Glastonberijas festivāls

FOTO: Uldis Siliņš

Mūzika, sports, koncerti, festivāli, sacensības, Olimpiskās spēles. Tā ir tikai maza daļa no visa tā, kam vajadzēja šogad notikt, bet daba izrīkojās citādāk. Šogad nekas no tā nav. Gads, kad nekas nenotiek.

Tieši šajās dienās, šajā nedēļas nogalē nenotiek mūzikas pasākumu pasākums, pasākums, kas gandrīz katru gadu šajā laikā pulcē pasaules mūzikas leģendas un spīdekļus, vienkārši labus un talantīgus cilvēkus no visas pasaules. Pulcē vietā, kuras enerģētika stāv pāri visādām cilvēku iedomātām un izdomātām nevērtībām, kur ir mazsvarīgi no kurienes tu esi, kādā valodā runā, cik tumšs esi nosauļojies vai cik balts esi piedzimis. Vietā, kur visam pāri ir viena virsvērtība- mūzika. Glastonberijas festivāls.

Arī man, tāpat kā visiem, šīs vasaras plāni un sapņi tika izmainīti un jau martā bija skaidrs, ka ieplānotais brauciens uz Glastonberiju šogad nebūs. Protams, pēdējos mēnešos pasaules prātus ir pārņēmušas pavisam citas domas, bet laiks jau tāpēc nav apstājies. Zeme griežas, saule spīd, cilvēki ir ļoti pielāgoties spējīgi radījumi un nu jau mēs atkal uzvedamies un domājam ne tā kā martā.

Pyramid Stage

FOTO: Uldis Silins

Tādās dienās kā šīs, kad bija jābūt tur, nevis šeit, tad, protams, ir jautājumi - kāpēc tā? Bet dabā viss notiek tā kā tam jānotiek. Ja kāds dara kaut ko ne tā, bet mēs cilvēki nevaram teikt, ka esam savas dabas sargātāji, tad notiek šādi. Un secinājums ir tāds, ka daba bez mūsu, saprātīgo būtņu izdarībām var ļoti labi iztikt, bet mēs esam spiesti izvēlēties, vai nu pakļauties vai  izzust... Šoreiz daba mūs tikai pabrīdināja.

Jau un tikai trīs gadi pagājuši no tām dienām, kad man bija iespēja būt Glastonberijas festivālā un tur fotografēt. Un tieši šajās dienās, jo kad tad vēl, ir pareizais laiks vienkārši pārskatīt to dienu Glastonberijas fotogrāfijas, atcerēties un mēģināt izjust to, kas notiek tikai Glastonberijas festivālā.

Es nemēģināju veidot kādu tematisku stāstu par kaut ko. Šis ir fotostāsts par pavadīto laiku un redzēto Glastonberijā tajās dienās, tieši pirms trīs gadiem. Katrs redzēja tajās piecās dienās kaut ko citu, es redzēju šādi.

Glastonberija - tā ir mūzika. Tie ir cilvēki. Tā ir nekur citur nepieredzētas kopības izjūtas. Tā ir enerģētika pie katras skatuves, lielas vai mazas, katrā vietā visā festivāla laikā. Un protams, īpaša vieta ir mūzikas svētvieta Pyramid Stage. Svētvieta, kur šogad būtu uzstājies neviens cits kā sers Pols Makartnijs. Nespēju iedomāties, kā tas varēja būt, skanot viņa izpildījumā Hey Jude vai Yesterday... un simtu tūkstošu kopkora dziedājumā. Cerība, ka tas tomēr reiz būs, ir dzīva.

Es apzinos, ka tik daudz fotogrāfiju par vienu pasākumu nevajag rādīt. Bet šoreiz es izvēlējos sliktu izņēmumu un tā darīt. Iespējams, kādu neuzrunās nekas no bildēm, iespējams kāds cieši apņemsies tur pabūt pats. Nevajag sev iestāstīt, ka tas nav iespējams, ka tie, kuri tur nokļūst ir tikai maza, maza daļa no tiem, kuri to vēlas. Jā, tā tas ir, bet pasaulē viss ir iespējams.

Aplūko foto: 2017. gada Glastonberijas festivāls.

Mainās cilvēki, mainās ieradumi, bet skatoties citu gadu, pat gadu desmitu senas Glastonberijas fotogrāfijas, šķiet, ka tur nekas nemainās. Kā sākās viss tieši pirms 50 gadiem ar 1 mārciņu un bezmaksas pienu, tā turpinās joprojām. Vai turpināsies? Muļķīgs jautājums.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO