FOTO: Vingruma klubs

Ceturtā nedēļa man līdz šim bija vissmagākā. Vairāk gan darba un privātā jomā - darbā mega projekts jānoslēdz, bet privāti tam visam pa virsu sakrita divi pārcelti speciālistu pieraksti (jā, arī doki slimo). Tad, nu, visu nedēļas uzdevumu apvienošanas pienākumi + 3 noteiktie vingruma treniņi likās kā neispējamā misija. Jā, protams, "jo vairāk dari, jo vairāk laika parādās", taču liekas stundas diennaktī vai mistiskas enerģijas rezerves gan nē. Noķēru vieglu paniku, saplānoju visu pa laikiem, ieplānoju laiku "neparedzētiem" gadījumiem, un ļāvu nedēļai slīdēt man caur pirkstiem.

Pirmais treniņš bija koptreniņš ar Robertu pie mūsu treneres Ineses. Salika un lika realizēt mums treniņa plānu uz divarpus A4 lapām. Nav jau daudz, ne?! Bet, ja iedomājas, ka tās lapas ir pilnas ar viena veida vingrinājuma dažādiem atvasinājumiem? Un ja iedomājas, ka tas viens vingrinājums ir planks?! Aaaaaa! Rokas un prese jau iesāka trīcēt šķirstot tās lapas vien.

Pirms 3 nedēļām es būtu sabrukusi uz paklājiņa un sākusi pārspīlēti artistiski raudāt. Planks ir tulkojams ar "Fuj" manā valodā. Bet te pēkšņi lielākā daļa man sanāk.

Jā, ne maksimālās reizes (ja norādīts, ka jāizpilda 8-12reizes, tad savas 10 varēju ar noteikumu, ka 2 ir tehniski nepareizi izpildītas un var neskaitīt ), bet reāli varēju. Roku spēks manāmi palielinājies, un te paldies spēka treniņiem zālē. Skaidrs, ka rokas vēl trīc un biceps čīkst, bet pūšot un elšot jau var izpildīt visu prasīto. Tas ir milzīgs sasniegums.

FOTO: Vingruma klubs

Izdzīvoju pirmās trīs nedēļas dienas un iespiedu 2. treniņu trešdienas pašā vakarā, jo cita varianta jau vairs nebija - ceturtdiena un piektdiena ir pilnas līdz lūpai ar pienākumiem. Vakars vēls, kamēr izminu savu pusstundu ar riteni, prāts jau spēlēja spēlītes ar manu gribasspēku:"Hei, laižam, ka prom! Jau vēls! Rīt agri jāceļas, pasaudzē sevi."

Protams, ka iekšā viss alka pēc žēlabainās piekrišanas dezertēšanai. Turklāt ir taču laba atruna - 30min ričuks jau ieskaitīts treniņplānā.

Ja šī būtu filma, ienāktu trenere ar pātagu un vestu mani pie prāta un pilnas treniņa programmas, bet te nav filmas. Te ir tikai Baiba un iekšējās balsis, kuras jāmācās saprast, kad tās melo un kad saka taisnību.

Vai man TIEŠĀM šobrīd ir grūti? Nē, it kā..

Vai man PATIEŠĀM ir tāds nogurums no padarītā vai vienkārši emocionālais nogurums? Klusums. Skaidrs, kas bailīgs, tas vainīgs.

Vai tās 40 minūtes, ko pavadīšu mājās pie TV tā vietā, lai būtu treniņā, dos man prieku? Nop, drīzāk kādu šokolādes gabaliņu, jo, visticamāk, ka roka pati stiepsies dvēseli "iepriecināt" pēc smagās dienas.

Lēnā garā, vienojoties ar sevi, ka sajūtot īstu nogurumu , liksim punktu un iesim mājās, sāku pa vienam izpildīt sava nemīļā planka vingrojumus.

FOTO: Vingruma klubs

Un vai zinies?! Visu izdarīju! Un nebija tik grūti. Nē, es sevi nelaužu, nedaru sev pāri un neforsēju pāri savām iespējam un varēšanai. Te ir tā smalkā robeža sadzirdēt, kad ķermenis tiešām signalizē, ka vajadzīga pauzīte, un atpazīt, kad tas brutāli melo. Neba aiz ļauna. Vienkārša pieraduma dēļ. Ar domu, ka tīri jauki taču bija gulšņāt uz dīvāna, tā mīļi un reizē silti. Es to traktēju kā sūdīgas attiecības, kad skaidri apzinies, ka tas viss ir nepareizi un abiem degradējoši, bet tās saglabājiet un vienkārši ļaujiet tām eksistēt, jo "kaut kad taču bija arī jauki un ir tik ērti".

Ērti vispār ir mans nemīļākais vārds uzreiz aiz drīz. :) Jo brīnumi nenotiek tur, kur ir ērti. Brīnumi notiek ārpus komforta zonas.

Izlaidīšu ceturtdienu un piektdienu. Pienāca sestdiena. Grūti pienāca, jo piektdiena beidzās ar balli. Diezgan jestru, lai neteiktu vairāk.

Taču zemapziņa signalizēja, ka šodien treniņu neatliksim, un nācās vien saņemties sestdienas ritējumam.

Melošu, ja teikšu, ka bija ārkārtīgi produktīvs Vingruma kluba apmeklējums. Kaloriju dedzināšanas ziņa nebija. Vispār nebija! Uzliku telefonu ar Netflix uz riteņa monitora, pieslēdzu austiņas un laiski nominu vienu sēriju "Good place", tad savācu sevi un savas mantas un aizvilku uz ģērbtuvi. Un te bija saldais ēdiens! Nē, nekādas kūkas! Pirts.

Ja jau tik tālu esmu tikusi, lai iet - atvilkšu elpu uz lāviņas! Ha, sestdienas treniņam!

Pakausī , protams, skaļi dzīvojas doma, ka parīt laiks pirmā mēneša mērījumiem, un šī mana sestdienas visatļautība neko labu tam nedos, bet... oh, well! Pēc šādas nedēļas? Es varu atļauties mazo "ērtuma" brīdi.

Kā man gāja svēršānās dienā? Acis šāva salūtu un sirds meta kūleņus! Nē, tā nav aritmija! Tas ir prieks un lepnums par sevi:

mani pametuši 4.7kg tauku, muskuļi auguši par 2.4kg, viduklis par 5cm šmaugāks un tas velna metaboliskais vecums... Ak, jēl! Mēneša laikā no 42 gadiem uz 30. Uz 30, mani mīļie! Tur arī tā enerģija rodas. Mans ķermenis jūtas jaunāks. Tam paliek vieglāk dzīvot. Un kopā ar to arī man!

Treniņu plāns un ritējums ir ļoti labs, muskuļu atkopšanās pēc treniņu dienām noris ātri un nesagādā diskomfortu, līdz ar to es nejūtu nepatiku pret notiekošo un vingruma maratonu kā tādu. Drīzāk entuziasmu un mazo prieku, kad ieraugu ierakstu TRENIŅŠ savā plānotājā.

Ak, jā - esmu sākusi veikt vingrojumus mājās. Lūk, pierādījums, ka treniņi var kļūt par ieradumu. Pienāk vakars, un kopā ar to, vēlme mazliet pavingrot. :)

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO