Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikas drupas Jēkabpilī.

FOTO: No personīgā arhīva

Jēkabpilī var atrast daudz vēsturisku pērļu, kas laika gaitā ir tik ļoti ieaugušas pilsētā, ka zināmas un atpazīstamas nav pat vietējiem iedzīvotājiem. Viena no tām ir Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika, no kuras pāri vairs palikušas tikai izteiksmīgas drupas. 

Ja tu esi dzimis un audzis Jēkabpilī, tad tev, iespējams, ir zināms, ka netālu no pilsētas stadiona, iepretim kapiem caur sētas šķirbu var pamanīt senai muižai vai pilij līdzīgas ēkas drupas, kas galīgi neiederas tās apkārtējā industriālajā vidē. Arī es esmu audzis un dzimis Jēkabpilī un šīs drupas zināju jau sen. Kāda sena muiža, es, īpaši neapgrūtinot sevi ar informācijas meklēšanu, spriedu, un vairāk arī galvu nelauzīju, jo bija jāsteidzas spert ar kāju pa bumbu stadionā.

FOTO: KUGRĒNA MŪZIKAS INSTRUMENTU FABRIKAS DRUPAS JĒKABPILĪ

Tagad, kad esmu izaudzis liels un vārtsarga karjeras vietā Jēkabpils futbola izlasē rakstu peršas un tekstus Rīgā, es aizdomājos, ka būtu interesanti uzzināt ko vairāk par šīm drupām. Kaut kur zemapziņā mani arī nemitīgi urdīja vēlme kaut kādā veidā pateikt paldies manai dzimtajai pilsētai Jēkabpilij par to, ka norūdīja mani gatavu dzīvei kaut pašā Hārlemā. 

Šo ekspedīciju es sāku Jēkabpils pilsētas kapos, kur kopā ar mammu nogrābām radiņu kapus. Pandēmijas dēļ pēdējo reizi Jēkabpilī viesojos Ziemassvētkos, tāpēc atgriezties vasarā bija dīvaini, tomēr svētīgi. Lai nu kā, kad nogrābām kapus, devāmies uz drupu pusi. Man nebija ne jausmas, vai tām vispār varēs tikt klāt, jo tās atrodas diezgan dziļi privātā teritorijā, kur darbojas kaut kādas darbnīcas, šroti, gateri vai kaut kas tamlīdzīgs.  

Par laimi, vārti bija līdz galam vaļā, un aiz tiem nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Devos iekšā un pirmo reizi mūžā nokļuvu tik tuvu objektam, par kura eksistenci zināju visu mūžu, tomēr skatījis to biju tikai no tālienes, garāmejot.  

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika 

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika darbojās līdz Pirmajam pasaules karam un bija lielākā mūzikas instrumentu ražotāja Baltijā. 19. gadsimta beigās tajā bija nodarbināti aptuveni 400 strādnieku, kas izgatavoja līdz pat 3000 instrumentiem mēnesī. Izgatavotas tika balalaikas, ģitāras, mandolīnas un kādu laiku arī klavieres. Laikraksta “Padomju Daugava” (Jēkabpils) 1968. gada izdevumā rakstīts, ka pirmšķirīgu materiālu mūzikas instrumentu izgatavošanai deva apkārtnes meži ar simtgadīgajām eglēm. Kugrēna fabrikā izgatavotie instrumenti esot bijuši iecienīti Krievijā un plaši pazīstami Ukrainā.  

Vai aizmirstas drupas? 

Kā redzams nedaudzajās vēsturiskajās skicēs, kas atrodamas internetā, atlikušie tornīši bija tikai pavisam neliela fabrikas daļa, jo, kā lasāms avotos, ražotnes ēkas arī aizņēmušas tagadējā stadiona teritoriju. Cietoksnim līdzīgā ēka, visticamāk, bija fabrikas priekšnams, pa kuru tika uzņemti viesi, klienti. Iespējams, “pils” ēkā atradās kādas administratīvās telpas vai kaut kas tamlīdzīgs. Jebkurā gadījumā šīs ēkas uzdevums noteikti bija reprezentēt fabriku.

FOTO: No personīgā arhīva

Kā jau minēju, man palaimējās, ka apkārt neviena nebija, jo, manuprāt, būtu grūti kādam apsargam paskaidrot, ka, lūk, šeit reiz ražoja balalaikas, tāpēc es tagad gribu tur ielīst, sak, pieturiet suņus, labais ser. 

Sākumā jau nemaz nebiju domājis tikt pašā ēkā arī iekšā, tomēr šķirba parādes durvīs mani kārdināja kā sirēna pie masta piesējušos jūrnieku. Iemūžinājis patiešām glītos cietokšņa tornīšus, es metos pie atveres durvīs un iespraucos ēkā, nekavējoties uz naglas saplēsdams kreklu.  

Deju zāles, kristāla lustras, freskas un mākslas darbi – tas viss neatklājās manām acīm, kad biju iekļuvis "pilī". Tomēr neatklājās arī atkritumu kalni, tukšas alus bundžas, kakas un šļirces. Atklājās rūpīgi izslaucītas, nelielas istabiņas, no kurām dažās, kaudzē sakrautas, glabājās riepas. Protams, visas telpas, kas seko aiz tornīšiem, ir jaunāku laiku veikums, tāpat kā padomju būves tieši blakus tiem. Izskatās, ka tornīši pēdējiem spēkiem, veci un noguruši, stāv jaunāko ēku ielenkti un gluži vai lūdzas, lai ļauj tiem nomirt, jo dzīvots gana. 

FOTO: No personīgā arhīva

Ātri izskrējis cauri istabiņām aiz cietokšņa mūra, es devos ārā pa atveri durvīs, atkal veikli saplēsdams sev kreklu līdz ar nabu. Bija jauki beidzot paviesoties ēkā, kuru visu dzīvi biji redzējis, bet nebiji pazinis. Prieks arī, ka telpas tiek izmantotas – kaut vai riepu vai akmens vates glabāšanai. Prieks, ka tornīši tomēr netiek nojaukti vai pamesti novārtā. Ceru, ka tagadējie Jēkabpils jaunieši, dodoties uz futbola treniņu, zinās, ka tur, lūk, reiz ražoja mūzikas instrumentus, nevis dzīvoja kaut kāds ķeizars. 

Devos atpakaļ. Mamma, kuru biju atstājis sēžam uz ciņa ceļmalā, gandrīz bija piezvanījusi policijai, jo, kā izrādās, es cietoksnī biju pavadījis krietnu pusstundu. Varena pusstunda. Ejam tālāk - aplūkot veikalu “Līdaciņa”, kur es pirmo reizi mūžā redzēju sagrieztu maizi iepakojumā un piedzīvoju iepirkšanos ar groziņiem.