
FOTO: Jānis Škapars, TVNET kolāža
Sarkana māla zeme, ķieģeļi, 400 miljonu gadu senas bruņuzivis, klinšu pilsēta, kuras smilšakmens sienā ieskrāpētajās zīmēs atklājas visa Latvijas vēsture, aizauguši māju pamati - vietā, kur kādreiz pulcējās pirmskara Latvijas elite. Un tas viss Priekuļu novada Liepas pagastā aiz padomju laiku nepievilcīgajām blokmājām, kurām dabas mīļotāji, saviebuši degunus, pašaujas garām.
Zināmākais Liepas pagasta dabas objekts ir smilšakmens iežu atsegums Lielā Ellīte, un aiz kapsētas vēl viens - Mazā Ellīte. Par Līču-Laņģu klintīm pirms dažiem gadiem zināja retais, bet pēdējā laikā dabas taka aiz “Lodes” ķieģeļu rūpnīcas māla karjera ir popularitātes virsotnē. Katram, kurš te ierodas pirmo reizi, klinšu valstība kļūst par pārsteidzošu jaunatklājumu. “Iespaidīgāk nekā Turaidā! Pat nenojautu, ka Latvijā ir kas tāds,” izsaucas atbraucēji.
Kad kādā izolēšanās laika svētdienā nolēmu aplūkot klinšu alas, Lodes iela, kur sākas dabas takas, atgādināja stāvlaukumu pie lielveikala piektdienas vakarā - šķita, te jābūt kaut kam grandiozam. Jau pēc dažiem simtiem metru pa necilu meža ceļu par to pārliecinājos savām acīm. Nospriedu, ka Līču-Laņģu klinšu apkārtnē ir tik daudz fantāziju raisošu noslēpumu, ka tās jāapmeklē vēlreiz, un nu jau zinoša gida vadībā.
Kad pār planētu valdīja zivis
Novada vēstures entuziasts Aivars Vilnis mūs sagaida iecienītajā lodēniešu randiņu vietā - pie lielā “Lodes” akmens, ko dēvē arī par Kemetļana akmeni par godu ilggadējam rūpnīcas direktoram, kas te saimniekoja septiņdesmitajos gados. Par “Lodi”, ķieģeļiem un Liepu Aivars zina gandrīz visu. Viņš ir dzimis Liepā, un visa viņa dzimtas vēsture saistīta ar “Lodes” rūpnīcu, kurā viņš pieteicās darbā 1977. gadā, tikko pabeidzis vidusskolu, un strādā joprojām. Tāpat kā tēvs, Aivars turpina pētīt pagasta vēsturi, īpaši pievēršoties ķieģeļniecības vēsturei, kas kļuvusi par viņa dzīves lielāko aizraušanos.
Pirms dodamies ceļā, Aivars man pastiepj nelielu, baltu kaula priekšmetu: “TVNET - par panākumiem aprīlī.”
Apbrīnojami! Es turu rokā apmēram 400 miljonus gadu senu Devona laika bārkšspuru zivs zobu.
Devona laikmetam Liepā var pieskarties burtiskā nozīmē, jo, ja skatās nevis debesīs, bet zem kājām, smilšakmens iežos un māla karjerā var atrast senvēstures nospiedumus - fosilijas.
No Lodes ielas, kas aizved līdz rūpnīcas vārtiem, paveras skats uz bēdīga paskata padomju laika mantojumu. Liepas ciemu sāka celt 20. gs. 50. gados rūpnīcas strādnieku vajadzībām - būvēja ātri, haotiski, daudz nelauzot galvu par plānojumu un arhitektonisko pievilcību. Kāds ciemats būs perspektīvā, nebija skaidrs, jo, līdzko rūpnīca paplašinājās, uzslēja jaunas mājas. Kādreiz ciema vietā bija purvs. “Diemžēl nav labākais paraugs, kurā varētu redzēt ķieģeļu rūpnīcas produkcijas dažādību,” nosaka Aivars Vilnis. “Cilvēki brauc garām un domā - “pufaikciems”, bet pie mums ir tādas kultūrvēsturiskas bagātības!”
No senās Liepas atlikušas vien dažas ēkas. “17. gadsimta beigu rakstos parādās ziņas par Ķiegaļu mājām, kuru nosaukums norāda uz ķieģeli kā māla rūpniecības produktu. Tiek pieminēts kāds Ķieģeļu Mārtiņš, kas strādā Liepas muižā. Liepas muižā ķieģeļu ceplis darbojās kopš 1680. gada.” Šobrīd Liepas muižā iekārtots viesu nams, kas sevi pozicionē kā mākslas kūrorts. 340 gadus senā muiža nav izpostīta un dzīvo, pateicoties Kazahstānas un Krievijas pilsoņu dalībai.