FOTO: Olga Tuča

Kā iznīdēt sevī pilsētnieku? Lūk, recepte – četras dienas jāpadzīvo īstos Latgales laukos, viensētā meža vidū starp aitām, govīm, pīlēm un zosīm, jāizmēž aitu aizgalds, jānopeldas dīķī un nozvejotai zivij no mutes, to nenogalinot, jāizvelk āķis.

“Cik gan tomēr labi laukos. Atnes malku no šķūņa, iemet krāsnī, kļūst silts. Vienkārša darbība, vienkāršs rezultāts, nekādu mainīgu nosacījumu no sērijas “bet ja nu tomēr, tad varbūt, bet varbūt arī ne”. Un no rītiem tu celies nevis kaut kādu eksistenciālu iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka tad, ja nepiecelsies, sasalsi ragā.”

Tā savā blogā dimkin.livejournal.com rakstīja Dmitrijs Gorčevs* – krievu rakstnieks, blogeris, mizantrops un vispār – ārkārtīgi interesants cilvēks, diemžēl nelaiķis. Redziet, viņam, pilsētniekam, Sanktpēterburgas iedzīvotājam, kādā brīdī kaut kas sagriezās galvā (cilvēki, lūk, piegriezās) un viņš nolēma doties dzīvot uz dziļiem Krievijas laukiem – Pleskavas apkaimē kaut kur, pakaļā pilnīgā.

Ceļā uz nekurieni

Uzzinājis par šādu Gorčevu un viņa tekstiem, es sajutu to, ko iepriekš biju jutis, tikai lasot Knuta Hamsuna darbus par laukiem, zemniekiem un dabu vai arī Zoščenko stāstus par vienkāršo cilvēku, proti, es sajutu sevī briestam nepārvaramu vēlmi doties uz laukiem arī pats un piedzīvot visu to, kas kārtīgam lauciniekam jāpiedzīvo; kas kārtīgam pilsonim jāizcieš.

Liktenis, zināms, visu salika kā pieklājas, jo mana tante Ligita kopā ar saimnieku Jāni dzīvo un saimnieko Latgales dzīlēs, viensētā meža vidū, padsmit kilometru no Krievijas robežas un pārsimts kilometru no Pleskavas apgabalā, Neveļas rajonā esošā Gasķilovas ciema. Taisni vai nelaiķim Gorčevam kaimiņos! Dvēseles tuvumā – nevienas pašas! Auro, skrien, nemazgā bikses kaut nedēļu – neviens nepiesiesies. Pilsētā aiziesi uz veikalu trenuškās – skaidrs, ka nedēļām aprunās, fotografēs un internetā rakstīs. Laukos, eh, laukos ir brīvība, lielās lietas. Nieki tiek mesti pie malas, jo, piemēram, siena laiks iestājies, jānovāc, kaut plēsies pušu. Govis jādzen mājās, jāslauc, jābaro. Aitas vēl sazin kur ņem un aizklīst, jāmeklē. Dīķī sazin kāpēc zivis sprāgst nost, jāspriež, jādomā. Cūkām personīgā kūts jāceļ, aizgaldi jāmēž. Lūk, dzīve, nevis, ziniet, biezpiena sieriņam derīguma termiņš beidzies vai āra terasē pīpēt neļauj.

Tātad, braucu arī. Gandrīz piecas stundas braucu. Tualetes autobusā jau arī nav. Ir jau, bet aizslēgta ar piekaramo atslēgu. Nav ko dir*t istabā, tā sakot.

6

Labi, ka pusceļā pieturēja. Viss autobuss aizskrēja uz tualeti, izveidojot rindu garu kā čūska. Knapi paspēju atskriet atpakaļ. Mana ceļabiedrene, ziniet, sirmus matus dabūja, iztēlojoties, ka tālāko ceļu mēros viena pati, jo es neesmu no tualetes atgriezies laikus. Mazums – purvā noslīcis.

FOTO: LAUKU DZĪVE LATGALĒ

Lai nu kā, braucām tālāk. Galamērķis jau arī, ziniet, - miglā satinies. Domājat, ka autobuss pie mājas lieveņa pievedīs? Kur nu! Tātad, īsi pirms Viļakas šoferītim pēc iespējas laipnākā balsī ir jāpalūdz piestāt tādā un tādā pieturā, cerot, ka viņš būs ar mieru to darīt, jo citādi būs pāris stundas kājām jāvico atpakaļ. Piestāja. Burkšķēja un grieza acis, bet piestāja. Gandrīz ar kāju no autobusa izspēra, bet piestāja. Paldies dievam.

Latgale, zvēri un lauki

Nekuriene. Ceļmala, pietura, meži kaut kādi. Labi, ka tante sagaidīja. Prasu - cik ilgi jāiet? Saka: nu minūtes trīsdesmit, nieks vien ir. Griežamies iekšā pilnīgos bezceļos, mežam taisni virsū. Ceļš nupat kā nogreiderēts, kājas grimst smiltīs. Kad ieejam mežā, sāk klupt virsū dunduru armādas, velni tādi. Goda vārds, dunduriem ir stratēģija, viņi ir gudrāki nekā delfīni, gudrāki nekā kraukļi, viņi ar saviem snuķiem vai nažiem, kas pierīkoti pie viņu galvām, dur stratēģiski izdevīgās vietās, piemēram, muguras viducī, kur tu nemaz nevari ieraidīt trāpīgu sitienu ar plaukstu. Vai arī kājas locītavā, kas vispār ir neaizsargātākā vieta cilvēka organismā uzreiz aiz dibena. Briesmoņi, raganas!

Līkločiem caur mežiem un pļavām izgājuši, nonākam Ūzulovā, kur, kā vēsta izteiksmīgā koka zīme, “šauj bez brīdinājuma – rok bez mācītāja”. Ja cilvēkam piemīt Latgales ļaudīm raksturīgā sirsnība un humora izjūta, tad viņš uzreiz sapratīs, ka gluži jau nešauj un nerok, bet pa rīkli tāpat var dabūt.

FOTO: Olga Tuča

Aiz zīmes sākas varens īpašums – trīs dīķi, meži, pļavas, kartupeļu lauks, dobes, saimniecības ēkas, pirts, pēkšņi, milzīgā ātrumā no krūmiem izlido suns – Džeka. Vilku aitu sugas suņa un kaut kāda kranča krustojums ir padevies nežēlīgi draudzīgs, sprauns un vaislīgs. Kā izrādās, Džeka par saviem draugiem uzskata visus, izņemot caunas un vēl šādus tādus meža zvērus, kuru Ūzulovā netrūkst. Par to es pārliecinājos, kad vienu rītu mani no miega pirtsaugšā pamodināja dzenis, kas kala pirts jumtu. Dzenis, tas, saprotams, nebija, bet gan dzilna. Savukārt kādu citu rītu mani pārbiedēja pūce, kas ūjināja no meža piecas stundas. Kā izrādījās, tā nav nekāda pūce, bet gan meža balodis.

Nieks ar meža zvēriem. Kad ieejam mājas pagalmā, uz visām debespusēm pamūk vietējie - pīles, zosis, pīlēni, vistas un patriarhs gailis. Bezdelīgas, melnais tūkstotis, lidinās virs mūsu galvām, bet kūtī sāk aurot bullis Augustiņš, kura abas sievas govis tikmēr sēž tālāk pļavā un kaut ko gremo, gaidot, kad to tesmeņus atbrīvos no bālā ambrozija.

6

Tam visam pa vidu – saimnieks Jānis. Aizņemts darbos - siena laiks, ziniet, nav nekāds joks, - tomēr sagaida mūs, bet tūliņ aizskrien pakaļ govīm. Kamēr krāmējam somas, smēķējam, pagalmā blēdamas ienāk aitas – gatavā banda, viens vadonis, jēri, pāris pasīvie, dāmas, tomēr visas kopā – kā viens veselums, kā amorfs, tomēr mistiski saskaņots organisms. Ienāk un tūliņ uz kūti – zināms, ka ēst dos.

FOTO: Olga Tuča

Kad aitas ir sarūmējušās aizgaldā, govis kā kuģi caur pagalmu iepeldējušas kūtī, bet visi citi zvēri salīduši pa savām laktām, gaņģiem un alām, tante Ligita iet slaukt govis. Pēc desmit sekundēm no kūts izskan lāsti un lamas: “Ak tu spersi, ko!? Nu, ka tevi tūliņ! Malā! Uz priekšu! Dod taču pupu!” Viena no govīm ir gaidībās un pienu nedod, kamēr otra ir visai spītīga – ne vien mājās negrib nākt no pļavas, bet vēl ar kājām vicinās, kad to slauc. Dzīve laukos nav joks, goda vārds.

Pilsētnieks aitu mēslos

Es it kā skaitos pilsētnieks. Dzīvoju pilsētas centrā, smoku šaurā dzīvoklī, ārā cilvēku pūļi, terases, krogi un veikali. Bruģis un betons visapkārt, un kaut kāda daba redzama vien Ziedoņdārzā, kur koki, šķiet, vispār mākslīgi uztaisīti, bet putni tajos – mākslīgais intelekts ar 5G. Man riebjas pilsēta, tomēr reizē es bez tās nevaru dzīvot. Kapitālists, ziniet, mileniālis. Tomēr manas saknes joprojām ir laukos. Esmu cēlies laukos, uzaudzis laukos un vispār – esmu gatavais pāķis ar latgaļu akcentu turklāt.

Es kaut kādā brīdī, šķiet, šķērsojot 30 gadu slieksni, sapratu, ka pilsēta ir mākslīga, bet lauki ir īsti. Pilsēta dod iedvesmu īstermiņā, bet lauki dod patvērumu līdz mūža beigām. Vai var iebilst? Tomēr nosprāgt dīķa malā, meža ielokā būtu patīkamāk, nekā to izdarīt Krišjāņa Barona ielas dzīvoklī. Lūk, tieši tāpēc es ciemos uz laukiem devos bez kaut kādām abstraktām pilsētnieka gaidām. Es uz laukiem devos, lai patiešām izbaudītu lauku dzīvi un vismaz izmēztu aitu aizgaldu.

FOTO: Olga Tuča

Aizgaldu es izmēzu gan. Kopā ar Ilmāru – Ūzulovas saimniecības kaimiņu, reti sirsnīgu un nesatricināmu cilvēku. Viņa uzdevums bija tupēt aizgaldā un ar dakšām sviest aitu mēslus manā virzienā, savukārt es ar mēslu dakšām tos tūliņ ieraidīju piekabē man pa kreisi. Sākumā strādāju smiedamies. Tavu vieglu darbu, es domāju, dur tikai un svied, hah, lūk, pilsētnieks kā strādā. Pēc kādām desmit minūtēm es pieklusu, bet pēc divdesmit minūtēm man sagribējās vemt, jo dakšas ar mēslu kravu vairs nebija paceļamas. Uz maniem pirkstiem kā pilskalni uzauga ūdeņainas tulznas, gar acīm griezās raibs, bet sviedri tecēja tā, ka būtu jāsauc zinātnieki paskatīties, kā no tik kalsna vīra, kurš no rīta izdzēris tikai kafijas krūzi, var iztecēt sešas reizes lielāks ūdens daudzums. Zili brīnumi.

Tad mēs, paldies dievam, paņēmām pārtraukumu, kura laikā Ilmārs man noprasīja, kāds ūdens ezeros ir. Vai tad pietiekami silts, lai peldētos. Es, ģīboni atvairīdams, saku, ka silts, bet jūrā, lūk, auksts. Ilmārs saka: ak, tā jūra? Ar lielajiem viļņiem? Es pie jūras nekad neesmu bijis, viņš piebilst. Sākumā es brīnos, neesam jau lietuvieši, kuriem jūra ir kaut kāda dievība vispār, tomēr beigās domāju – līdz jūrai no šejienes ir kādi 250 kilometri, mēs esam laukos, mēs neesam pilsētā, viss ir relatīvi, jā, Ilmārs nav redzējis jūru, tomēr viņš ir redzējis traktoru un govi, un aitas, un patriarhu gaili. Ilmārs beigu beigās ir daudzējādā ziņā viedāks par mums visiem. Jūru nav redzējis? Nu un? Tu esi izmēzis aitu aizgaldu?

Dīķis, nelaimīgā zivs un traktors

Darbs ir paveikts. Paldies dievam. Man liekas, ka tā es nekad neesmu strādājis. Ziniet, sēdēt pie datora un peršas sacerēt ir, lai arī garīgi grūtāk, tomēr fiziski krietni, krietni vieglāk. Jā, muguru lauž, kafija kuņģi dedzina, dibens iekaisis, acis miglojas, depresija sazin kāpēc uznāk, tramvajs ar saviem zvaniem izbesī.

Tomēr tur, laukos, mēžot aitu aizgaldu, es piedzīvoju fizisku spēku izsīkumu. Viss notriepies ar aitu mēsliem, es vilkos uz dīķi nomazgāties. Džeka, suns, saprotams, tajā brīdī kļuva par manu labāko draugu, jo aroms, kas no manis plūda kā radiācija no Černobiļas atomreaktora, viņam bija īpaši patīkams. "Ak, afrodīzijs, mīlas eliksīrs, es, Džeka, esmu tavs uz mūžu mūžiem!"

6

Dunduru ģimenes pavadīts, es pilnīgi kails ielidoju dīķī. Neaprakstāma bauda, kad tevi sasvīdušu un smirdošu kā palags ieskauj veldzējošais dīķa ūdens. Liekas, ka tu kļūsti par zivi, kura, slāpusi zvejnieka ķeselē, beidzot ir palaista atkal vaļā.

FOTO: Olga Tuča

Tikai dienu pēc tam es pirmo reizi makšķerēju tajā pašā dīķī. Es no ūdens ar garu pīcku izcēlu kādas 12 mazas zivtiņas un visas tūliņ iesviedu atpakaļ dīķa seklajā dzelmē. Kādai mazai zivtiņai es pūlējos no mutes izvilkt āķi, ko tā ar visu tārpu bija negausīgi ierijusi pārāk dziļi. Esmu gļēvulis, tomēr to āķi izvilku. Zivtiņas lūpa bija caura, un es sajutu skumjas. Tā zivtiņa man vēlāk rādījās sapņos, murgos, sūdzoties, ka viņa tagad nevar normāli ēst vai plātīt muti. Tomēr viņas vēderu es dīķa virspusē neredzēju. Cerams jau, ka dzīva, ar sadzijušu lūpu kā Hoakinam Fīniksam lauž sirdis un kuģo pa dzelmi kapteiņa Nemo labākajās tradīcijās.

Kamēr es sprauslāju un spirinājos dīķī kā vannā nejauši ievēlies kaķis, saimnieks Jānis ar traktoru siena laukā taisīja tādus kā siena struņķus, kurus vēlāk Jāņa kaimiņš ar braucamo, kuram pie dibena bija pierīkota tāda kā kaste, savēla rituļos, kas man nesaprotamā veidā viens pa vienam, striķī sasieti, izripoja no kastes, kā no knābjota dzīvnieka pakaļgala vajadzīgajā brīdī izripo ola. Tikmēr tante Ligita, nesēžot rokas klēpī salikusi, dārzā cīnījās ar kaut kādām nezālēm, kuras zināmo dārzeni kāroja tikpat ļoti, kā to kāroja pilsētnieka mute. Aitas tam visam nepievērsa ne mazāko uzmanību un sakrālā mierā tupēja nokauta kāpurķēžu traktora pakājē, gaidot brīdi, kad varēs spert nagoto kāju pilsētnieka un Ilmāra godam izmēztajā aizgaldā.

FOTO: Olga Tuča

Izpeldējies un atguvis spēkus, es, saprotams, devos nosnausties. Miegs beigu beigās nenāca, tāpēc es vienā piegājienā izlasīju Sergeja Dovlatvova “Zona. Cietuma uzrauga piezīmes”. Nezinu, kāpēc, bet šis darbs kaut kādā man nezināmā veidā papildināja mani esošajā pirmatnībā. Ivana Turgeņeva “Dūmus” man nebija laika lasīt, jo bija jābrauc uz pārdesmit kilometru tālumā esošajiem Balviem. Jeb kā mūs nākamajā rītā palaboja gaužām smaidīgais mikroautobusa šoferis – uz Bolvim.

Bolvi un vīrs, kurš “aizsabļūdījās”

Bija pienācis vēl viens dzilnas ieklaudzināts un patriarha gaiļa iekliegts rīts. Nekad neesmu gulējis tik labi kā tur – laukos, pirtsaugšā, dīķa malā, tālu prom no visiem. Suns Džeka, kā izrādās, bija uzticīgi sargājis durvis, atvairīdams no mums caunas un kaut kādas ūdensžurkas, kuru līķi rīta agrumā virknēm vien rindojās mītnes durvju priekšā. Jābrauc uz Bolvim – joka pēc. Jābrauc.

Pieturā šosejas malā pie mums pienāk kāds vīrs. Viņš mūs pazīstot. Mēs taču esam Jāņa ciemiņi. Saka, lai pasveicinot. Neaptverama Latgales sirsnība – ziņa, ka, lūk, pie Jāņa ir atbraukuši ciemiņi, dažu dienu laikā izplatījusies pa visu rajonu.

6

Piebrauc mikroautobuss, pilns kā siļķu muca (godīgi sakot, nekad neesmu redzējis siļķu mucu). Iekāpjam iekšā, sēdēt, saprotams, nav kur. Stāvam, stāvam un pēkšņi sajūtamies neērti, jo mums līdzi nav stiprinātā vīna “Agdam” pudeles. Katram pasažierim tāda ir viena vai divas. Ja Rīgā kāds sabiedriskajā transportā “kož” Agdamu, tad zini, ka būs nekārtības, skandāls. Šeit? Šeit visi kārtīgi sēž, malko lēto stiprināto dzeramo kā pagrabos gadiem noturētu Itālijas vīnu un spriež par politiku, mākslu, augstām lietām, tā sakot. Viens āķis – viss notiek latgaliešu valodā.

FOTO: Olga Tuča

Lūk, piemēram, izstaigājušies pa Bolvim, mēs lūkojam atgriezties mājās. Pienāk mikroautobuss, visi kāpj rindā iekšā kā pieklājas, kāda kundze nesaprotamā valodā sāk aurot. Šoferi baksta, cilvēkus biedē, kliedz tā, it kā viņu spīdzinātu. Liekas, skaidrs, ka piedzērusies, jātiek vaļā, policija jāsauc. Šoferis smīn tikmēr, pārējie arī, ziniet, mierīgi. Mēs nervozējam nobijušies, ko darīt, kā būt? Beigu beigās nevis piedzērusies, bet vīru nozaudējusi. Nāk vīriņš no autoostas puses, eh, esot “aizsabļūdījies”, saprotiet, apmaldījies. Kundze norāj vīru, aizsūta viņu sēdēt uz autobusa aizmuguri, nomierinās, šoferis iesmīn un braucam atpakaļ. Tūliņ kundze no somas izvelk norasojušu “Agdam” pudeli, kurā glabātais šķidrums steidz mierināt viņas nervus. Bālu un skaudīgu aci uz viņu veras vīrs, kurš “aizsabļūdījās”. Šoreiz viņš ir palicis tukšā.

Atpakaļ betona džungļos

Jādodas prom no relatīvās paradīzes. Varbūt tā jutās Ādams un Ieva, kad viņus izdzina Ēdenes. Banāls salīdzinājums, tomēr, kā zināms, banalitātes allaž nāk galvā brīžos, kad sirdi skumjas māc kā siseņu mākonis ražas lauku. Kravājam somas, kamēr lauku darbi neapstājas. Jānis atkal darbina traktoru, Ligita vāra zupu un gatavo ēdamo lopiem. Pagalmā gāgina zosis, savas pāris sievas klukstes audzina patriarhs gailis, bet bullis Augustiņš ar vienu aci skatās pa izbadītu caurumu kūts sienā. Saprotams, maizi gaida, bet tomēr – varbūt skumst pēc mums vai savām govīm.

FOTO: Olga Tuča

Lai nu kā, mums priekšā pēdējais piedzīvojums – trīs stundas garš brauciens busiņa kravas kastē. Bija iespēja, piekritām. Loģistikas ziņā daudz ērtāk nekā ar autobusu. Dibenu ziņā – elle. Tomēr nokļūstam Rīgā. Kā no karuseļa izveļamies ārā no kravas kastes un apmulstam – tramvaji, mašīnas, cilvēki. Visi auro un zvana, strīdas un dauza lietas. Četras dienas teju pilnīgā mierā un klusumā ir darījušas savu. Ja kādreiz es biju zvērināts pilsētnieks un domu par dzīvošanu laukos uztvēru ar smiekliem, tad tagad zinu – reiz es atgriezīšos laukos un nomiršu tur, kā šī stāsta sākumā pieminētais Dmitrijs Gorčevs. Lai dzīvo lauki, lai dzīvo Latgale!

*Iesaku izlasīt Dmitrija Gorčeva interviju ar Tatjanu Tolstaju un Avdotju Smirnovu “Rīgas Laiks” jūnija numurā.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO