Lai arī es no cilvēkiem baidos vairāk nekā no spokiem un daudz labāk klejoju pa tukšiem kapiem pusnaktī, nekā piedalos kapusvētkos dienvidū, tomēr, sakopojis drosmi un cieši ieķēries līdzgājējas elkonī, devos iekšā kapsētā. Nepagāja ne divas sekundes, kad mums blakus teju no krūmiem izlēca kāds vīrs un spieda rokās grābekļus, lāpstas, reizē norādot, kur kas nogrābjams vai kur bedre izrokama. Pilnīgi vai samulsu, tomēr attapos, kad izrādījās, ka kapos noris talka. 

“Ak tā," atbildēja vīrs, kuram uz jakas muguras bija uzraksts “Kapsētu pārvalde”, "tad es jums varu kaut ko arī pastāstīt, es te visu zinu.”

Deus ex machina, es pie sevis nodomāju, nē, gatavais liktenis. Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda, patiesi. Ne lūgts, ne prasīts, man, necilajam kapu detektīvam, no debesīm ir nogāzies kas vērtīgāks par zeltu – kompetents informācijas avots, kuru man pat nevajadzēja meklēt un pierunāt padalīties ar savām zināšanām.  

Nonākt pazemē Torņakalna kapos 

Tā kā sociālajos tīklos sekoju dažādām kapu draugu diskusiju grupām, Valda Gavara vārds man nebija svešs. Uzreiz sapratu, ka veikli jāieslēdz diktofons, jo mani pavisam noteikti gaida krietni plašāks, vērtīgāks un interesantāks informācijas kopums par šiem kapiem, nekā es varētu izlasīt kaut kur internetā. 

“Cik tad veci ir šie kapi?” es jautāju un, vēlēdamies paspīdēt ar savām sagrābstītajām zināšanām, piebildu: “Kopš 18. gadsimta, vai ne?” 

“Hah, ko jūs, krietni vien senāki, krietni vien,” smejas Valdis, “15. gadsimts vismaz. Varbūt pat 14. gadsimts, kaut arī pats personīgi avotos par to vēl neesmu pārliecinājies. Jebkurā gadījumā tie ir veci kapi – Daugavas zvejnieku, pārcēlāju un vienkāršo ļaužu kapi.” 

Es māju ar galvu, brīnos, manā priekšā stāv zināšanas. Prātoju, ka es arī kādreiz varētu kļūt par kapu zinātāju, pārvaldnieku, rakties pa arhīviem, senām baznīcas grāmatām, pētīt kapus, rīkot talkas, varbūt atrast pats savus senčus vai uzzināt sen aizmirstus likteņus, priekus un bēdas. 

“Tad nu nāciet līdzi, sāksim,” saka Valdis un drošā solī dodas rādīt sev labi zināmās takas. “Lūk, šeit guļ latviešu amatnieks, miris 1786. gadā. Piemineklis, kas ir Pārdaugavas kapsētā vecākais, viņam ir, tomēr to, visticamāk, uzlicis kāds no viņa 22 bērniem. Ziniet, toreiz uzturēt tādu saimi nebija viegli, tāpēc sākotnēji droši vien te bija vienkāršs koka krusts. Ne visi, kas šeit guļ, bija turīgi.” 

Tālāk dodamies pie viena no diviem šai kapsētā zināmākajiem apbedījumiem - latviešu pedagoģes un izglītības darbinieces Natālijas Draudziņas kapu kopiņas. Viņa, kā zināms, Rīgā ir atvērusi vairākas skolas, no kurām zināmākā, manuprāt, ir Natālijas Draudziņas vidusskola Bruņinieku ielā 24a. 

Kamēr Valdis stāsta, viņam nemitīgi klāt nāk talcinieki un jautā, kur grābt un lāpstot tālāk. Visi ir entuziasma pilni sakopt šos kapus. Tieši šis entuziasms, šķiet, ir pamatā tam, ka šie kapi jau kādu laiku neizskatās pēc aizaugušiem džungļiem, kuros rēgaini slejas pa kādam greizam akmens krustam vai piemineklim. 

“Lūk, šeit guļ Hāgenu dzimta. Kaut arī viņi ir torņkalnieši, tomēr tieši no viņu dzimtas ir radies Āgenskalns,” stāsta Valdis un sniedz ieskatu Hāgenu dzimtas un Āgenskalna vēsturē, sakot, ka nepelnīti piemirsts ir viens no Hāgeniem, kurš 19. gadsimta beigās bija rātskungs un uzdāvināja pilsētai 15 vai 17 hektārus zemes, kur tagad ir Bērnu slimnīca. Kāpēc nepelnīti piemirsts? Lūk, tāpēc, ka visi atceras un slavina Georgu (Džordžu) Armitstedu, kurš slimnīcu uzcēla, tomēr nekad netiek pieminēts cilvēks, uz kura zemes tas tika izdarīts. 

Nonākam līdz kapavietai, kur guļ pirmā sieviete, kura vēl kopā ar trīs četrām sievietēm pagājušā gadsimta sākumā pabeidza augstskolu un kā pirmās latvietes izskolojās par mediķēm. Viena no viņām bija Raiņa māsa, vēlākā Stučkas sieva Dora Stučka (apbedīta Raiņa kapos). 

Tālāk piekāpjam pie viena no glītākajiem pieminekļiem šajā kapsētā, kuru pirms tam rūpīgi mazgāja talcinieki. 

“Lūk, šis ir ļoti ievērojams piemineklis, kas atjaunots divās kārtās,” steidz stāstīt Valdis. 

“Vai tas ir marmors?” jautāju es, kurš piecus gadus studējis sengrieķu un romiešu vēsturi un ir redzējis marmoru grāmatās. 

“Jā, tieši tā, tas ir pirms 172 gadiem no Vīnes atvests Ziemeļitālijas marmors. Skulptūru mēs gan atjaunojām, nebija saglabājusies. Interesanti ir tas, ka šo pieminekli uzlikusi tēvam meita, nevis, piemēram, dēli, kas varētu būt viena no pirmajām tādām feministiskajām izpausmēm šeit. Arī skulptūrā attēlota kāda grieķu dieviete basām kājām,” piebilst Valdis. 

Ejam tālāk uz vietu, kur dus virkne diriģentu, mūziķu. Valdis rāda, ka, lūk, šeit guļ kāda profesoru ģimene ar uzvārdu Profesori. Valdis patiesi esot pārbaudījis, ka tas nav nekāds pseidonīms. Profesors Profesors. Brīnišķīgi. 

Tālāk guļ kāds jauneklis, lidotājs. Izkarojies trīs armijās - cara armijā, sarkanajos strēlniekos un latviešu lidotāju vienībā. Diemžēl izmēģinājuma lidojumā, 20. gada augustā, dažas dienas pirms savas dzimšanas dienas, gājis bojā. Iekrita bumbieru dārzā, Iļģuciemā. 

Tālāk mūsu uzmanību piesaista, kā saka Valdis, ļoti “fifīgi” no betona izgatavoti krēsliņi. Visai interesants elements, patiesi, tomēr nav īsti zināms, kas tos ir izgatavojis vai kas tiem bijis blakus. Netālu arī esot bijis milzīgs eņģelis ar puspavērtiem spārniem, tomēr tas ir kādreiz aizvests, nosperts. 

Beidzot nonākam līdz latviešu gleznotāja Jēkaba Kazaka kapavietai. Mākslinieku savienības nesen atjaunotais piemineklis katram apmeklētājam var likt ķerties klāt interpretācijai un prātot, vai tur attēloti spārni vai kas cits. Pastāvu pie Kazaka kapa ilgāk, jo Latvijas Valsts mākslas muzejā pie Kazaka darbiem arī mēdzu pavadīt relatīvi vairāk laika nekā citur.

Tomēr, lieki netērējot laiku, brienam tālāk. Gar baznīcas sētu apglabāti vairāki mācītāji. Brienam, brienam, nonākam līdz plašai kapu kopiņai ar kolonnām. Šeit guļ cementa rūpnīcas īpašnieka Šmita “ģimene” - 17 viņa rūpnīcas strādnieces, kas gāja bojā negadījumā fabrikā. Šmits ļoti pārdzīvoja par nelaimi, tāpēc izveidoja šo kapa vietu, turklāt vēlāk ievērojami uzlaboja drošības apstākļus savā rūpnīcā. 

“Desmit gadus, kopš es te darbojos, ir restaurēti vairāk nekā 200 pieminekļi. Gan ar pašu spēkiem un līdzekļiem, gan ar domes līdzfinansējuma palīdzību. Talku veidā, dažādi. Bet ir arī dažādas problēmas. Lūk, koks aug un bojā sētiņu. Koku nozāģēt neļauj, pārāk labs. Es tomēr uzskatu, ka mākslas priekšmets ir vērtīgāks nekā jau bojāts koks. Tas pat nav nekāds īpašs koks. Šajā teritorijā 95% ir kļavas, kas lielākoties sasējušās pašas. Bet neļauj. Viņi saka - mēs tev to, lūk, nozāģēsim, kurai caurs vidus. Bet man to tur nevajag, man vajag šo, kas bojā kapu sētiņu,” stāsta Valdis. 

Viens no pēdējiem ievērojamajiem objektiem, ko mums parāda Valdis, ir čuguna krusts. Vēl viens tāds ir Ivana kapos, nedaudz lielāks, un Lielajos kapos mazāks. Valdis ar kolēģiem to atradis gružu kaudzē, notīrījis un uzlicis, lai stāv. Brīnos, kā nav nosperts.

Netālu dus Gunāra Astras vecvecāki, bet tālāk izveidota plaša, ar betonu nolieta kapu kopa, kurai apakšā esot katakombas un eja, kas ved uz baznīcu. To Valdim pastāstījis kāds, kurš savulaik te ir ložņājis. Katakombu betona vāka dzelzs rokturi, protams, nozāģēti. Par to parūpējušies metāla vācēji deviņdesmitajos. Kapos metāla vācēji nav nekāds retums - daži cilvēki diemžēl nav apveltīti ar īpašu sirdsapziņu, bijību vai cieņu pret aizgājējiem, tāpēc kapus nakts melnumā laupa pat ar krustiņiem kaklā.

Drīz jau nonākam pie vietas, pa kuru ienācām kapsētā. Plānotās vienkāršās pastaigas vietā esmu ieguvis kaut ko daudz vērtīgāku - detalizētu ekskursiju pa vieniem no Rīgas vecākajiem kapiem gida pavadībā. Turklāt pilnīgi par velti. Nākamreiz gan būs jāpieķeras arī pie grābekļa, kādas lāpstas, lai pieliktu arī savu roku kapu saglabāšanā.