Jauna federācijas vadība, jauns izlases treneris un profesionalitātes līmenis
2017. gada pasaules čempionāts bija jauno laiku sākums Latvijas hokejā. Iepriekšējā gada oktobrī varu Latvijas Hokeja federācijā (LHF) bija pārņēmis Aigara Kalvīša un Viestura Koziola duets, liekot prezidenta krēslu atbrīvot Kirovam Lipmanam.
2016. gada decembra otrajā pusē par izlases jauno galveno treneri tika nolīgts Stenlija kausa ieguvējs un Šveices līgas čempions Bobs Hārtlijs. Koziols esot gribējis, lai par valstsvienības vadītāju kļūst Artis Ābols, bet Kalvītis uzstājis uz kāda Ziemeļamerikas speciālista piesaisti. Beigās tika panākts kompromiss - par galveno treneri kļuva Hārtlijs, kurš ņēma līdzi uzticamo palīgu Žaku Klutjē, bet Ābols kļuva par otru asistentu.
Pirmā tikšanās ar Bobu Hārtliju Latvijas žurnālistiem bija kaut kad 2017. gada sākumā. Atceros šo preses konferenci ļoti labi. Atvērts, smaidīgs, komunikabls, nekautrējas pajokot - tādu pirmo iespaidu atstāja Hārtlijs.
Zīmīgi, ka pēc preses konferences beigām treneris paspieda roku katram žurnālistam, kas bija ieradies. Kopumā sanāca vairāk nekā desmit rokasspiedienu.
Gadu gaitā esmu iepazinis Hārtliju. Ne vienmēr viņš ir savaldīgs vai daiļrunīgs, bet jebkurā jaunā vidē prot atstāt pirmo iespaidu par sevi, kas dziļi iespiežas atmiņā. Tāds ir viņa profesionālais piegājiens. Pārdomāts un strādā.
Tas gan reizēm sagroza galvas arī žurnālistiem. Joprojām Latvijas sporta žurnālistu vidū ir kolēģi, kuri gluži vai glorificē un idealizē Hārtliju. Viņš nav ideāls, bet ļoti labi der Latvijas izlasei. Kā tai dziesmā par podiņu un vāciņu. Un ir augstākā līmeņa profesionālis.
Līdz ar jauno federācijas vadību līdz adekvātam pacēlās arī izlases profesionālisma līmenis. Runa ir par to, kādi apstākļi radīti valsts galvenajai hokeja komandai. Ģērbtuvēs bija gan banāni, gan uzkodas un skuvekļi (tā publiski pauda Koziols), spēlētājiem tika nodrošināts inventārs, uzšūti vienādi uzvalki. Solīdi un profesionāli.
Kapteinim Kasparam Daugaviņam vairs nebija jāiet pie konkurentiem, lai lūgtu aizlienēt slidu šņores vai izolācijas lentu.
Kurš Ķelnē gulēs zem tilta?
Arī šajā čempionātā kopā ar četriem kolēģiem no citiem medijiem īrējām dzīvokli. Tā ir gan lētāk, gan jautrāk. Kompānija gandrīz tā pati, kas Maskavā. Viens kolēģis nedevās uz Ķelni, tāpēc šoreiz bijām pieci.
Čempionāta norises vietā ielidojām dažādos laikos. Es un kolēģis Ainārs no "Radio SWH" ieradāmies dienu agrāk nekā pārējie trīs vīri. Ielidojām Ķelnē ap pusnakti vai nedaudz vēlāk. Mūsu uzdevums bija lidostā satikt taksistu, ko bija nolīgusi dzīvokļa saimniece. Viņam bija iedotas dzīvokļa atslēgas, bet uzdevums bija mūs sagaidīt pie izejas un aizvest līdz dzīvesvietai.
Maza atkāpe: cits kolēģis Gints (viņš uz Ķelni devās nākamajā dienā) vēl Rīgā pajokoja, ka dzīvokļa aprakstā minētais īsti neļauj saprast - ir vai nav tur vietas pieciem vīriem katram savā gultā. Ka tik nebūs kādam jāguļ Ķelnē zem tilta.