FOTO: Jānis Škapars/TVNET, no profesora Jāņa Krastiņa personiskā arhīva

Pēdējā neprivatizētā visā Rīgā un vecākā mūra ēka Pārdaugavā. Tāda ir Anniņmuiža. Imantas apkaimes aktīvisti vēlas, lai vēsturiskā Anniņmuiža būtu publiski pieejama kultūras un atpūtas vieta un to nepiemeklētu citu muižiņu liktenis - nonākšana aiz necaurredzama žoga. Satraukums ir ne bez pamata, jo Anniņmuižas apkaimē plānots būvēt vērienīgas daudzdzīvokļu mājās. Latvijas Universitāte nolaisto Anniņmuižu un apkārtējo teritoriju pārdod izsolē par sākuma cenu 4,6 miljoni eiro.

Tajā rudens pēcpusdienā es riskēju – no veloceliņa aiz Imantas stacijas nogriezos bomzīgā, krūmos ieaugušā ielā. Šūpojos peļķu izgrauztajās bedrēs, cenšoties uz pudeļu stikliem nepārdurt riepas, un pie viena ar acs kaktiņu nervozi sekoju krūmiem, kas šķita perfekts sērijveida maniaka slēpnis. Maniaka vietā starp graustiem pamanīju tādu kā parku un greznu mājiņu. Ziņkārība guva virsroku - apmetu slaidu loku un devos iekšā. Tas, ka Latvijā muižas pārvēršas graustos, bet parki brikšņos, ir ierasts.

Pārsteidza, ka īsta, “dzīva” muiža atrodas te – starp Imantas un Zolitūdes betona sprostiem.

14

Mikrorajonā, kura vēsture šķietami atduras pēckara gados, kad te būvēja daudzstāvenes, kurās kā siļķes mucās satilpināja darbaļaudis no visas plašās padomju zemes.

 

Lustīgā muižiņa. Tā kādreiz dēvēja Anniņmuižu. Vēstures dokumentos Anniņmuiža pirmo reizi minēta 1595. gadā. 1768. gadā muiža nonāca Oto Hermaņa fon Fītinghofa-Šēla rokās. Pēc kāzām ar Annu Ulriku fon Minihu muižu viņš nodēvēja sievas vārdā par Anniņmuižu. Laulībā piedzima septiņu bērni. Īpašnieks te rīkoja greznas balles un teātra izrādes, tāpēc apkārtnes iedzīvotāji muižu iesauca par “lustīgo”. Fītinghofs bija ievērojams vīrs, kuram piederēja ne vien netālās Zolitūdes un Šampētera muižas, bet kopumā vairāk nekā 30 Livonijas muižu, kas atrodas mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās, tāpēc viņu dēvēja par “Vidzemes pusķēniņu”. Viņš bija Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidotājs, Krievijas impērijas slepenpadomnieks, Medicīnas kolēģijas ģenerāldirektors Pēterburgā, kas atbilst mūsdienu Krievijas Veselības ministrijai. Fītinghofs par saviem līdzekļiem uzturēja pirmo Rīgas simfonisko orķestri, un arī Vāgnera zāle ir viņa dāvinājums Rīgai.

No 1872. gada muižas īpašnieks ir Eduards Jensens. Muižas vecā dzīvojamā ēka nav saglabājusies. Aplūkojamā Anniņmuižas “kungu māja” - “Villa Waldhof” celta 19. gadsimta beigās. 1905. gada nemieros Anniņmuiža tika izpostīta, bet vēlāk atjaunota. Līdz pat repatriācijai uz Vāciju 1939. gadā Anniņmuižā saimniekoja Jensenu dzimta. Arī Ulmaņlaikos Anniņmuiža bija pazīstama kā “ballīšu vieta”, kur tika rīkotas jautras zaļumballes. Pēc kara te bija lauksaimniecības tehnikums, internātskola, bet 70. gadu sākumā muiža nonāca Latvijas Universitātes īpašumā. Sākumā tur bija Ģeogrāfijas, pēc tam Pedagoģijas fakultāte, studentu darbnīcas un Pedagoģijas vēstures muzejs.

Kopš tās reizes es šad tad iegriežos Anniņmuižas jeb Meža muižiņas (Villa Waldhof) parkā. Te vienmēr bariņš ļaužu pastaigājas, baro pīles, fotografējas. Koka palešu dīvāni, ko pērn salika Anniņmuižas biedrība, tukši nestāv. Tomēr apkaimes iedzīvotājiem ir bažas, ka pēc dažiem gadiem nekādu muižiņu un parku neredzēs – ap to sliesies ar žogu apjozts “jaunais projekts”.

FOTO: no Anniņmuižas biedrības "Riga Annenhof" arhīva

Galvastiesu pārāka

Ar Anniņmuižas apkaimes biedrības “Riga Annenhof” aktīvisti Rigondu Bērziņu tiekamies pie muižas, kas kopš pavasara ir neapdzīvota. Gaida jauno saimnieku. Izsoli par īpašumu Jūrmalas gatvē 76, kurā ietilpst Anniņmuiža, Latvijas Universitāte rīko atkārtoti - sākuma cena 4 miljoni 610 tūkstoši eiro. Uz iepriekšējo izsoli neviens pretendents neieradās. Kopējā platība, gandrīz 8 ha, apbūves 7 ha. "Īpašumam Jūrmalas gatvē, kur pašlaik atrodas bijušais LU fakultāšu komplekss, ir liels apbūves potenciāls, un to iespējams attīstīt kā vērienīgu daudzdzīvokļu ēku apbūves teritoriju," saka LU Infrastruktūras departamenta direktors Marģers Počs. Pēc viņa sacītā, investoram, kurš iegādāsies īpašumu, "paveras izcila iespēja attīstīt pievilcīgu jauno projektu.” Počs piemetina, ka ka īpašuma pievilcību var pastiprināt īpašuma sastāvā ietilpstošā vēsturiskā Anniņmuiža, kuru ir iespējams atjaunot un padarīt par attīstāmās teritorijas piesaistošo elementu ar sabiedrībai un apkārtnes kopienai lietderīgu funkciju.

Rigonda veras apkārt – siltais vasaras vakars prasās pēc ballītes, bet biedrība te pasākumus rīkot vairs nevar, jo, sākoties kovidkrīzei, universitāte biedrībai, kas te īrēja telpas, īsā laikā lika no muižas izvākties.

Biedrības centieni panākt, lai Anniņmuižu nodalītu no kopējās Universitātei piederošās teritorijas, atdūrās pret ierēdņu striktu “nē”. Universitāte nebija ar mieru nodalīt muižas teritoriju, lai nesamazinātu potenciālā investora ieguvumu. Tomēr biedrība plinti krūmos nemeta un vērsās Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP) ar lūgumu pārskatīt muižas statusu, kas līdz šim bija zems - “vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis”. Nesen NKMP nolēma paplašināt Anniņmuižas aizsardzības teritoriju iekļaujot tajā parka vēsturiskās alejas un grozīt arhitektūras pieminekļa statusu no vietējās nozīmes uz reģiona. Anniņmuižas jaunais statuss ļauj biedrībai klauvēt pie Ministru kabineta durvīm ar aicinājumu - ja citādi nevar, grozīt noteikumus, bet nodrošināt Imantas kultūrvēsturiskās vides publisku pieejamību. Paralēli portālā Manabalss.lv biedrība turpina parakstu vākšanu ar mērķi “Saglabāt Anniņmuižu ar parku kā apkaimes kultūras vietu”. Rigonda saka, ka nedomā padoties.

“Iesim līdz galam. Būs sociālais eksperiments – redzēsim, cik tālu tiksim.”

14

FOTO: No Jāņa Krastiņa personiskā arhīva

19. gadsimtā eklektisma stilā celtā Anniņmuiža ir savā ziņā unikāla - otras tādas tuvākajā apkaimē nav, biedrības aktīvistu jūsmu par muižu apstiprina arhitekts Jānis Krastiņš. Viņš saka, ka pēc arhitektoniskās vērtības Anniņmuižu var salīdzināt vien ar Mindeļa villu Mazajā Nometņu ielā, kas ir slēpta sabiedrības acīm, jo atrodas aiz necaurredzama žoga. Turklāt Anniņmuiža devusi vietvārdu veselai apkaimei, tāpēc tās kultūrvēsturiskā vērtība aplūkojama no dažādiem aspektiem.

“Anniņmuiža ir galvastiesu pārāka par visu, kas atrodas tuvākajā apkaimē, gan mākslinieciskā, gan arhitektoniskā ziņā,” saka profesors, arhitektūras teorētiķis.

14

Tikmēr padomju laiku ēkas, kas ieskauj Anniņmuižu, viņš raksturo kā “degradētu vidi”. Jānis Krastiņš kritizē universitātes īpašumu apsaimniekošanas politiku, vēršot uzmanību arī uz ēku Kronvalda bulvārī 4, kas saistāma ar izcilākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē, bet šobrīd stāv tukša un pamesta. Krastiņš uzskata, ka, labiekārtojot vidi, pat nesakarīgās būves apkārtnē, tā netraucētu uztvert Anniņmuižas pievilcību.

Imanta NAV daudzstāvenes vien!

Tieši Anniņmuižas bēdīgais liktenis, kas neatstāja vienaldzīgu sākumā tikai vienu Imantas iedzīvotāju, kalpoja par iemeslu biedrības izveidei. Tas viss sākās pirms pusotra gada, kādā drūmā gada nogales vakarā. “Cik te staigāju ar suni, vienmēr logos bija vāra gaismiņa, bet 2018. gada beigās, skatos, tumsa,” stāstu par to, kā viss sākās, stāsta Rigonda Bērziņa. Latvijas Universitāte bija tikko izvākusies. Bija skaidrs, ka kaut kas jādara, bet kas? Universitāte piekrita uz gadu iznomāt Anniņmuižu biedrībai, kas, cik spēja, apdzīvoja un labiekārtoja telpas un apkārtni. Muižiņa burtiski atdzīvojās - izstādes, pasākumi, dārza svētki. Pārsteidzoši, cik īsā laikā imantieši iemīļoja miniatūro dabas un kultūrvēstures nostūri - pat reklāma nebija vajadzīga. “Redzu, kā cilvēki te atnāk pirmo reizi – fotografē muižiņu, un man ir prieks par to. Kad sākām vēdināt un mazgāt telpas, tantiņas gribēja saukt policiju, jo nodomāja, ka kāds ielauzies muižiņā.” Rigonda saka, ka apkaimes biedrību dibināja ar domu darboties plašāk, bet tā sanāca, ka cīņa par Anniņmuižu paņēma daudz laika un enerģijas. Pat biedrības nosaukums izvēlēts, lai perspektīvā Anniņmuižas projektiem vieglāk piesaistīt Eiropas naudu. “Vārds līdzētu starptautisku investoru piesaistei, jo visos avotos muižiņa minēta kā Annenhof”.”

Dodamies aplūkot Anniņmuižas apkārtni, ko kā cietoksnis nosedz 80. gados būvēts daudzstāvu grausts, kas, sākoties atmodai, tā arī netika pabeigts. “Kādreiz universitātei bija vīzija, ka te būs studentu kampuss, bet tad šī ideja tika pārcelta uz Torņakalnu,” paskaidro Rigonda. Bez Brežņeva laiku monstra teritorijā ir vēl vairāki grausti un funkcionējošas kopmītnes. Teritorijas nošķirtībai ir blaknes - muižas sāni apķēpāti ar grafiti, “nospertas” pat koka paletes un puķupodi.

Paveros augšup - rūķi ar sakrustotiem āmuriem. Niķelis un Kobalts, kas 19. gadsimtā rotāja Sanktpēterburgas kalnu institūta ģerboni, attēloti arī virs Anniņmuižas ieejas durvīm.

FOTO: no Anniņmuižas biedrības "Riga Annenhof" arhīva, Pēterburgas kalnu institūts

Rūķi kā kalnrūpniecības simbols te ir tāpēc, ka viens no pēdējiem Anniņmuižas īpašniekiem bija studējis kalnu institūtā, un arī Latvija nodarbojās ar derīgo izrakteņu – kūdras iegūšanu.

Starp citu, uz Anniņmuižu reiz pretendēja mantinieki, kas dzīvo Vācijā, bet tiesā zaudēja Universitātei.

14

Ēkas centrālā ieeja pagalma pusē brutāli aizmūrēta. “Karš muižai nenodarīja pāri, vēlākajos gados kā vandaļi izrīkojās universitāte,” saka Rigonda. “Kas Universitātei 50 gadu laikā traucēja apzināt kultūras pieminekļus un pareizi noformēt?”'

Ar katru ziemu muižas laika skaitītājs griežas aizvien ātrāk. “Lūk,  fasādei neviens nav pieskāries – brūk un jūk,” Rigonda rāda greznos, laika zoba skartos fasādes dekorus un bažījas – ja tāpat kā pirmā, arī otrā izsole beigsies bez rezultātiem, sekos trešā, bet muiža tikmēr stāvēs tukša, bet vecai ēkai katra nākamā ziema var būt nāvējoša. “Muižai ir 30. gados likts skārda jumts. Kad uznāca lietus, mēs skraidījām ar vanniņām, tagad neviens neskraida. Tīrījām ar hloru, saelpojušies tvaiku, mēzām stūrus, kas pelēja. Nevaru iedomāties, kas būs, kad atvērs durvis, - smirdēs pēc pelējuma.” Viņa piebilst: “Universitātei nebija kauna ārkārtas situācijas laikā, kad pasākumi nenotika, no saziedotajiem līdzekļiem paņemt nomas maksu pilnā apjomā.”

Kāpēc Anniņmuiža ir tik svarīga? “Imanta NAV smilšu kāpās uzslietas daudzstāvenes, bet gan lielākais Pārdaugavas rajons ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju, tomēr vēsturisku vietu, ar ko identificēties, Imantā ir maz,” stāsta Rigonda. “Teikai, Āgenskalnam ir vēsture, savi stāsti, bet mums? Anniņmuiža ir Imantas un Zolitūdes kopējā sirds! Agrāk daļa Imantas un Zolitūdes bija viena - Anniņmuižas apkaime. Imantu izveidoja tikai 1938. gadā, un iemesls bija politisks - tika izskausti visi nosaukumi, kuros bija vārds “muiža”. Dabā nav saglabājusies ne Zolitūdes, ne Šampētera muiža, tieši tāpēc pēdējā palikusī Anniņmuiža ir tik vērtīga.” Viņa uztraucas, ka formāli jaunais īpašnieks ievēros prasības, bet kāda jēga no vēstures, kurai nevar pieskarties, jo apkārt ir žogs? Tā jau noticis, piemēram, ar Ēbeļmuižu Ziepniekkalnā. “Juridiski viss kārtībā, bet klāt neviens netiek.” Lai virzītos uz priekšu, biedrība cenšas uzrunāt krievu valodā runājošo auditoriju, jo Imantā dzīvo 40% latviešu, bet Zolitūdē 30%.

Ja pieslēgtos krievvalodīgie, mēs kopā varētu vairāk panākt. Gribētos, lai biedrībā mēs būtu puse uz pusi.

14

"Ja mums atņems arī šo, būsim “kolosāls” rajons, kas radies no nekā, smilšu klajumā. Gribas, lai cilvēki atbrīvojas no padomju laiku čaulas un stereotipiem. Vienā vietā var sadzīvot dažādi gadsimti, tautības, ambīcijas. Mēs visi varam kaut ko izdarīt nākotnei!”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Rigonda dusmojas: “Ierēdņi ļoti uztraucas par topošo investoru - lai tikai būtu mazāk apgrūtinājumu, un lielākas peļņas iespējas, bet ne reizi neesmu dzirdējusi, ka kāds domātu par tūkstošiem Imantas iedzīvotāju. Tikai par investora ērtību un kabatu.” Rigonda saka: ja visi striķi trūks - veidos publisku akciju sabiedrību ar mērķi sabiedrībai samesties un nopirkt muižu. Eiropā šāda prakse ir izplatīta un tiek dēvēta par kopfinansēšanu (crowdfunding).

Utopija? Varbūt. Bet kāpēc nepamēģināt?

14

“Te bija tiltiņš, te lapene, te strūklaka,” uz pauguriem ap dubļainu dīķi, kurā svētlaimīgi plunčājas pīles, rāda Rigonda un piemetina: “Mēs jau neesam pret daudzdzīvokļu apbūvi, bet muižiņu un parku neaiztieciet! Teritorija ir tik liela, ka visam pietiks!”

Anniņmuiža - Imantas Ziemeļblāzma

Anniņmuižai vienaldzīgi garām nav pagājis arī advokāts Olavs Cers, kurš dzīvo šajā rajonā. Arī viņa nopelns ir tajā, ka pirmais lielais solis jau sperts - Anniņmuižas ansamblī iekļauts parks. “Otra lieta ir sarežģītāka - vērsāmies pie Universitātes ar lūgumu no nekustamā īpašuma nodalīt muižas ansambli un to atsavināt atsevišķi, jo nevaram prognozēt, ko jaunais īpašnieks darīs ar muižas kompleksu. Ir bažas, ka tas tiks apslēpts līdzīgi kā citi kultūrvēsturiski objekti un nepildīs publisko funkciju. Universitātes pozīcija ir formāla - Ministru kabineta noteikumi uzliek par pienākumu pārdot un punkts. Izsoles noteikumos nav pat rekomendējošas norādes par muižas kompleksa vēlamo publisko statusu.”

Jurists saka, ka Anniņmuiža Imantas, Zolitūdes rajonā ir vienīgais palikušais vēstures pieturas punkts. “Mēģinājām atrast vietu, kur atradās Šampētera muiža, bet neviens nespēja pateikt, lai gan to nojauca 90. gados.

Droši vien kaut kur arhīvos var atrast, bet atmiņu līmenī šīs vietas vairs nav.

14

Biedē, ka tas pats notiks ar Anniņmuižu - sacels apkārt daudzdzīvokļu mājas un neviens nezinās, kādas tur ir vēstures liecības. Gribētos, lai cilvēki saprot, ka Imanta - Zolitūde nav tikai pļavas, bet te ir muiža, kas piederējusi cilvēkam, kuram bija liela ietekme visā Krievijas impērijā."

Biedrībai ir divas versijas, kā rīkoties tālāk. Tuvākajā laikā biedrība vērsīsies Ministru kabinetā, kas izdeva noteikumus par Universitātes īpašumu pārdošanu. Ja pirmais solis nedarbosies, sekos otrais - tiesāšanās. Anniņmuižas biedrība ir apņēmības pilna izspēlēt visas kārtis.

“Mēs gribētu padarīt Anniņmuižu par Imantas - Zolitūdes Ziemeļblāzmu. Protams, Anniņmuiža nav tik liela, bet apkaimes nozīmes pasākumus tajā varētu rīkot,” piebilst Olavs Cers.

Liepu alejā jūtamies kā liliputi starp guliveriem – milzu liepām, kuru lapotnes augstu virs mūsu galvām sakļaujas, veidojot kupolu. Var jau teikt, ka parks ir nolaists un nekā te nav, bet var pavērst skatu augšup un ieraudzīt brīnumainu ainavu. Rigonda uzbur ainavu: kādreiz te visur bija ziedi, perfektas taciņas. “Te bija ābeļdārzs, bumbieri, plūmes, persiki,” uz džungļiem, kuros rēgojas daži veci augļukoki, rāda Rigonda. Viss aizgājis nebūtībā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Sarunā novirzāmies uz netālo Vecanniņmuižas parku, kas atrodas blakus “Volvo” sporta centram. “Lai pabūtu pie dabas, dzenamies simt kilometrus, bet nezinām, ka tepat deguna priekšā ir izcila bagātība. Parks pie Imantas stacijas ir unikāls Latvijas mērogā - tajā vienviet ir ārkārtīgi daudz dižkoku. Imantas apkaimei ir liels potenciāls, bet nav attīstības vīzijas,” saka Rigonda, solot, ka rudenī portālā Manabalss.lv startēs ar iniciatīvu arī par šā parka sakopšanu.

Kāpēc Anna kavējas?

Kāpēc Rigonda tā “pavelkas”? “Esmu Imantas aborigēns. Piedzimu Iļģuciemā, un, kad man bija trīs gadi, pārcēlāmies uz Imantu. Mans tētis strādāja celtniecībā - Imantas un Zolitūdes namus cēla. Es te visus krūmus esmu izložņājusi. Vienmēr uzskatīju, ka dzīvoju guļamrajonā, kurā nekā nav.

Citi lepojās, ka nāk no vietām ar senu vēsturi - Kuldīgas, Cēsīm, Rēzeknes.  Es klusēju, jo domāju, ka man nav ar ko lepoties, esmu dzimusi proletāriešu rajonā.

14

Un tad sapratu, ka tā vis nav - te ir Meža pils, cieši saistīta ar Rīgas vēsturi, izlasu par cilvēkiem, kas te dzīvoja, - ko viņi domāja, kā runāja.”

Meklējot ar Anniņmuižas vēsturi un dzimtām saistītas liecības, Rigonda burtiski apgrieza otrādi arhīvus. Sevišķi viņai iepatikās pēdējās Anniņmuižas mantinieces, zīmīgi, ka arī vārdā Anna, stāsts. Un tā: 1939. gadā Anna sarunājas ar žurnālistu. Žurnālists apraksta, kā, vai dieniņ, lai nokļūtu muižā, kas ir izdemolēta, bridis pa dubļiem un brikšņiem. Anna viņam stāsta, kā muižā tek jumts.

Viņa pārcēlusies uz gala istabiņu, kur mitinās kopā ar lielu suni un mazu zirgu, toties dārzā ir strūklaka, kas beigusi funkcionēt 1919. gadā.

14

Anna turpina stāstīt par muižas spoku, ar ko sastapusies. “Ilgi nevarēju saprast, kāpēc vienīgā Jensenu mantiniece - 25 gadus veca meitene, tuvojoties karam, palikusi Anniņmuižā, kad visi viņas tuvinieki jau bija Vācijā. Rakām un izrakām! Nu bet protams! Viņu te turēja mīlestība. Anna bija salaulājusies ar kādu puisi, uzvārdā Dušē. Vācijā šobrīd dzīvo cilvēki ar šādu uzvārdu.” Anniņmuižas īstos mantiniekus Rigondai nav izdevies atrast, šķērslis ir datu aizsardzības likums.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gāja laiks, un Anniņmuiža izdzīvoja, pateicoties cilvēkiem, kuriem vēsturiskā vieta nebija vienaldzīga. Ar Anniņmuižu saistīts ne vien pedagoģijas profesores Aīdas Krīzes darba mūžs, bet tajā, kā viņa saka, palikusi arī daļa sirds. 2006. gadā muižas otrajā stāvā pedagoģe izveidoja Pedagoģijas muzeju, ko līdz 2018. gadam apmeklēja ap 10 tūkstoši cilvēku. “Tā nav taisnība, ko saka, ka par Anniņmuižu cilvēki neko nezina, - tajos gados Anniņmuižu apmeklēja ļoti daudz cilvēku, ir bijušas publikācijas par muižu.” Pēc viņas domām, pateicoties universitātei, Anniņmuiža visu šo gadu garumā ir saglabājusies, jo sākotnēji ēkas stāvoklis nebija labs. “90. gados mākslinieks Juris Leitāns ar studentiem izremontēja pirmo stāvu, atjaunoja grīdas. Vēlāk izremontējām otro stāvu,” atceras profesore.

Turklāt, pateicoties Aīdai Krūzei, blakus ieliņa nodēvēta par Muižas ielu.

14

Sarunas noslēgumā Rigonda saka, ka daudz ko varētu panākt, ja cilvēkos būtu ticība. “Cilvēki atmet ar roku: “Ai, ko jūs tur ņematies, tāpat nekas nesanāks. Tik žēl, ka rīdziniekiem slīd ārā no rokām vēl viena skaista, vēsturiska vieta. Jūtamies tā, it kā būtu ielēkuši pēdējā vagonā.”

Apsver savu atbalstu platformas ManaBalss darbam ar ziedojumu

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO