FOTO: TVNET

Pieminekļa kāja upē, akmens piramīda, Roču rezervāts, kur neviens nav bijis, un okultas zīmes. Arī tā ir Līgatne - ne tikai tīklu parks, zvēri un alas. Lai sajustu pilsētiņas savādumu, ir jāieskatās koka Līgatnes pagalmu mikrokosmosā ar pujenēm un  vintage dizainu - koka slēpēm, pie ārsienas piekārtām slidām, skārda vannu un piecdesmito gadu portfeli.

Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem ierados Līgatnē, ilgi skatījos apkārt - kur tad pilsēta? Smilšakmens atsegumi, pamatīgs mežs un raupjas kā rupjmaize, tumšbrūnas koka mājiņas, no kuru skursteņiem gaisā ceļas balti dūmu stabi. 19. gadsimta pasaka. 

Kā te dzīvo?

Pilsētiņu nevarēju redzēt, jo tā izmētāta pa sešiem kalniem - Pluču, Rīgas, Spriņģu, Ķiberu, Krogus jeb Skolas kalna un Remdenkalna. Un tad vēl - ej kur gribi, visur tās pagrabalas. Kopā 300.  Dīvaina vieta - citas tādas nav. 19. gadsimtā papīrfabrikas strādniekiem celtajās mājās pārsvarā ir vienistabas dzīvoklīši, bet ar plašiem bēniņiem, pagrabu un dārzu. Ja dārzs ir kalna nogāzē, zāles pļaušana kļūst par ekstrēmu sportu. Istaba liela, bet priekštelpa un virtuve miniatūras. Kambarī, kur kādreiz glabāja skābu kāpostu mucu un speķi, prātīgākie ierīkojuši labierīcības. Vēl te joprojām ir veco laiku durvju rokturi - mēlītes, kas jāpavelk uz augšu, jānolaiž uz leju, citādi pamatīgās koka durvis, kaut lūdzies - neveras.

Apburoši! Katrā kalnā mazas rindu mājiņas. Tās ir tualetes.

Domājiet, ka saglabātas tūristu priecēšanai kā eksotika?

1

Nekā nebija, tās darbojas. Tomēr, kad veca, salīkusi sieviņa  ziemā pa apledojušu taciņu ar naktspodu rokā slidinās uz pagalma tualeti, aina vairs nešķiet tik sentimentāli pievilcīga.

FOTO: TVNET Evija Hauka

Atkāpe. Kad Vecmīlgrāvī gadījās būt sociālajā dzīvoklī, nevis teorētiski, bet praktiski redzēju, kāpēc vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma: lai iespējas dažādās pašvaldībās padarītu vienlīdzīgākas. Rīgas sociālais dzīvoklis bija kā konfekte - izremontēts, labiekārtots, ar mirdzoši baltu vannu, pakešu logiem. Atmiņā atausa, kādos pašvaldības mitekļos Līgatnē (ne tikai) dzīvo tie, kam veiksme pagriezusi muguru.

Vienā istabā ar nieka simts gadus vecu plītskrāsni un pīkstošiem žurku mazuļiem zem pagalma tualetes dēļu grīdas.

1

Bet kur tu liksies ar pensiju nedaudz virs simts eiro un slimu sirdi?

Tie, kas padomju laikos pamanījās salaist kopā vairākus blakus dzīvokļus, dzīvo, tā sakot, šiki, jo vecās koka mājas kalpo godam - augsti griesti, patīkams klimats ziemā un vasarā, bet galvenais skats pa logu, kas liek elpai aizrauties (pilsētnieku noteikti). Arī es Līgatnē dabu baudīju lielām karotēm - dodoties skrējienā pa mežu, ik pa laikam apstājos: vou, tā nevar būt realitāte - pārāk skaisti, datormākslinieks pārcenties.

“Pēc Līgatnes” man vairs neviens mežs nav labs - liekas kā sīks puduris vai krūmājs.

1

Līgatnieši ir dabas skaistuma pārlutināti.

FOTO: Evija Hauka TVNET

Tarakāni kā melna sega, basas kājas un 12 stundu darbs

Toreiz fabrika vēl strādāja. Unikālais bija tas, ka ražošanas iekārtas bija palikušas tās pašas vecās. Arī darba apstākļi maz atšķīrās no tiem, kādi bija pirms simt gadiem. Esmu tur bijusi vairākkārt, un katra reize bija kā ceļojums industriālā laikmeta sākumā. Apdullinoši skaļas mašīnas, mitrums gaisā, nomelnējušas sienas, jēlmateriāls, kas burbuļo lielās tvertnēs kā elles katlos. Vārdu sakot, baisi. Vienmēr prātā atausa stāsti par to, kā padomju gados tvertnēs ik pa laikam iekrita kāds strādnieks un tika samalts lupatu lēveros. Arī fabrikas pastāvēšanas pēdējos gados strādnieki savainoja rokas un kļuva par invalīdiem. Starp vecajiem līgatniešiem ir ne viens vien bez pirkstiem. Tāpēc labi vien ir, ka fabrika vairs nedarbojas. 

Tā Papīrfabrikas ēra vispār ir pārāk romantizēta. Nekāda vieglā dzīve strādniekiem nebija. Mēs pat iztēloties nespējam! Mūsdienu cilvēks nedēļu neizturētu.

“Līgatnes Novada Ziņās” (2013. gada decembra un 2014. gada janvāra numurs) gide Rasma Vanaga pēc kādas līgatnietes, vārdā Baidiņa, atstāsta, apraksta, kā strādnieki dzīvoja 19. gadsimtā. Daži citāti: “Pirms fabrikas degšanas dzīvojām trīs stāvu lielā mājā, kas atradās starp fabriku un vecupi, ar galu pret upi. Vidus stāvā logs bija līdz grīdai, jo bija ierīkots pirmajam un otrajam stāvam vienā laidā. Logs bija nožogots, lai bērni neizdauzītu, un bija istabas vienā un otrā pusē. Katrā loga pusē apmetās viena ģimene. Vecāku gultas parasti pie loga, bet bērnu gultas uz istabas vidu, gulta pie gultas, ka ne cauri iet, ne pagriezties. Bija katrai ģimenei iedzīve, kā galdiņš, kāds krēsls un gultas. Vienā istabā bijām četras, piecas ģimenes. Lai naktī netraucētu miegu, jo bieži naktīs no fabrikas ar petrolejas lampu rokā nāca celt strādniekus uz darbiem un, uzlaižot spilgtu gaismu, izbaidīja cilvēkus, tad viens otrs ierīkoja ap savām gultām aizkarus. Tie jau nebija nekādi aizkari, bet tāpat aizkāra priekšā kādu drēbi, segu vai lakatu. Apakšas stāvā atradās lielā maizes krāsns, kur visi gāja maizi cept. Krāsns dibens iznāca ārā otrā stāvā, tur varēja žāvēt drēbes un bērni sēdējām un sildījāmies. (..) Ķēķa mums nebija, tikai rovis. Tur varēja vārīt, uzliekot katlu uz trijkāja un pakarot kāsī. Katliņus katrs lika uz grīdas, jo nebija vietas. (..) Prusaku bija bez gala, viss brūns kā kapars.

Svētdienā, kad mātei bija vaļas, tad slaucījām nost. Divi turēja deķus un viens slaucīja ar žagaru slotu no griestiem un sienām.

1

Tad nesa ārā un bēra zemē, sniegā, kur tie nosala.”

Un vēl: “Pirmo reizi fabrikā pūta puspiecos no rīta. Tad bija jāceļas augšā. Mātes gan cēlās jau četros, lai paspētu nokopties un uzvārīt brokastīm kaut ko. Darbs sākās piecos. (..) Bieži vien mājās tikām tikai ap astoņiem un deviņiem. Ja darbs bija, tad bija jāstrādā ilgāk, neko nevarēja teikt. Pusdienas vārīt ģimenes mātes atlaida pusstundu  agrāk, bet rītos mātēm atļāva darbā ierasties pulksten sešos.

FOTO: Evija Hauka TVNET

Bija jau grūti nostrādāt tās garās stundas, sevišķi nakts maiņās mums, bērniem, nāca miegs.(..) Galvenais ēdiens bija melna kafija, ko dzērām rītos un vakaros. Piena jau neredzējām, tāpat arī sviesta nepazinām. Ēdām siļķes ar rupju maizi. Cukuru gan lietojām. Tolaik pirkām galvas cukuru. Bodes te nevienas nebija. Tāpēc vakaros sataisījāmies un gājām uz Skāļupkrogu, trīs verstis attālumā. Arī iedzert tur dabūja, kas gribēja. Krodzinieks strādniekiem pārdeva produktus uz grāmatiņas, un algas dienā tad strādnieki gāja samaksāt un paņemt nepieciešamo no jauna. Gadījās, ka dažs nevarēja tikt saviem spēkiem atpakaļ, tad krodzinieks iejūdza zirgu un atveda līdz fabrikai. Turpu bija jāiet caur briesmīgi lielu mežu, kā caur Kauču silu. (..)" 

Gāju plikām kājām pie darba. Vasarā pavisam plikām, ziemā koka tupelītēm kājās. Zeķes jau nevilku, jo nebija, kur tās ņemt.

1

“Baltijas Vēstnesis” 1879. gadā raksta: “Vīrieši pelna par mēnesi 14 līdz 30 rubļu, sievas 10, 12 rubļu,  bērni 5 līdz 8 rubļu. (..) Jāpiemin, ka še gandrīz visi strādnieki ir precēti, ar familijām; neprecētus strādniekus labprāt neņem, bet tik tādus, kam familijā ir darba spēcīgi sievišķi un bērni, jo sievām un meitām te daudz darba, tāpat arī pusaugu bērniem, kas pāri par 11 gadiem, cauru gadu. Mašīnas šai fabrikā kust dien un nakti bez mitēšanās; tādēļ strādniekiem, kas pie mašinēm stāv, pamīšus ik pārnedēļās jāstrādā pa nakti." 

Dienas darba laika garums ir 12 stundas, vienalga, vai dienu vai nakti strādājis.

1

Jaunā Līgatne

Pēdējos gados Līgatne ir mainījusies - pamanīta, novērtēta. Ķiberkalnā  “kasku ceha” vietā, kur ražoja motociklistu ķiveres, tagad viesnīca urbāno eko hipsteru stilā, restorāns ar panorāmu uz “Līgatnes Venēciju" - 1830. gadā rakto dīķi ar kanālu sistēmu, kas tagad daļēji atjaunota, bet kokos virs alu labirinta savilkti tīkli, pa kuriem ķērkdami lēkā bērni. Dzemdību namā, kur pirms simt gadiem, ja piedzima puika, uzvilka zilu karogu, ja meitene - rozā, tagad ir Pavāru māja ar frīkainu mazdārziņu priekšplānā. Bet Līgatnei piestāv viss, kas ir mazliet crazy un vintage. Smalki paēst var “Vilhelmīnes dzirnavās”, provinces noskaņās “Pie Jančuka”, bet es izvēlos Rehabilitācijas centra kafejnīcu.

Lidojot ar riteni no kalna ceļā uz Skaļupi, kur atrodas centrs, es vienmēr skatos uz Roču rezervāta kokiem apaugušo smaili. Visādi mistiski domājoši ļaudis saka, ka meža vidū esot piramīdas - kaut kādi akmeņu krājumi, un, kas jau reālāk, maz pētītais Līgatnes pilskalns. Pārbaudīt ir visai  apgrūtinoši, jo pa rezervātu šā tā blandīties nedrīkst. Turklāt tas nav parkveida mežs, kāds Līgatnē ir ap zvēru takām, bet pamatīgs biezoknis, kurā es neuzdrīkstētos ieiet. 

Darbaļaudīm celtajam atpūtas namam piemīt padomju nomenklatūras vēriens, un, par laimi, pietrūkst mūsdienu atpūtas un atveseļošanās industrijas nāvīgas skumjas uzdzenošā  perfektuma.

Interjers vietām nav atjaunots, un man tas patīk, jo atstāj vietu fantāzijai.

1

Un lejā tas bunkurs, kurā paslēpties no kara, epidēmijas un cilvēces, kas pieriebusies. Līgatne vispār ir samērā laba vieta mizantropiski noskaņotām personām - ja nesabrauc tūristi, distance parasti ir 100 metri. "Čāāāu!" - "Nu, kāā?" Tā pa kalniem sarunājas līgatnieši.  

Kafejnīcā gatavo garšīgi, cenas ir zemas, apkalpo ātri. Vienīgi televizors, kas tur darbojas vienmēr, raida no 1992. gada - sirdi plosošus mīlas seriālus ar Končitām un Fernandesiem. Ja sēž ar muguru pret televizoru, ir normāli.

Simts metrus no Rehabilitācijas centra gar Gauju ved taka ar pasaku tēliem, kas NAV patoloģiski bezgaumīgi, kādi parasti mēdz būt visādi koka rūķi un sprīdīši. 

FOTO: TVNET Evija Hauka

Taka aizved līdz Spriņģu iezim, kas man tieši šobrīd iepaticies visvairāk no visiem. Tomēr pa īstam izbaudīt skaistumu nevaru. Stulbums! Sēžu lotosa pozā dievišķi daiļā vietā un domāju par... lāci. Tas te esot redzēts pavasarī.

Par kāju un piramīdu

Dažas dienas atpūšoties Līgatnē, izdomāju sev uzdevumu  - Līgatnes upē atrast pieminekļa kāju. Kas bijis virs kājas - Staļins, Ļeņins vai kāds cits - un kāpēc kāja tur atrodas, es nezinu, bet  pieminekļa apakšgala fragments upē guļ jau daudzus gadu desmitus.  Aiz papīrfabrikas kājai uzdursieties, ja iesiet, burtiskā nozīmē, pa Līgatnes upes gultni, un tas ir izdarāms, bet kāju atrast būs teju neiespējami, ja iesiet pa taku blakus upei. Saskrāpēju rokas, sabridu mālainas kājas, bet atradu. Pēc tam skatījos un domāju - kāda velna pēc es tik neatlaidīgi to meklēju, ja pat bildes smukas nesanāk. Ieskaties, te tā ir!

FOTO: Evija Hauka TVNET

Vēl viens Līgatnes mazais brīnums ir akmens piramīda Zanderu kapos. Pie kapiem jāpagriežas pa kreisi, jāiet līdz galam, un būsiet kapu “vācu galā”. Piramīda celta 1928. gadā pēc tā laika fabrikas direktora Friča Gerkes iniciatīvas sakarā ar fabrikas jubileju. Pirms tam piramīdas vietā bija kopiņas, kurās apglabāti divi vācieši - papīrfabrikas meistari, kas te ieradušies ap 1816. gadu. Fridrihs Gēbels, miris 1853.gada 17.maijā. Sākumā viņš strādājis par zelli, bet tad uzkalpojies par meistaru. Ar Gēbelu saistīta kāda nelāga tiesas prāva. 1843. gada ziemā Gēbels atrada darba laikā strādnieku Vītolu un zēnu Upīti spēlējot kārtis. Abus bez kavēšanās sodīja ar miesas sodu. Vītolu noguldīja uz kastēm, kamēr citi strādnieki turēja pie pleciem un kājām. Vītolu pēra ar siltā ūdenī mērcētām rīkstēm. Abi - arī puika - saņēma vairāk nekā simts rīkšu sitienus.

Kad lieta nonāca līdz tiesai, strīds bija par sitienu skaitu, ko tā arī nespēja noteikt. Viens teica - 20, cits 40, vēl kāds bija saskaitījis 144.

1

Ņemot vērā “fabrikas administrācijas grūto stāvokli, kurai jāstrādā ar “visādiem salašņām”,” tiesa sliecās noticēt fabrikantiem, tomēr ieteica Gēbelam neatriebties Vītolam un Upītim. Otrs apglabātais Johans Volfgangs Baireiters  papīrtaisītāja arodu pusaudža gados bija apguvis dzimtajā Bavārijā, un Līgatnē ieradies kā jaunais speciālists. 1833. gadā viņu iecēla par galveno papīra ražošanas meistaru. Baireiters mira samērā jauns, 55 gadu vecumā 1845. gadā.

FOTO: Evija Hauka TVNET

Roku darba fabrika

Līdzās iespaidīgajām Ānfabrikas klintīm ir grausts. Nē, par graustu 1815. gadā celto Handfarbiku - roku darba fabriku saukt nedrīkst. Tur papīru, izmantojot roku darbu, ražoja līdz 1871. gadam. Padomju laikos kaut ko piebūvēja un ierīkoja zāģētavu un darbnīcu, bet nu jau daudzus gadus ēka ir pamesta. Aiznaglotās durvis atlauztas, domājams, tur pulcējas vietējie pusaudži - okultisma cienītāji. Apķēpājuši sienas ar primitīvu sātanisma simboliku. Skaidrs, ka šausmu un fantastikas žanra klasiķi Hovardu Filipsu Lavkraftu, kura iztēles radītais šausmoņu universs ir pamatā daudzām datorspēlēm, nav lasījuši. Ja būtu, spētu radīt spilgtākus tēlus.

FOTO: Evija Hauka TVNET

Pirms gadiem desmit kādus divsimt metrus tālāk bija jauka, viegli izbraucama slēpošanas trase, kas panīka un nobeidzās. Tagad droši vien aizaugusi.

Bet ko es te gaužos par bijušo - jāiet uz Lustūža alām panašķoties ar glāzīti Līgatnes vīna, kas ar gadiem kļūst aizvien labāks. Es ieteiktu ābolu ledus un rabarberu vīnu. Daiļamatnieces uz galdiem izlikušas brošas, auskarus no baznīcas zelta, čiekurus cukurā un uzlējumus “Pret tārpiem vēderā un tarakāniem galvā”. Covid-19 ierobežojumi paputinājuši arī viņu sīko nodarbi - tūristu esot gaužām maz, pasūdzas dāmas. 

FOTO: TVNET Evija Hauka

Man Līgatnē pietrūkst tā dīvainā vīra, ko sastapu 2009. gada rudenī - uz žigulīša jumta viņš bija salicis vecas grāmatas, medu un bērzu sulu - visu, kas laimei vajadzīgs. Nav arī veco, jestro līgatniešu, kas apbūra ar dullībām un stāstiem par “vecajiem laikiem”. Viņu pieticīgie mājoklīši ir pamesti, aizauguši, vai tos kā brīvdienu mājas nopirkuši tie, kas novērtē Līgatnes dabas burvību.

Es izbaudīšu vēl dažas Līgatnes naktis - tik klusas, ka sirdspukstus var sadzirdēt, un atgriezīšos Rīgā, kur man pietrūks skanīgā “labdien”, ko Līgatnē dzird no katra uz meža takas sastapta svešinieka.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO