FOTO: Publicitātes, wikipedia

Daudzus gadsimtus medicīnas vēsturē dominēja “mātes iespaidu” teorija – uzskats, ka spēcīgi emocionāli iespaidi, ko pārdzīvo grūtniece, ietekmē nedzimušā bērna izskatu un veselību. Ar tiem saistīja iedzimtas kroplības un smagas pataloģijas. Arī mūsdienās iedzimtu slimību cēloņus mēdz meklēt mātes grūtniecības laika pārdzīvojumos. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Pasaules Veselības organizācija atzīst – 50% gadījumu iedzimtu anomāliju cēlonis nav zināms.

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Mana māte gāja pa ielu, kad viņai garām devās dzīvnieku gājiens, ko gribēja redzēt šausmīgi daudz cilvēku. Viņa tika iespiesta zem ziloņa kājām un ļoti nobijās. Tas notika grūtniecības laikā, un tas bija manas kroplības cēlonis.” Tā savā autobiogrāfijā stāsta 19. gadsimta slavenākais frīks - “ziloņcilvēks” Jozefs Meriks. Tāpat kā daudzi laikabiedri, arī viņš savas kroplības iemeslu saskatīja mātes grūtniecības laika pārdzīvojumos.

Fragmentāras atsauces par mātes gūto iespaidu ietekmi uz nedzimušo bērnu atrodamas grieķu, romiešu literatūrā, bet no 16.gadsimta medicīnas literatūrā šādi gadījumi tiek plaši aprakstīti. Pārsteidzoši ir tas, ka gadsimtiem tā bija leģitīma medicīnas teorija. Turklāt to aprakstīja nevis mistiķi un popularitāti alkstoši šarlatāni, bet gan nopietni zinātnieki, ārsti, un tikai 18.gadsimtā parādījās pretēji viedokļi. Vēl 20.gadsimta sākumā šo teoriju var atrast nopietnos zinātniskos žurnālos.