Laiks skrien uz priekšu tik ātri - pie dzīvesveida izmaiņām jau pierasts un Vingruma maratons rit pilnā sparā! Nespēju beigt priecāties par iespēju būt šajā projektā un izaicinot sevi, vērot izmaiņas ne tikai savā, bet arī savu tuvinieku dzīvēs (jā, ģimene svētkos ēd veselīgāk kopā ar mani!:). Zinu, ka nedēļas sākumā svēru ap 140kg (tas ir jau 4 kg mazāk!), bet nedēļas gaitā apzināti neesmu svērusies, lai nekaitinātu sevi un spētu nākamnedēļ pārsteigt ar jauniem sasniegumiem. Gaidu rītdienas treniņu zālē, lai redzētu savu jauno svaru.

Summējot visas nedēļas spilgtākos brīžus, var teikt, ka galvenie atslēgvārdi ir sekojoši:

1. Slimība prom - enerģija atpakaļ;

2. Endorfīnu lavīnas!

3. Izmaiņas ķermenī un prātā ir acīmredzamas;

4. Beidzot atkal der skapī noslēptās “par mazu drēbes”.

Šī nedēļa bija grūta un reizē viegla. Bez treniņiem uzsāku arī mācības autoskolā (papildu slodzīte un stresiņš). Nedēļas sākumā bija atskaņas no garās svētku nedēļas nogales un atgūšanās pēc slimības, kuru jutu vēl pirmdienā. Tāds visķermeņa nogurums, kuram par spīti devos un vingroju un spītīgi mēģināju turēt uzstādīto vingrošanas programmu. Protams, ar visu nogurumu pēc svēršanās pie Normunda izrādījās, ka no 4 zaudētajiem kilogramiem tikai aptuveni viens ir bijis tauku kilograms un šī brīža rādītāji norāda uz pamatīgu pārgurumu. Mazliet kreņķis, pārdomas un atpūtas pēc pirmdienas treniņa un mēģinājums tikt atpakaļ “uz strīpas” - ēdienreižu plānošana, pienācīgs miegs un ieklausīšanās ķermenī (tas nozīmē - no šī brīža pārgurumā vingrot ar mēru, nevis ar spītu un vispār pieskatīt, lai enerģija vienmēr līdzsvarā).

Foto: Vingruma klubs

Aizdomās par nepietiekamu barību vielu daudzumu pēc nedēļas nogales našķiem, otrdienā iepirku vērtīgas ēdienu sastāvdaļas un lai nodrošinātu pilnvērtīgu koncentrēšanos uz mācību procesu, izlēmu pamēģināt dienu iesākt ar īsti kreftīgām brokastīm. Melnās pupiņas, vista un salātlapas. Nopietni, smagi un kaloriju ziņā ne pārāk traki. Rezultāts? Pēc divām dienām pilnvērtīgāka uztura un “smagākām” brokastīm - enerģija atgriežas, dzīvesprieks tribultā un spēks nodarbināt ķermeni arīdzan!

Mācība - nav jēgas vienkārši skaitīt kalorijas, ēdienkarti jāplāno pārdomāti un jādomā par to, lai šādā saspringtā laikā ķermenim pietiek itin viss, kas nepieciešams, lai attīstītos un atjaunotos.

Nedēļas laikā biju uz četriem treniņiem - divas reizes uz ārstniecisko vingrošanu pie Elīnas un divas reizes uz zāli - kardiotreniņš un dažādi trenažieri kāju, roku un muguras muskuļu trenēšanai. Otrdienā apspriedāmies ar Elīnu un no staigāšanas esmu atpakaļ pie kāju stiprināšanas un trenēšanas uz sēdošā riteņa, jo garie staigājamie gabali lika iesāpēties senām potīšu traumām (kuras man tiešām bijušas pārāk daudz un dažādās intensitātēs).

Ļoti priecājos, ka pēc katra treniņa sajūtu endorfīnu lavīnu un katru reizi ar nepacietību gaidu šo sajūtu. Katru reizi arī sajūtu, ka spēju daudz vairāk - otrais ārstnieciskās vingrošanas apmeklējums tika pabeigts ar pamatīgu lepnuma sajūtu, ka vairs nejūtos tik neveikla un puslīdz spēju paveikt principā visus vingrojumus. Turu, noturu un izturu līdz galam, bet pats labākais - mājās dodos ar smaidu uz lūpām par progresu un savu fizisko un prāta robežu pastiepšanu.

Viens no šīs nedēļas lielākajiem notikumiem laikam ir tieši tas, ka izmaiņas beidzot redzu arī ķermenī, ne tikai uz svariem.

Fiziski sajūtu muskuļus zem kūstošajiem tauku slāņiem, dubultzods atkāpjas un acis arī izskatās lielākas. Veselīga sejaskrāsa, mirdzums acīs un vieglums visā ķermenī, kas burtiski staro uz āru un to pamana arī apkārtējie - draugi saka komplimentus un arī priecājas par maniem sasniegumiem.

Vispatīkamākais laikam tiešām ir tas, ka beidzot varu ielikt roku tajos plauktiņos, kur biju atlikusi drēbes tai dienai, kad “varētu notikt brīnums un tās atkal derētu”. Pāris no tām uzmēriju un sajutu tādu prieku, ko sen nebiju piedzīvojusi. Sevis pārvarēšanas rezultāti, fiziski un garīgi, sāk kļūt acīmredzami un es tos izbaudu dziļi dziļi. Biju jau zaudējusi cerību, ka šādas pārmaiņas jelkad varētu ar mani notikt. Biju samierinājusies, ka kļūšu tikai smagāka un slimāka un dzīvošu nelaimīga. Un šī cerība vairs nav tikai cerība - tā ir īstenība, ikdiena un mana nākotne! Tas laikam ir skaistākais šajā visā, jo kļūstu arvien spēcīgāka, pašapzinīgāka un saprotu, cik daudz tomēr varu ar savu neatlaidību! (pa kluso jau domāju, kas būs mani lielie mērķi pēc programmas...ceļš uz Santjago pavasarī un vēl pēc gada īstais maratons? Kas to lai zin, bet esmu entuziasma un nepacietības pilna!).

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams