Mākslinieks Harijs Grundmanis

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Steigas tirānija ir beigusies, iesāktie projekti apstājušies, telefons klusē, tomēr dzīve turpinās. Ilustrators Harijs Grundmanis krīzes radīto vakuumu transformē radošā enerģijā, realizējot sen iecerētas idejas. Viņš tikko pabeidzis bērnu grāmatiņu “Kāpēc mežbikšiem nav miera?” un kopā ar fotogrāfu Jāni Škaparu rada padrūmu ārtelpas fotobilžu sēriju. “Ja vien nepadodies, krīze radošam procesam nāk par labu. Nekad nav bijis savādāk,”’viņš saka.

Pat tie, kas nekad nav dzirdējuši viņa vārdu, Harija Grundmaņa darbus ir redzējuši. Reālistiskā manierē, kurā atpazīstama komiksu kultūra, viņš zīmē politiskos plakātus, apzīmē sienas publiskajā telpā, darbojas kino industrijā. Kad beidzoties filmai mazliet apdulluši nokļūstam “Kino Citadele” kāpņu labirintos, no sienas mūs sveicina Harija zīmētie kino tēli. Kad braucam pa Brīvības ielu,  paceļot acis ieraugām viņa zīmēto reklāmu. Pirms vairākiem gadiem Harija grafiti klāja “Stockman” tuneļa sienas. Bet, manuprāt, interesantākie viņa darbi ir Holivudas filmu (un ne tikai) plakāti. “Džokers”, “Atbrīvotais Džango”, “Reiz Holivudā”, “Cīņas klubs” un tā tālāk. Filmas, kas paskaidrojumu neprasa. 

Slimā pilsēta

Brīvības ielas autostāvvietā tālumā skatās braši karavīri piestāvu mājas lielumā, aicinot “Kļūsti karavīrs!”. Bet kāpēc man liekas, ka es viņus zinu - no “Zvaigžņu kariem” vai varbūt “Gredzenu pavēlnieka”? Zināmā mērā man ir taisnība, jo plakātu zīmējis Harijs Grundmanis - tas pats, kura Holivudas grāvēju plakāti neatstāja vienaldzīgu pašu Kventinu Tarantino. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Harijs mājās ir viens: ar papīru, zīmuli un planšeti digitālai zīmēšanai. Ak, jā, vēl ir kaķene Mia. Sieva un bērni laukos. Labākajās koronakrīzes tradīcijās. Harijam uz krekliņa rakstīts “Troubled Minds”. “Nemierīgie prāti” ir nosaukums brāļu Ābeļu jaunākajai spēlfilmai par vīriešu mentālajām problēmām, kuras tapšānā roku pielicis Harijs. Nesen pabeigts apjomīgs darbs pie Latvijas/ Norvēģijas kopražojuma dokumentālās animācijas filmas ar šim laikam zīmīgu nosaukumu “Mans mīļākais karš” (My Favorite War). Darbs pie kuveitiešu filmas par bankai piederošu debesskrāpi tuvojas noslēgumam. Tomēr vairums projektu kā lokomatīves apstādināti ceļa vidū.

Toties ir laiks un ir idejas. Trūkst, protams, iedvesma no tā, ka apkārt viss notiek un dzīve mutuļo, jo nav jau īsti kam parādīt rezultātu - visi pārņemti ar savām problēmām. Turklāt radošā procesā nenoder komunikācija caur ekrānu - ir jāredz otra reakcija, žesti, skatiens un pa vidu jābūt kādam alus kausam nesteidzīgai sarunai. Tomēr Harijs kopā ar fotogrāfu Jāni Škaparu realizē sen iecerētu projektu, kuram līdz šim neatlika laika. Jānis meklē un bildē vientulīgu pilsētas nostūri, kurā skatoties tā vien šķiet - tur ir kaut kas paslēpts.

FOTO: Jānis Škapars/Harijs Grundmanis

Harijs fotogrāfijā ievieto drūmu, riebumu izraisošu personāžu. Slimā pilsēta.

“Šāda māksla vairāk iederētos laikā, kad visi skrien un patērē, bet es to varu atlikt un parādīt vēlāk.”

“Lūk, pabeidzu grāmatiņu, veltītu mežu tīrībai,” viņš uzliek galdā mazu, oranžu bērnu grāmatu “Kāpēc mežbikšiem nav miera?”  Tajā dzīvo Plastmasija, Papirellis. Humora pilno tekstu radījis Harijs.  “Tāds mazs nieciņš bērniem, ko pabeidzu šajā laikā - kad vēl es to izdarītu?” 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nejauši likumsakarīgi

Neļaujam vīrusam iejaukties mūsu sarunā par dzīvi “pirms tam” un būtisko, proti, kino. Pēc Kventina Tarantino kārtējās filmas noskatīšanās, es jūtos apķepusi ar asinīm, bet priecīga. Brutālās ainas nenomāc, jo tajās ir tik daudz kā - skarba romantika, kino klišejas, kultūrkonteksti, elegantas ainas un rotaļīgs vieglums. Līdzīga sajūta rodas skatoties uz Harija veidotajiem Tarantino filmu plakātiem. Tajos nav agresivitātes, bet ir košs dzīvīgums, kaut kas no sapņiem.

“Īstenībā krāsu ir maz - strādāju melnbaltajā tehnikā, un, kad ielieku kādu krāsu, plakāts kļūst krāsains, bet tās ir tikai sajūtas,” viņš skaidro.

“Es izvēlos tuvplānus, lai radītu vēl vienu emociju, kas rodas, ja ir acu kontakts ar personāžu, noteikta grimase.”

Alternatīvie kino plakāti tiek definēti kā fun art un tos ne vien drīkst radīt, bet šis mākslas žanrs pat tiek veicināts. “Tu nedrīksti izmantot precīzu oficiālā plakāta logo vai tā saukto treidmarku, ko kāds jau ir radījis un nopircis, bet savā plakātā vari ielikt jebko - tā ir tava filmas interpretācija.” 

FOTO: Harijs Grundmanis

Viss sākās deviņdesmitajos, kad Harijs aizrautīgi skatījās filmas - vairākas dienā. Tā šķita neaizsniedzama pasaule, tāla no realitātes. Kino tēli iespiedās atmiņā un viņš sāka zīmēt. Harijs ir dzimis Varakļānos - pilsētā, kurai raksturīga askētiska vienstāva dzīvojamā apbūve un sīkpilsoniski rāma dzīve - manuprāt, kaut kas pilnīgi pretējs Tarantino estētikai. Harijs iebilst: “Tā varētu šķist, bet patiesībā tur ir īstais Tarantino. Skolas gados daudz laika pavadīju Varakļānu pilī, kuras vēsturiskā vide maina cilvēku. Tā nav padomju laika blokmāja, kur domas nerodas. Un vēl visādi mazpilsētas dīvaiņi.

Tā bija VHS videokasešu ēra. Katram kino mīlim mājokļa sienas bija aplīmētas ar plakātiem.

Mēs “pārskatījāmies” filmas - zinājām no galvas. Laiki mainījās un es atskārtu, ka piedalos šajā procesā. Kad parādījās sociālie tīkli, kur izlikt zīmējumus, izrādījās, ka cilvēkiem tie patīk, un viņi sāka pasūtīt manus darbus. Es darīju to, par ko kādreiz sapņoju. Tas ir noticis nejauši likumsakarīgi, jo visi, kas pusaudžu gados skatījās filmas, tagad ir saistīti ar kino - producē, izplata vai dara, ko citu.”  Runājam, ka tieši VHS laikmets ietekmējis šobrīd modē nākušo 80. gadu estētiku, kas izpaužas filmu logo, titros, rekonstruētajos žanros.

Laika gars

Jau nopietnāk filmu plakātiem Harijs pieķērās, kad sadarbību reklāmas jomā piedāvāja “Kino kults”.  “Radot plakātus klasiskajām filmām, ko visi redzējuši, vari izvērsties konceptuāli. Plakātu saprot tikai tie, kas redzējuši filmu.

Piemēram, “Krusttēva” plakātu ar pārgrieztu apelsīnu, no kura iztecējušas asinis.

Turpretim jaunu filmu tā reklamēt nav labākais risinājums.” 

Lai radītu labu filmas plakātu, kino ir  jāmīl, un, jā, Harijs negrasās pamest šo jomu: viņš redz perspektīvu sadarbībā ar vietējiem straumēšanas servisiem, kuriem jāpārdod jauni produkti. “Ir jāskatās, kurā posmā tu vari ielēkt ar savādāku redzējumu.”

Atgriežoties pie Tarantino, Harijs saka: “Viņā ir laika gars.

Viņš ir uzķēris pasaules kino stīgas, un tikai retajam viņš nepatīk, neraugoties uz brutalitāti.

Izteikts posmodernists, kas visu, kas viņam patīk, sajauc vienā katlā, dara to profesionāli un ar katru nākamo filmu labāk.” Visai prasmīgi skatītāju ekrānam pielipina citas paaudzes baiļu arhitekts Hičkoks, kura darbus var skatīties gadu garumā un tie neapnīk. “Savukārt Bergmanam jānobriest,” šķiet Harijs par kino var reflektēt bezgalīgi. “Pienāks dzīvē brīdis, ka tu varēsi viņu saprast. Varbūt pat agrākā dzīves posmā, kurā raksturīgi dzīves jēgas meklējumi. Kad esi jau apbružāts, varbūt vajadzīgs tieši Tarantino. Domāju, ka man Bergmana posms varētu sākties ap gadiem sešdesmit, kad dzīves ritms paliks lēnāks, jo viņa filmas ir meditatīvas.” Saku, ka Tarkovska “Stalkera zonu” spēcīgi izjutu tieši bērnībā, bet pieaugušā vecumā  bērnības sajūtas vairs nenoķēru. “Šādas filmas dēvē par poēziju, meditāciju. Lai uztvertu, tev jābūt brīvam no visa.

 Tarkovskis apzināti rada garlaicību - kadrs ir ilgs, lēns, pat pārāk, bet tajā brīdī tu domā.

To sauc par nomoda sapņošanu (day dreaming). Turpretim Tarantino filmās tu esi iekšā, ir emocijas, adrenalīns. Tās ir dažādas nišas. Filmai nav obligāti kaut kas jāpasaka, varbūt pat labi, ja tā tikai uzdod jautājumus. Man nepatīk, ja no filmas sāk līst ārā morāle. Daudzās Holivudas filmās ir cinisks biznesa aprēķins - to radītāji zina, ko un kam rāda, cik ar to nopelnīs. Runā, ka trešdaļai filmu ir viens scenārijs. Zināms, ka 17. minūtē būs humors, kuram sekos drāma, ir izkalkulēts, kad skatītājs smiesies, kad raudās. Tarantino to lauž - lai gan viņa filmas ir pelnošs un izklaidējošs meinstrīms, vienlaikus, tajās ir netipiskas emocijas.”

Mēs esam spēlē, kurai būs jauns līmenis

“Pretīgajā 8niekā”, viņa skatījumā, ir naids, neuzticēšanās, visas filmas gaitā slēpta agresija un vēl izolācija, kas līdzinās šī brīža apstākļiem. Runājam, ka reizēm autori, redzot sakarības, kā pasaule darbojas, ataino iedomātu realitāti, kas vēlāk realizējas īstenībā. “Ja skatāmies uz šo karantīnu, tad saprotam, ka kaut ko tādu jau esam redzējuši kino, lasījuši vai izspēlējuši spēlēs. Pagaidām esam gatavi šai spēlei - mums ir internets, kurā strādāt, varam pasūtīt pārtiku. Bet nepamet sajūta, ka esi nokļuvis spēlē! Mums tiek piedāvāti resursi, enerģija un shēma, kas jādara.

Bet viss var mainīties - simulācijā būs ne vien jānoturas, bet jābūt gatavam, ka spēlei būs jauns līmenis.

Varbūt šī spēle jau ir gatava un jāsagaida tikai boss,”  viņš runā ar ironiju, kurā ir biedējoša nopietnības deva. Piebilstu, ka vīruss kļuvis par tādu kā haosa dievību, gatavs aprīt dvēseli. “Pēdējā laikā nelasu klačas par vīrusu un panikas cēlēju tekstus. Sociālie tīkli šobrīd ir liela miskaste. Jābūt piesardzīgam, jo nav jēgas ārdīt nervu šūnas. Tu vienkārši turpini darīt to, ko līdz šim, vai uzsāc nākotnes darbus.”

Šo pasauli varēja apstādināt arī kas cits

 Harijs saka, ka viņa nākotnes plāni nav mainījušies - gluži pretēji, sākuši ātrāk realizēties.   “Ir jāpieņem, ka ik pēc pieciem gadiem kaut kas mainās - tu nevari izvēlēties tikai vienu profesionālo taciņu, jo kādā brīdī tā var izrādīties aizslēgta. Šo pasauli apstādināja vīruss, bet tas varēja būt arī kaut kas cits. Un ja nu tavu darbu aizstās roboti? Tu nevari būt zobratiņš, kas griežas tikmēr, kamēr viss ir labi.”

Harijs ir studējis ekonomikas un kultūras vadību, bet zīmēšanu apguvis pašmācības ceļā. Pasūtījuma darbus Harijs zīmē digitāli uz Wacom Cintiq un iPad planšetēm, bet savam priekam klasiskā manierē - ar zīmuli uz papīra. Pēdējo gadu Harijs strādā pie pilnmetrāžas, dokumentālajām un animācijas filmām - dara visu, kas saistīts ar zīmēšanu. Par nesen pabeigto animācijas filmu “Mans mīļākais karš” ar pretkara vēstījumu globālai auditorijai, viņš stāsta: “Ar animācijas palīdzību var brīvāk interpretēt detaļas, ko, ņemot vērā, ka filmā ietverts garāks padomju laiku periods, nebūtu iespējams atainot autentiski. Neviens vēsturnieks neiebildīs, ja animācijas filmā sērkociņu kastīte būs ģeometriski savādāka un nepiesiesies pogām vai pulkstenim, sakot, ka tajā laikā tādus vēl neražoja. Detāļas ir abstrakcija par laiku, jo tās ir tikai atmiņas.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Uzņēmīgiem radošiem cilvēkiem krīzes un nabadzība nāk par labu, ja vien viņi nepadodas. Nekad nav bijis savādāk,” viņš turpina. “2008. gadā es ieguldīju spēkus mārketingā, darīju visu iespējamo, jo bija jārīkojas ātri.

Kamēr ir rutīna un nauda, tu vienkārši plūsti.

Tagad veidojas cita rutīna - kā pielāgoties katram ir savs risinājums, universāla nav.” Piemēram, Fjodoru Dostojevski rakstīt milzu tempā spieda azartspēļu parādi un nabadzība. Viņš pārdzīvoja, bet rezultātā izrādījās, ka tieši piespiedu temps viņa darbus padarīja tik labus.

"Arī mums, lai ekonomika atveseļotos, nāksies strādāt daudz vairāk un ātrāk, būs jānokāpj no augstumiem un jāpieņem visi projekti, ko piedāvās. Es esmu gatavs lielam darbam un ceru, ka drīz," sarunas noslēgumā saka Harijs.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO