FOTO: Jānis Škapars/TVNET un no Jūrmalas pilsētas muzeja arhīva

Kičs, kretīnisms, feiks, parodija. Tā Jūrmalas Jomas ielas arhitektūru un vidi raksturo ne vien arhitektūras un mākslas eksperti, bet arī garāmgājēji. Savulaik elegantais Jūrmalas vēsturiskais centrs pēdējos gadu desmitos ieguvis sādžas vaibstus. Labas arhitektūras paraugu nav daudz. 150 metrus no Latvijas kultūras kanonā iekļautās Dzintaru koncertzāles iecerēta milzīgas - 18 metru augstas piecstāvu viesnīcas būvniecība. Jūrmalnieki pret to iebilst.

Darbadiena, līņā, neviena. Stāvam pie Dzintaru koncertzāles, ko šķiet apņēmis izolācijas tukšuma burbulis. Edinburgas kūrmājas koncertdārza, kā tolaik to devēja, stāsts aizsākās 19. gadsimta beigās. Kopš 1936. gada, kad pēc arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta uzcēla esošo koncertzāli, tā kļuvusi par Jūrmalas vizītkarti. Ja nostājas krustojumā ar muguru pret jūru, 150 metru attālumā ielas otrā pusē vīd zālēm aizaudzis caurums. Šo zemesgabalu uz ielas, kas ved uz jūru, klienta uzdevumā viesnīcas būvēšanai iegādājusies nekustamo īpašumu aģentūra "Baltic Sotheby’s International Realty”. Tiktāl viss būtu labi, bet esošais pilsētas lokālplānojums paredz apbūvi ne augstāku par diviem stāviem, tātad 12 metriem, bet attīstītājam tas neder - tas grib “uzbliezt piecstāvu kluci”. Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais, ja ne Jūrmalas specifika: dažu simtu metru attālumā ir ne viena vien daudzstāvu ēka, kas celta kā “viesnīca” ar skaļiem saukļiem par darba vietām, tūristiem un tā tālāk. Rezultātā “viesnīcas” pārtapušas ekskluzīvos apartamentos, kas tiek pārdoti kā dzīvokļi. Viss, punkts. Lai tūristi nesapņo - viesnīca ar skatu uz jūru un kaiju klaigām aiz loga viņiem nespīd, jo galu galā ir taču daudz bagātāki cilvēki, kas samaksā par visu uzreiz.

Deviņus mēnešus gadā apartamenti ir miruši - logu ailēs melns tukšums, jo īpašnieki atbrauc reizi gadā uz dažām nedēļām. 

24

Jūrmalas aizsardzības biedrība, pārzinot situāciju, šādus objektus dēvē par viltus viesu izmitināšanas vietām un ir ļoti nobažījusies, ka ambiciozās viesnīcas attīstītājs, kas sola vairāk nekā simts darba vietas un lielus ieguvumus Jūrmalas ekonomiskajai attīstībai, rezultātā savu solījumu neturēs. Vēl viens no iemesliem, kāpēc aiz izkārtnes “viesnīca” būvētās ēkas drīz pēc uzcelšanas tiek legalizētas kā daudzdzīvokļu mājas, ir mazāks nekustamā īpašuma nodoklis.

Kopā ar Jūrmalas aizsardzības biedrības priekšsēdētāju, domes opozīcijas deputātu Uldi Kronblūmu stāvam “caurumā”, kurā iecerēta greznā viesnīca. “Mēs kā biedrība neiebilstam pret īstu viesnīcu, bet gan pret milzīgajiem apbūves apmēriem. Ja palūkojamies apkārt, nekur nav tik lielu, masīvu ēku. Iecerētā aizpildīs visu ielas telpu. “Zvaigznes” attiecas uz komfortu, nevis viesnīcas lielumu. Tepat netālu ir neliela, kompakta viesnīca ar četrām zvaigznēm. Ekskluzīva viesnīca taču var būt arī gaumīga, saprātīgos apmēros. Nevar būt runa par “piecstāvu kluci”, kura teorētisko pienesumu neviens nav vērtējis,” stāsta biedrības vadītājs. 

Ēku augstumu var mainīt divos veidos - izdarot grozījumus teritorijas plānā vai izstrādājot lokālplānojumu, ko Jūrmalas dome arī izdarīja un nodeva publiskai apspriešanai. Sabiedrībai piedāvātajā vizualizācijā, skatoties no Dzintaru koncertzāles, plānotā ēka izskatās ne pārāk liela un vispār, manuprāt, samērā glīta. “Tā ir krāpšanās, patiesībā ēka būs lielāka,” pārtrauc Uldis Kronblūms. Ar drona palīdzību viņš izmērījis ēkas augstumu, un izrādās - īstie apjomi neatbilst vizualizācijā redzamajam. Respektīvi, pašvaldība reālo ainu notušēja.

FOTO: Jūrmalas aizsardzības biedrība

Starp citu, arhitektūras ideju konkursa par Jūrmalai nozīmīgās vietas izmantošanu nav bijis. Sabiedriskā apspriešana ir beigusies, tagad tiek gaidīts Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atzinums. Ja neizdosies panākt ēkas iecerētā apjoma samazinājumu, biedrība atbalstu meklēs Reģionālās attīstības ministrijā un, ja vajadzēs, tālāk jau Satversmes tiesā. 

“Viens no naudas atmazgāšanas veidiem,” paskaidro  Uldis Kronblūms, rādot uz mazstāvu daudzdzīvokļu māju - netālu no iecerētās viesnīcas, ko no garāmgājēju acīm slēpj skaists dārzs ar lielu uzrakstu “Pārdod” priekšplānā. “Apartamenti nonāk privātīpašumā, un ne jau jūrmalnieki te ir nopirkuši ekskluzīvus īpašumus. Atbrauc reizi sezonā, bet vai Jūrmalai tas ir vajadzīgs? Bet šīs ir perspektīvas vietas tūrismam.”  

Tikmēr Ekonomikas ministrija, atbildot uz Jūrmalas aizsardzības biedrības vēstuli,  pauž atbalstu “jauniem pakalpojumu veidiem tūrisma nozarē”, proti, viesu dzīvokļiem, apartamentiem un brīvdienu mājām. Vēstulē cita starpā pausts: “Aizsargājot labticīgo “dzīvokļu” īpašnieku tiesības, kas iegādājušies telpas būvē, kuras lietošanas veids ir norādīts kā viesnīca, nepieciešams sakārtot un mainīt atļauto apbūvi.”

Kā viltus viesnīcas pārvēršas dzīvokļu mājās

“Lūk, tur kādreiz bija slavenais Jūrmalas “Lido”, ko atceras vecākās paaudzes cilvēki,” Jūrmalas vecpilsētas apskatē mums pievienojas vēsturnieks un mākslas zinātnieks Rihards Pētersons. “Lido” ēka tika nojaukta un vietā uzbūvēta jauna, saglabājot arhitektonisko tēlu. “Briesmīgi, butaforija,” Pētersons raksturo restorāna ēku uz stūra, piebilstot, ka pirms 15 gadiem, kad to uzcēla, bijis šokā, bet šobrīd uz vispārējā Jūrmalas fona tā izskatās pat nosacīti labi. “Feiks, kičs,” viņš turpina, ejot gar nākamo ēku. Tomēr ēkas tēlā ir zināma nodeva vēsturei, līdz ar to iespaids nav graujošs.

Nonākam Turaidas un Jomas ielas ielas krustojumā, kuru noslēdz pareizticīgo baznīcas jaunbūve ar zelta kupoliem, kas mirdz jau no attāluma.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Neliela, 12 metrus augsta pareizticīgo baznīca te bija arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. To nojauca 1961. gadā. Jauno baznīcu naudas devēji gribēja redzēt 38 metru augstu. Tomēr pēc ilgām debatēm tika panākts kompromiss - 28 metri. Jūrmalas aizsardzības biedrība uzskata, ka nedaudz par augstu. “Baznīcas celtniecība izskatās pēc apzinātas vēlēšanās atgādināt, kurš joprojām ir īstais saimnieks Jūrmalā, un tas tiek parādīts, gan ar naudu, gan ar gaumi,” saka Rihards Pētersons, vēršot mūsu uzmanību uz atbilstoši restaurētu ēku, kas perfekti ierakstās ielas telpā. Tas ir bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova sievai - vienai no Krievijas bagātākajām sievietēm Jeļenai Baturinai piederošais Semarah Hotel “Jomas sēta”. “Tas ir viens no labajiem piemēriem, kad ļoti bagāta sieviete ar lielām ambīcijām samierinās un saglabā Jūrmalas kolorītu. Investoram būtu jāsaprot, ka viņš ir ienācis Jūrmalā un augsta līmeņa komfortam nav vajadzīgi pieci stāvi.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ar pārmetumiem, ka pašvaldība sabojājusi Jūrmalas tēlu, ļaujot būvēt “četrkantīgas kastes”, mūsu sarunai pievienojas jūrmalniece Gunta Čiževska. No bērnu dienām viņai atmiņā “Lido” samta krēsli, omulīgās saldējuma bodītes, juvelierizstrādājumu veikals. “Jomas iela man atmiņā palikusi kā skaista, gaumīga, vakarā visi sapucējušies gāja pa to staigāt.

Tagad te ir bodes, kur tirgo spīdīgus štruntus …visādu borohlo,” viņa meklē atbilstošu vārdu, lai apzīmētu Jūrmalas prastumu.

24

“Tagad vairs nav siltuma un omulības.” Pakavējamies pie viena no retajiem palikušajiem 20. gadsimta 60. gadu vides dizaina elementiem - globusa, kas saglabājies no laikiem, kad te atradās Jūrmalas izstāžu zāle un mākslinieku jaunrades nams, kurā notika starptautiski tēlnieku un keramiķu simpoziji. “60. gadu beigās te bija aktīva kultūras vide. Padomju laikos Dzintari dizaineru un tēlnieku vidū bija labi pazīstami,” atceras Pētersons.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mākslas pazinējs mūs vedina aplūkot “Turaidas kvartālu”, kura investors ir ar nelikumīgu partiju finansēšanu un kukuļošanu saistītais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš. Izrādās, ka daudzdzīvokļu ēkas 2015. gadā ekspluatācijā nodotas kā “viesnīca”, bet jau pēc gada uzņēmējs domē iesniedzis pieteikumu par ēkas lietojuma maiņu.  Zaļo un zemnieku savienības (ZZS)  nelikumīgā finansēšanā apsūdzētā Jūlija Krūmiņa “viesnīcā” kādu laiku dzīvoja no šīs partijas domē ievēlētais skandalozais Jūrmalas mērs Gatis Truksnis. Turaidas ielas nenotikusī “viesnīca” atrodas apmēram 200 metrus no vietas, kur būvēs jauno viesnīcu.

Nepraktiski, bet unikāli

Mazliet apstulbusi stāvu pie tēlnieka Valta Barkāna veidotās “Turaidas rozes” skulptūras. “Viņa, zvanot pa mobilo telefonu, gaida savu līgavaini, taču nesagaida un jūtas pievilta,” gaisīgo sievietes tēlu raksturojis tēlnieks. Izskatās, ka mūsdienu Turaidas rozes krūtīs ir implanti, bet lūpās filleri.  Kvartāls mazliet atgādina filmas uzņemšanas laukuma aizmirstas dekorācijas. Apakšzemes stāvvieta izveidota kā Gūtmaņa ala Siguldā. “Turaidas kvartāla” galā Krūmiņš “zemē nometis” milzīgu dārgakmeni - no Meksikas atvesto oniksu, ko apstrādājis tēlnieks Pauls Jaunzems. Akmenim blakus ir pseidolatvisks koka krēsliņš, kas pat Ķirsona “Lido” neiederētos. 

“Ja runājam par akmeni, varam uzlikt Šreka statuju un arī visi pie tās fotografēsies,” nosaka Uldis Kronblūms.

24

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Negribu nevienam uzspiest savu viedokli. Normāls, pieklājīgs kičs, jo Krūmiņš naudu nav žēlojis,” atturīgi kvartālu vērtē Rihards Pētersons. Māja blakus oniksa akmenim ir jauna un atbilst vēsturiskajam tēlam. “No vienas puses, uzņēmējs Jūrmalai ir uzdāvinājis vides objektu - oniksa akmeni, sakoptu kvartālu, no otras - apkrāpis, solot, ka te būs viesnīca,” piemetina biedrības vadītājs.

Jomas ielā atgriežamies pa šķērsielu, ko iepriekš nebiju manījusi. Izrādās, nostāk no promenādes ir izcili senās Jūrmalas arhitektūras paraugi, piemēram, koka ēka, kurā saglabāta vasaras virtuve, kāda tā bija 19. gadsimta beigās. “Kad vasarnieki šmorēja, smaržas piepildīja istabas, tāpēc tika uzcelta neliela mājiņa ar skursteni, ko ar dzīvojamo māju savienoja galerija, pa kuru nesa ēdienu,” stāsta Pētersons. Vairāk šādas ēkas saglabājušās Mellužos un Asaros. “Mūsdienās tas ir nepraktiski, bet unikāli.” Pretim ir pansijas tipa ēka ar saglabātām arhitektūras detaļām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kādā pagalmā novietots šarmants kultūrvides elements - no saliekamām metāla konstrukcijām veidots paviljons, raksturīgs 19. gadsimta Vācijai un Austrijai.

Vasarnīcu uzplaukums Jūrmalā ilga apmēram no no 1870. līdz 1940. gadam. Koka ēkas cēla gaisīgas, smukas no ārpuses, bet tās nebija paredzētas dzīvošanai ziemā, istabas mazas. Arhitekts Uģis Šēnbergs reiz tās nodēvēja par “koka teltīm”. Modernās dzīves prasības ir mainījušās, bet koka konstrukcija un detaļu saglabāšana ir dārga un sarežģīta.

Vai var nosodīt katru, kas negrib dzīvot ar mežģīnēm cakotā koka būdiņā?

24

Rihards Pētersons nepiekrīt - koks ir izcils materiāls, grūtības var būt ar nosiltināšanu un komunikācijām, bet ar pārējo problēmu nav. Turklāt telpas iespējams paplašināt, piemēram, paceļot otro stāvu.

Koka mājas negaidīti nodeg

Deviņdesmito gadu beigās Jūrmala bija zināma ar to, ka koka “pērles”, kas skaitījās valsts aizsardzībā, un tāpēc tās nedrīkstēja nojaukt, negaidīti nodega. Nodedzinot, sapūdējot, paklusām nojaucot, zaudēts ne mazums arhitektūras un mākslas vērtību. “Mani kaitina vārds “pērle”. Ko tas nozīmē? Dalot “pērlēs” un “nepērlēs”, mēs ēkām uzliekam zīmogu. Lūk, arī šī ēka, lai gan nav šedevrs, savā ziņā ir “pērle”, jo redzama vecajās pastkartēs. Mēs ilgi cīnījāmies un to nosargājām,” Pētersons rāda uz ēku, kurai blakus ir psihedēlisks objekts. Vispirms ir vides objekts - gailis apstādījumos, pēc tam vairāku stāvu ēka ar arabeskas motīviem. “Tas nāk no austrumu kultūras. Jums patīk mežģīnes, ha, lūdzu!

Kretīnisms, ko jūrmalā negribētos redzēt.

24

Nesaprotu, kā kaut ko tādu uz Jomas ielas izdevās saskaņot,” neizpratnē nosaka mākslas pazinējs. Jautāts, kā kopumā vērtē jomas ielu, mākslas zinātnieks pavīpsnā: “Kičs. Jūrmalnieki neiet uz Jomas ielu, ja nu kopā ar kādu atbraukušu ciemiņu.”  

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Daudzdzīvokļu “kluču” invāzija no Jūrmalas padzen vēsturiskās jūrmalnieku dzimtas, kurām par dzīves kvalitāti ir cits priekšstats nekā iebraukušajiem jaunbagātniekiem. “Kur intimitāte, kur dzīves kvalitāte?” jautā Pētersons, rādot rakstnieka un grafiķa Alberta Kronenberga māju, ko viņa pēcteči grasās pārdot, jo mazstāvu daudzdzīvokļu māju ielenkumā vairs nespēj dzīvot. “Nav runa tikai par arhitektūras un kultūrvides izmaiņām -  kopumā mainās vietas raksturs, ne tikai telpiski, bet arī attiecībā uz funkcionalitāti.” Pēdējo gadu daudzstāvu apbūve ar infantilisma iezīmēm balstīta vērtībās "ātrāk, augstāk, vairāk". Visai nožēlojams altāris, uz kura upurēta Jūrmala.

“Šis man drausmīgi patīk,” Pētersons rāda uz patiesi “drausmīgu” mazu būdiņu. Tas ir suvenīru kiosks, saglabājies no 20. gadsimta 70. gadiem, kuram nav pieminekļa statusa. “Tas apliecina, ka arī komunistu laikos gribēja kaut ko historizēt.”

“Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu.” Raiņa teksts uz ēkas sienas, tapis 90. gadu sākumā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jomas ielā ir liela kafejnīcu un restorānu izvēle. Mazās bodītēs pārsvarā tirgo ne cenas, bet kvalitātes ziņā lētu apģērbu ar kruzuļiem un spīguļiem, līdzīgu kā tirgus būdās. “Ir tāds vārds “širpotreb” - zem vidusslāņa." 

Inteliģentie Krievijas krievi saka: “Ko jūs esat izdarījuši ar Jūrmalu - te nekā vairs nav, villa pie villas.”

24

Manu uzmanību piesaista dekori pūķu formā, kas rotā vēsturiskas ēkas durvis. Tie ir izveidoti no jauna, bet atbilstoši autentiskajiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Savādie gaismas ķermeņi, kas līdzinās noziedējušām pienenēm, aizgūti no vācu dizaineriem un radīti padomju laikos. “Te ir traģiska vieta, skandalozs objekts,” saka Rihards Pētersons, un viņam nevar nepiekrist.

Grausts plus miskaste. Mājas pamati aizauguši sīkiem krūmiem, apkārt atkritumi. Izskatās kā vieta, kur pat “bomzis savu kāju nespertu”. Savulaik te izcili skaistā ēkā atradies Jūrmalas pilsētas muzejs. “Šo ēku divas reizes dedzināja, bet, ņemot vērā, ka tā bija arhitektūras piemineklis, lika demontēt. Tagad detaļas glabājas kaut kur noliktavā Maskavas forštatē."

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

 Šis ir uzskatāms piemērs, kas parāda, cik bezspēcīga ir valsts un pieminekļu aizsardzības sistēma.

24

Saku, ka mani kā magnēts pievelk Dubultu dzelzceļa stacija, ko apbrīnoju no dažādiem skatpunktiem, piemēram, vakara saulē tajā atspoguļojas oranža gaisma. Esam vienisprātis, ka 1977. gadā pēc arhitekta Igora Jeveina ieceres (asociācija ar bangojošu jūru) celtā stacija ir izcils piemērs, kā apvienot dažādas funkcijas - transporta un kultūras. Dubultu stacija ir  Eiropā vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas darbojas  funkcionējošā dzelzceļa stacijas ēkā. Vēl viena izcila ēka, ko vērts apskatīt Dubultos, ir atdzimusī Aspazijas māja. Pašvaldība gadsimtu vecajā piemineklī ieguldīja  1,2 miljonus eiro.

Koka "pērle" atdzimst

Majoros uz Jomas ielas pirms kara, Latvijas brīvvalsts laikā  atradās restorāns "Mascotte", vēlāk "Otto Schwarz”, bet līdz 1945. gadam “Korso”. 2013. gadā par spīti ekspertu iebildumiem un sabiedrības sašutumam ēku nojauca un vietā uzcēla tirdzniecības centru.

Iebilstu, ka jaunais “Korso”, kura veidolā iezīmējas līdzība ar klavierēm, ir korekts, vietai atbilstošs. Pētersons ir sašutis: “Var teikt, ka nav tik slikti, bet nevaram viennozīmīgi vērtēt objektu, nezinot vēsturi. Zinot, kā bija, to nevar atzīt par labu. Uz vērtību līķiem nevar veidot kaut ko jaunu.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET un no Jūrmalas pilsētas muzeja arhīva

Dodamies tālāk. “Gadsimta sākums, jūgendstils, izcili!” Koka mājas rekonstrukcija rit pilnā sparā. Un tā jau divus gadus. Dienu no dienas kokamatnieks Jānis Dudums nolaisto koka ēku pārvērš pērlē. Pat mākslas zinātniekam grūti noticēt, ka no jauna taisītas ir tikai trīs detaļas - viss pārējais rūpīgi atjaunots vecais. Nav jābūt speciālistam, lai pamanītu, ka atjaunotā ēka būtiski atšķiras no mūsdienu feikiem.

“Nav neviena jauna loga,” ar roku met amatnieks. “Viennozīmīgi, vecajam logam ir perspektīva. Koka logu nevarat salīdzināt ar plastmasas.

Vecos laikos ziemā starp koka logiem lika “pīrāgu”, un vai kāds nosala?

24

Tagad cilvēki brīnās - vai, bērnam alerģija! Protams, ja logi plastmasas, apdares materiāli sintētiski. Tik tālu mūs novedusi būvindustrija, veikalos pārdod pēdējo šmuci.” Jānis Dudums rāda stikliņus loga mozaīkā: “Šis sulīgi zilais ir kobalts - tāds tagad aizliegts,” viņš salīdzina detaļas. “Tur jau tā sāls, ka te viss ir autentisks. Nav liela māka uztaisīt no jauna.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kāpēc īpašnieki velta gadus, lai saglabātu autentisko? “Es tādiem cilvēkiem uzlieku ģerboni,” nosaka meistars. “Viņi grib dzīvot dabiskā, īstā mājā.” Ēka tiek siltināta ar kokšķiedru un kaņepēm. Siltināmais materiāls smaržo pēc pļavas.

 Jūrmalas senās arhitektūras tēma meistaru padara niknu: “Ko viņi ir izdarījuši ar Latvijas laika kazino Bulduros? Es fenderēju pēdējos stikliņus, kad viņi meta ārā." 

Kad ieraudzīju, ka Dzintaru koncertzālē uz ozolkoka paneļiem liek reģipsi, man ar to pietika, uzreiz aizgāju.

24

 Jāteic, ka pieprasījums pēc amatnieka prasmēm ir liels. “Saku, pienāciet pēc pāris gadiem.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Iepretim Majoru stacijai atrodas paliela daudzstāvu mūra ēka. Tā ir bijusī viesnīca, no skata pamesta. Tā gājusi caur “Parex” bankas bijušo īpašnieku - Kargina un Krasovicka rokām. “Kad sākās atmoda, Jūrmalā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka divās vietās - virs Ķemeru viesnīcas un šeit,” stāsta Uldis Kronblūms. “Īpašnieki  mainījušies, mazgājuši un skalojuši naudu, bet 20 gadus neviens pēc būtības nav gribējis izmantot viesnīcu.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pie Dzintaru koncertzāles atgriežamies, ejot gar uzņēmējas Tatjanas Okladņokovas perfekti restaurētajām privātmājām un arhitekta Jāņa Alkšņa mazstāvu daudzdzīvokļu mājām ar koka apdari, kas novērtētas ar arhitektūras balvu.

Jūrmala vēl pavisam nav zaudējusi savu vēsturisko struktūru un unikālo gaisotni, tomēr to nav viegli nosargāt, ja pretim stāv liela nauda.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO