FOTO: Vingruma klubs

Re, kā, desmit “Vingruma maratona” nedēļas ir paskrējušas vienā elpas vilcienā, un šis projekts jau ir noslēdzies. Ir aizvadīta pēdējā svēršanās un mērīšanās, un pārsteidzošā kārtā Normunda smalkie svari pie visiem rādītājiem ir pievienojuši zaļus smaidiņus, kas nozīmē, ka progress ir sasniegts visās jomās.

Jā, nav nomesti plānotie vismaz pieci kilogrami, bet tikai trīs; nav būtiski pieaugusi muskuļu masa, toties ir gājuši mazumā tauki; varbūt nav ļoti audzis roku un kāju apkārtmērs, toties viduklī ir nost desmit centimetri. Bet pats galvenais – ir iegūts prieks rosīties, un arī vienpadsmitās nedēļas sākumā jau ir būts sporta zālē uz treniņu. Turklāt pulksten 7.30 no rīta!

Nebija gluži tā, ka desmit maratona nedēļas uz sporta zāli bija jāspiež sevi doties ar varu, taču vismaz trīs apmeklējumi nedēļā bija ierakstīti noteikumos kā obligāti, un tas dažkārt bija diezgan skarbs pārbaudījums. Pāris reizes nedēļas pirmajā pusē dažādu iemeslu dēļ neizdevās izbrīvēt laiku sportošanai un nācās aizvadīt treniņus bez atelpas trīs dienas pēc kārtas – ceturtdien, piektdien un sestdien, kas pamatīgi sačakarē nedēļas ritmu, jo pēc svētdien vēl aizvadītā deju mēģinājuma pirmdienā atkal jau nemaz negribējās hiperaktīvi rosīties, kas savukārt draudēja ievelt pamatīgu sniega bumbu. Jā, it kā bija iespēja par 10 eiro izlaist trīs treniņus, bet šādas atlaides sev dot it nemaz negribējās (ne jau tādēļ, ka būtu žēl desmitnieka).

Tagad, kad šādu obligāto nosacījumu vairs nav, ir plāns aktīvi sportot “Vingruma klubā” divas reizes nedēļā. Ir pat samērā skaidrs, pie kā būs vairāk jāpiestrādā. Tāpat ir doma arī par to, ka no Jaunā gada varētu atsākt reizi nedēļā uzspēlēt pludmales volejbolu. Kāpēc gan ne, ja reiz galā kompānija ir un no kopējā čata kā regulārs bastotājs vēl neesmu izmests?

Otrā atziņa no maratona joprojām ir tā, ka nav pārlieku lielas jēgas stresot par kalorijām! Pirmajās nedēļās centos rūpīgi skaitīt līdzi, ko un cik apēdu, lai iekļautos atvēlētajos divos tūkstošos. Nācās arī pamatīgi nopūlēties ar ēdienkartes plānošanu, līdz ar to veikala apmeklējums pamatīgi ieilga, pētot kaloriju daudzumu uz etiķetēm un mēģinot izvēlēties atbilstošāko. Taču laika gaitā tika iegūts aptuvens priekšstats par to, kas kādos produktos ir labs, ko var ēst droši, bet ko – ar mēru, līdz ar to iepirkšanās vairs neprasīja nejēdzīgi ilgu laiku, pētot sīkās drukas uzrakstus un rēķinot, ko un cik daudz atļauties. Arvien biežāk sapratu, ka sāta sajūtu var iegūt arī nepārēdoties, bet, ja pusdienas ir bijušas bagātīgākas, tad to var kompensēt ar “liesākām” vakariņām. Tāpat kā to, ka desmaizi nav obligāti jāēd ar sviestu un bez tā var visnotaļ labi iztikt!

Bet pats galvenais, kas šajās desmit nedēļās iegūts, ir prieks kustēties un gandarījums par to, ka ieguldītais darbs dod augļus, kas ir pamanāmi kaut vai bikšu jostas caurumos, kas pavirzījušies par diviem uz ciešāko pusi. Deju kolektīva biedri gan draudzīgi rājas, ka, šādi turpinot, nākšoties pāršūt tērpus, bet es viņiem atjokoju: “Kas ir, skauž, ja?”

Tā ka plāns nākamajam gadam ir skaidrs – tādā pašā garā turpināt, padarīt to, kas desmit nedēļas bija obligāts, par ikdienu. Un tad jau redzēs, kurp šis ceļš mani aizvedīs!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO