Кристине Мисане / Foto: personīgais arhīvs

“Es pa pastu Kristīnei uz cietumu sūtu meitiņas pidžamu, lai viņa varētu sajust sava bērna smaržu,” saka Mārīte Batraka - Kristīnes Misānes māsa. Meitiņu Kristīne nav redzējusi vairāk nekā gadu un vairāk par visu baidās, ka nekad vairs neredzēs savus bērnus. Tuvākajā laikā Dānija Kristīni var izdot Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kur viņu gaida bargs cietumsods par pašas bērna nolaupīšanu un citām apsūdzībām. Latvija cīņu par savas pilsones turpmāko likteni sāka par vēlu.

Kristīnes stiprais balsts ir viņas māsa Mārīte Batraka. Kopš 2018. gada decembra, kad Kristīni pēc Dienvidāfrikas pieprasījuma Dānijā apcietināja, Mārīte cīnās par māsas nākotni un arī dzīvību, jo nonākšana ieslodzījumā Dienvidāfrikā “līdzinās nāves spriedumam”. Kristīne ir nosirmojusi, bet vairāk par draudiem savai dzīvībai viņa baidās uz visiem laikiem pazaudēt bērnus.

“Ir smagi, bet Kristīne ir cīnītāja. Viņa kā sieviete ir ļoti stipra,” saka māsa.

Kristīnes māsa neskaitāmas reizes ir klauvējusi pie ierēdņu un ministru durvīm, raudājusi, lūgusies, rakstījusi Valsts prezidentam un Dānijas iestādēm, nolīgusi advokātus, vērsusies Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņa nepadevās arī tad, kad šķita - cerību vairs nav.

Rūpes par māsas bērniem uzņēmusies Mārītes ģimene. Un tas nav viegli. Māsas ģimene dara visu, lai Kristīne nejustos pamesta - reizi mēnesī kāds no ģimenes viņu apciemo Dānijas cietumā. Kristīnei ir iespēja redzēt 11 gadus veco dēlu, bet ne četrus gadus veco meitiņu, kura ir iekļauta Interpola sarakstos. “Lūdzām bērna tēvam, lai viņš atsauc iesniegumu attiecībā uz bērnu, bet viņš atteica,” paskaidro Mārīte.

Pēdējos mēnešus Kristīne reizi nedēļā vienu stundu var sarunāties ar meitiņu Skype. “Tas ir mazliet vairāk par fotogrāfiju, bet stunda paiet tik ātri…” Mārītei ir grūti runāt par bērniem - līdzko viņa sāk stāstīt, acīs sariešas asaras. Vairāk nekā gadu neredzēt mammu ir ilgs laiks. Lai kaut kā pietuvotos savam bērnam, Kristīne lūdza, lai māsa atsūta viņai meitiņas pidžamu, kas glabā bērna smaržu.

Ģenerālprokuratūrā uzstāj, ka iestāde ir izsmēlusi visus tiesiskos līdzekļus, lai atgrieztu Kristīni Latvijā. Plāns B ir šāds: pēc personas izdošanas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu Latvijas puse var lūgt Dienvidāfrikas Republikā sāktā kriminālprocesa pārņemšanu vai ārvalstī piespriesta soda izpildīšanu Latvijas Republikā.

Tomēr Kristīnes māsa uzskata, ka jārīkojas, kamēr Kristīne ir Eiropā, - no DĀR atpakaļceļa nebūs, jo šī valsts ignorē Latviju.

Dienvidāfrika Kristīnei Misānei inkriminē bērna nolaupīšanu, tiesas lēmuma pārkāpšanu par bērna neizvešanu no valsts, krāpšanu, dokumentu viltošanu.

“Dienvidāfrikā ir anglosakšu [tiesu] sistēma - ja tevi apsūdz krāpšanā un dokumentu viltošanā, tev jāpierāda, ka neesi vainīgs. Partneris par viņu iesniedza apsūdzības par visu, ko vien varēja. 15 gadi - tas ir maksimālais sods, bet, ņemot vērā korumpētību un ilgo pirmstiesas periodu, var būt visādi. Tas, ka Kristīnei draud briesmas, ir viennozīmīgi.” Orderi par Kristīnes arestu DĀR izdeva tikai par saskarsmes tiesību ar bērnu pārkāpšanu. Mārīte piebilst, ka vīrietis jebkurā brīdī var atsaukt apsūdzības, bet viņš to nedara.

Kristīnes tuvinieki uzskata, ka toreiz 2019. gada sākumā, kad Dānijas puse piedāvāja Latvijas Ģenerālprokuratūrai pārņemt savu pilsoni tiesāšanai uz Latviju,

Ģenerālprokuratūra tā vietā, lai meklētu iespējas, kā izglābt savas valsts pilsoni, lietu izskatīja formāli, vadoties pēc likuma burta,

paskaidrojot, ka nebija tiesiska pamata izdot Eiropas apcietinājuma lēmumu attiecībā pret Kristīni, jo Latvijā par nodarījumu, kādu viņai inkriminē DĀR, maksimālais sods paredzēts mazāk par vienu gadu. Ģenerālprokuratūra kategoriski noraida pārmetumus par neiesaistīšanos un novēlotām darbībām Kristīnes Misānes izdošanas no Dānijas Karalistes uz Dienvidāfrikas Republiku lietā. Ģenerālprokuratūrā skaidro, ka "sākotnēji, 2019.gada janvārī, saņemot no Dānijas Karalistes kompetentās iestādes lūgumu izteikt viedokli par iespēju pieņemt Eiropas apcietinājuma lēmumu attiecībā pret Kristīni Misāni, kuras izdošanu Dānijas Karalistei lūdz Dienvidāfrikas Republika, Ģenerālprokuratūrai nebija tiesiska pamata pieņemt augstākminēto lēmumu".

Tagad jautājuma risināšanā iesaistījies Latvijas premjers, vairāki ministri uzrunājuši Dānijas kolēģus. Notikušo bez ievērības sola neatstāt arī Valsts prezidents Egils Levits.

Foto: personīgais arhīvs

Saule, okeāns, viesnīca

Bija 2003. gads. Kristīne bija beigusi juristus, viņai Latvijā bija labi atalgots darbs, bet kaut kā dzīvē pietrūka. Varbūt pie vainas garās, tumšās Latvijas ziemas. Bet … visa pasaule taču vaļā! Abi ar vīru nolēma veidot biznesu kādā saulainā, siltā valstī. Sākumā Kristīne ar vīru devās uz Dienvidāfriku, kas ir slavena ar saviem nacionālajiem parkiem. Sākumā viņi strādāja Krīgera Nacionālajā parkā, bet tad nolēma doties uz Mozambiku - kaimiņvalsti okeāna krastā. “Mozambika ir vidēji attīstīta valsts ar zemu noziedzības līmeni, kas drīzāk raksturīgs blakus valstīm. Cilvēki tur ir ļoti laipni, izpalīdzīgi, valoda – portugāļu,” stāsta Mārīte. Viņa daudzas reizes viesojusies pie māsas.

Kristīnei tālā valsts patika - viņa apguva ne vien portugāļu valodu, bet arī Mozambikas likumdošanu un sāka konsultēt ārvalstu biznesmeņus.

Abi ar vīru sāka viesnīcas biznesu. Fantastiska daba, daudz saules, okeāns. Viesnīca joprojām darbojas un nes peļņu. 2008. gadā latviešu pārim Mozambikā piedzima dēls. Vecāki bija laimīgi. Gāja laiks un, kā tas mēdz gadīties, laulātie atsvešinājās. “Ģimenē parādījās plaisa, varbūt viņi nebija gatavi bērnam,” prāto Mārīte. Kristīne ar vīru pašķīrās, bet saglabāja draudzīgas attiecības, turpināja kopīgi vadīt biznesu un audzināt dēlu.

Tagad Interpola sarakstos ir arī Kristīnes bijušais dzīvesbiedrs, tāpēc viņš nevar atbraukt uz Latviju apciemot dēlu. “Kā par ko? Ko jūs brīnāties! Tur nevajag “par ko”. Tāpēc, ka viņš ir saistīts ar Kristīni.” Dienvidāfrika ir ļoti savdabīga, turpina Mārīte.

Tā ir valsts ar skarbu, nežēlīgu vēsturi, kas atstājusi savu ģenētisko nospiedumu cilvēkos. “Tur ir daudz baltādaino – vergturu un fermeru pēcteči. Viņiem ģimenēs nav cilvēcisku, siltu attiecību mūsu izpratnē. Viņi neaudzina savus bērnus - atdod audzināšanā citiem.” Iespaidu atstājis līdz 1994. gadam ilgušais aparteīds – rasu segregācijas sistēma, kas joprojām nav izskausta.

Foto: personīgais arhīvs

Nejauši un romantiski

Viņi satikās nejauši, 2013. gadā. Todien Kristīne devās uz lidostu, kur sagaidīja ciemos atbraukušo māsas dēlu. Kad viņi brauca mājās, automašīnai uz ceļa pārsprāga riepa. Braucēji izmisuši stāvēja uz ceļa un nezināja, ko iesākt. Garāmbraucošā automašīna piestāja. No tās izkāpa patīkams baltādains vīrietis un palīdzēja nomainīt riteni. Viņš kopā ar trim pusaugu dēliem no Dienvidāfrikas devās atpūtā uz Mozambiku. Mārīte piebilst, ka tā ir ierasta prakse - DĀR pierobežas iedzīvotāji brauc atpūsties uz Mozambiku, kur ir kūrorti, okeāns, burvīga daba.

Kā pateicību Kristīne vīrietim piedāvāja iespēju pārnakšņot viņas viesnīcā.

Vīrietis šo iespēju izmantoja. No rīta izrādījās, ka viesnīcas numurs atstāts briesmīgā stāvoklī - tualetē pods saplēsts, segas izārdītas. “Tas nebija ekstra notikums, jo tāda ir viņu attieksme – mēs bērnos cenšamies ieaudzināt kārtības kultūru, turpretī viņiem ir sajūta, ka atnāks kalpi un sakops,” paskaidro Mārīte. Vīrietis ir dienvidāfrikānis vairākās paaudzēs.

Pēc kāda laika viņš atgriezās, lai atvainotos par izdemolēto numuriņu. Viņi sāka satikties - vīrietis audzināja dēlus no iepriekšējās laulības, Kristīne - savu piecus gadus veco puisīti. Kristīne bija iemīlējusies. Kopā viņi nedzīvoja - brauca viens pie otra. DĀR Kristīne varēja uzturēties tikai uz tūrisma vīzas pamata.

Uzzinājusi, ka ir stāvoklī, Kristīne bija laimīga, tomēr baidījās, ka dzemdības var nenoritēt kā nākas, jo viņai bija problēmas ar sirdi. Tāpēc pirms dzemdībām Kristīne savus bankas kontus uzticēja mazulītes tēvam.

2015. gadā Dienvidāfrikā pasaulē nāca abu meitiņa.

Drīz vien vīrietis prasīja, lai Kristīne viņam aizdod naudu šķiršanās no pirmās sievas procesam. Kristīne atteica. “Kad Kristīne viņam uzdeva jautājumu, kāpēc viņš izšķīries no pirmās sievas, viņš atbildēja, ka viņa bijusi vardarbīga,” stāsta Mārīte. Tieši to pašu viņš tagad stāsta par Kristīni - nevis viņš, bet sieviete esot vardarbīga. Mārīte piebilst, ka DĀR likumi ir bargi – tur nav viegli izšķirties. Arī šim vīrietim, lai izšķirtos, sievai bija jāmaksā liela kompensācija.

2016. gadā bērna tēvs Kristīnei paziņoja, ka vēlas pārtraukt attiecības. “Kā jau visas sievietes, Kristīne mēģināja izlīgt un saglabāt attiecības, jo bērniņam bija tikai gads, bet tas visu tikai pasliktināja. Viņš teica, ka grib mierīgā ceļā atrisināt jautājumu par saskarsmi ar bērnu, bet tad sākās…

Mēs, latviešu sievietes, vardarbību vairāk uztveram kā fizisku, bet Kristīnes gadījumā lielākoties bija emocionāla, psiholoģiska vardarbība.”

Vicināja dūres, bakstīja ar lietussargu, sita pa mašīnu, meta dubļos bērnu rotaļlietas, uzskaita Mārīte.

Darīja lietas, kas sievieti aizskar saistībā ar viņas bērniem.

"Kad Kristīne veda meitiņu uz tikšanos ar tēvu, viņa baidījās nokavēt kaut minūti, jo viņš uzreiz pārmeta, ka māte pārkāpj tēva saskarsmes tiesības. “Tu atņem manu laiku ar bērnu,” viņš teica. Kad Kristīne zvanīja, lai mazulītei novēlētu labunakti, viņš aizliedza runāt ar meitu latviešu valodā.”

Konflikts eskalējās. Kristīnes māsa saka, ka vardarbība un pazemojumi kļuva aizvien biežāki. Reiz, kad viņa ieradās DĀR, lai mierīgā ceļā atrisinātu situāciju, vīrietis viņu piekāva, aiz kājām izvilka aiz mājas teritorijas, atņēma dokumentus. Sapratusi, ka Dienvidāfrikā briesmas draud arī viņas meitiņai, 2018. gada maijā sieviete ar bērniem aizbēga uz Latviju.

Foto: personīgais arhīvs

“Viņš ir vairākas reizes ciemojies Latvijā - dzīvojis mūsu mājā,” stāsta Mārīte. Viņa atceras, ka sākumā vīrietis centies viņu izmantot kā starpnieku, lai atrisinātu konfliktus ar Kristīni. “Viņš man zvanīja, mēģināja ietekmēt, stāstīja, cik Kristīne slikta.

Sākumā nesapratu, domāju, katram ģimenē savi klupšanas akmeņi, ko tur jaukties.

Viņš teica, ka Kristīne ignorē viņu - atsūtīja fotogrāfiju, kurā viņš redzams stāvam un gaidām Kristīni. Viņš nepastāstīja to, ka Kristīne viņam zvanīja un teica, ka bērns grib uz podiņa, tāpēc dažas minūtes kavēsies. Viņa atbrauca, bet viņš jau bija prom. Kristīne stundu rakstīja viņam neskaitāmas īsziņas: “Mēs tevi gaidām!” Bet cik ilgi mazs bērniņš mašīnā var gaidīt. Viņš teica, ka būtu ar mieru atdot bērnu audzināšanā manai ģimenei ar tiesībām tikties ar meitu, ja es viņam iemaksātu 500 000 eiro. It kā ceļošanai uz Latviju.

Viņa nav redzējusi ne māti, ne tēvu

“Kad es tiesājos par bērnu... tur ir tādi momenti,” Mārītei aizlūst balss. “Es sapratu, ka bērns viņam nav vajadzīgs. Izmantojot bērnu, viņš tikai grib pazemot sievieti.” Mārīte atceras, ka toreiz, kad Kristīne vēl bija Dienvidāfrikā un situācija saasinājās, vīrietis rakstīja viņai: “Tavai māsai būs lielas problēmas, būs vajadzīga tava palīdzība. Viņš piebilda, ka vienmēr esmu gaidīta viņa mājā, bet, kad aizbraucu uz DĀR, un centos ar viņu satikties, viņš visur bija mani bloķējis.”

Mārīte saka, ka no 2018. gada maija līdz decembrim, kamēr Kristīne atradās Latvijā, viņš ne reizi nejautāja, kur ir bērns. “Līdzko Kristīni apcietināja, viņš uzreiz atskrēja uz Latviju, tēlojot, ka ir tik ļoti uztraucies par bērnu. Viņam ir mūsu telefona numuri, bet viņš nepiezvana, neatbrauc parunāties. Ko viņš dara? Sēž automašīnā un pa gabalu novēro manu māju.” “Mēs pirms katras tiesas (Latvijā) lūdzām viņam mierizlīgumu, bet viņš nav ar mieru. Viņš to dara ar nodomu atsvešināt bērnu no mammas.” Lai gan tēvam ir tiesības tikties ar meitu psihologa klātbūtnē, viņš šo iespēju ne reizi nav izmantojis.

“Meitene nav redzējusi ne savu mammu, ne tēvu. Viņš ir sodījis bērnu.”

Un tomēr… Kāpēc Kristīne, zinot, ka ir pārkāpusi DĀR tiesas lēmumu un izvedusi bērnu no valsts, un konflikts ar bērna tēvu ir nopietns, mēģināja atgriezties Mozambikā? Mārīte skaidro, ka Kristīnei bija jāuztur ģimene - ne visas lietas var nokārtot attālināti, ir jāsaņem izziņas no bankas, jāizraksta pilnvaras Mozambikas kolēģiem. Tāpēc viņa gribēja piecu dienu laikā Mozambikā visu nokārtot un atgriezties. Māmiņa atvadījās no bērniem uz dažām dienām un neatgriežas jau vairāk nekā gadu.

Formāli, no likuma burta raugoties, Kristīne ir "pati vainīga", bet vai sods par mātes izmisuma soli rūpēs par savu bērnu nav pārāk liels jau tagad? Vai Latvijas valsts izdarīja visu, lai paglābtu savu pilsoni? Skaidrs, ka nē!  Amatpersonas atjēdzās tikai tagad, kad Kristīnes Misānes lieta, pateicoties viņas māsas neatlaidībai, nonāca mediju fokusā. 

Kā absurda izrāde iepretim Kristīnes stāstam šķiet 25 gadus senā kinderolu zādzības lieta, ko 24.februārī turpinās skatīt Rīgas apgabaltiesā. Apsūdzētajam Romānam tolaik bija 14 gadi. Šajā gadījumā prokuratūrai pietiek resursu, lai uzturētu apsūdzību aizvēsturiskajā lietā. Par Romāna lietu lasiet TVNET turpmāk.

Ģenerālprokuratūras skaidrojums

 Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt tikai par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir vismaz viens gads. Eiropas apcietinājuma orderi par šīm darbībām nebija iespējams pieņemt, tā kā Latvijas Krimināllikuma 168.pantā paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir trīs mēneši, līdz ar ko ir zemāks par Pamatlēmumā un nacionālajā likumā noteikto.

Attiecībā uz citu iespējamo Misānes rīcību - krāpšanu un dokumenta viltošanu, Latvija, ņemot vērā pierādījumu trūkumu, nevarētu garantēt personas kriminālvajāšanu Latvijā, Ģenerālprokuratūra skaidro, ka nodrošināt savas valsts pilsoņa neizdošanu uz trešo valsti, ar kuru Latvijai nav līgumisku saistību par abu valstu pilsoņu savstarpēju izdošanu, var tikai gadījumā, ja persona atrodas Latvijas Republikas teritorijā. Ietekmēt citas valsts lēmumu par Latvijas pilsoņa izdošanu trešajai valstij nav iespējams. Situāciju neapšaubāmi sarežģī arī apstāklis, ka Latvijai nav nekādu konvencionālo vai līgumisko saistību ar Dienvidāfrikas Republiku.

Ģenerālprokuratūrā skaidro, ka paralēli likumā noteiktajām Prokuratūras funkcijām Ģenerālprokuratūra ir meklējusi alternatīvas iespējas lietas risināšanā, kā, piemēram, 2019. gada 16. augustā vērsās Dānijas Karalistes Prokuratūrā ar lūgumu griezties Dienvidāfrikas Republikas kompetentajā iestādē par Misānes vainu apstiprinošo pierādījumu izsniegšanu, lai varētu lemt jautājumu par iespējamu krimināllietas ierosināšanu Latvijā. Bez tam Dānijas Karalistes prokuratūrai tika nosūtīts lūgums pārskatīt Misānes izdošanu, ņemot vērā cilvēktiesību pārkāpumus Dienvidāfrikas Republikā, un lūgts Dānijas Karalistes Tieslietu ministram rast iespēju pārskatīt lēmumu par Misānes izdošanas pieprasījuma pamatotību situācijā, kad personas pilsonības valsts likumdošanā ir paredzēts mazāks sods, nekā to pieprasa regulējums, lai izdotu Eiropas apcietināšanas lēmumu. 2020. gada 15. janvārī no Dānijas puses tika noraidīts šā gada 14.janvārī nosūtītais Latvijas Ģenerālprokuratūras lūgums klātienē tikties ar Dānijas ģenerālprokuroru un pārrunāt jautājumu, lai novērstu Misānes izdošanu.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams