Kārlis Arnolds Avots

FOTO: Martina Vaivode

No 4. augusta līdz 9. septembrim dažādās filmēšanas vietās Rīgā norisinājās filmas "Mīlulis" uzņemšana, tā ir režisora Staņislava Tokalova otrā pilnmetrāžas spēlfilma, kas ar Nacionālā Kino centra atbalstu top studijā "Tasse Film".

Filmas motīvi izriet no režisora un scenārija līdzautora Staņislava Tokalova personīgās pieredzes; transformējot to scenārija formātā, ir tapis universāls stāsts par jaunu vīrieti, kurš nespēj vai neprot veidot mīlestībā balstītas, jēgpilnas attiecības ar citiem cilvēkiem. Tikai saskarsme ar deviņus gadus veco meiteni Paulu, par kuru galvenajam varonim pēkšņi jāuzņemas atbildība, viņā kaut ko dziļi satricina un ļauj ieraudzīt sevi citām acīm, lēnām gaistot pašpārliecinātības bravūrai. Matīss un Paula kopā spiesti pārdzīvot tuva cilvēka nāvi un saprast, ko tas viņiem katram nozīmē.

"Skatītājiem šī tēma par vērtībām ir sevišķi aktuāla šajā laikā, kad dzīvojam nenoteiktībā un nesapratnē, kas nu būs. Ir svarīgi runāt par to, kam ir nozīme, un, neskatoties uz to visu, kas notiek mums apkārt, ir jāturas vienam pie otra un jāpalīdz. Tas ir stāsts par mums, par to, kādi mēs esam un kas notiek apkārt," saka filmas producente Aija Bērziņa.

Eksistenciālas vientulības paslēptuve

Rit pēdējās filmēšanas dienas, un kādā Blaumaņa ielas sestā stāva dzīvoklī galvenais varonis pēc strīda ar draudzeni ir atgriezies, lai pavadītu laiku ar sevi un savām domām. "Tas ir stūris, kur viņš var paslēpties no visa pārējā. Tā sakot, te viņš ļaujas eksistenciālai vientulībai. Mēs katrs nākam no ļoti dažādiem foniem ar dažādām iespējām. Kas mums ir – tas mums ir, un viņam tā ir viņa vieta. Ja kaut kas nav skaidrs vai ir sajūta, ka vajag palikt vienam, viņš var atnākt šeit un patverties," stāsta režisors Staņislavs Tokalovs.

Pirmais no labās - filmas operators Oļegs Mutu

FOTO: Martins Vaivode

Sākotnēji tukšo, klasisko jauniešu komunālo dzīvokli, balstoties katra varoņa personībā, rūpīgi iekārtojusi filmas māksliniece Laura Dišlere.

"Mēs meklējām tādu dzīvokli, kurā jaunieši īrē katrs savu istabiņu un satiekas vienā kopīgā telpā – virtuvē.

Šis ir divu būtisku filmas varoņu, bet viena galvenā varoņa dzīvoklis, kur vienā no tā istabām viņš ir dzīvojis vairākus gadus, taču diezgan ilgu laiku nav rādījies. Otra istaba ir Sandas “pilsētas meitenes” sievietes tēla istaba, ar kuru galvenajam varonim ir savas noteiktas attiecības. Sandas istaba ir īpatnēja, ar daudziem augiem, mazlietiņ dodot skatītājam niansi, ka ļoti bieži ieguldām savu enerģiju augos vai dzīvniekos, bet mazāk lielu mīlestību izrādām tieši cilvēkiem. Savukārt Matīsa istaba blakus durvīs ir lakoniska un bez īpašām personības izpausmēm. Mums bija svarīgi, lai būtu acīmredzamas šīs Matīsa un Sandas dažādās pasaules," stāsta L. Dišlere. Turklāt šo dzīvokli māksliniece ar komandu meklējusi ļoti ilgi, tieši garā koridora dēļ, atklājot, ka koridora tēma ir iepīta ne šajā lokācijā vien.

Meklējot atbildes

Ko darītu es, ja man pēkšņi būtu jāuzņemas rūpes par mana partnera bērnu? Šādu jautājumu uzdod un, lai arī pats norāda, ka to nevar atrisināt viegli vai nesāpīgi, uzņemas šķetināt filmas autors. "Filmas ideja radās aptuveni pirms diviem gadiem. Tā izraisīja diezgan stipras emocijas, kas uzreiz lika aizdomāties par to, kāds cilvēks esmu un vai varu novirzīt savu dzīvi pretējā vektorā un uzņemties atbildību par to bērnu. Sāku skatīties arī uz citiem cilvēkiem man apkārt un uzdot šo jautājumu par viņiem. Domas rodas katru dienu, bet jautājums ir – kur tās aizved, cik stipri tās paliek ar tevi un kur tālāk ar tām aizej. Filma taču nav vienkārši doma vien, tas viss tiek uzbūvēts uz sajūtām, nevis domām. Man šķiet, ir diezgan stulbi domāt, ka mākslas filmu var izveidot par kaut kādu domu, ko var pateikt ar vārdiem – tad to var arī vienkārši pasacīt, nav jātaisa filma par pusmiljonu eiro.

Man liekas, ka filma kļūst par kaut ko īpašu tieši tad, kad runā par lietām, kuras nevar paskaidrot vārdos, bet var tikai sajust.

Nav pareizi runāt par to, kā radās doma, – rodas sajūta un tad no šīs sajūtas jāmēģina izsecināt, kas tā ir," par filmas ideju stāsta režisors un uzsver paša kā autora sajūtu un pieredzes nozīmi filmas izveidē, sakot, ka netic tam, ka mākslas filmai ir iespējams smelties no citu pieredzes un saprast, ko īsti kāds cits ar to domā.

Staņislavs Tokalovs norāda, ka viņam ir svarīgi izstāstīt šo stāstu, reizē mēģinot atbildēt uz paša jautājumu – vai tiešām ir iespējams, ka cilvēkam, kurš ir gatavs kāpt pāri galvām, pietiks iekšējā spēka un saprašanas pieņemt cilvēcisku lēmumu filmas beigās? Pieminēdams, ka neuzskata, ka cilvēki ir sevišķi labi paši par sevi, tāpēc uzdod jautājumu – vai tam spēs noticēt pats un stāsta ietvaros to patiesi sajust?

Madara Keidža

FOTO: Martina Vaivode

Savukārt filmas producente Aija Bērziņa šajā stāstā saskata līdzības ar Lika Besona filmu Leons (1994). "Leona stāsts ir par attiecībām starp gangsteri, kas ir emocionāli nepieejams, redzējis dzīves skarbumu un pret to norūdījies, taču bērns atkausē viņa sirdi un atver viņa otru pusi, kuru viņš tik cītīgi slēpj. Mūsu filmā mēs arī uzlūkojam attiecības starp jaunu vīrieti un bērnu, kurš viņu izaicina saprast un apjēgt to pusi, ko viņš, iespējams, mēģina apspiest un apslēpt," stāsta producente.

Aktieris bez astes

Galvenā varoņa Matīsa tēlā iejutīsies jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots, kuram šī ir debija spēlfilmā. "Kino ir katra jauna aktiera lielākā vēlēšanās," saka aktieris. Spēja godīgi eksistēt savā tēlā un nespēlēt teātri, spēja just pietiekami dziļi, lai varētu sajust klusumu, spēja būt, nevis spēlēt, un, protams, mīluļa lomai pievilcīgs vizuālais tēls ir tie kritēriji, kurus režisors izceļ un pēc kuriem vadījies, meklējot galvenās lomas atveidotāju.

Jāpiebilst, ka pirmajā kursā aktieris jau bija iefilmējies Aika Karapetjana Pirmdzimtajā (2017), taču ticis izgriezts laukā. "Es tāpat biju priecīgs," viņš saka, atminēdamies sajūtas un pacilātību, kad uz filmēšanas laukuma galda redzējis trīs plastmasas glāzes ar vārdiem – Znotiņš, Zāle un Avots. "Es, protams, tur biju vairāk kā tāda papildu piedeva, man nekādas sižetiskās līnijas nebija, bet tā tomēr bija lieliska pieredze, un es par to ilgi sapņoju un vienmēr biju gatavs, kad gāju uz provēm. Mēģināju darīt visu labāko, un šo lomu arī nebija nemaz tik viegli iegūt. Staņislavs ilgi šaubījās un pārbaudīja mani. Periodiski mēģinot pusotru gadu, tā līdz galam to, ka esmu apstiprināts, viņš man pateica divus mēnešus pirms filmēšanas. Viņš turēja mani uz āķa. Tā bija viņa režisoriskā viltība un meistarība," klāsta Kārlis.

Vaicājot, vai viņš zina, kā izpelnījies šo lomu, aktieris atklāj, ka viltīgi jau atradis informāciju par filmu internetā un sapratis, kas ir šis tēls, līdz ar to uz provēm devies pilnā gatavībā, turklāt atkodis to, ko, visticamāk, darīs pārējie lomas pretendenti, – izlēma, ka darīs tieši tā, kā citi dotajos apstākļos nerīkotos.

"Ne vienmēr tas ir labi, bet šajā gadījumā, paldies Dievam, tas nostrādāja, un izlauzos cauri visām četrām provju kārtām," saka Kārlis. Savukārt, runājot par aktiermeistarības atšķirībām teātrī un kino, aktieris norāda – "teātris ir spēlēt, bet kino ir vairāk zināt. Kino ir par šī brīža momentu, kas nodzīvots pēc iespējas godīgāk."

"Tas ir daudz labāk nekā, ja viņš būtu filmējies," par Kārli izsakās Staņislavs Tokalovs. “Sarunājoties ar Indru Rogu, viņa stāstīja par aktiera asti – no katras izrādes un filmas sāk veidoties lietas, kas sanāk, un tad tās tiek vilktas līdzi un no tām ir ļoti grūti izlauzties,” viņš turpina.

Matīss, divdesmit seši gadi…

“Viņu sauc Matīss, viņam ir divdesmit seši gadi. Viņš ir jurists, ieguvis bakalaura un maģistra grādu un sapņo kļūt par maksātnespējas administratoru. Viņš nelokāmi vēlas sasniegt savus mērķus, viņam ir pietiekami daudz iemeslu to darīt, un mēģina tos sasniegt ar tām kvalitātēm, kuras cilvēki viņā novērtē – ar mīlestību, uzticību un gaišumu, ko viņš citos cilvēkos par sevi vieš. Tā nu viņš kuļas, līdz notiek dažādu apstākļu sakritība un viņam ir jāsaprot, vai viņš ir gatavs atteikties no savām egocentriskajām vērtībām un mērķiem sveša bērna dēļ,” sava tēla portretu ieskicē aktieris. Iekšējais konflikts, kas jaunajam vīrietim neļauj uzreiz pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību, pēc aktiera domām, ir meklējams viņa pagātnē un bērnībā, tāpat arī viņa šī brīža jaunības maksimālismā. Režisors piebilst, ka nereti vislielākos sarežģījumus sev dzīvē radām mēs paši un arī varonis ir pats sev lielākais šķērslis.

Lai tuvāk iepazītu Matīsu un sagatavotos lomai, Kārlis tikās ar dažādiem maksātnespējas administratoriem un advokātu biroju smagsvariem, tos ēnojot, runājot par arodu, par sabiedrībā izveidojušos priekšstatu un nozares realitāti.

"Tie cilvēki ir ļoti interesanti, neparasti un man pavisam nepazīstami. Juristi ir ļoti, ļoti inteliģenti cilvēki, kas ir izcili oratori, bezbailīgi, aukstasinīgi un gatavi vienmēr pieņemt asus un grūtus lēmumus ļoti īsā laikā. Tam vajadzēja mēģināt pietuvoties," saka aktieris. Zīmīgi, ka filmas darbība norisinās 2016. gadā. Režisors atklāj, ka tas bija laiks, kad daudz veiksmīgāk varēja apiet likumu, ja vien pietiek zināšanu, lai to izdarītu. “Mums ļoti gribas uzskatīt, ka ekonomiskā situācija Latvijā mūs pasargās, taču, ja nepiemīt nekādas morālās vērtības, tad nav sarežģīti apiet likumu, un tolaik tas bija krietni vieglāk, ko arī ļoti daudzi izmantoja savu mērķu sasniegšanai,” saka režisors.

Šo trīsdesmit filmēšanas dienu laikā, pēc pavadītām divpadsmit intensīvām stundām uzņemšanas laukumā, kā saka pats aktieris – “atbraucot mājās, ir apmēram četras stundas pirms gulētiešanas un, ja negribu sevi palutināt, vienkārši atslābt un padzīvot mazliet Kārļa dzīvi, tad tās četras stundas arī veltu nākamās dienas ainām – izeju cauri, analizēju, fantazēju, lai nākamajā dienā varētu režisoram piedāvāt savu skatījumu un izveidotos plašāks dialogs mūsu starpā”. Veidojot varoni, aktieris lasījis arī Gija de Mopasāna romānu Mīlulis, kas, cita starpā, ir netiešs filmas nosaukuma iedvesmas avots, un Fjodora Dostojevska Pusaudzi. Kārlis stāsta, ka viņu sajūsmina kino aktiera darbam piemītošā “izolētība” jeb nepārtrauktā dzīvošana izveidotā tēla domās. "It kā dzīvotu paralēlas dzīves, un nevis pārspīlētā versijā, bet nepārtraukti laužoties iekšā kādā citā matricē, citos apstākļos – kas tā ir par dienu, kas man rīt būs, kāda tā diena būs Matīsam, cikos viņš piecēlās, cikos viņš aizgāja gulēt, vai viņš labi gulēja. Kaut ko tādu es nebiju pieredzējis," viņš saka.

Tāpat Kārlis atzīst, ka, līdzīgi kā Matīsam, arī viņam ir raksturīgs jaunības maksimālisms: "Gribas visu tagad un uzreiz, reizēm gatavībā nerēķināties ar citiem, lai panāktu savu. Manuprāt, mēs esam tā paaudze ar domu, ka šīs ir mūsu laiks. Tad tā arī gribas dzīvot, gribas sakārtot pašam, izveidot pašam un tikai tad varbūt rēķināties ar citiem… Lai gan tik traki jau arī nav, es vispār esmu ļoti cilvēcisks un iejūtīgs," saka Kārlis. Cieši lūkodamies acīs, viņš piebilst: “Pēc filmas es drosmīgāk dzīvē cilvēkiem skatos acīs. Es mazāk mulstu un drosmīgāk veidoju acu kontaktu, tas ir neparasti. Drīzāk tāpēc, ka Matīss man kaut ko ir iemācījis…" Ko tieši, aktieris patur pie sevis.

Filmēšana aiz muguras

"Ko es paņemšu līdzi?" pārjautā Kārlis. “Veiksmīgā kārtā tā ir kļuvusi par labu draudzību ar Staņislavu, tomēr liels laiks ir pagājis, kad periodiski esam tikušies, strādājuši un apmainījušies ar personīgām detaļām no savām dzīvēm. Viņš ir mans cilvēks. Esmu ļoti pateicīgs un svētīts, ka satiku Staņislavu Tokalovu. Piebildīšu vien, ka viņš ir liels kino entuziasts. Viņš dzīvo kino," saka aktieris.

Veidojot filmu, jau no paša sākuma tika domāts filmas starptautisko potenciālu. Filmas producenti piedalījās prestižajā ACE Producer’s Workshop un Script East scenāriju attīstības programmā, turklāt topošais projekts tika prezentēts un apspriests festivālā Tallinn Black Nights, kur tas guva plašu interesi un uzmanību no ārzemju kompānijām. Lai gan filmas producente piebilst: "Kovids ir piespiedis mainīt ieradumus un samazinājis to cilvēku skaitu, kas iet uz kinoteātriem. Ir sarežģītāk piesaistīt finansējumu no ārvalstīm, jo, protams, katra valsts primāri domā par savu vietējo industriju un līdzekļus maksimāli novirza vietējo kino veidotāju atbalstam. Sadarbības modeļi ir kļuvuši komplicētāki."

Staņislavs Tokalovs ar scenāriju

FOTO: Martina Vaivode

Filmas scenāristam un režisoram Staņislavam Tokalovam šī būs otrā spēlfilma. 2014. gadā viņa īsfilma "Mazliet ilgāk" saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā īsfilma, savukārt viņa debijas pilnmetrāžas spēlfilma Tas, ko viņi neredz (2017) pirmizrādi piedzīvoja 2017. gadā Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā. Filmas operators ir rumānis Oļegs Mutu, kurš strādājis gan vairākās rumāņu jaunā viļņa filmās, gan arī uzņēmis visas trīs režisora Sergeja Lozņicas spēlfilmas, un divas no tām daļēji tapušas arī Latvijā. “Viņš ir viens no labākajiem operatoriem Eiropā. Tas arī viss! Viņš zina kaut ko, ko es nezinu,” saka Staņislavs Tokalovs.

Filmas pirmizrāde plānota 2021. gada rudenī.

Foto: Staņislava Tokalova filmas "Mīlulis" filmēšanas aizkulises.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO