FOTO: Reuters/ScanPix

ES un Krievija var pavērt ceļu demokrātiskam pārejas periodam Baltkrievijā, turklāt tādā veidā arī radīt jaunu savstarpēju uzticēšanos, pēc tikšanās ar opozīcijas līderi Svetlanu Tihanovsku žurnālam "Spiegel" raksta Vācijas kristīgo demokrātu (CDU) partijas ģenerālsekretārs Pauls Cīmiaks.

Baltkrievi ir piecēlušies. Mierīgi, drosmīgi, ar ziediem rokās viņi nostājās pretim personai, kas savai tautai ir atņēmis pašnoteikšanās tiesības, liedzot īstenot brīvas vēlēšanas. Tautas drosme ir patiesi apbrīnojama: par spīti politiski motivētai personu aizturēšanai, par spīti valsts brutālai vardarbībai, par spīti ūdensmetējiem, aresta autobusiem, policijas automobiļiem, par spīti asaru gāzei, stekiem, dūmu granātām, ļaudis nostājas ar seju pret diktatoru Lukašenko.

Pret varas sadistiskajām vardarbības orģijām, pret rīkojumu specvienībām brīvi darboties ar stekiem, ļaudis sadodas rokās garā mierpilnu cilvēku ķēdē.

Pēc novērojumiem iepriekšējā svētdienā tikai Minskas ielās vien demonstrācijā izgāja ap pusmiljons cilvēku.

Mēs esam liecinieki vēsturiskai iespējai, par ko miermīlīgi cīnās simtiem tūkstoši baltkrievu. Tā ir tā pati iespēja, ko 1989. gadā izmantoja ļaudis Austrumvācijā, manā dzimtajā Polijā un visā Austrum- un Centrāleiropā. Toreiz miermīlīgā revolūcija pierādīja, ka cilvēku alkas pēc brīvības un tiesiskuma spēj pārvarēt valsts melu mašinēriju, mūrus, dzeloņdrātis un šaušanas pavēles. Tieši šīs mūsu pieredzes dēļ, tieši tādēļ, ka zinām, cik grūts un sarežģīts ir bijis mūsu ceļš, mums tagad ir pienākums nostāties baltkrievu tautas pusē, kopā ar miermīlīgajiem protestētājiem.

Vācijas kristīgo demokrātu partijas ģenerālsekretārs Pauls Cīmiaks

FOTO: AFP/SCANPIX

Svetlana Tihanovska ir tautas drosmes simbols. Viņa iestājas par to pilsoņu drosmi, kas brīvības vārdā iziet ielās. Tādēļ man personīgi bija svarīgi, apliecinot solidaritāti, tikties ar viņu Viļņā un pārrunāt ar viņu baltkrievu tautas mērķus, ko viņi pārliecības pilni vēlas sasniegt. Mēs redzam, ka cilvēki apzinās riskus un draudus savām ģimenēm, bet rīkojas par spīti tiem, par spīti tam, ka vara ir apcietinājusi viņas vīru, viņa cīnās ne tikai par savu ģimeni, bet par savu tautu, tādu atdevi un iesaisti reti kurš no mums būtu gatavs personīgi īstenot. Jau šobrīd pamatoti viņu mūsu zemē sauc par Minskas Varoni.

Tomēr ar spēcīgiem simboliem un solidaritātes apliecinājumiem nepietiek.

Tādēļ ir pareizs un svarīgs ES Padomes lēmums neatzīt viltotos Lukašenko pārvēlēšanas rezultātus. Vēlēšanu rezultātu viltotāji nav to uzvarētāji. Vēlēšanas Baltkrievijā nebija nedz brīvas, nedz godīgas. Vēl jo vairāk - Aleksandrs Lukašenko nav vienkārši vēlēšanu viltotājs, viņš ir brutāls diktators. Tādēļ kā atbildei ir jāseko iedarbīgām sankcijām, kas vērstas pret viņu, viņa līdzgaitniekiem, visiem, kas ir līdzvainīgi vēlēšanu viltošanā un vardarbības izvirdumā. Tie ir arī tiesībsargājošo iestāžu vadītāji, kas iesaistījušies brutālās represijās pret neatkarīgajiem medijiem, žurnālistiem, sabiedriskajiem aktīvistiem un miermīlīgiem protestētājiem. Sankcijas jāvērš arī pret individuāliem policistiem. Katrs no tiem atbild par savu rīcību, jo viņi apzināti vardarbīgi rīkojās apsolītās kriminālās nesodāmības aizsegā, piesegušies ķiveres un uniformas anonimitātē, bet viņi nevar vairs aizslēpties aiz ārkārtas situācijas pavēlēm. Daudzi izmantoja nesodāmības brīvību, lai sarīkotu īstas vardarbības orģijas. Par to viņi ir jātiesā un jāsauc pie atbildības saskaņā ar Baltkrievijas likumiem, bet vajadzības gadījumā arī saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Sankcijām ir jāietver naudas līdzekļu, bankas kontu iesaldēšanu, iebraukšanas aizliegumu ES. Ja tomēr Lukašenko izdosies noturēties pie varas vardarbīgā veidā, mums būs jādomā arī par ekonomiskajām sankcijām pret atsevišķām nozarēm, kas cieši saistītas ar režīmu. Sankcijas jāvērš arī pret Centrālo vēlēšanu komisiju un arī reģionālo un vietējo vēlēšanu komisiju locekļiem, kas bija tieši līdzdalīgi apjomīgajā vēlēšanu rezultāta viltošanas procesā.

Labākais scenārijs būtu, ja Lukašenko pats nodrošinātu savai tautai mierīgu varas nodošanu un mierīgi atkāptos no amata. Iespējams, tauta kādu dienu pat piedotu viņa noziegumus. Centrālajai valdībai, tāpat arī vietējai pārvaldei un iestādēm būtu jāsāk sarunas ar streikojošajiem darbiniekiem un protestētājiem, jāatzīst Svetlanas Tihanovskas ierosinātā Koordinācijas padome, sarunu procesā jārod ceļš uz jaunām vēlēšanām. Visā valsts teritorijā ir jānodrošina ilgtspējīga pamattiesību ievērošana, tostarp pulcēšanās brīvība un vārda brīvība. Īpaši svarīgas ir arī tiesības uz informācijas brīvību. Ir absolūti nepieņemami, ka līdz šim vara atslēdz internetu, aiztur žurnālistus, izdara milzīgu spiedienu uz medijiem. Jādarbojas preses brīvībai.

Īpaši svarīgi tūlīt pārtraukt vardarbību. Ministri, augstas amatpersonas, drošības spēki, policisti nedrīkst turpināt izdot noziedzīgas pavēles pret savu tautu, viņiem jānostājas tautas pusē, viņi paši ir zvērējuši aizsargāt savu tautu. Jāizbeidz asinsizliešana ielās, cietumos, spīdzināšanas pagrabos.

Lukašenko režīmam ir nekavējoties jāatbrīvo politieslodzītie, demonstrāciju laikā patvaļīgi aizturētie cilvēki. Ir jāveic izmeklēšana un jānoskaidro, kas ir noticis ar daudzajiem bez vēsts pazudušajiem cilvēkiem.

Baltkrievi nevēlas ne revolūciju, nedz ģeopolitiskās svārstības. Viss, ko viņi vēlas, ir, lai būtu spēkā konstitūcijā noteiktais tiesiskums un brīvība. Faktiski tas nozīmētu demokrātisku un miermīlīgu pāreju. Viņi vēlas brīvi paši noteikt savas valsts nākotni.

Šādas pārejas pamatā ir jābūt dialogam. To ir jau sākusi opozīcija, viņu piedāvātais kurss ir jāatbalsta, lai palīdzētu nodrošināt ceļu uz brīvām vēlēšanām saskaņā ar starptautiskajiem standartiem. Šo procesu varētu moderēt EDSO, kurā līdzās daudzām rietumvalstīm arī Baltkrievija un Krievija ir organizācijas dalībvalstis. Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni pārliecināt Lukašenko par EDSO starpnieka lomu apliecina, ka Krievija un ES kā Baltkrievijas kaimiņi no abām pusēm spēj vienoties par kopīgu iespējamu ceļu.

Baltkrievu tautas suverenitātei ir jābūt prioritārai. Tas nozīmē, ka starptautiskā sabiedrība šo ceļu var atbalstīt, bet nedrīkst aizmuguriski ko lemt vai iejaukties viņu iekšējās lietās. Šis ceļš nenozīmē valsts pagriešanu vienā virzienā uz Rietumiem vai uz Krieviju.

Minska nav Kijeva. ES un Krievijai kopā ir konstruktīvi jāatbalsta pārmaiņu process dialogā ar Baltkrieviju, tām kopā ir jābūt daļai no risinājuma.

Ja tas izdosies, tad miers Baltkrievijā būtu patiess, ilgtspējīgs un kopējs miers, kas atbalsotos visā reģionā. Šāds “baltkrievu risinājums” kalpotu par iedvesmu un uzticību, tas būtu kā atspēriena punkts jaunam attiecību cēlienam starp Rietumiem un Krieviju.

Kopš 2014.gada Baltkrievija cenšas būt par starpnieku starp Austrumiem un Rietumiem, Minskas ārpolitikas pašportrets ir ”kā reģionālās drošības donors”. Iespējams, šī ir izdevība sasniegt šo mērķi, gan pavisam citādi, nekā līdz šim esam domājuši, lai panāktu būtisku pavērsienu jaunajam laikmetam. Mums jācenšas darīt visu iespējamo, lai kopīgi to pamēģinātu.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO