/nginx/o/2020/06/07/13140454t1hce80.jpg)
Torņkalna vecā kapsēta
FOTO: Olga Tuča
Maija sākumā es nonācu vienā no Rīgas vecākajām kapsētām Torņakalna kapos Torņakalna ielā 1, kur uzzināju pārsteidzošas lietas ne vien par šīs kapsētas vēsturi un tur apglabātajiem, bet arī pārliecinājos, ka liktenis eksistē un mana kapu detektīva sērija nedz abstraktos, nedz virszemes kapu aizbildņus, visticamāk, aizvainojusi nav.
Liktenis, Muhameds un kalns
Uz Torņakalna kapiem Torņakalna ielā 1, kas ir viena no vecākajām kapsētām Rīgā, es biju nolēmis doties jau aprīlī, kad bija iestājušās pirmās patiesi saulainās un siltās pavasara dienas. Tomēr pusceļā uz tiem es pēkšņi sajutu šaušalīgu spiedienu smadzenēs, sāpes kaulos, nelabu dūšu, bezspēku, reiboni, melanholiju, iesnas un pat paģiras. Pēkšņi sāka pūst baismīgs pretvējš, no debesīm gāzās lietus un krusas maisījums, ceļā stājās akmeņi, zari un velosipēdisti, bet telefonam nosēdās baterija un kājai nomuka kurpe. Vārdu sakot, izskatījās, ka visa Olimpa kalnā mītošo dievu komanda ir likusi kopā galvas, lai neļautu man nokļūt Torņakalna kapsētā.
Skaidra lieta, ka es ātri vien atmetu šai kapu ekspedīcijai ar roku un gāju mājās ēst zivi, tomēr Torņakalna kapus vēl paturēdams prātā. Pagāja dienas un varbūt pat kāda nedēļa, līdz es atkal nolēmu doties Torņakalna kapsētas virzienā. Tikko biju to rītausmā apņēmies, noskaidrojās debess, pierima vējš, pat koki salapoja zaļāki un sāka smaržot pēc ceriņiem. Mana galva kļuva skaidra, kaulos ieplūda spēks un kāja pati prasījās pēc zābaka un grūtāka pārgājiena. Taisni vai brīnums - likās, ka visi Olimpa kalnā mītošie dievi šoreiz ir likuši galvas kopā, lai es šodien pavisam noteikti nokļūtu Torņakalna kapos.
FOTO: PAVASARĪGA PASTAIGA TORŅAKALNA KAPSĒTĀ
Likteņa spēlītes, es jums teikšu, jo, kā vēlāk izrādījās, ja man kapos būtu sanācis nokļūt pirmajā piegājienā aprīlī, tad diezin vai maz būtu tapis šis raksts. Nu, varbūt arī būtu tapis, bet tas nebūtu ne uz pusi tik faktiem un dažādu informāciju bagāts kā tagad. Lūk, pastāstīšu, kāpēc tā.
Kapsētas aizbildnis
Dodoties uz šiem kapiem, man nebija konkrēta mērķa. Ja nu vienīgi mākslinieka Jēkaba Kazaka atdusas vieta, tomēr kopumā es gribēju vien pastaigāt pa vecajiem, vēsturiski simpātiskajiem un estētiskajiem kapiem, kuru “sejai”, vismaz spriežot pēc attēliem, vajadzētu būt ļoti īpašai: kā, piemēram, Rasu kapiem Viļņā, kas ir pilsētas senākie kapi, tomēr ne tik seni kā Torņakalna vecie kapi.
Lūk, tā nu es, laikapstākļu lutināts, devos uz šiem kapiem, kur, jāatzīst, cerēju arī nedaudz pabaudīt klusumu un pavasari, pavērot šķībi greizos, ar sūnām noaugušos krustus, aprunāties ar gariem, vāverēm, kā jau ierasts. Liela bija mana vilšanās, kad jau iztālēm redzēju, ka kapos rosās kāds miljons cilvēku. Visiem rokās grābekļi, lāpstas, visi strādā un grābj, kaplē un rok. Nodomāju - man rādās. Būtu tagad Pļavnieku kapos, piemēram, tad gan – skaidrs, ka rosās, grābj, bet šeit, sen slēgtos, vairāk nekā piecsimt gadu vecos kapos tā ir pagalam dīvaina parādība. Sak, eh, sestdien jāiet nogrābt mana viduslaiku senča kaps, saka kāds Torņakalna iedzīvotājs. Vai: tā, tā, Alfa slēgta, Dominā nelaiž, nu tad gājuši uz vecajiem Torņakalna kapiem, ko tur daudz.