FOTO: Unsplash

Rīgas pilsētas sākumskola, ko pirms sešiem gadiem izveidoja bērnu vecāki, ir citādāka – te pastiprinātu uzmanību pievērš tā saukto sociāli emocionālo prasmju mācīšanai, kas iekļautas Valsts izglītības satura centra (VISC) projekta Skola2030 izstrādātajā mācību saturā. Attiecības skolā ir ļoti cilvēciskas, bērni pedagogus sauc vārdā un uzrunā uz “tu”, bet īpaša uzmanība tiek pievērsta, lai bērni iemācītos atpazīt savas (un citu) emocijas un tiktu galā ar stresu. Skolā izmanto jaunākās metodes, kas mācību procesu palīdz padarīt aizraujošu.

Profesionālajā valodā šādu metodi apzīmē ar terminu sociāli emocionālā mācīšanās (SEM). Tā ietver noteiktu apgūstamo dzīvē nepieciešamo prasmju kopumu, kā sasniedzamo rezultātu formulētu Skola2030 izstrādātajā vispārējās izglītības mācību saturā, kas divus gadus izmēģināts aprobācijas skolās jeb pilotskolās un pakāpeniski tiks ieviests visās Latvijas skolās. SEM ir zinātniski pamatots mācīšanās process jeb sistēma, kurā skolēni iemācās saprast sevi - savas emocijas, domas un stiprās puses; pārvaldīt savas emocijas un uzvedību; būt empātiski, ievērot ētiskās normas; veidot attiecības, efektīvi sazināties un pieņemt atbildīgus lēmumus.

Rīgas pilsētas sākumskolu, kurā no 1. līdz 6. klasei mācās 90 bērni (katrā klasē ir ap 12 skolēniem), vada direktore un Skola2030 vecākā eksperte Solvita Lazdiņa.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par skolotāju jārūpējas

Līdz trešajai klasei skolā bērnu vērtēšanā izmanto Skola2030 izstrādātās rekomendācijas. Vērtējumu par ieguldīto darbu, paveikto un to, kas vēl jāpilnveido, sniedz ne tikai skolotāji, arī bērni paši mācās vērtēt savu sniegumu, kā arī izteikt to cits citam. Semestra beigās viņi nesaņem atzīmes, bet aprakstošu vērtējumu. Sākot no 4. klases, joprojām uzsvars tiek likts uz tā saukto formatīvo vērtēšanu – jeb vērtēšanu mācību procesā snieguma uzlabošanai, kas ietver regulāru atgriezenisko saiti par par katra bērna mācīšanos – gan par procesu, gan sasniegto.

Šajā vecumposmā sekmes tiek vērtētas arī procentos, akcentējot izaugsmes iespējas. “Procenti iedod dinamiku, bet vērtējums atzīmes formā ir iezīmējošs.

Pie mums vienas klases ietvaros bērnu akadēmiskās spējas ir ļoti dažādas, tāpēc veidotie pārbaudes darbi var būt atšķirīgi, savstarpēji nesalīdzināmi.

5

Veidojot pārbaudes darbu, skolotājs nemēģina noslāpēt bērnā vēlmi mācīties,” paskaidro Solvita.

Rīgas pilsētas sākumskolu bieži apmeklē pedagogi no citām skolām. “Esam atvērti pieredzes apmaiņai, jo ticam, ka varam gan nodot tālāk savas prasmes, gan kaut ko iemācīties no citiem. Gudrā apmaiņas procesā tu vienmēr vari atrast, ko paņemt no citiem, un pārdomāt, kā kaut ko dari.”

Tomēr skaidrs, ka, tāpat kā citas skolas, arī Rīgas sākumskola nav paradīze, kur mācās eņģelīši. Iet visādi.

Gadās, ka pa gaisu tiek aizsperts krēsls, ir strīdi, kāju sišana un asaras.

5

“Tev kā pedagogam jābūt mierīgam un jāsaka: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs”,” stāsta direktore. Iebilstu, ka pedagoģe ir tikai cilvēks ar nervu sistēmu, kas nav no dzelzs, un, redzot, kā bērns brēkdams met viņas virzienā grāmatu cietiem vākiem, sazin vai gribas rāmā, labi nostādītā balsī viņam veltīt “mierinošus vārdus”. Solvita piekrīt: “Vislabāk būtu līdz tam nenonākt. Pie mums darbojas spēcīga atbalsta sistēma skolotājiem - individuālas sarunas par klasēm un katru bērnu, ir supervīzijas, un līdz ar to skolotāji atrod sevī resursus, palīdz viens otram. Tā iespējams labāk veikt savu ikdienas darbu.

Par skolotāju ir jārūpējas, jo par sevi pārliecināts skolotājs ir varošāks, pieņem savas neveiksmes un redz iespējas paša un bērna tālākai izaugsmei.

5

Saku kolēģiem, ka attiecības, ko veidojam savā starpā, ir modelis, no kura bērni mācās.” Solvita stāsta, ka viņas skolā skolotājām patīk sanākt kopā un padziedāt - tas ir brīnišķīgs stresa pārvarēšanas veids.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kļūdīties - tas ir dabiski!

“Vecāki vēlas, lai skola ir vieta, uz kuru bērns grib iet, - tas ģimenē rada drošības sajūtu. Tas nenozīmē, ka nav pārpratumu un grūtību, kas ir daļa no mācību procesa. Galvenais ir noķert problēmu un runāt.

Ja bērns aiznes mājās neglaimojošu stāstu no skolas dzīves, tas ir jāizrunā.

5

Ja ģimene uzticas, mēs kopīgiem spēkiem visus jautājumus esam gatavi risināt. Piemēram, mēs lūdzam vecākiem palīdzēt bērnam plānot - piestiprināt pie sienas mēneša kalendāru, kurā ierakstīti lielākie projekti. Daži bērni nemitīgi aizmirst mājās sporta tērpu, un tas nozīmē, ka mums jāmāca viņiem atcerēties. Tās ir prasmes, kas atbalsta akadēmisko mācīšanos. Bērns kļūst organizēts procesā, zina, kā nomierināties un ko darīt, ja liekas, ka galīgi neko nesaprot. Mēs cenšamies ieraudzīt, kas katram bērnam vajadzīgs. Ir liela daļa bērnu, kas tiek galā ar jebko, ir īpaši talantīgie, par kuriem visu laiku jādomā un papildus jādod klāt darbs.”

Solvita saka: aizvien vairāk ir tādu bērnu, kuriem jāmācās pozitīva, paša vadīta, apzināta uzvedība. Ir jāiegulda laiks, lai viņi iemācītos uzvedību, kas veicina mācīšanos: kā zaudēt spēlē, kļūdīties, grūtību gadījumā nemest grāmatas pa gaisu, gaidīt savu kārtu. “Par kļūdām ir man ir īpašas pārdomas. Tas ir tik dabiski - kļūdīties! Gadu vecs bērns no kļūdām vien mācās, krīt un ceļas, krīt un ceļas, un tad vienā brīdī ieslēdzas sociālā kontrole: tu negribi būt slikts.

Mūsu sabiedrība izteikti paspilgtina sociālo kontroli, un tas ir iemesls, kāpēc mūsdienās daudzi bērni baidās kļūdīties, lai gan tas ir labākais veids, kā mācīties.

5

Ja tu izlabo kļūdas savā tekstā, tu spēj tās izanalizēt un veidojas dziļāka izpratne par tēmu un paša mācīšanos.”

Slapjie bērni

Katru dienu – sniegs vai lietus – bērni pagalmā spēlē futbolu. Tā ir daļa no viņu identitātes skolā. Prieks, aizrautība, komandas sajūta ir svarīgāki par slapjām kājām un nošmulētiem vaigiem.

Kad jautāju par futbolu slapjdarņķī, Solvita smejas.

Nē, vecāki nav laimīgi saņemt slapju bērnu, bet bērniem futbols ir daļa no viņu identitātes šeit.

5

“Viņi ne vien spēlē futbolu, bet arī veido attiecības. Iesisti vārti, nobrāzti ceļgali, uzvaras un zaudējumi, neizdošanās un panākumi. Būtiskākais - tu esi daļa no grupas.“ Tas ir tik vērtīgi! Kopā spēlē dažāda vecuma bērni. Bērni jokojot kādu pirmās klases puiku iesaukuši par maisiņu, jo viņš pinas pa kājām, lielajiem neļaujot iesist vārtus. Un mazais ir lepns, ka viņš ietekmē rezultātu. Kustība un prieks – tā ir daļa no mācīšanās!”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Solvita saka: nākotnē plānots, ka skola paplašināsies - tiks izveidota 7. un 9. klase. “6., 7. klase ir tipisks pusaudžu pārejas posms ar identitātes meklējumiem. Šajā laikā daļai bērnu vajadzīga vide, kurā viņiem palīdz augt un attīstīties, jo patstāvība vēl nav tik liela.”

Jā, mums bija bail

Skolā katru dienu kopā ar pārējiem bērniem mācās zēns ar īpašām vajadzībām – ratiņkrēslā un nerunājošs. Komunikācijai viņš izmanto speciālu ierīci, kas ļauj ar acu skatienu vadīt datoru. Vēl trakāk - kopā ar visiem, tēta pavadīts, spēlē futbolu. Un tajā brīdī ir laimīgs – atsit bumbu un ir sajūsmināts. Bērni grib palīdzēt un konkurē par to, kurš šodien stums ratiņkrēslu. Vairāki bērni regulāri zēna ierīcē spēlē spēles. “Tad, kad tu ļauj klasē ienākt dažādībai, ieguvēji ir visi, jo bērni mācās, ka jebkura atšķirība tiek pieņemta – tu esi savējais, lai kāds arī būtu.

Un bērni saprot: ja ar mani kaut kas nebūs labi, mani neatstums.

5

Es varu būt daļa no grupas jebkurā situācijā. Manuprāt, tā ir ļoti vērtīga sajūta – tas ir kaut kas, ko nevar iedot citādi kā ar pieredzi, jo mūsdienu pasaule, kas pieprasa perfektumu it visā, rada nedrošību.

Domājiet, ka mēs nebaidījāmies, kā tiksim galā? Baidījāmies.

5

Nezinājām, kā zēnu uztvers pārējie bērni un vecāki, – rīkojām sapulci, kurā runājām ar visiem. Rezultāts rada gandarījumu. Arī speciālisti ārpus skolas ir ievērojuši zēna akadēmisko progresu.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pozitīvo stāstu, kas apliecina, ka sociāli emocionālās mācīšanās sistēma darbojas, ir ne mazums. Kad klasē saplīsa durvju rokturis, to salaboja zēns no 4. klases – jo viņš jūtas līdzatbildīgs, piederīgs klasei un skolai. Solvita saka, ka tas ir viens no brīžiem, kad redzi: jā, sistēma darbojas! Pagājušo Ziemassvētku laikā skolēni bija sagatavojuši priekšnesumus. Publiska uzstāšanās uz skatuves bērnam, kas ir mazliet atšķirīgs, ir liels izaicinājums.

Tieši tāpēc bija tik aizkustinoši redzēt, kā klases garāko zēnu pieskata un atbalsta pats mazākais, burtiski izvedot cauri visam uzvedumam, atceras Solvita.

5

“Pie mums mācās no Amerikas reemigrējusi meitene, kura nerunāja latviski un sākumā bija ļoti nobijusies. Ir pagājuši divi mēneši – viņa ir atplauksi un jūtas piederīga. Klase ir uzņēmusies šefību un tik labi uztver meitenes vajadzības, ka ik pa laikam atgādina skolotājam, kad var skaidrot latviski, bet kad jāpāriet uz angļu valodu. Tā ir skaista dalīta atbildība par mācīšanās procesu. Mums ir daži krieviski runājoši bērni, kas pēc pusgada jau latviski runā bez akcenta.”

Ne visi pedagogi spēj un grib strādāt šādā formātā - daži ir aizgājuši, atzīst Solvita. “Ne visi pedagogi spēj pieņemt dažādību, ne visi vēlas mācīties ko jaunu. Ir pedagogi, kuri ir gatavi strādāt vienīgi klases PRIEKŠĀ, nevis kopā ar bērniem. Ja viņi nevēlas mainīties, ir jāšķiras." 

Laiks paģēr to, ka skolotājs vairs nevar kā aktieris iziet priekšā, sak, nu ir pienākusi mana stunda. Centrā ir bērns, kurš mācās.

5
Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO