Jauna federācijas vadība, jauns izlases treneris un profesionalitātes līmenis

2017. gada pasaules čempionāts bija jauno laiku sākums Latvijas hokejā. Iepriekšējā gada oktobrī varu Latvijas Hokeja federācijā (LHF) bija pārņēmis Aigara Kalvīša un Viestura Koziola duets, liekot prezidenta krēslu atbrīvot Kirovam Lipmanam.

2016. gada decembra otrajā pusē par izlases jauno galveno treneri tika nolīgts Stenlija kausa ieguvējs un Šveices līgas čempions Bobs Hārtlijs. Koziols esot gribējis, lai par valstsvienības vadītāju kļūst Artis Ābols, bet Kalvītis uzstājis uz kāda Ziemeļamerikas speciālista piesaisti. Beigās tika panākts kompromiss - par galveno treneri kļuva Hārtlijs, kurš ņēma līdzi uzticamo palīgu Žaku Klutjē, bet Ābols kļuva par otru asistentu.

Pirmā tikšanās ar Bobu Hārtliju Latvijas žurnālistiem bija kaut kad 2017. gada sākumā. Atceros šo preses konferenci ļoti labi. Atvērts, smaidīgs, komunikabls, nekautrējas pajokot - tādu pirmo iespaidu atstāja Hārtlijs.

Zīmīgi, ka pēc preses konferences beigām treneris paspieda roku katram žurnālistam, kas bija ieradies. Kopumā sanāca vairāk nekā desmit rokasspiedienu. 

Gadu gaitā esmu iepazinis Hārtliju. Ne vienmēr viņš ir savaldīgs vai daiļrunīgs, bet jebkurā jaunā vidē prot atstāt pirmo iespaidu par sevi, kas dziļi iespiežas atmiņā. Tāds ir viņa profesionālais piegājiens. Pārdomāts un strādā. 

Tas gan reizēm sagroza galvas arī žurnālistiem. Joprojām Latvijas sporta žurnālistu vidū ir kolēģi, kuri gluži vai glorificē un idealizē Hārtliju. Viņš nav ideāls, bet ļoti labi der Latvijas izlasei. Kā tai dziesmā par podiņu un vāciņu. Un ir augstākā līmeņa profesionālis.

Līdz ar jauno federācijas vadību līdz adekvātam pacēlās arī izlases profesionālisma līmenis. Runa ir par to, kādi apstākļi radīti valsts galvenajai hokeja komandai. Ģērbtuvēs bija gan banāni, gan uzkodas un skuvekļi (tā publiski pauda Koziols), spēlētājiem tika nodrošināts inventārs, uzšūti vienādi uzvalki. Solīdi un profesionāli.

Kapteinim Kasparam Daugaviņam vairs nebija jāiet pie konkurentiem, lai lūgtu aizlienēt slidu šņores vai izolācijas lentu.

Kurš Ķelnē gulēs zem tilta?

Arī šajā čempionātā kopā ar četriem kolēģiem no citiem medijiem īrējām dzīvokli. Tā ir gan lētāk, gan jautrāk. Kompānija gandrīz tā pati, kas Maskavā. Viens kolēģis nedevās uz Ķelni, tāpēc šoreiz bijām pieci. 

Čempionāta norises vietā ielidojām dažādos laikos. Es un kolēģis Ainārs no "Radio SWH" ieradāmies dienu agrāk nekā pārējie trīs vīri. Ielidojām Ķelnē ap pusnakti vai nedaudz vēlāk. Mūsu uzdevums bija lidostā satikt taksistu, ko bija nolīgusi dzīvokļa saimniece. Viņam bija iedotas dzīvokļa atslēgas, bet uzdevums bija mūs sagaidīt pie izejas un aizvest līdz dzīvesvietai.

Maza atkāpe: cits kolēģis Gints (viņš uz Ķelni devās nākamajā dienā) vēl Rīgā pajokoja, ka dzīvokļa aprakstā minētais īsti neļauj saprast - ir vai nav tur vietas pieciem vīriem katram savā gultā. Ka tik nebūs kādam jāguļ Ķelnē zem tilta.

Šis joks mums ar Aināru atausa atmiņā ap pusdiviem naktī, kad joprojām lidostas teritorijā nebijām atraduši solīto taksistu. Dzīvokļa saimniece uz zvaniem, īsziņām un e-pastiem neatbildēja. Lūk, vācu izslavētā punktualitāte! Ja darba laiks beidzies, tad beidzies.

Ar labu draugu palīdzību tikām pie viesnīcas numuriņa turpat pie Ķelnes lidostas. Nākamajā rītā ap sešiem mūsu noīrētā dzīvokļa saimniece arī beidzot atbildēja. Zibens ātrumā ar savu auto un pilnu grozu "piedodiet, atvainojiet, nekad tā nav gadījies" bija klāt. Aizveda mūs uz dzīvokli. Jauks miteklis, piecas gultas un balkons. Pirmais iespaids par mitekli labs. Interesants fakts gan, ka ēka atradās rajonā, ko vietējie dēvē par Mazo Stambulu. Jā, lielākā daļa iedzīvotāju tur bija turki.

Nekādu drošības pārbaužu pirms ieejas arēnā

2017. gads bija laiks, kad lielas bailes visā pasaulē sēja teroristiskās organizācijas "Islāma valsts" biedri, arī Vācijā sarīkojot uzbrukumus miermīlīgajiem iedzīvotājiem. 2016. gadā Maskavā drošības pārbaudes pirms ieiešanas hokeja hallē bija ļoti stingras. Apčamdīja, izkratīja, noskenēja. Jau domājām, ka Ķelnē viss varētu būt pat vēl striktāk. Pirmais gājiens uz spēļu arēnu un... Apsargs tikai lika atvērt somu, negribīgi paskatījās tumšajā nodalījumā un ļāva doties iekšā. Viss! Bijām mērenā šokā.

"Lanxess" arēna hokeja spēļu laikā var uzņemt 18 500 līdzjutēju. Čempionāta laikā jau kāds no kolēģiem izmeta melno jociņu: sak', vajag tikai kādam trakajam ienest vienu spridzekli, un 18 000 fanu "uzlidos debesīs".

Tad sākām prātot, ka vācieši varbūt izmanto citas drošības uzturēšanas metodes, kas nav tik uzskatāmas. Citādi viņu atļautā riska robeža ir bīstami muļķīga.

Hārtlijs "pasūta" žurnālistu, Ābols citē klasiku

Izlases jaunajam galvenajam trenerim viņa debijas čempionāta starts izdevās izcils. Pirmajās trijās spēlēs trīs uzvaras pamatlaikā, un Latvijas fani jau bija eiforijā. Šīs uzvaras gan gūtas pret sava kalibra vai vājākiem pretiniekiem - Dāniju, Slovākiju un Itāliju.

Vēlāk cienīgs 0:2 pret zviedriem, zaudēts arī ASV un Krievijai. Biļete uz ceturtdaļfinālu tika izspēlēta Latvijas un Vācijas duelī 16. maijā. Ar 4:3 pēcspēles metienu sērijā pārāki bija mājinieki. Vēlāk gan izrādījās, ka vienus vārtus viņi guvuši pēc nefiksētas aizmugures situācijas, bet... Vācieši pēc divām dienām ar 1:2 ceturtdaļfinālā zaudēja nākamajiem vicečempioniem kanādiešiem.

Tas viss bija redzams uz ledus, to rādīja televīzijā. Kas palika "aiz kadra"? Pēc katra mača Ķelnē notika preses konference, kurā piedalījās abu komandu galvenie treneri. Pēc 3:1 uzvaras pār slovākiem kāds Slovākijas žurnālists Hārtlijam pajautāja, vai latvieši par daudz netēloja, lai tiesnesis fiksētu noteikumu pārkāpumu. Hārtlija atbilde nu jau ir Latvijas hokeja zelta fondā.

"Kurš tēloja? Nezinu, kādu spēli skatījāties. Varbūt jums jāiedzer vēl viens alus," sacīja Hārtlijs.

Pēc katras preses konferences beigām Hārtlijs atsevišķi sniedza komentārus tikai Latvijas žurnālistiem. Pirms ieslēdzās kameras un diktofoni, Latvijas izlases galvenais treneris bija manāmi pikts par slovāku žurnālista izteikto "tēlošanas teoriju". Hārtlijs gānījās ne pa jokam. Slovāks tika nosaukts arī par "fu***g idiot" jeb "nolādētu idiotu". Kad kameras un diktofoni tika ieslēgti, Bobs atkal bija ieturēts un korekts.

Hārtlijs pats alkoholu nelieto nemaz. Šķiet, ka reiz viņš stāstīja, ka nekad pat to neesot darījis. Viņa "raiderī" vienmēr ir diētiskā kola. To viņš patērē vairāk nekā ūdeni. Īpaši pasaules čempionāta laikā.

Savu humora izjūtu, uzjautrinot visus klātesošos pēc kāda treniņa, gatavojoties mačam pret Krieviju, parādīja vienības treneris Artis Ābols. Viņš sniedza komentāru par iespējamo izlases maiņu sastāvu mačā pret krieviem, bet fonā visu laiku spalgi pīkstošu skaņu izdeva ledus tīrāmā mašīna. Brīdī, kad žurnālisti vēl domāja nākamo jautājumu, Artis veikli kliedēja klusumu ar slaveno frāzi no parodijas par Oļegu Znaroku.

"Izslēdziet tos pīkstuļus, jau pats vairs nedzirdu, ko runāju!" gandrīz vārds vārdā Alda Kalniņa iemiesoto Znaroku citēja Ābols.

Jautrību ikdienā uzturēja arī izlases hokejisti, savos komentāros bieži vien spējot arī pajokot vai "pavilkt uz zoba" jautājuma uzdevēju. 

Savu atraktivitāti parādīja izlases debitants Rihards Bukarts. Neviens no mums, žurnālistiem, līdz šim nebija viņu iepazinis ikdienas neformālajā komunikācijā. Kādu dienu izlasei bija ieplānots rīta treniņš, uz kuru devās arī paprāvs pulks mediju pārstāvju. Toreizējais izlases preses sekretārs kaut kādu apsvērumu dēļ bija palicis viesnīcā, bet mēs paši nedrīkstējām iet izlases ģērbtuvē un aicināt spēlētājus uz intervijām.

Par preses sekretāru tajā dienā pats pieteicās piestrādāt mazais Bukijs, kā viņu dēvē hokeja sabiedrībā. 

"Čaļi, jūs tikai sakiet, ko vajag, - izvedīšu!" braši sacīja Rihards. Teicām, ka gribam parunāt ar treneri Klutjē. Pēc dažām minūtēm Žaks jau stāvēja mūsu priekšā. Pateicoties Bukijam.

Visādi citādi Ķelnes čempionāts man saistās ar pozitīvām un siltām atmiņām. Sportiskais rezultāts radīja mieles, jo komanda palika tikai sprīdi no kārotā ceturtdaļfināla, bet žurnālistam jābūt profesionālim. Nedrīkst pārdzīvot par izlases neveiksmēm, jo tas traucē būt objektīvam un neitrālam.

Jaunā LHF vadība arī čempionāta laikā parādīja, ka komunikācija ar presi tai ir svarīga. Žurnālisti tika ielūgti uz neformālu pasēdēšanu pie kādas dzēriena glāzes netālu no viesnīcas, kur dzīvoja izlase. Sarunā piedalījās Kalvītis un Koziols, brīvā formā un bez diktofonu klātbūtnes pārrunājot aktualitātes. Jāpiebilst, arī uzklausot ieteikumus. Tās bija ļoti patīkamas pārmaiņas pēc Kirova Lipmana diktatoriskā vadības stila izpausmēm.