FOTO: publicitātes

Nākotne ir pienākusi! Kosmoss cilvēcei kļuvis atvērtāks. Privātās kompānijas “SpaceX” pilotējamā kosmosa kuģa “Crew Dragon” starts maija beigās aizsāka komerckosmonautikas ēru. Kamēr tuvējā kosmosā veidosies privāta infrastruktūra, kosmosa lielvalstu un “SpaceX” dibinātāja, ekscentriskā izgudrotāja Īlona Maska plāni ir ir grandiozi - ievest cilvēci multiplanetārā laikmetā. Un tā NAV fantāzija.

Ko kosmosa izpētē nozīmē kosmosa atvēršana privātajām kompānijām, kādi būs jaunā kosmiskā tūrisma virzieni, kā arī par NASA  jau tuvajiem plāniem Mēness un pēc tam Marsa “apdzīvošanā”, sarunājos ar IT speciālistu, astronomijas entuziastu, žurnāla “Zvaigžņotā Debess” redkolēģijas locekli Raiti Misu

Kopš 30. maija, kad startēja pirmais privātais kosmosa kuģis “Crew Dragon”, kosmoss atvēries “vienkāršajam cilvēkam”. Es ironizēju, tomēr jauna lappuse kosmosa vēsturē ir pāršķirta, un turpmāk nekas vairs nebūs tā, kā bija. 

Jāņem vērā, ka vēsturiski nozīmīgais lidojums ir sekas daudziem notikumiem, kas bija pirms tam, tostarp Īlona Maska kompānijas “SpaceX” līgumam ar NASA par 2,6 miljardiem ASV dolāru, kas ļaus finansēt sešas Starptautiskās kosmosa stacijas (SKS) apkalpes nomaiņas. Respektīvi NASA pirks pakalpojumu - astronautu nogādāšanu SKS, no privātas kompānijas. Un tā ir pirmā reize, kad kosmosā cilvēki devās ar privāta uzņēmuma būvētu raķeti.

Turklāt “SpaceX” kompānijai ir tikai 20 gadu…

Zīmīgi arī, ka raķetei “Falcon 9”, ko izmantoja paceļoties, paliek desmit gadi kopš pirmā starta.

Falcon 9 raķetes starts. Crew Dragon Demo 2 misija

FOTO: wikimedia.org

Kāpēc tas ir nozīmīgi?

Tas nozīmē, ka raķete nav gluži jauna, bet daudzkārt pārbaudīta. Tas rada pārliecību, ka viss būs kārtībā. Nozīmīgi ir arī tas, ka no Kenedija kosmosa centra Floridā startēja tikai piektais atšķirīga veida ASV uzbūvētais pilotējamais kuģis. Un vēl: ir pagājuši 30 gadi, kopš  startēja ceturtais - “Shuttle” atspoļkuģis.  

Kāpēc visus šos gadus NASA pirka pakalpojumu no “Roskosmos” un ASV astronautus SKS nogādāja krievu kuģis “Sojuz”?

Galvenais iemesls bija izmaksas, jo “Space Shuttle” sistēma ir ļoti dārga. Tas bija saistīts arī ar divām NASA kosmosa kuģu avārijām - “Challenger” 1986. gadā un “Columbia” 2003. gadā. 

Pēc tam NASA pirka  pakalpojumu no “Roskosmos”, par viena astronauta nogādāšanu stacijā maksājot ap 86 miljoniem dolāru.

45

Par pēdējā astronauta nogādāšanu NASA Krievijai samaksās 90 miljonus.

Vai tas nozīmē, ka ir beidzies “Roskosmosa” monopols un peļņas avots? Sociālajos tīklos viens otrs šo notikumu nodēvēja par Krievijas pilotējamās kosmonautikas bērēm.

Tā nevarētu teikt, jo jebkurā gadījumā, ieguvēji ir visi. Tagad ir divi varianti, kā nokļūt SKS - uz “Sojuz” atbrīvojas “krēsli”, kuros iepriekš sēdēja amerikāņi. Līdz ar to “Roskosmos” varēs pārdot vietas Eiropas Kosmosa aģentūras astronautiem un tūristiem. Uz staciju varēs doties vairāk gribētāju. Līdz šim bija tikai viena raķete, kas turp devās, un tajā bija jāuzņem vēl kāds no Eiropas, Japānas un citām Kosmosa aģentūras dalībvalstīm.

Konkurence par nokļūšanu kosmosā bija milzīga.

45

Bet ir taču trīs kosmosa lielvalstis - ASV, Krievija un Ķīna.

Ķīna ir klasisks autsaiders, kas šajā kopīgajā spēlē nepiedalās. Uzskatu, ka tā ir kļūda, bet, no otras puses, tas ir ģeopolitisks jautājums. 

Pastāstiet, kāda ir Starptautiskā kosmosa stacija, kas ap Zemi riņķo jau 20 gadus?

SKS “grīdas” laukums ir līdzvērtīgs  Boeing 747 – tātad tās iemītniekiem ir pietiekami daudz vietas. Vienlaikus pastāvīgi tur var atrasties sešu cilvēku apkalpe. Misija parasti ilgst pusgadu. SKS riņķo orbītā ap Zemi apmēram 400 km augstumā virs jūras līmeņa. Starp citu, pastāv pieņēmums, ka Zemes atmosfēra beidzas 100 km attālumā no Zemes.

Tā ir viena no lietām, kas šokē cilvēkus, ja par to aizdomājas.

45

Turklāt tā ir tehniskā robeža - patiesībā atmosfēras blīvie slāņi beidzas aptuveni 30 km attālumā, tālāk sākas liels retinājums. Tātad atmosfēra, kas ļauj mums dzīvot, veido plānu, plānu slānīti. Dzīvojam burbulī, ko nesaudzīgi piesārņojam. 

Kamēr “Crew Dragon”gatavojās  startam, “Roskosmos” amatpersonas izteicās, ka notiekošais līdzinās Holivudas filmai, ar ironiju un neticību runāja par astronautu inovatīvajiem skafandriem un zābakiem. Holivudiskuma tiešām netrūka - kaut vai tā astronautu atvadīšanās no ģimenēm. No otras puses, privātā kuģa starts bija arī tehnoloģisks izrāviens, kas skaidri iezīmēja - 21. gadsimts ir sācies! Man - pasīvam vērotājam, bija sajūta, ka piedalos notikumā, kad tiek sperts solis nākotnē. Kāpēc ir svarīgi, lai lidojums tiktu parādīts populārā, aizraujošā veidā?

Viens no iemesliem, lai sabiedrība, it īpaši Amerikas nodokļu maksātāji, kas to visu finansē, jo NASA piešķirtā nauda ieripo “SpaceX” kontos, redzētu ieguvumu. Ir svarīgi uzskatāmi parādīt, ka starts notiek, kuģis tiek vadīts ar skārienjutīgiem ekrāniem, tērpu dizainēšanā piedalījās paši astronauti, iesakot, ko vajadzētu uzlabot, jo viņi nēsāja citas paaudzes tērpus un zina, kas tajos patīk, kas ne.

Visas šīs lietas kopā liecina, ka beidzot ir normāls 21. gadsimta kosmosa kuģis un tādi skafandri, kādiem jābūt - gan publikas prātā, gan arī tehnisku apsvērumu dēļ. Bet ietvīto skauģi.

45

21. gadsimts ar augstajām tehnoloģijām ir nonācis līdz kosmosam, jo, iedomājieties, “Sojuz” kuģi projektēti 20. gadsimta 60. gados - kosmosa ēras sākumā. Tie, protams, ir uzlaboti, bet ne fundamentāli. Un te - moderns kuģis, pompozitāte, astronautus uz pacelšanās laukumu ved ar “Tesla” automašīnām, bet citādi jau nemaz nevarēja būt (“Tesla Motors” un “SpaceX” dibinātājs ir Īlons Masks).

Otrs, teatralitāte ļauj vērotājam saprast, ka visa pamatā ir cilvēki - viņiem ir ģimenes, bērni, abi ir ap 50 gadu veci.  Interesants ir stāsts par rotaļu dinozauru Tremoru. Astronautu dēli nobalsoja, ka šī rotaļlieta kā bezsvara stāvokļa indikators lidos līdzi tēviem. Protams, bezsvara stāvokli var konstatēt ar sensoru, bet ar rotaļlietu ir interesantāk.

Vai pareizi sapratu, ka jaunums ir tas, ka raķetes pirmais un otrais līmenis mērķtiecīgi atgriezās uz Zemes?

Jā un nē. Raķete ir veidota pakāpēs – pirmajā un otrajā, jo tehniski nevar uzbūvēt vienu lielu raķeti, kas aizlido kosmosā. Tādā gadījumā lietderīgā krava uz kuģa būtu pavisam neliela, pat ja izdotos uzkonstruēt kuģi, kas vispār tiktu orbītā. Tāpēc raķete veidota pakāpēs. Pirmā sastāv no degvielas toveriem un deviņiem dzinējiem, tātad ir darba zirgs, kas paceļ raķeti no Zemes, bet ar to nevar nokļūt orbītā. Kad pirmajā pakāpē degviela beidzas, tā atdalās un tiek iedarbināti otrās pakāpes dzinēji. Kad otrā pakāpe savu paveikusi, arī tā atdalās un tālāk orbītā dodas tikai kosmosa kuģis. Parasti raķetes pirmā pakāpe nokrita okeānā vai Kazahstānas stepēs (Sojuz). Otrā pakāpe no apmēram 200 km augstuma – vienā variantā, nekontrolēti iekrīt okeānā, otrā – tika nogāzta konkrētā vietā, bet tas ne vienmēr izdodas. Pirms desmit gadiem teica, ka pirmo pakāpi nevar kontrolēti nosēdināt. Tagad pirmo pakāpi mērķtiecīgi nosēdina jūrā uz peldošas platformas, bet atsevišķām misijām pat turpat – Floridā, netālu no starta platformas.

Crew Dragon Demo 2 kosmosa kuģis jeb kapsula, kurā atrodas astronauti

FOTO: wikimedia.org

Mani pārsteidza astronautu vecums – ap 50 un vairāk. Vēlāk izlasīju, ka arī citi astronauti, kas strādājuši stacijā, ir līdzīgos gados. Jaunāki par 40 gadiem turp vispār nelido.

Džons Glens savu otro kosmisko lidojumu veica 77 gadu vecumā. Tas gan bija eksperiments ar nolūku pētīt kosmiskā lidojuma ietekmi uz veca cilvēka organismu. Glens nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj lidot kosmosā jebkuram veselam cilvēkam. Savukārt SKS jebkurš nevar strādāt. Cilvēkam jābūt ne vien izglītotam un īpaši apmācītam (tas aizņem daudz laika), bet arī apveltītam ar noteiktām psiholoģiskām īpašībām.

Roberta Benkena (49) un Duglasa Hērlija (53) biogrāfijas ir iespaidīgas. Ko astronauti dara SKS?

Šī vēl nav darba misija, bet pārbaudes un saucas Demo 2. SKS komanda misijas laikā veic pētījumus – bioloģijā, medicīnā, ķīmijā. Piemēram, ir metāla sakausējumu veidi, ko uz Zemes nevar iegūt, jo metālus vienmērīgi sajaukt var tikai bezsvara stāvoklī. Astronauti pēta, kā bezsvara stāvoklis ietekmē dzīvās būtnes – puķes, salātus, peles. Interesanti ir pētījumi medicīnā – ir vielas, ko var sintezēt tikai bezsvara stāvoklī.

Šobrīd tiek runāts par to, ka būs medikamenti, ko ražos kosmosā un nogādās uz Zemes.

45

Līdz šim uzņēmumi, kuriem vajadzēja veikt eksperimentus kosmosā, nevarēja tikt “augšā” - aizsūtīt savus zinātniekus uz SKS. Tas bija bezcerīgi - visas vietas aizņemtas. Tagad šāda iespēja būs un cena būs samaksājama, jo kompānijas ir gatavas samaksāt simt miljonus, bet, piemēram, miljardu ne.

Roberts Benkens un Duglass Hērlijs

FOTO: NASA

Uz Maska kuģa “biļete” maksā 55 miljonus – krietni lētāk nekā uz “Sojuz”. Kā izdevās dempingot cenu? 

Tā ir summa, par kādu  NASA kā pakalpojumu pērk viena astronauta nogādāšanu stacijā. Izmaksas izdevās samazināt, “ietaupot uz dzelžiem”.  Es stāstīju par raķetes pirmās pakāpes kontrolētu nosēdināšanu un līdz ar to atkārtotu izmantošanu. Tas ir būtiski. Interesanti, ka nesen Falcon 9 pirmo pakāpi izdevās atgriezt jau piekto reizi.

Uz asteroīdiem ir derīgie izrakteņi, piemēram, urāns, plutons, zelts, dažādi tehniskie elementi. Vai tiek domāts par kalnrūpniecību uz asteroīdiem? Latvijas Universitātes Astronomijas institūta vadošais pētnieks Ilgmārs Eglītis uzskata, ka tam varētu būt reāla atdeve.

Par to nopietni runāt ir pāragri, jo nav izstrādātas ieguves tehnoloģijas, un tas būtu ļoti, ļoti dārgi. Pirmais, ko iegūs, noteikti būs ūdens – par to nav šaubu. Tas ir resurss, kas vajadzīgs vienmēr. Ūdeni izmanto dzeršanai, lai ražotu skābekli, raķešu degvielas ražošanā.

No Zemes kosmosā nogādāt ūdeni ir dārgi, bet var paņemt, piemēram, nelielu komētu, ievest Zemes vai Mēness orbītā  un ņemt no tās ūdeni.

45

Vai ūdens trūkums varētu būt viens no šķēršļiem, dodoties uz Marsu?

Tas nebūtu dramatiski, jo gan uz Marsa, gan Mēness ūdens ir gruntī. Turklāt arī uz SKS nav ūdensvada. Viss gaisa mitrums, ko cilvēki izsvīst un kas ir stacijā, tāpat arī urīns, tiek savākts, attīrīts un izmantots atkārtoti – zudums ir neliels. Līdzīgi rīkotos, dodoties uz Marsu. Kur uz Marsa ir ūdens, ir zināms, un arī aptuveni ir skaidrs, kā to iegūt no grunts. Plāns ir tāds: kad uz Marsa ieradīsies cilvēki, tur jau būs uzbūvēta bāze ar ūdeni un dzīvojamām telpām moduļu veidā. 

Pie Marsa vēl atgriezīsimies, bet pabeigsim par asteroīdiem, kas ir bagāti ar resursiem, ko uz Zemes ir sarežģīti iegūt, jo tie atrodas lielā dziļumā vai var izsīkt.

Nevar būt runa par to, ka uz asteroīda atradīsim milzu zelta gabalu un kļūsim bagāti – izmaksas, lai to nogādātu uz Zemi, būtu pārāk augstas. Toties, piemēram, dzelzi varēs izmantot 3D printeros kosmosā, drukājot detaļas. 

Īlons Masks par “Crew Dragon” jau runā kā par vakardienu, liekot akcentu uz jauno raķeti, kas orbītā varētu nogādāt ap simt cilvēku. Tomēr, ņemot vērā Īlona Maska apsēstību ar ideju par sarkanās planētas kolonizēšanu, “Crew Dragon” ir solis tuvāk Marsam. Masks jau pierādījis, ka nav fantazētājs.

Gan viņa atbalstītāji, gan kritiķi saka, ka ir tikai viena lieta, ar ko Maskam neizdodas tikt galā, proti, termiņu noteikšanu. Tomēr agrāk vai vēlāk tas, ko viņš saka, tiek realizēts.

Neviens nešaubās, ka viņš uzbūvēs “Starship” - pilnīgi jauna veida kosmosa kuģi, kas būs pilnībā atkārtoti izmantojams.

45

Tiesa, arī “Starship” tiks veidots no divām raķetes pakāpēm. Plānots, ka otro pakāpi orbītā varēs atkārtoti uzpildīt, lai turpinātu ceļu, piemēram, uz Mēnesi un vēlāk arī uz Marsu. 

Marss nav patālu?

Lai tur nokļūtu, neko īpašu nevajag –  izvēlēties pareizo planētu stāvokli orbītās un uzņemt vajadzīgo ātrumu. Jālido apmēram sešus mēnešus. 

Sagaidīsim taču lidojumu?

Visdrīzāk, ka tā. Visi, kas darbojas šajā jomā, ir sapratuši: lai dotos uz Marsu, vispirms jāpatrenējas uz Mēness. NASA programmas “Artemis” (Artemīda) ietvaros plāno izveidot cilvēku apmetni uz Mēness. Apstākļi uz Marsa un Mēness daudzējādā ziņa ir salīdzināmi – svarīgākais, ka eksperiments notiks ne Zemes orbītā, bet uz cita debesu ķermeņa virsmas. Problēmas uz Marsa un Mēness ir līdzīgas – nav magnētiskā lauka kā Zemei, kas mūs aizsargā no kosmiskās radiācijas, Saules daļiņām un tālo objektu kosmiskajiem stariem, kas noārda DNS. Kad cilvēki kādu laiku būs nodzīvojuši uz Mēness, modelis būs gatavs un to varēs realizēt uz Marsa. 

Kas šobrīd notiek uz Marsa – visurgājējs vēl strādā?

Visurgājējs svin vienu jubileju pēc otras, sūta uz Zemi datus un attēlus, vien cilvēku interese par to ir noplakusi.

Planēta Marss

Ja privātajiem investoriem tiek atdots tuvais kosmoss, NASA var pievērsties tālajam.

Tāds ir ASV valdības mērķis. Piekļuve Zemes orbītai no ASV puses tiek nodota privātiem uzņēmumiem, no kuriem NASA pirks pakalpojumus. Drīz sagaidāms arī “Boeing” kuģa “Starliner” pilotējams starts, un tas nozīmē, ka būs jau divas privātas ASV kompānijas, kas nodrošinās pakalpojumu. Naudas atlikumu NASA izlietos, lai būvētu raķeti, kas dosies uz Mēnesi. Tā jau gandrīz ir gatava, un pirmais tests varētu notikt nākamgad.

Mērķis ir uz Mēnesi līdz 2024. gadam nogādāt, kā teica NASA cilvēki, pirmo astronauti un nākamo atronautu.

45

Masks Marsa kolonizācijai iezīmējis 2050. gadu. 

Šāds termiņš uzskatāms par tādu kā cerību pilnu mērķi.

Ko tikmēr dara ķīnieši?

Viņiem ir sava kosmosa programma, pilotējamie kosmosa kuģi un plāns orbītā uzbūvēt pastāvīgu kosmisko staciju. Arī raķešu startu ziņā gada laikā viņi ir starp līderiem.

Neraugoties uz dzēlībām publiskajā telpā un konkurenci, “Roskosmos” un NASA ir seni partneri. Deviņdesmitajos gados, kad izjuka Padomju Savienība, amerikāņi burtiski izglāba krievu kosmosa programmu.

Kad veidoja SKS, daļu moduļu izstrādes un palaišanas orbītā finansēja amerikāņi, daļu krievi. Staciju salika kā lego no elementiem. ASV un Krievijas sadarbība nekad nav mazinājusies. Ja stacijā ir seši cilvēki, tad vienmēr vismaz divi ir krievi un vismaz divi amerikāņi.

Noprotams, ka interese par iespēju doties kosmosā ir liela - ļoti bagātu cilvēku ir ne mazums. Vai tas nerada riskus?

Es nedomāju, ka pastāv riski, ko privātu uzņēmumu darbība varētu radīt. Lidojumam gatavosies divus, trīs gadus, un tas tiks rūpīgi plānots. Ja runājam par riskiem cilvēcei, nav garantijas, ka kāda no valstīm, kurai ir kodolieroči, piemēram, Ziemeļkoreja vai Irāna, nevarētu palaist raķeti ar kodolieroci. Tas ir daudz reālāks risks.

Crew Dragon Demo 2 misija

Kosmosā bijuši simtiem cilvēku, daudzi vairākas reizes. Vai ir bijuši neparasti atgadījumi?

Pieļauju, ka zemūdeņu apkalpēm būtu vairāk ko stāstīt, jo tur līdzīgā situācijā vienkopus uzturas daudz vairāk cilvēku. Gadās visādi, piemēram, no ierindas iziet tualete. SKS ir divas tualetes - amerikāņu un krievu pusē. Ikdienā katra komanda iet uz savu. Ja viena sabojājas, uz otru var veidoties rinda. Tā ir gadījies.

Pastāstiet par pilotējamo kosmosa kuģu avārijām.

Fatālas avārijas lidojuma laikā bijušas nedaudzas. Vladimirs Komarovs gāja bojā 1967. gadā sava otrā kosmiskā lidojuma laikā, jo nolaižamajam aparātam neatvērās izpletnis. 1971. gadā krievu kosmonauti gāja bojā, kad nosēšanās modulī atvērās vārsts un gaiss izplūda no kapsulas, - kosmonauti noslāpa. Pēc šā gadījuma starta un nolaišanās laikā astronauti ir lidojumu skafandrā, kura mērķis ir pasargāt cilvēkus, ja gadījumā notiktu dekompresija - gaiss izietu no kabīnes. Amerikāņiem bijuši divi traģiskie šatli. Upuru nav daudz, jo visas lietas kosmosā notiek ļoti, ļoti prātīgi. Skatoties sižetus, varētu likties, ka astronauti SKS tāpat vien relaksēti kaut ko dara.

Patiesībā viņu laiks visas misijas garumā ir izplānots pa piecām minūtēm.

45

Brīvajā laikā var darīt, ko gribas, bet, līdzko tas beidzas, katra minūte ir izplānota.

Atspoļkuģa Space Shuttle starts

FOTO: pixabay.com

Vai viņi iziet atklātā kosmosā?

Astronauti ārpus stacijas iziet tikai tad, kad kaut ko vajag saremontēt vai pārvietot. Joka pēc neviens staciju neatstāj, jo tas ir bīstami un sarežģīti. Par izklaidi tur vispār nevar būt ne runas. Lieli cilvēkresursi tiek ieguldīti stacijas funkcionēšanas nodrošināšanai.

Eksperimentus koordinē liela atbalsta komanda uz Zemes, tomēr astronauti ir tās rokas, kas tos paveic.

45

Misijas vadības centrs 24 stundas diennaktī ir kontaktā ar staciju, viss notiek koordinēti.

Kāda ir Latvijas saistība ar kosmosu?

Latvijā dzimuši krievu kosmonauti Anatolijs Solovjovs un Aleksandrs Kaleri.

Latvijas uzņēmums “EvenTech” ražo taimerus - iekārtas, kas ar augstu precizitāti var nomērīt notikuma sākumu un beigas un precīzi noteikt notikuma ilgumu. Piemēram, topogrāfijā tiek izmantots lāzers. Lāzera stars šaudās pa kalniem - trāpa zemei un atstarojas uz sensoru. Lai precīzi uzmodelētu kalnu formu, ir jāizmēra laiks, kurā stars virzās turp un atpakaļ. Latvijas uzņēmuma taimerus izmanto mākslīgo pavadoņu novērojumos ar lāzeru. 

Jūs esat viens no specializētā pašmāju astronomijas žurnāla “Zvaigžņotā Debess” izdevējiem. Meklēju žurnālu preses tirdzniecības vietās un neatradu. Tur ir kaudzēm izdevumu, veltīti ezotērikai, burvestībām, modei, rokdarbiem, dārzkopībai, krustvārdu mīklas. Kur to var iegādāties?

Žurnāls iznāk reizi ceturksnī - to var abonēt vai iegādāties Jāņa Rozes un citās lielākajās grāmatnīcās, Latvijas Universitātes galvenās ēkas vestibilā un interneta veikalā. 

Atspoļkuģis Space Shuttle

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO