FOTO: Jānis Škapars, TVNET kolāža

Sarkana māla zeme, ķieģeļi, 400 miljonu gadu senas bruņuzivis, klinšu pilsēta, kuras smilšakmens sienā ieskrāpētajās zīmēs atklājas visa Latvijas vēsture, aizauguši māju pamati - vietā, kur kādreiz pulcējās pirmskara Latvijas elite. Un tas viss Priekuļu novada Liepas pagastā aiz padomju laiku nepievilcīgajām blokmājām, kurām dabas mīļotāji, saviebuši degunus, pašaujas garām. 

Zināmākais Liepas pagasta dabas objekts ir smilšakmens iežu atsegums Lielā Ellīte, un aiz kapsētas vēl viens - Mazā Ellīte. Par Līču-Laņģu klintīm pirms dažiem gadiem zināja retais, bet pēdējā laikā dabas taka aiz “Lodes” ķieģeļu rūpnīcas māla karjera ir popularitātes virsotnē. Katram, kurš te ierodas pirmo reizi, klinšu valstība kļūst par pārsteidzošu jaunatklājumu. “Iespaidīgāk nekā Turaidā! Pat nenojautu, ka Latvijā ir kas tāds,” izsaucas atbraucēji.

Kad kādā izolēšanās laika svētdienā nolēmu aplūkot klinšu alas, Lodes iela, kur sākas dabas takas, atgādināja stāvlaukumu pie lielveikala piektdienas vakarā - šķita, te jābūt kaut kam grandiozam. Jau pēc dažiem simtiem metru pa necilu meža ceļu par to pārliecinājos savām acīm. Nospriedu, ka Līču-Laņģu klinšu apkārtnē ir tik daudz fantāziju raisošu noslēpumu, ka tās jāapmeklē vēlreiz, un nu jau zinoša gida vadībā.

Kad pār planētu valdīja zivis

Novada vēstures entuziasts Aivars Vilnis mūs sagaida iecienītajā lodēniešu randiņu vietā - pie lielā “Lodes” akmens, ko dēvē arī par Kemetļana akmeni par godu ilggadējam rūpnīcas direktoram, kas te saimniekoja septiņdesmitajos gados. Par “Lodi”, ķieģeļiem un Liepu Aivars zina gandrīz visu. Viņš ir dzimis Liepā, un visa viņa dzimtas vēsture  saistīta ar “Lodes” rūpnīcu, kurā viņš pieteicās darbā 1977. gadā, tikko pabeidzis vidusskolu, un strādā joprojām. Tāpat kā tēvs, Aivars turpina pētīt pagasta vēsturi, īpaši pievēršoties ķieģeļniecības vēsturei, kas kļuvusi par viņa dzīves lielāko aizraušanos.

Pirms dodamies ceļā, Aivars man pastiepj nelielu, baltu kaula priekšmetu: “TVNET - par panākumiem aprīlī.” 

Apbrīnojami! Es turu rokā apmēram 400 miljonus gadu senu Devona laika bārkšspuru zivs zobu.

Devona laikmetam Liepā var pieskarties burtiskā nozīmē, jo, ja skatās nevis debesīs, bet zem kājām, smilšakmens iežos un māla karjerā var atrast senvēstures nospiedumus - fosilijas.

No Lodes ielas, kas aizved līdz rūpnīcas vārtiem, paveras skats uz bēdīga paskata padomju laika mantojumu. Liepas ciemu sāka celt 20. gs. 50. gados rūpnīcas strādnieku vajadzībām - būvēja ātri, haotiski, daudz nelauzot galvu par plānojumu un arhitektonisko pievilcību. Kāds ciemats būs perspektīvā, nebija skaidrs, jo, līdzko rūpnīca paplašinājās, uzslēja jaunas mājas. Kādreiz ciema vietā bija purvs. “Diemžēl nav labākais paraugs, kurā varētu redzēt ķieģeļu rūpnīcas produkcijas dažādību,” nosaka Aivars Vilnis. “Cilvēki brauc garām un domā - “pufaikciems”, bet pie mums ir tādas kultūrvēsturiskas bagātības!” 

No senās Liepas atlikušas vien dažas ēkas. “17. gadsimta beigu rakstos parādās ziņas par Ķiegaļu mājām, kuru nosaukums norāda uz ķieģeli kā māla rūpniecības produktu. Tiek pieminēts kāds Ķieģeļu Mārtiņš, kas strādā Liepas muižā. Liepas muižā ķieģeļu ceplis darbojās kopš 1680. gada.” Šobrīd Liepas muižā iekārtots viesu nams, kas sevi pozicionē kā mākslas kūrorts. 340 gadus senā muiža nav izpostīta un dzīvo, pateicoties Kazahstānas un Krievijas pilsoņu dalībai.

“Es jūtos kā liepēnietis, lai gan pareizāk būtu teikt liepenietis,” paskaidro Aivars. Viņš dzimis 1959. gadā un bērnību pavadījis vēsturiskajās “Lejas Stagaru” mājās, kur dzimusi mākslinieka Romāna Sutas māte Amālija; kaimiņos “Kalna Stagaros” dzimis arhitekts, būvuzņēmējs Johans Brauns, kas cēlis vairākas  baznīcas Vidzemē. Kavējoties vēsturē, soļojam pa meža taku, ko klāj māla šķembas. “Roc, kur gribi, - te visur ir Devona laika māla iegulas. Vēl ir kvarca smiltis un dolomīts,” Aivars Vilnis raksturo Liepas ģeoloģisko ainu. "Liepas unikalitāte ir tajā, ka varam paņemt rokās liecības no laika, kad uz sauszemes nebija dzīvības, pār planētu valdīja zivis. Ne velti Devona laikmetu dēvē par Zivju laikmetu.” Toties “Lodes” rūpnīcā  par bruņuzivju atliekām māla karjerā nepriecājas, jo tās kaitē ķieģeļu ražošanas procesam un samazina produkcijas kvalitāti. “Man sākumā likās, ka karjerā ir tikai viena vieta, kur var atrast bruņuzivju paliekas, bet nē, izrādās, ka mālā ir daudz dažādu periodu iegulas.”

Iemīlēt... ķieģeļus

Vou! Iznākot no meža, paveras varens skats uz “Lodes” māla karjeru. Tumšie mākoņi mālaino zemi iekrāso drūmos toņos, bet saulainā laikā te ir Austrālijas tuksnesis vai Peru kalni. Sarkanā zeme!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Aivars nostājas iepretim rūpnīcas skursteņiem, atver mapi un izņem rūpīgi apvākotu 2014. gada  TVNET publikāciju, kura esot pilnībā izmainījusi viņa dzīvi. “TVNET komanda viesojās “Lodē”, kur mārketinga direktors Valdis Zariņš stāstīja par rūpnīcas vēsturi un cita starpā sacīja, ka padomju laikā zinātnieki netālu no rūpnīcas atraduši māla iegulas." 

Šito nevajag citēt, jo tā nav taisnība. Liepā ir vairāk nekā 300 gadu senas ķieģeļu ražošanas tradīcijas.

 Tad sapratis, ka mārketinga direktors sarunājis aplamības, Aivars Vilnis nolēma atrast liecības par pirmajiem Liepas ķieģeļu cepļiem.  “Pirms tam es biju kaislīgs putnotājs, bet patriotisku jūtu vadīts sāku pētīt Liepas ķieģeļniecības vēsturi. Pa ausu galam biju dzirdējis, ka vecajos laikos Liepā ražoti ķieģeļi. Tā nu sāku apstaigāt vecās mājas un mēģināju saprast, no kuriem cepļiem nākuši ķieģeļi.” Izrādījās, ka ķieģeļi ir interesantāki, nekā varētu likties, - uz tiem mēdz būt gadskaitļi, autogrāfi, dažādas zīmes. Aivars uz ķieģeļiem “pavilkās” tā, ka šobrīd var droši apgalvot: Aivars Vilnis ir viens no nedaudzajiem būvkeramikas entuziastiem Latvijā, un Vidzemē zinošākais cilvēks ķieģeļu ražošanas vēsturē. Viņa kolekcijā ir vairāki simti būvkeramikas priekšmetu. “Ja feisbukā parādās kāds ķieģelis…” Aivars iesaucas. Brīvajā laikā viņš senās ķieģeļu ēkās meklē marķējumus un uzrakstus, kas ļautu noteikt, kurā ceplī ķieģeļi tapuši.

“Kad aiziešu pensijā, mans virsuzdevums ir izveidot ķieģeļu marķējumu un zīmju katalogu, kāds ir igauņiem.”

Smagās automašīnas tumši oranžā karjera dibenā izskatās kā rotaļlietas. Vietām māls krāsojas gaiši brūnā un zilā krāsā. Zilais māls ir ārstniecisks - meties tik iekšā un topi vesels un smuks. “Māls darbojas! Es ilgus gadus zilā māla kompreses izmantoju sasitumu un sastiepumu ārstēšanā. Baižu māju dīķa zilo māju lieto pirts procedūrās. Ar zilo mālu suņi ir ārstēti un sāpošas locītavas dziedētas. Ja kaite ir hroniska, tad gan klāt vēl stipru ticību vajag,” smejas Aivars.

Kad nonākam līdz Renčupītes tiltam, vējš svilpo aizvien stiprāk, savelkas draudīgi mākoņi un sāk līņāt. Prasu, ko īsti Aivars rūpnīcā dara, un atbilde mani pārsteidz. Kopš 1996. gada viņš ir ķieģeļu šķirotājs. Numur 24, kas katru dienu pārcilā apmēram 20 tonnas ķieģeļu.  Vienkāršs, smags roku darbs. Vai nav apnicīgi?  Nedaudz, viņš attrauc. Aivars lepojas, ka savā vecumā spēj darīt darbu, kas ne katram jaunajam pa spēkam. Turklāt viņa īstā dzīve ar nepagurstošu rakšanos vēsturē sākas aiz rūpnīcas durvīm. “Izmācījos par keramikas tehnologu, bet ne dienu specialitātē nestrādāju. Kursā bijām 15 tehnologi, bet rūpnīcā bija vajadzīgs viens. Pārējiem piedāvāja kļūt par maiņu meistariem, bet man nepatīk komandēt citus. Ilgus gadus nostrādāju par ceļamkrāna vadītāju. 80. gados pieprasījums pēc ķieģeļiem bija milzīgs, nespējām visu saražot. Rūpnīca ir visa mana dzīve - 1961. gadā mans tēvs pirmo cehu būvēja. Tur strādāja mana mamma, brālis, sievastēvs, sievasmāte un sievas brāļi. Tagad arī viens no maniem dēliem,” viņš kavējas atmiņās.  “Pēc šodienas kritērijiem varbūt tas nav pozitīvs rādītājs, bet tā nu ir iegrozījies. Darbs desmit minūšu attālumā no mājām. Lai rūpnīcai ilgs mūžs!”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

 Renčupīte ir maza tērcīte - upes līmeni tagad regulē bebri. “Tur 300 metrus lejāk veidojas jauns dabas objekts – ieža atsegums ar alu, ko tūristi pēc simts gadiem varēs apskatīt. Pēc dabas pieminekļu pētnieku Gunta Eniņa un Sanda Laimes kritērijiem īsta ala ir tāda, kurā cilvēks var ielīst trīs metru dziļumā. Šobrīd ala ir 2 metrus 24 cm dziļa. Tai varētu tikt dots “Cepļa alas” vārds, jo netālu atrodas bijušais Jullas ķieģeļu ceplis, kas darbojās no 1887. gada līdz 20. gadsimta 20. gadiem. Ceplis piederēja  tēlnieka, pedagoga, keramiķa Augusta Jullas tēvam un slavens ar to, ka cara laikā tajā ražotie ķieģeļi vesti uz Maskavu Kremļa sienas remontam. Kremļa sienā ir arī Cēsu Mūrlejas ceplī, Tūjā un “Lodē” ražotie ķieģeļi.

Kas dzīvoja pie Līču-Laņģu klintīm?

Tuvojamies vienām no lielākajām klinšu sistēmām Latvijā. Kad apstājamies pie Gaujas Nacionālā parka stenda, Aivars komentē: būtu korekti pie informācijas par alas garumu iekavās ierakstīt uzmērīšanas gadu, jo dabas objekti mainās. Šobrīd vairāki objekti atšķiras - neatbilst tam, kas rakstīts tūristiem domātajā informācijā. Bet štrunts par cipariem - klinšu sienas jāredz savām acīm. 

Koka kāpnes mālainajā zemē ir vienīgais glābiņš. Ja to nebūtu, pa slapjo mālu varētu šļūkt kā pa slidkalniņu. Priedes stumbrā ievēroju sarūsējušu naglu. Izrādās, tā te stāv no seniem laikiem, kad ērtākai nokāpšanai starp priedēm bija pienaglotas lēnes. Bērnībā Aivars ar vecomammu te nācis pie šuvējas, kas dzīvojusi tā sauktajā vidus mājā. Nosaukumu iezim 1974. gadā pēc divu tuvējo māju - Līču un Laņģu vārdiem - iedeva Guntis Eniņš. Pirmskara Latvijā klintis bija zināmas kā Laņģu iezis.

Pie mazākās, manuprāt, gleznās alas Aivars pat neapstājas - neesot nekas izcils, bet vedina mūs tālāk ar nelielu mežu apaugušā pļavā, kur manu uzmanību iepriekšējā reizē piesaistīja aizauguši māju pamati. Te reiz bijušas trīs mājas, kurās pa vasarām dzīvojusi pirmskara elite. Ķieģeļu būvi, kas pirmā parādās mūsu ceļā, noturu par padomju laiku bunkuru. Tomēr nē, tas ir ledus pagrabs, celts 19. gadsimta 80. gados. “Te kungi dzīvoja - viņiem bija vajadzīgs plašs pagrabs,” saka Aivars.

1894. gadā “Baltijas Vēstnesis” par šo vietu rakstīja: ”Jaukuma ziņā pagasts ir pieskaitāms pie košiem vidučiem. Pie Gaujas atrodamas romantiskas vietas, kur paceļas stāvas klintis. Jaukākais no šiem ir tā saucamais Langa iezis - kurā caur īpašnieku rūpēšanos ir ietaisīti apakš kuplām liepām sēdekļi un kāju celiņi.” Publikācijas autors vērš uzmanību uz zārkveidīgu kalniņu - 

Miroņu kalnu, zem kura atrodas liela bedre, piepildīta ar mēra un kara laikos mirušajiem.

Aivars domā, ka tā varētu būt patiesība, jo 1710. gada mēris iztukšoja daudzas liepeniešu mājas, pilnībā iznīcinot dzimtas. Līdzās atrodas dziļš dīķis Ežene, kura nosaukuma izcelsme varētu būt saistīta ar ciņiem, kas pavasarī atgādina ežus. 

Stāvam vietā, kur reiz atradās šveiciešu zemnieku māju stilā celta eleganta ēka ar salmu jumtu. Ap 1911. gadu tā piederēja Rīgas Diskonta bankas direktoram Kārlim Celmiņam.

Būdams latvietis, bez īpašas izglītības, Celmiņš kļuva par vienu no Diskonta bankas direktoriem. Pārējie astoņi bija vācieši. 

Vēlākajos gados viņu ievēlēja par bankas galveno direktoru. Savukārt Lielā Līču māja iemūžināta Celmiņa meitas Margrietas gleznā. Margrietai Celmiņai kopumā ir ap 1000 darbu - pārsvarā ainavas, no kuriem vairāki tapuši šajā vietā. Ne velti tā laika mākslas kritiķi viņu dēvēja par “latviešu Šiškinu”. “Līčos” pie savas audzēknes vecākiem viesojies gleznotājs Vilhelms Purvītis ar dzīvesbiedri. Savukārt Margrietas brālis Gustavs Celmiņš 1933. gadā dibināja Apvienību “Pērkonkrusts”.

No Celmiņu - Birumu ģimenes albuma

FOTO: No Aivara Viļņa personiskā arhīva

Ievērojamās dzimtas vēsturi varētu turpināt vēl ilgi, bet mums jādodas aplūkot klintis. Viens ir skaidrs - Gaujas senleja izauklējusi daudz ievērojamu latviešu. Arī padomju laikos šajā vietā nedzīvoja šādi tādi, bet padomju elites pārstāvji. 50. gados “Līčos” vasaras pavadīja filmu scenogrāfs Herberts Līkums ar sievu aktrisi Olgu Lejaskalnu.  Abu dēls, vēlākais Nacionālā teātra aktieris Juris Lejaskalns kā mazs puika te pa kalniem ar kanniņu skrēja pēc piena. Vēlāk māju iegādājās aktrise Baiba Indriksone un kinorežisors Aleksandrs Leimanis. Tā nu iznāk, ka arī vēlākais baleta mākslinieks Aivars Leimanis te cilpoja pa meža takām. “Liepenieši atceras, ka, vinnējusi loterijā mašīnu, Indriksone gonkoja pa ceļiem un no šejienes brauca uz Raiskumu, lai filmētos “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”.”  Bet kas notika ar mājām? Lielā Līču māja nodega 1974. gadā kūlas dedzināšanas laikā. Tāds pats liktenis 1982. gadā piemeklēja mazāko, šveiciešu stila māju.

Līču mājas pie klintīm

FOTO: foto no Aivara Viļņa personīgā arhīva

Paša ļubit Oģika

1973. gadā, kad tika dibināts Gaujas nacionālais parks, valsts aizsardzībā nonāca ne vien kilometru garā smilšakmens siena, bet arī uz tās tapušie uzraksti. “Viss, kas ieskrāpēts pēc tam, ir nelikumīgs, sodāms un nepieļaujams,” nosaka vēstures pētnieks. “Nevienā pirmskara ceļvedī Langu klintis netika pieminētas, jo Kārlis Celmiņš to aizliedza. Šobrīd antropogēnā slodze uz šo vietu palielinājusies simtkārtīgi.” Aivars rāda uz gludu laukumu, kas apaudzis priedēm. Pēc viņa domām, te Celmiņa laikā bijis tenisa korts. Jāpiebilst, ka kungu vasaras mājās bija elektrība, ko ražoja uz vietas. 

Smilšakmens klintis pārsteidz aizvien vairāk - vietām gludā siena paveras un vedina pazemes valstībā. Kad prasu, vai Aivars izpētījis arī alas, viņš attrauc: “Es katrā alā nelienu, jo respektēju pazemes dzīvi - tur ir cita pasaule. Man nevajag apmierināt savas ambīcijas, ka esmu bijis katrā caurumā.”  Ceļvežos minētais avotu skaits svārstās no 8 līdz 20, bet Aivars saka, ka viss atkarīgs no gadalaika, kurā avotus skaita. Pavasarī skolēni saskaitījuši 60 avotus. Līdzīgi ir ar alām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Alternatīvu vēsturi atklāj skrāpējumi klinšu sienās: daži ir skaidri, citus nav iespējams atšifrēt. Lūk, 1957. gadā klintis apmeklējis Rīgas Radiorūpnīcas kolektīvs. 1962. gadā te pabijis Krakops. 1999. gadā sevi kopā ar saulītes simbolu iemūžinājusi “Latviete”.  Aivars  sašutis rāda uz celiņu, kas cieši pieguļ klints sienai, ko lejasdaļā rotā petroglifi - noslēpumainās senču zīmes, kas būtu jāsaudzē kā acuraugi. Pirmo reizi dīvainās zīmes tika atrastas 1971. gadā Lībiešu Upuralas sienās. Lai gan ir  dažādas hipotēzes, ko īsti nozīmē intriģējošie raksti, nav zināms.

“Krilov 1942.” Par šo uzrakstu Aivaram šis tas zināms. “Vācu okupācijas laikā zemnieku mājās bija izmetināti krievu karagūstekņi, tāpēc sapratu, ka uzrakstu ieskrāpējis kāds no viņiem.

Nodomāju, re kā, režīms nemaz nebija tik skarbs, ja jau gūstekņi varēja doties pastaigā.

Vēlāk uzzināju, ka “Lejas Lodēs”  šajā laikā bija ieslodzīto nometne. Gūsteknis vārdā Krilovs nāca no Gruzijas muižnieku dzimtas un strādāja pie vāciešiem kā tulks. Viņš bija privileģēts un draudzējās ar “Kalna Lodes” saimnieku. Kad 1942. gadā Liepā nošāva vācu virsnieku, gūstekņu nometni pārcēla uz Valku.” Atstājam uz sienas iemūžināto un turpinām ceļu. Uzzinu, ka "Paša ļubit Oģika". Lūk, arī pirmais šā pavasara purenes zieds. “Mana vecāmamma lasīja purenes un deva govīm, lai sviests būtu dzeltenāks,” piemetina mūsu pavadonis. Nonākam pie kaskādes - raudošas sienas, kas ziemā pārvēršas nelielā leduskritumā. Šī vieta nedaudz atgādina Raunas Staburagu. Pievēršu uzmanību neveikli uzzīmētam bruņurupucim. “Tā varētu būt improvizācija par bruņuzivs tēmu. Kad 19. gadsimtā pirmo reizi atrada fosilijas, domāja, ka zivs izskatījusies kā milzu bruņurupucis.” “1909. gads K. Maizītis.” Aivars pieļauj, ka jaunībā autogrāfu te atstājis Lāčplēša ordeņa kavalieris, 1919. gadā kaujā pie Piņķiem kritušais un Liepas kapos apbedītais Kārlis Maizītis.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Aivars negribīgi ieminas par krusta zīmēm, kas šur tur manāmas klintīs. Tās pieder veco laiku bēru tradīcijām un ir īpaši saudzējamas. Krusta zīmes tika ievilktas arī kokos, un šādus kokus dēvēja par krusta kokiem.

Kā nu bez velnakmeņa! Katrā sevi cienošā latvju miestiņā ir savs velna akmens, velna ala vai velna ezers, bet, ja paveicas, viss kopā. Līču-Laņģu klinšu velns acīmredzami bijis tizls. Lielo akmeni, ar kuru plānojis aizbērt Gauju, necik tālu nav atvēlis. No rīta, gailim dziedot, esot aizbēdzis uz Lielo Ellīti. Par vilkaci pārvērsties man neizdosies, jo esmu par resnu - vilkaču priedei cauri izspraukties var tikai ļoti tieviņš cilvēks.

“Dāvis Voldemārs Struņķis bija pirmskara zārcinieks - vēsturiska personība,” uzrakstus klintīs komentē Aivars. “Souviens-toi de moi!” (Atceries mani!), rakstīts slaidiem burtiem franču valodā. Daži uzraksti ir vismaz desmit metrus virs zemes. Lai tos ieskrāpētu, autors pamatīgi riskējis, visticamāk, ar virvēm nolaižoties no klints. Vienu ieža daļu, padarot to līdzīgu Sietiņiezim, dizainējuši kukaiņi, proti, lapsenes, kas sacaurumojušas smilšakmens sienu. Aivars saka, ka kopš 2008. gada lapsenes iezī nav manītas. “Terentjevs, Fjodors, darbs.” Skanošais avots iezīmē robežu starp Līču un Laņģu klintīm. Viens uzraksts Aivaram Vilnim šķiet īpaši zīmīgs. Glītā rokrakstā lieliem burtiem rakstīts “Uguņi” un blakus datums: 1949. gada 19. jūnijs. Var nojaust, ka atšķirībā no citiem šis tapis ne tāpat vien. “Martā bija izvešanas, bet jūnijā izlaidumu laiks.  Šajā pusē nav ne tāda māju vārda, ne uzvārda.

Pieļauju, ka pēc kara “Uguņi” bija kaujinieciski noskaņotu jauniešu grupa.

Tā, protams, ir tikai fantāzija par tēmu, jo pierādījumu nav.” 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tālāk ir slavenais Bezdibeņa avots, kura nosaukums vairs neatbilst realitātei. Bez dibena tas bija 1974. gadā, kad to uzmērīja Guntis Eniņš. Tolaik ar četrus metrus garu kārti avota dibenu sasniegt nevarēja. Tagad ala, no kuras iztek avots, ir aizgruvusi, ar stingru pamatni. Avota gultne ir koši oranža - tas ir dzelzs oksīds, no kura iegūst pulverveida krāsu, ko tautā sauc par okeru. Alas griesti ir pāršķelti uz pusēm - kreisajā pusē sienu klāj tekošs ūdens, labajā siena ir sausa. Kamēr pētām alu, mums virs galvas čunčina čunčiņš - kauķīšu dzimtas dziedātājputns, kas bieži dzirdams arī Rīgas parkos. 

Laņģu ala ir miniatūra Gūtmaņala. Aivars izpētījis, ka netālajā Laņģu mājā bieži viesojies Eduards Veidenbaums. Savukārt virs alas atradās atpūtas vieta ar laubīti. Ir pat ļoti ticams, ka te Veidenbaumam, kopā ar māju saimnieku veroties mākoņos, spēlējot vijoli un malkojot alu, prātā ienācis dzejolis “Kā gulbji balti padebeši iet”. Šajā vietā Aivars no somas izņem nodzeltējušu grāmatiņu un lasa priekšā Veidenbauma dzejoli. Poētiski.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mazliet tālāk  klints sienā iegravēta četrrinde vecajā drukā. Var spriest, ka tā tapusi 1911. gadā. Apakšā paraksts “Saulieša”. Iespējams, ka tās ir dzejnieka Augusta Saulieša rindas. Klints siena ir lieliska publicēšanās vieta - veco laiku feisbuks. Gaujai pietuvojamies tikai divās vietās. Tieši tāpēc ūdenstūristi klinti no ūdens nepamana. Aivars rāda uz sienu, kur ligzdo 2020. gada putns - zivju dzenītis. Viņš pats to vairākas reizes manījis. Vēl te ir pļaviņa ar siltajiem avotiem, kur agrā pavasarī zied zilās vizbulītes, un vēl daudz dabas brīnumu.

Mūsu pēdējā pieturas vieta ir pie kādreizējās pārceltuves vietas.

Tehnoloģija bija tāda - kad “taipusnieki” otrā Gaujas galā piedauzīja pie sliedes, pārcēlājs vecais Reinītis zināja, ka ir kāda vajadzība, un airēja uz otru krastu.

Reizēm, ja vajadzēja pie ārsta, pa sliedi sita arī nakts laikā. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bruņuzivju kapsēta

“Ejam lasīt bruņuzivis,” intriģējoši saka Aivars, un mēs pieliekam soli ceļā uz māla karjeru. Viņš nepaguris apraksta dzimtās vietas vēsturi, min faktus un skaitļus. “Liepa ir pasaules centrs!”  Kā nu ne - šo frāzi dzirdu katrā  pagastā, kurā viesojamies. Pa gabalu redzama ne visai labi apsaimniekota sarkanu ķieģeļu ēka.  “Lodes” - mājas, kas devušas nosaukumu rūpnīcai, zaudējušas bijušo spozmi.  Toties tālajā 1889. gadā, kad atklāja dzelzceļa līniju Rīga-Valka ar pusstaciju Lodē, šajā pusē sākās cita dzīve. “Lodēs” viesojās slaveni Rīgas teātra mākslinieki - Eduards Smiļģis, Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Lilija Ērika, Biruta Skujeniece. “Lodes” šķūnī uzveda arī Raiņa “Pūt, vējiņi!”.

Esam nonākuši līdz vēsturiskajai ķieģeļu rūpnīcai. Lēmums būvēt rūpnīcu tika pieņemts 1958. gadā, bet pirmā drenu caurulīte tika izlaista 1963. gadā. Tagad  “Lode” ir “Lode Group” ar deviņām ražotnēm Centrālajā un Austrumeiropā, kurās strādā vairāk nekā 850 cilvēku. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs ir poļu uzņēmējs Pavels Radziecaks (Pawel Tadeusz Radzieciak).

 Mūs aizvien vairāk ieskauj ķieģeļu kalni. “Brāķis,” paskaidro Aivars. “Kvalitātes prasības ir ļoti augstas.” Izrādās, ka ķieģeļu veidiem ir vārdi - Janka, par godu ilggadējam direktoram, Brunis, Rūdis, Sarmīte, Saturns, Kriptons, Tibeta, Sahāra. Aivars saka, ka Krievijas tirgū joprojām pieprasīts ir dzeltenais ķieģelis. Kāpēc? Cara laikos mecenāti ieguldīja līdzekļus ārstniecības iestādēs.

Savukārt mediķi ieteica neiroloģiskās un dziednieciskās iestādes būvēt no dzelteniem ķieģeļiem, jo dzeltenā krāsa esot dziednieciska.

Tā nu dzelteno ķieģeļu mode Krievijā saglabājusies līdz mūsdienām. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Stipri līst, iestiegam mālos, bet nepadodamies - lēni cilājot ar māliem aplipušās kājas, brienam tālāk. “Visi pasaules paleontologi zina “Lodes” māla karjeru,” iesāk Aivars. 1970. gada pavasarī ģeologs Visvaldis Kuršs māla karjerā atklāja devona laika zivju fosilijas. Tā bija vesela kapsēta. Unikālais atradumā bija tas, ka pirmo reizi paleontoloģijas vēsturē tika uzietas veselas zivju fosilijas, nevis tikai fragmenti.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Atradums radīja apvērsumu zinātnē, jo tika pierādīts, ka bruņuzivju suga - Asterolepis ornata izskatījās citādi, nekā uzskatīja pirms tam, proti, tai bija pagara aste.

Tomēr tas viss sākās 1970. gada pavasara pēcpusdienā, kad Anna Babre stāvēja karjerā un uzskaitīja kravas. Darbi jau gāja uz beigām, kad Anna pamanīja, ka kādā vietā izveidojas līdzena plakne, kurā manāmi dažādi kauli. Tieši viņa, sakrustojot virs galvas rokas, apstādināja buldozerus un devās pie priekšnieka, lai pastāstītu par atklājumu.

Anna Babre

FOTO: No Aivara Viļņa personiskā arhīva

Izrakumi turpinājās ģeoloģes Ļubovas Ļarskas vadībā. Daļa “Lodes” karjerā atrasto Devona laika zivju fosiliju apskatāmas Latvijas Dabas muzejā. Beidzot sasniedzam zivju kapsētu. Mālā bālē tādas kā sadrupinātas olu čaumalas. Salasu pilnu sauju bruņu lausku un ieslidinu kabatā. Slapji, nošmulējušies, bet laimīgi slājam atpakaļ. Aivars lepojas, ka viņa mazmeita Elīna, kopš mazotnes būdama “iekšā mālā” un paleontoloģijā, tagad Oslo universitātē studē mikrobioloģiju. 

Lodes ielā atgriežamies no fabrikas puses. Līdzās fabrikai ir mūsdienu vēsture - divi grezni daudzstāvu grausti. Te padomju varas norietā uzbūvēja administrācijas ēku un sāka būvēt medicīnas centru,  kurā bija plānots ierīkot SPA un baseinu, bet mūsdienās ēkas izrādījās nerentablas. Gājiens ir aizņēmis tieši četras stundas, bet iespaidu tik daudz, ka pietiks ilgam laikam. Sakām lielu paldies mūsu pavadonim Aivaram Vilnim un dodamies Rīgas virzienā. Atceļā domāju par to, ka no malas nepievilcīgā vieta glabā unikālas vēstures liecības. Ir tikai jāgrib tās saskatīt.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO