Foto: AFP/SCANPIX

33 gadus vecā mājsaimniece Venjuņa Vana ar ģimeni palika Uhaņā pēc pilsētas noslēgšanas 23.janvārī. Intervijā raidorganizācijai BBC viņa stāsta, kā jaunā koronavīrusa epicentrā nākas cīnīties par izdzīvošanu.

Kopš Vanas ģimene nolēma klausīt Ķīnas valdības ieteikumam un palika slimības perēklī Uhaņā, visā pasaulē inficējušies vairāk nekā 20 000 cilvēku, bet miruši 490.

Vana retā intervijā no Uhaņas stāsta, kādi apstākļi valda vīrusa epicentrā.

Venjuņa Vana no Uhaņas:

Kopš koronavīrusa uzliesmojuma sākšanās miris mans tēvocis, mans tēvs ir kritiski slims, bet mammai un tantei ir simptomi. Rentgenuzņēmumi liecina, ka viņu plaušas ir inficētas. Klepo arī mans brālis, viņam ir grūti elpot.

Tētim ir drudzis. Vakardien viņa temperatūra bija 39,3 grādi. Viņš visu laiku klepo un elpo ar grūtībām. Mēs viņam sadabūjām mājās lietojamu skābekļa aparātu, un viņš to lieto 24 stundas diennaktī.

Viņš šobrīd lieto gan ķīniešu, gan Rietumu zāles.

Uz slimnīcu viņš nevar doties, jo trūkst analīžu veikšanai nepieciešamo materiālu, tāpēc nav apstiprināts inficēšanās gadījums.

Mana mamma un tante katru dienu iet uz slimnīcu cerībā, ka izdosies sarunāt gultasvietu tētim par spīti tam, ka pašām ar veselību nav labi. Bet neviena slimnīca viņus neuzņem.

Uhaņā ir daudzi karantīnas centri, kas paredzēti pacientiem ar viegliem simptomiem vai kuriem vīruss joprojām ir inkubācijas periodā. Taču tādiem kritiski slimiem cilvēkiem kā mans tēvs gultasvietu nedos.

Mans tēvocis nomira vienā no šiem karantīnas centriem, jo tajos nav iespējams ārstēt cilvēkus ar smagiem simptomiem. Es ļoti ceru, ka mans tēvs saņems pienācīgu ārstēšanu, bet šobrīd neviens ar mums neuztur saziņu un nepalīdz.

Es vairākas reizes vērsos pie pašvaldības darbiniekiem, bet vienīgā atbilde, ko saņēmu bija šāda - "nav nekādas iespējas tikt pie gultasvietas slimnīcā".

Mēs sākumā domājām, ka karantīnas centrs, uz kuru devās mans tēvs un tēvocis, ir slimnīca. Taču izrādījās, ka tā drīzāk ir kā viesnīca. Nebija ne medmāsu, ne ārstu, ne sildītāju. Viņi iestājās pēcpusdienā, un tās dienas vakarā darbinieki viņiem pasniedza aukstas vakariņas. Mans tēvocis tobrīd bija ļoti slims, viņam bija smagi elpošanas traucējumi un viņš sāka zaudēt samaņu.

Pie viņa neatnāca neviens ārsts. Mans tēvocis un tētis palika atsevišķās istabās. Kad mans tēvs devās viņu apraudzīt pusseptiņos no rīta, mans tēvocis jau bija miris.

Jaunās slimnīcas tiek būvētas cilvēkiem, kuri tagad jau tikuši citās slimnīcās. Viņus pārvedīs uz jaunām slimnīcām. Bet tādi cilvēki kā mēs pašlaik pat nevar dabūt gultasvietu, kur nu vēl tikt jaunuzbūvētā slimnīcā.

Sekojot valdības vadlīnijām, vienīgā vieta, kur pašlaik varam doties, ir karantīnas centri. Bet tādā gadījumā ar manu tēti notiktu tas pats, kas ar tēvoci.

Tāpēc mēs labāk nomirstam mājās.

Ir daudz tādu ģimeņu kā mūsējā, kas saskaras ar vienām un tām pašām problēmām. Manas draudzenes tēvu pat neuzņēma karantīnas centrā, jo viņam bija drudzis.

Resursi ir ierobežoti, bet inficēto skaits ir milzīgs. Mums ir bail. Mēs nezinām, kas notiks tālāk.

Ja es būtu zinājusi, ka 23.janvārī pilsēta tiks slēgta, es būtu dabūjusi no tās laukā visu savu ģimeni, jo šeit mēs uz palīdzību nevaram cerēt. Ja mēs būtu kur citur, tad varbūt būtu cerība. Es nezinu, vai tādi cilvēki kā mēs - kuri klausīja valdībai un palika Vuhaņā - pieņēma pareizo lēmumu, vai arī nē.

Taču es domāju, ka mana tēvoča nāve ir atbildējusi uz šo jautājumu.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams