti, kara laikā iznīka daudzi iestādītie koki un dobes, bet plašai zālājs, kas bija domāts sauļošanās cienītājiem, pārvērtās par nolaistu futbola laukumu, kas vēlāk tika apstādīts ar koku grupām, ieskicējot tāda parka aprises, kāds tas redzams šodien.

FOTO: ĪSA PASTAIGA PA MASKAVAS DĀRZU

Lūk, tieši tad ir veidojies šis parka jeb dārza nepabeigtības raksturs, kam gan šodien nav nekāda sakara ar nesakoptību vai panīkumu, jo uz to tiešām ir prieks skatīties un tajā atrasties. Rīgas parkus es apbrīnoju tieši katra to atšķirīgā un unikālā rakstura dēļ.

Parki ir kā cilvēki, kas katrs audzis un veidojies uz pats savas individuālās pieredzes, apstākļiem un sakritībām vēsturē. Varbūt tieši tas ir šīs rakstu sērijas iemesls.

Maskavas dārza raksturs un idille tajā

Lai nu kā, lielākas izmaiņas Maskavas dārzā nāca 1965. gadā, kad tā teritorijā tika uzbūvēta Sporta manēža. Tolaik tas bija varens notikums, jo objekts kļuva par vienu no modernākajām sporta būvēm valstī. Kā rakstīts Sporta manēžas mājaslapā, “Lielajā sporta zālē bija 3700 skatītāju vietas, atkarībā no sacensību sporta veida un tam nepieciešamās norises platības. Tolaik lielās zāles platība bija 24×42 metri, tajā bija arī trīs vieglatlētikas skrejceļi. Tāpat ēkā bija pieejama arī treniņu zāles, rehabilitācijas centrs, garderobe un citas palīgtelpas. Namā regulāri notika dažāda līmeņa sporta sacensības, turklāt telpas tika izmantotas arī izstāžu rīkošanai un koncertiem.”

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Portālā “Cita Rīga” savukārt minēts, ka Sporta manēžas izveides dēļ tika mainīts celiņu izvietojums dārzā, kā arī ierīkoti jauni apstādījumi. Jau mūsdienās dārzā tika ierīkots bērnu spēļu laukums un soliņi, tomēr nekas vērienīgāks tur uzsākts nav. Arī pati Sporta manēža, aplupusi un pelēka, gluži vai kliedz pēc ārējās apdares darbiem, jo, kā zināms, dažādas sporta un kultūras aktivitātes tajā notiek ar plašu vērienu.

Maskavas dārzs, tā tuvumā esošās šaurās ieliņas, koka apbūve, Vecie ebreju kapi, Kojusalas dārzs un visi pārējie objekti, kas vēl sevī saglabājuši vēstures šarmu, šo Maskavas priekšpilsētas daļu, piemēram, man padara ļoti patīkamu. Jo vairāk es tur pastaigājos, jo vairāk manī iznīkst aizspriedumi par šo pilsētas rajonu. Lai arī dzīvojis es tur neesmu, bet man ir aizdomas, ka tur ir gana mierīgi un patīkami – nedz bīstamāk, nedz bailīgāk par jebkuru citu vietu Rīgā. Tieši tāpēc es arvien biežāk klusībā apsveru iespēju kādreiz apmesties uz dzīvi tiešu tur. Turklāt to varētu veicināt ne tikai īpašā kultūrvēsturiskā gaisotne, bet pavisam noteikti arī salīdzinoši zemās dzīvokļu īres cenas.

FOTO: RUDENĪGA, BET SILTA DIENA MASKAVAS FORŠTATĒ

Pastaiga ar Maskavas dārza celiņu līkločiem man toreiz nebeidzās, jo uzkāpis uz šaurākās ielas Rīgā ārpus Vecrīgas, es devos uz Vecajiem ebreju kapiem, tomēr impresija par šo vēsturē šaustīto vietu vēl tikai top.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams