FOTO: TVNET

Ir ārkārtas situācijas 9. nedēļa, un speciālisti bažījas, ka Rīga kļuvusi nepiedodami vieglprātīga – parkos pulcējas jauniešu bariņi, kuri zibenīgi izklīst, parādoties pašvaldības policijas automašīnām, no māju pagalmiem uzvirmo ceptas gaļas smarža un dzirdamas jautru kompāniju balsis, pat riska grupā ietilpstošie vecāka gadu gājuma vīri un sievas, pavasara spirgtā gaisa apreibināti, aizmirsuši par piesardzību un kā zvirbuļi cieši satupuši uz pilsētas parku soliņiem, bet sabiedriskajā transportā cilvēki min viens otram uz kājām, nepievēršot uzmanību brīdinošajiem dzeltenajiem krustiem uz sēdekļiem.

Ziņas par inficētajiem un mirušajiem kļuvušas par monotonu ikdienas realitāti, kas vairs neizraisa panikas lēkmes. Pie visa pierod. Gan pie kara, gan vīrusa. Taču diez vai kāds rīdzinieks iedomājas, ka šajā Covid-19 apzīmogotajā laikā, kas daudziem asociējas ar zaudētu darbu, stresu un bailēm no nākotnes, 300 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Rīgas dzīve rit savu ierasto, rāmo plūdumu un epidēmijas elektrizētās atmosfēras viļņi aizviļņo pāri un garām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Pie mums kovida nav!”

“Mēs esam Latvijas tālākais punkts, tālāk jau vairs nav kur, tālāk ir Baltkrievija!” saka mazā pierobežas ciema Piedrujas iedzīvotāji. Netipiski šaurā Daugava te kalpo par Latvijas-Baltkrievijas robežu. Valsts robežlīnija iet tieši upei pa vidu. Otrā, baltkrievu krastā, skaidri dzirdams, kā makšķernieki lielās ar lomiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mums iebraucot ciemā, pie vienas no mazajām Piedrujas mājiņām rosās sprigana sieviņa. Jautājam – kā jums te ar vīrusu? Sieviņa nopurina brunčus un lepni attrauc:

“Pie mums viņa nav, mēs to katru dienu dzenam prom!” Prasu – ar ko tad dzenat? “Ar glāzīti!” smejas sieviņa. Neesot ko uztraukties – “cik dieviņš dos, tik arī būs”.

”Kā Lukašenko teica – visu esam pārdzīvojuši, arī vīrusu pārdzīvosim,” viņa citē kaimiņvalsts vadoni, kurš tikmēr, kamēr visa pasaule piesardzīgi sāk atgriezties ielās, savā valstī dažas dienas vēlāk sarīkos iespaidīgas 9. maija svinības. Viņa skatoties tikai Baltkrievijas ziņas, Latvijas telekanālus nerādot. Piedrujieši gan Lukašenko vieglprātībai neļaujoties, jo vīruss tomēr tāda nopietna lieta. Viens pie otra nestaigājot, sarunājoties savā starpā caur vārtiņiem. Taču varēja būt arī citādāk.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Senā problēma

Jau gadiem Latvijā tiek runāts par to, ka austrumu pierobežā krieviski runājošo vidū daudzi iecienījuši kaimiņvalstu - Krievijas un Baltkrievijas - televīzijas, kļūstot par upuriem propagandai un dezinformācijai.

Lai gan vietējie labprāt skatītos vietējo televīziju, bez maksas te pieejami tikai LTV1 un LTV7, kamēr no Baltkrievijas un Krievijas raidoši mediji piedāvā milzīgu izvēles klāstu par baltu velti.

Par to 2019. gada pārskatā brīdinājis arī Valsts drošības dienests (VDD). Lai gan atzīstot, ka “VDD vērtējumā liela daļa Latvijas sabiedrības, pateicoties dažādām medijpratības un Krievijas izplatīto melu atmaskošanas iniciatīvām, spēj atpazīt propagandu un veidot pret to noturību,” tas vienlaikus atzīmē, ka “tomēr tā sabiedrības daļa, kas informāciju iegūst tikai krievu valodā, dzīvo informatīvajā telpā, kuru veido tikai Krievijas informatīvie kanāli. Mediju klāsts, kas krievu valodā piedāvātu kritisko domāšanu veicinošu saturu, arī aizvadītajā gadā bija ierobežots un tā iespējas sasniegt auditoriju – niecīgas. Līdz ar to Latvijas sabiedrības daļa, kas informāciju iegūst tikai krievu valodā, ir visvairāk pakļauta Krievijas ietekmes aktivitātēm.”

TVNET jau rakstīja, ka Krievijas medijos Covid-19 krīzes laikā apgalvojuma formā pausts, ka pandēmija izvēršas pilnīgā katastrofā Latvijas ekonomikai un vienīgā iespēja, kā izdzīvot jaunajā realitātē, – atgriezties pie stratēģiskās sadarbības ar Krieviju. Savukārt Baltkrievijas televīzijā valsts vadītājs vairākkārt apšaubījis vīrusa nopietnību. Tas varētu ietekmēt drošības pasākumu ievērošanu un pakļaušanos valdības ieviestajiem noteikumiem Latvijas pierobežā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr aptaujātie piedrujieši apgalvo, ka Latvijas ziņas vienā vai otrā veidā tomēr līdz viņiem nonākot – kāds tās izlasa internetā, kādam atstāsta kaimiņš vai tuvinieks, kuram rāda Latvijas Televīzijas 7. kanālu. Arī Piedrujas pagasta vadība rūpējas par to, lai visi sekotu valdības jaunākajiem rīkojumiem – gan pagasta pārvaldes ēkā, gan veikalā izlīmēti informatīvi plakāti par piesardzības pasākumiem, izvietoti dezinfekcijas līdzekļi un sejas maskas, daļu no kurām šuvuši vietējie. Kopumā visi ir informēti un valdības rīcību atbalsta, viņuprāt, tā pat varēja būt stingrāka. Pret Lukašenko izgājieniem izturas ar humoru un ironiju.

Vēlāk Piedrujas pagasta muzejā man uz galda priekšā stāvēs 1892. gada 2. jūlija ar Krievijas cara Nikolaja tituliem parakstīta dokumenta kopija par piesardzības pasākumiem holeras laikā. 19. gadsimtā holera bija mazzināma, bīstama sērga no Āzijas, kas varēja nogalināt vienas dienas laikā. Tā plosījās Krievijas impērijā, kuras sastāvā toreiz ietilpa arī mazais šodienas Piedrujas pagasts, nodarot milzīgus zaudējumus. Mūsu Vidzemi holera paplosījusi dažādos  periodos, tāpēc bailes no ''koliera'' latviešu tautā saglabājās vēl vairākus gadu desmitus. Šodien ir cits gadsimts un cita “K-sērga”, no kuras baidīties. Vēsturei nepatīk pārlieku improvizēt.

Pie ārstiem staigā mazāk

Ārsts Jāzeps Pogumirskis Piedrujas pagastā pacientus pieņem reizi nedēļā. Pie viņa kabineta Piedrujas pašvaldības pārvaldes ēkā savācies prāvs pulciņš pacientu. No blakus kabineta vienu pacientu aizved ar ātro palīdzību, kļuvis slikti ar sirdi. Jāzeps pēc izskata ir klasisks Holivudas epidēmiju kino tēls – profesors, kurš parasti vai nu izgudro vakcīnu pret kādu nāvējošu sērgu, vai  pats šo sērgu rada un gandrīz aizlaiž postā visu pasauli. Gari, sirmi mati, biezas baltas uzacis, caururbjošs skatiens.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vispār šodien esot pirmā diena kopš ārkārtas situācijas sākuma, kad te tik daudz cilvēku. Līdz tam pacientu un darba bijis mazāk. Cilvēki lieki pie ārsta nestaigā. Ja vajag izrakstīt recepti, labāk piezvana, pakonsultējas ar ārstu. Satraukumu cilvēkos nejūtot, visi esot diezgan mierīgi.

Pats jaunumiem nesekojot, sievasmāte visus jaunumus pa dienu noskatoties un vakarā atstāstot. “Tā mums ģimenē ir, viņa noskatās vairākas pārraides – Krievijas, Polijas, Ukrainas, Latvijas ziņas un tad mums atstāsta kopsavilkumu. Dažkārt Latvija saka vienu, Krievija citu, bet Polija dod citu statistiku,” secina Jāzeps. Jāzepa praksē, kurā ir 1200 pacientu kopā pa vairākiem ciemiem, neviens neesot lūdzis veikt Covid-19 analīzes. Jāzeps zinot, ka citās pilsētās pacienti nākot un savus ģimenes ārstus lūdzot viņus nosūtīt uz analīzēm. “Katru dienu pa trim, pieciem vienkārši pieprasa analīzes.” Te tā neesot, kādiem četriem, pieciem cilvēkiem gan esot analīzes veiktas “netīšām”. Piemēram, cilvēks braucis uz Krāslavu automātus spēlēt un viņam par velti uztaisīta Covid-19 analīze. Policisti piedāvājuši, viņš labprāt piekritis. Visi rezultāti, protams, bijuši negatīvi.

Starp Latviju un Baltkrieviju

Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas, kuras atdala centrālā iela. Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas „pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Pirmo reizi Druja (tagad tā saucas tikai ciems Baltkrievijas pusē) tiek minēta 1386. gadā, kad lietuviešu kņazs Argerdovičs ieņēma Druju. Šī vieta vienmēr bijis gards kumoss dažādiem iekarotājiem, jo te atrodas liela upe, transporta artērija, tirdzniecības ceļi. Apdzīvotā vieta attīstījās kā amatnieku brīvciems un kļuva par svarīgu atbalsta punktu tirdzniecības sakaru uzturēšanai, jo te krustojās Daugava un lielais Jekaterinas trakts Pēterburga-Varšava-Vīne, stāsta Piedrujas novadpētniecības muzeja vadītāja Ludmila Paņko. Galvenokārt te mita amatnieki, plostnieki un tirgotāji, kuru brīvciemos tika pārkrautas no Polockas ejošās laivas. 1900. gadā Piedrujā dzīvoja 1017 cilvēku. Aptuveni 700 bija ebreji, šodien Piedrujas pagastā palikuši vairs tikai 500 iedzīvotāji.

“Te nav darba, ko pazaudēt. Drīzāk būtu pārsteigums, ja uzzinātu, ka kāds dabūjis darbu, nevis pazaudējis,” omulīgi grudzina Jurijs, kurš kopā ar kaimiņu Antonu lietainajā dienā sēž Antona mājas priekšā un laiski apspriež jaunumus valstī.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jurijam acīs priecīgi zobgalīga dzirksts. Bet par ko gan te skumt – visi sveiki un veseli. Abiem dēliem darbs ir, jo strādā sfērā, kura nepieciešama arī ārkārtas situācijas laikā. 66 gadus vecais Jurijs agrāk dzīvojis Dobelē, studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tās beigšanas – gribi, negribi – bija jābrauc turp, kur sūtīja. Atbrauca uz Piedruju, te arī palika.

“Piedrujā nekāda kovida nav, tāpat kā Krāslavā. Ja visādi rīdzinieki šurp nebrauktu (Jurijs pašķielē uz mani un fotogrāfu), tad mums te vispār “la fete” būtu,” sakrustojis rokas uz vēdera, apcerīgi skatoties lietainajās debesīs, spriež Jurijs.

Viņš kaimiņiem vairs klāt neejot, esot “pa īstam” bail. Paši vainīgi, nav ko uzņemt radus no infekcijas apsēstās Rīgas.

Ārkārtas stāvoklis dienas kārtību nekādi neesot abiem izmainījies. Kaut gan, nē, Antons esot pazaudējis mācības. Mācījies Daugavpils Būvniecības tehnikumā par mūrnieku. Teoriju tiešsaitē tagad varot apgūt, bet kāda jēga, ja ķieģeļus pats rokās nevari turēt.

Bet Jurijs – kā dzīvojis pensionāra dzīvi, tā dzīvo. Lūk, bijis tikko ikdienas piecu kilometru pastaigā gar upi. “Kontrolēju robežu, lai baltkrievi neienāktu,” nopietnu seju joko Jurijs. Ziņas te pārsvarā visi skatoties Baltkrievijas un Krievijas, Jurijs katru dienu noskatoties arī Latvijas Televīzijas 7. kanāla ziņu izlaidumus. Bail neesot. “Mūs ne ar ko nenobaidīsi, mēs Latvijā atrodamies tādā caurumā... Ir teiciens "aizsūtīsim tevi uz Magadanu", lūk, mēs esam Latvijas Magadana. Tālāk jau vairs neaizsūtīsi, tālāk ir Baltkrievija,” smejas Jurijs.

Piedrujā dzīvojošās ģimenes ir daļēji krievu, daļēji baltkrievu izcelsmes. Daudziem radinieki dzīvo Daugavas otrā pusē, Baltkrievijā, tur atrodas arī vairāki dzimtu kapi. Padomju laikā abu pušu iedzīvotāji mēdza rīkot kopīgas svinēšanas, tās visbiežāk tika organizētas “neitrālā zonā”, uz salas upes vidū, stāsta Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāja Svetlana Kozlovska. Bieži kāvušies esot. Bet beigās viena un otra puse savā starpā saprecējušies. Sala tagad pieder baltkrieviem, bet leģenda vēstot, ka no Svētā Nikolaja baznīcas Piedrujas pusē uz salu, kur savulaik atradās bernardiešu klosteris, vedis pazemes tunelis. Kas ar to noticis, nav zināms.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Padomju laikos starp abām pusēm kursējis prāmis. Piedrujas vietējie pusdienlaikā ar prāmi braukuši uz Baltkrievijas puses ēdnīcu ēst pusdienas un izmest loku arī pa veikaliem. Tagad, lai varētu apciemot radiniekus Baltkrievijā, nepieciešama atļauja. Reizi gadā tiek rakstīts iesniegums Piedrujas pagasta pārvaldei, kur tiek pārbaudīti iesnieguma autoru dokumenti. Tālāk šie dokumenti tiek iesniegti Baltkrievijas vēstniecībā, tiek dota “zaļā gaisma” un noformēta uzturēšanās atļauja uz gadu. Piedrujieši izmanto iespēju braukt uz Baltkrievijas pusi iepirkties, jo nav noslēpums, ka cigaretes, degviela un alkohols tur ir lētāki. Covid-19 laikā robežas ir slēgtas un savstarpējās ciemošanās, protams, nenotiek.

Atbalsta valdību

64 gadus vecais Zigismunds ir atnācis pie daktera Jāzepa uz vizīti. “Nesaistīti ar Covid-19," viņš man zīmīgi piemetina. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Zigismunds pats visu mūžu nostrādājis Rīgā par feldšeri, tagad jau deviņus gadus dzīvo Piedrujā. Ilgi esot Rīgā domājis, kā viņam pietrūkst, sapratis, ka pietrūkst lauku. Šeit tagad apstrādājot zemi, audzējot kazas un vistas, esot liels dārzs. “Kā jau laukos pienākas,” saka Zigismunds. Te, Piedrujā, esot pavisam citas problēmas nekā Rīgā.

Cilvēki te vairāk uztraucas par to, ka nav bijis lietus, nekā par vīrusu.

Viss sasēts, tagad svarīgi, lai augsnei mitruma pietiktu. Nekas viņa dzīvē mainījies nav, vienīgi pie ārsta esot grūtāk tikt. Zigismunds spriež, ka dīvains tas vīruss gan esot – sākumā vecākus cilvēkus apdraudējis, tagad arī jauniešus, ej nu saproti, kā vēl nākotnē mutēsies. Ziņām gan sekojot – pārsvarā TVNET krievu versijā, jo vietējo televīziju bez dekodera redzēt nevar, bet dekoderis dārgs. Vēl Baltkrievijas un Krievijas ziņas skatoties. “Bet Baltkrievijā jau neviens no kovida nemirst, viņi to ar pirti un 100 gramiem ārstē,” iesmej Zigismunds. Kaut kādā ziņā piedrujieši Lukašenko ieteikumam par pirti un 100 gramiem klausot, smejas sirmais kungs. Ja nopietni, tad Zigismunds kā bijušais mediķis Lukašenko “ieteikumus” un attieksmi pret vīrusu neatbalsta. Mūsu valdība pareizi reaģējusi jau no paša sākuma, pēc Zigismunda domām, ierobežojumi varēja būt pat vēl stingrāki. “Cilvēki līdz galam neapzinās situācijas nopietnību,” saka Zigismunds. “Infekcija ir infekcija. Pati par sevi tā varbūt nav tik nāvējoša, bet bīstama ar to, ka ļoti ātri izplatās.” Policija tagad pa Piedruju bieži braukājot, kontrolējot situāciju. Rīgā gan esot cilvēki vieglprātīgi. “Zvanu vienu dienu savam paziņam, viņš ciemos vien staigājot. Ai, man jau nepielips! Nākas strīdēties, lekcijas lasīt un pārliecināt,” saka Zigismunds.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Šeit ārkārtas situācijā ir nedaudz vieglāk izdzīvot nekā pilsētā,” saka Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāja. Šeit visiem ir savi dārzi, iekopta zeme, kūtīs lopi. Visi ikdienā dzīvo no tā. Katrs var iestādīt kartupeļus un kaut vai minimāli sevi nodrošināt ar produktiem. Krāslavas novada dome, sākoties ārkārtas situācijai, nekavējoties noorganizējusi arī pārtikas paciņas maznodrošinātajiem, trūcīgajiem un daudzbērnu ģimenēm, kas tiek izsniegtas divas reizes mēnesī. 30.aprīlī domes sēdē tika pieņemts lēmums izmaksāt 30 eiro pabalstu visiem pagasta skolēniem no 1. līdz 12. klasei. Savukārt bērnudārza vecuma bērniem uzņēmums “Latgran” nosponsorējis veikalu tīkla “Maxima” dāvanu kartes 20 eiro apmērā. Sākoties ārkārtas situācijai, cilvēki ļoti satraukušies, baidījušies braukt ar autobusu. Tāpat skolēniem bijis nesaprotami, kā mācīties tiešsaites režīmā, taču, parādoties aizvien vairāk informācijai, cilvēki nomierinājušies. Pagastā robežsargiem palīgā nodrošināt kārtību ārkārtas situācijas laikā palīdz Nacionālie bruņotie spēki.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Govis jābaro, siens jāved, mums nekādas pārmaiņas šis laiks nav atnesis,” stāsta 58 gadus vecā Rita. ”Reizi nedēļā nobraucam uz Krāslavas veikalu pēc produktiem, nekur citur neejam. Biežāk nav jēgas, jo visa mūsu pārtika pagrabā un mājās.” Skāde, ka pie ārsta gan šajā laikā netiekot. Zobi izkrituši, salabot vajag, bet bail braukt. Ziņām līdzi sekojot, pārsvarā gan Krievijas televīziju skatoties. Nemaz nezinot, vai Latvijas kanālus antena “ķer”. Ritas vīrs strādā par šoferi un santehniķi, darba joprojām pietiekot.

Lūk, dēls un meita Īrijā, tie arī nupat atsākuši darba gaitas. Dēls tur strādā jau gadus četrus, meita – vismaz desmit.

“Vienmēr visi uz pilsētu [Rīgu] raujas, tagad vīrusa laikā visi atcerējušies par laukiem un no Rīgas speras pie mums. Mēs sakām – nekā nebūs, a nu ka atpakaļ!” smejas Rita. Tā jau veselības neesot, tāpēc piesardzība esot jāievēro. Ikdienā gan par epidēmiju Piedrujā var atcerēties, vienīgi ieejot veikalā, kur novilktas dzeltenās līnijas un salikti dezinfekcijas līdzekļi. Fotografēties gan Rita negrib un izstumj priekšplānā vīru Grigoriju, kurš mūsu sarunas laikā šaudās pa pagalmu, aizņemts ikdienas darbos – riktē ar traktoru tikko atvesto sienu, šiverē pa kūti un ik pa laikam apsauc suni, kurš sirdīgi lamājas uz svešiniekiem sētā. Taisnība jau ir – rīdzinieku divi metri nav tas pats, kas piedrujiešu...

Lasīt un pievienot komentāru