FOTO: Nacho Doce / REUTERS

Eva Čura ir viena no Dienvidamerikas kalnu "žagatām". Šīs sievietes ar ģimenēm dzīvo būdās Andos un starp akmeņiem meklē zeltu, vēsta aģentūra "Reuters".

Eva pirms 12 gadiem no Peru dienvidaustrumiem pārcēlās uz Larinkonadu - apmēram 50 000 cilvēku apdzīvotu vietu, kas tiek uzskatīta par visaugstāko pasaulē. Viņa dzīvo ar cinka loksnēm apdarinātā būdiņā ar pieciem no saviem astoņiem bērniem.

FOTO: Nacho Doce / REUTERS

Vecākā ir 13 gadus vecā Natālija. Savukārt pastarīti Alisonu viņa vēl zīda un ņem līdzi, kad dodas zelta meklējumos.

Kad Andu zelta meklētājas sanāk uz darbu, viņas vispirms apsēžas, pakošļā kokas lapas, aizdedz divas cigaretes "svētajiem" un iedzer nedaudz anīsa veiksmei. "Dažreiz zelts ir, citreiz tā nav. Pašlaik tā ir ļoti maz," saka Eva.

Larinkonadas vīrieši aizlieguši sievietēm strādāt zem klintīm ierīkotajās zelta raktuvēs, jo raktuvju "sievišķais gars" kļūšot greizsirdīgs un nedošot zeltu. Tāpēc viņas ložņā pa vīriešu izmestajiem akmeņu kalniem, cerot pašas atrast pa kādam zelta gabaliņam. Tos labprāt nopērk melnā tirgus dīleri.

"Dažreiz es nedēļā atrodu vienu vai divus gramus zelta," stāsta Eva. "Ja palaimējas, dažreiz sanāk pat 20 grami. Bet viss atkarīgs no veiksmes."

Viņas nosauktie daudzumi varētu šķist niecīgi, taču šo nodarbi piekopj tūkstošiem sieviešu. Dažas aplēses liecina, ka Peru ir vairāk nekā 15 000 zelta meklētāju.

Tā kā Larinkonada atrodas tik augstu kalnos, tur neviens neizved atkritumus. Vīrieši un sievietes riskē ar savu dzīvību un samierinās ar dzīvi būdās. Eva norāda, ka šāda dzīve neesot viegla, bet zelta meklēšana dodot atspaidu.

"Es nevaru rēķināties ar savu vīru, jo viņš nepalīdz ne kā tēvs, ne kā vīrs," nosaka Eva. "Es esmu mamma un tētis - viss vienā. Mums neko vairāk nevajag. Mums viss ir."

Viņa stāsta, ka Larinkonadā dzimušos bērnus nesatraucot ne dzīvošana atkritumos un netīrībā, ne arī mazgāšanās aukstā ūdenī. Taču ciemiņi gan sūdzoties par smaku un visur esošajiem atkritumiem.

Lai atdalītu zeltu no akmeņiem, Larinkonadas vīrieši un sievietes izmanto dzīvsudrabu, ko pēcāk noskalo ar ūdeni no ledājiem. Ūdens aiznes dzīvsudrabu uz zemāk esošajām ūdenstilpēm. Tām apkārt galvenokārt atrodas lauksaimniecības zemes. 

To vidū ir Titikakas ezers. Tas ir lielākais ezers Dienvidamerikā, kā arī ļoti svarīgs dzeramā ūdens un zivju ieguves avots vietējiem iedzīvotājiem. 2012.gadā organizācija "Global Nature Fund" atzina Titikaku par gada apdraudētāko ezeru visā pasaulē.

Larinkonadā savāktais zelts pagātnē ir nonācis globālo viedtālruņu un juvelierizstrādājumu ražotāju piegādes ķēdēs. 2018.gadā Šveices uzņēmums pārtrauca no turienes iepirkt zeltu, lai gan to bija darījis gadiem ilgi, jo Peru prokuratūra paziņoja, ka aiz piegādātāja patiesībā stāvot organizētā noziedzība.

Eva stāsta, ka Larinkonadā zelts sākot iet uz beigām. "Nav vairs tā, kā bija kādreiz. Tāpēc notiek tik daudz nelāgu lietu," viņa piebilst.

Raktuvēs tikuši nošauti vairāki zeltrači, bet jaunas sievietes pārdotas bordeļiem. Fiziska izrēķināšanās ir bieža parādība.

Kad policija ierodas ieviest kārtību, zeltrači viņiem draud ar dinamītu, ko izmanto raktuvju veidošanā. Protestos iesaistās arī sievietes.

Zeltam paliekot mazāk, vīrieši dzer aizvien vairāk, saka Eva. "Viņi vairāk laika pavada bāros nekā strādājot," viņa nopūšas. 

Viņas meita Natālija palīdz tikt galā ar ikdienas rūpēm. "Viņa ir kā dēls. Bet es baidos par to, kas ar viņu varētu notikt," atklāj Eva.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO