FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Doties pārgājienā pa 13. gadsimta krusta karu takām, piestāt viduslaiku apmetnē un kapu laukā, šaut ar loku, mest šķēpu un apgūt zobencīņu ar letu nacionālo kaujas ieroci trejasmeni. Tās ir tikai dažas no aktivitātēm, ko viduslaiku vēstures entuziasts Andris Geidāns ar komandu piedāvā unikālā skolēniem izveidotā programmā Raiskumā. 

Uz Raiskumu dodamies caur Līgatni, lai pār Gauju pārceltos ar prāmi. Kāds nu tas prāmis - platforma, ko virza straume un pārcēlāja rokas. Pirmatnēji un nesteidzīgi. Viens pūtiens pa meža ceļu, un esam Raiskumā - liekot roku uz sirds, vienā no skaistākajām Vidzemes apkaimēm. Mazliet žēl, ka nevaram kundziski laiski paklaiņot pa Raiskuma muižu alejām, bet mums priekšā ceļojums 700 gadu tālā pagātnē, kas sāksies meža vidū - "Zaļajā klasē". 

Uz meža ceļa pie Raiskuma ezera mūs sagaida… hm, džeks no 13. gadsimta. Indigo krāsas vilnas vamzis, zobens pie sāniem, senas baltu rotas. Par savdabīgo tērpu parunāsim vēlāk, bet tas vien apliecina, ka viss, ko dara Andris Geidāns - vēstures pētnieks un entuziasts, bruņinieku kustības aizsācējs Latvijā, ir pa īstam, no sirds, nevis ambīciju vai peļņas motivēts.

Rūsiņš pārraksta Latvijas vēsturi

Vēl pirms dažiem gadiem Andris bija gluži vai Svētā Grāla meklējumos, dzenot pēdas stiprākajam no letu karavadoņiem Rūsiņam. Tagad viņš, ļoti ticams, uzgājis Rūsiņa kapu, kas atrodas starp Kvēpenes pilskalnu un Raiskuma ezeru. Vispār jau par Rūsiņu vēsture sevišķi daudz nerunā. “Viņš ir margināls, politiski neizdevīgs tēls,” saka Andris. “Ja sekojam Rūsiņa stāstam, tad redzam, ka krusta karu pret latviešiem nav bijis, uzzinām, ka neesam bijuši vergi, ka latvieši un vācieši kā ieroču brāļi “kapājuši” ienaidniekus - igauņus, nogalinot bērnus, sirmgalvjus, sievietes stāvoklī, jaunus vīriešus." 

Mūsdienu skatījumā tas bija genocīds pret igauņiem.

18

 Indriķa hronikā minēts, ka tā sauktie vaidu kari - nepārtraukta asinsatriebību virkne - ilga veselus 19 gadus - no 1208. līdz 1227. gadam.  Savukārt šīs zemes vecākais - Rūsiņš bija karu pret igauņiem iniciators, kas uzaicināja zobenbrāļus uz Cēsīm, paskaidro Andris. Kad 1212. gadā igauņi uzbruka, lai atriebtos, un izkāva visus Rūsiņa radus un draugus, pats Rūsiņš palika neskarts. Atbilde slēpjas Rūsiņa pārvaldītajā Sateklas pilī - tagadējā Kvēpenes pilskalnā, kas tajā laikā praktiski bija neieņemama. Drīz vien sekojošajā atbildes uzbrukumā Rūsiņš par saviem radiem un draugiem nogalināja simts igauņus.

Visticamāk, tāpēc latviski skanīgais “Raiskums” igauniski izsaka pavisam, ko citu: “Maitaskalns”, “Miroņkalns”, “Sprāgoņkalns”.

18

Somugru valodās no saknes “raisk” tiek atvasināti vārdi, kas nozīmē iznīcību, vardarbību, samaitātību. Igauniski “raisk” - maita, “raisku” - bojāties, pagrimt. Somu valodā “raiskaaja” ir postītājs, izvarotājs, apgānītājs. Igaunija tolaik atradās “trīs dienu pārgājiena” attālumā, un, kā raksta Indriķis, maršruts bija vienkāršs: sapulcējās Beverīnā, tad devās līdz Burtniekiem un tālāk. Andris ir pārliecināts, ka Beverīnas pils atradās Pekas kalnā (tagadējā Beverīnas novadā, Kauguru pagastā). “Beverīna tolaik kalpoja kā Livonijas kara loģistikas centrs, kurā nāca un gāja karaspēki, kas devās uz “čudu” zemi - Dienvidigauniju, kas bija Novgorodas ietekmes sfērā.”

Runājoties esam nonākuši līdz Andra vairāku gadu garumā veidotajai “Zaļajai klasei”. Pavardā kūp ābolu - liepziedu tēja, smaržo pēc dūmiem un agra rudens, blīvajā gaisā mirguļo lāses. Mani savā varā pārņem mežs, un mirkli es vairs neko nedzirdu. Ak, jā, Rūsiņš… Nu, draņķis jau vispār bija. “Nē, kāpēc,” iesaucas Andris. “Tāds bija laiks - igauņi tāpat slepkavoja! Rūsiņš redzēja iespēju un mērķtiecīgi rīkojās, jo, kā minēts hronikā, “sen jau nesatika”, tātad konflikts ar igauņiem jau bija. Rūsiņš latgaļu pulkiem piesaistīja krusta kara entuziastus, kas ieradās caur Rīgu, un tad jau ar palīgspēkiem devās uz Igauniju. Karš ilga līdz pat 1227. gadam, kad mūsdienu Tallina nonāca Rīgas arhibīskapa rokās.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Andris domā, ka Rūsiņa iespējamajā kapavietā arheoloģiskos izrakumus šobrīd nevajadzētu veikt, jo pēc gadiem pieciem, desmit, kad tehnoloģijas attīstīsies, kapu varēs izpētīt ar saudzīgākām metodēm, saglabājot pētījuma objektu nākamajām paaudzēm. Pašreizējais aktuālais uzdevums ir krūmiem aizaugušā Kvēpenes pilskalna - 13. gadsimta Sateklas pils vietas sakopšana. "Vēsturiski aktīvs Raiskumā" rīkotā talka noritēs 3. oktobrī, talcinieki tiek laipni gaidīti.

Zeltaino biezpienmaizi, kas, piedodiet par banalitāti, “mutē kūst”, šorīt cepusi viena no raiskumietēm, kas pirms sešiem gadiem iesaistījās sociālā tūrisma kooperācijā “Vēsturiski aktīvs Raiskumā”. Tā tas viss sākās. Toreiz Andris radīja unikālus vēsturisku pārgājienu maršrutus, kopā ar darbīgiem raiskumiešiem nodrošinot visu, kas ceļotājiem vajadzīgs izjūtu un pieredzes pilnam ceļojumam. Jāteic, ka nekur citur šāda tūrisma piedāvājuma nav. Iedomājieties, soli pa solim izstaigāt vietas, kas minētas Indriķa hronikā, izbrist pa upi, kurā 13. gadsimtā notikušas īstas kaujas, aptaustīt akmens apbedījumus, zem kuriem atdusas mūsu senči, kas dzīvojuši pirms mūsu ēras, un tā tālāk. Tas ir tik aizraujoši, ka zosāda uzmetas. Un piedevām vēl nobaudīt uz uguns gatavotus zirņu plāceņus, stores, jēra cepeti. Tie, kas uzdrošinājušies doties divu dienu pārgājienā un nakti pavadījuši mežā, ne mirkli nenožēlo.

Nakšņot mežā pie ugunskura, nevis daudzdzīvokļu sērkociņu kastītē, pamosties rītausmā, noskalot muti upē, lai ienirtu Livonijas mītiskajos mežos un piestātu mūsu senču apmetnes vietā - tas ir kas vairāk nekā dīki sauļoties Ēģiptes kūrortos.

18

Vispār jau Andris, kad nedzen pēdas Rūsiņam un Kaupo, pēc zīmēm uzkalnos un akmeņos, kā mozaīku kopā liekot intriģējošus vēstures stāstus, jau 25 gadus ir profesionāls gids - tieši pirms pandēmijas atgriezies no Antarktīdas, staigājis pa Sahāras tuksnesi, piedzīvojis “dusmu dienu” Pakistānā, izsaucis vēju Jemenā. Un tieši tāpēc, ka viņa pieredzes bagāžā ir unikālas zināšanas par atšķirīgām kultūrām, reliģijām un sadzīves tradīcijām, kad Andris saka - nekur citur nav tās siltās skaistuma sajūtas un saplūšanas ar dzimto zemi, es viņam ticu.

Jaunietis nav vainīgs, ka nezina

Vīrusa transformētajā realitātē, kas, tā vien šķiet, ieilgs, Andris ar komandu – folkloras nesēju Ievu Kalniņu, viduslaiku amatniecības meistaru Viesturu Āboltiņu piedāvā īpašu programmu skolēniem – aktīvas vēstures nodarbības Zaļajā klasē. “Kad esi izbraukājis visu pasauli un iepazinis dažādas tradicionālās kultūras, kas ļauj salīdzināt, tad secini, ka pamatprincipi ir vieni un tie paši. Es gribu strādāt ar jaunatni, man ir prieks par katru klasi, kas atbrauc pie mums. Jaunietis nav vainīgs, ka daudz ko nezina, jo mēs viņam to nekad neesam pateikuši. Mēs nedrīkstam ļaut izglītības sistēmai kropļot mūsu kopīgo nākotni, profanizējot mūsu bērnu izglītību.

Es gribu teikt, ka neredzu bērnā muļķi, atpalikušu zinībās, bet redzu cilvēku, ar kuru neviens nerunā.

18

Tas īpašais veids, kā pastāstīt to, ko neesam pastāstījuši, ir runāt ar bērnu cilvēciskā valodā. Mēs šeit, ārpus obligātās klases un tāfeles, esam tīrā informatīvā vidē. Mežs ir zaļais brīnums, kurā var runāt par dabu, latvieti, kas vienmēr dzīvojis meža teritorijā, latvieti, kas vēl 19. gadsimtā spēja visu saimniecībā nepieciešamo izveidot no meža bagātībām. Mēs runājam par to, kā atpazīt uzkalniņu, kas ir blakus un kurā varbūt ir simtiem gadu seni apbedījumi.”

Andris ir raiskumietis ar vismaz 500 gadu senām dzimtas saknēm. “Kad šajā apvidū ienāca kādas desmit ģimenes un apmetās viena no otras dažu kilometru attālumā, ļaudis līda līdumus un te sāka veidoties saimniecību puduri. Šajās vietās ir senkapi - tā sauktās svētās birzis, kuras necirta, kurās nemedīja, neklaigāja. Latvieša pieraksta vieta ir kapi. Ja gribam zināt, no kurienes nākam, ir jāzina, kur ir mūsu senču kapi. Kāpēc senie latvieši uz akmeņiem atstāja ēdienu. Tā ir senču mielošana - veļu kulta sastāvdaļa. Tā vietā, lai saprastu, kāpēc zemnieks tā darīja vēl 17., 18. gadu simtenī, jezuīts vienkārši uzraksta, ka tas viss ir elki un māņi. Varbūt beidzot mums būtu jāuzraksta vēstures grāmata, par kuru saturu nebūtu kauns, kurā mēs spētu atrast atbildes uz nopietniem jautājumiem.

Tu mēģini bērnam iebarot puspatiesības - uz priekšu ar durkļiem, stāvēt un krist par dzimteni, rībināt bungas!

18

Nē, tas nav patriotisms, tā nav dzimtenes mīlestība, bet politiski ideoloģiska spēle. Tā vietā vajadzētu pastāstīt, ko nozīmē būt latvietim - nevis vien dziedāt un dejot, bet ikdienā dzīvot saskaņā ar šo vidi, kas mums dota. Mums jābūt atbildīgiem šīs unikālās zemes priekšā.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā skolēni izzina vēsturi dabā? “Mēs organizējam nodarbību tā, lai aktivitātes mītos -  sadalām skolēnus trijās grupās. Viena grupa dodas pārgājienā uz kapu lauku, kur ir akmeņu krāvums - 5. gadu simta p.m.ē. apbedījums, pievēršamies latvieša pasaules redzējumam, veļu kultam, ticējumiem un formām. Piemēram, vītnes, vijuma, čūskas motīvs apliecina mūžīgo ciklu - sākumu, beigas un atkal sākumu. Savukārt veļu laiks ir kolektīvās atmiņas laiks, kad tev jāaicina savi senči - nosaucot visus vārdos. Bet tagad mēs pat vecvecmāmiņas vārdu nezinām. Mūsu senči zināja visus radus vairākas paaudzes atpakaļ. Piemēram, visi Geidāni ir Gaida, kas apmetās Imerā, dēli.”  Iebilstu, ka tādu “tīru” latviešu ir visai maz - lielai daļai ir vāciešu, poļu, krievu gēni. Turklāt, ņemot vērā, karus un iebrukumus, vai varam ticēt visiem dzimtas koka atzariem?  “Katram latvietim iekšā igaunis,” nosaka Andris. “Tas tāpēc, ka pirmais lielais naids ar igauņiem sākās tad, kad mēs, latgaļi, regulāri zagām viņu meitas. Mums vienmēr bijis ļoti svarīgi nenonākt tuvā asinsradniecībā,” skaidro vēstures pētnieks. 

Incests latviešu sabiedrībā nekad nav ticis pieņemts, tieši tāpēc vecmāmiņas reizēm mēdz stāstīt tos bezgala garlaicīgos stāstus par to, kurš kuram rads.

18

"Tu klausies, ka ciema otrā galā dzīvo Annas tante, kas, izrādās, caur otru tanti ir tava radiniece, un domā - kāpēc man tas jāzina, kāda starpība? Atbilde ir viena: mūsu vecmāmiņām bija būtiski saglabāt ģenētisko līniju, lai tā nekur nekrustotos. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pēc krusta kariem mēs apmetāmies auglīgākajās Dienvidigaunijas zemēs. Par igauņiem, kas dzīvo Dienvidigaunijā - līdz pat Tartu, paši igauņu pētnieki pārliecinoši saka, ka viņos ir vairāk latviskā nekā igauniskā. Kad 13. gadsimtā tika izkauti igauņi, latviešu ģimenes pārcēlās uz igauņu zemēm. Varam pieņemt, ka tur, kur Dienvidigaunijā ir viensētas, dzīvo cilvēki ar ļoti gan senām, bet latviešu saknēm, kur ciemi - igauņu.”

Andris stāsta, ka 13. gadsimta otrajā pusē Rīgas bīskapijas un Ordeņa administratīvajā teritorijā  sabiedroto uzvarētāju, tātad latgaļu valoda kļuva par lingua franca - saziņas valodu. Par tās oriģinālo skanējumu grūti spriest, visticamāk, valoda bijusi mīksta, līdzīga sakšu un un lietuviešu valodai. Cietu skanējumu valodā vēlāk ienesa Baltijas somi un lībieši.

Meža informatīvi tīrā vide, Andra degsme un aizraujošais stāstījums “pavelk” - nav vajadzīgas trīsdimensiju hologrammas un psiholoģiski triki, lai fantāzija atdzīvotos un tu burtiski “pieslēgtos” tālās pagātnes notikumiem. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

No kurienes mēs nākam?

Vēstures grāmatās atrodamas vien lauskas no pagātnes, bez dziļākas izpētes un interpretācijas, turpina Andris. “25 gadi, kopš esam atguvuši suverenitāti, bet mūsu daudzās senlietas stāv blāķos - nevienam no akadēmiskajiem prātiem nav dots uzdevums, tās izanalizēt, interpretēt.

Arheologs bez akadēmiskā pētījuma uzdevuma ir starpnieks starp zemi un vitrīnu.

18

Zinātniekus nevajadzētu apgrūtināt ar birokrātiskām lietām, bet veicināt ķerties pie vispusīgas senlietu izpētes, kas būtu pamats materiāla turpmākai interpretācijai. Vienkārši rakt vēl un vēl, aprakstīt un ielikt kaudzē nav jēgas. Novadpētniecība iznīkst, jo ir trešā tēvadēla lomā. Teoriju neviens nav ielicis kultūrvidē un salīdzinājis ar pieminekļiem dabā, lai nonāktu līdz vēstures izpratnei un tad uzrakstītu divas atšķirīgas grāmatas - vienu par latviešu tautas vēsturi, otru par Latvijas kā administratīvās teritorijas vēsturi. Mums mēģina borēt nacionālo un caur to - nacionālistisko vēsturi, cilvēkus jau senatnē dalot pēc nacionālā principa. Jāsaprot, ka tolaik nebija tāda jēdziena - atšķirības bija valodnieciskas un reliģiskas: kam tu tici un vai saproti mani? 

Primārie jautājumi ir nevis tie, ko var izlasīt “Ilustrētajā Vēsturē”, bet gan - no kurienes esam cēlušies, no kurienes nākam. 

18

Andris rāda karti, kurā ūdens līnijas iezīmē cilvēku pārvietošanās ceļus. “Pēdējā kustība sākas, kad 5. gadsimtā sabruka huņņu valsts. Bet kopā skatot, 3000 gadu garā ceļā - soli pa solim no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai - tik patiesi un vienkārši. Zemgaļi, žemaiši, sēļi, latgaļi - mēs visi esam vienas asinis. Vai mēs esam dzintara tauta? Nē.”

Runājot par šajā pusē nepieejamo dzintaru: 1897. gadā  arheologi te atrada noslēpumainu dzintara pogu, kuras lietojumu joprojām varam uzskatīt par mīklu. Poga atrodas Tartu muzejā, Andrim ir kopija. Pēc viņa domām, poga kalpojusi kā dziednieka instruments, jo dzintaram, nonākot saskarsmē ar cilvēka ķermeņa siltumu, piemīt dziednieciskas īpašības  - ar to var ārstēt iekaisumu, artrītu, vairogdziedzeri.

Man gribas zināt, no kurienes Andra tērps, kurā jaušas dažādu kultūru iezīmes. “Mans vamzis ir latviskākais, ko vien varēju uztaisīt. Tas ir tapis pēc 10, 11. gadsimta  arheoloģiskā materiāla, austs ar rokām no Ķoņos pirktas vilnas. Tas ir praktisks, gan vēsuma, gan karstumā, gan mitrumā.”  Vamzim ir savāda indigo krāsa. To Andris speciāli veda no Marokas. “Kas attiecas uz manām rotām - tās ir mūža slavinājums izcilajam rotu meistaram Daumantam Kalniņam, kurš izcēlis gaismā aizmirsto latgaļu rotu mantojumu, apliecinot visai pasaulei kādu kultūru mēs pārstāvam.

Cik daudz gan Latvijā ir izcilu cilvēku, kurus mehānisms pat nepamana – tas aizņemts, čirkstot savā rūsā.

18

Katrs no mums spēj spert tikai vienu soli kāpienā uz labāku nākotni, un viņš savu artavu šajās kāpnēs ir ielicis.” Gaišās, platās Andra meža bikses tapušas no Transilvānijas kaņepju auduma, griezums noskatīts Rietumsahārā, kur naktis ir saltas, bet dienas karstas. “Izvēlētais materiāls, kaņepes, etnogrāfiskajā Latvijā visos laikos auga katrā sētā. Tas ir ilgtspējīgs un izturīgs materiāls.  Mēs cīnāmies ar plastmasu, bet vai tā vietā nevaram izdarīt kaut ko loģisku, piemēram, atbalstīt kaņepju ražošanu, jo no kaņepju šķiedras var darīt brīnumus,” viņš iestarpina.

“Tajā brīdī, kad pētnieki mūsu sencim mēģina par katru cenu uzvilkt stabuļnieces (šauras bikses), es saprotu, ka šie cilvēki nekad nav pārvietojušies meža apvidū. Līdz pat neseniem laikiem mūsu etnogrāfiskajā materiālā bikses bija ar platu šekuma daļu, lai tad, kad bikses saslop, nesaltu pauti un dibens būtu sauss."  

Domāt, ka mūsu senči staigāja šaurās biksēs, ir absurdi. Tas vienkārši nebūtu ērti. 

18

Smejos, ka zinu: platas bikses tiešām ir ērtas, piemēram, apsēžoties tās pārvēršas galdiņā.

“Man te “Zaļajā klasē” nav vajadzīgas Eiropas  investīcijas un vēl nezin kas - vienkārši es ar savām pasaules kultūras zināšanām, 20 gadu vēsturiskās rekonstrukcijas pieredzi un tiesību vēsturnieka izglītību esmu gatavs runāt ar mūsu jaunatni, jo uzskatu, ka ir svarīgi saprast, ka mūsu vēstures izpratne nav zīmola jautājums, tā ir kvalitatīvās izaugsmes mugurkauls, tajā sakņojas pārliecinātība un tēvzemes izjūta.  Katru jaunieti mēs nodarbības ietvaros iesaistām lokšaušanas aktivitātē. Mācot šaut ar loku, es viņiem mācu būt precīziem - ieraudzīt punktu un sasniegt to, mācu iekustināt sevi un saprast, kur tu esi visgarākais, visplatākais, kā strādā plecs, kur tevī ir lielākā enerģija. Ķermeņa ģeometriju un spēka ievirzi var izprast, mācoties, kā jākustas, metot šķēpu.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Sarunā nonākam līdz latviskajam trejasmenim - īsam, duncim līdzīgam zobenam, kas acīmredzami paredzēts tuvcīņai. Geidāns uzskata, ka tas ir īstais letu nacionālais ierocis, izmantots kaujās no 7. līdz 13. gadsimtam. Ierocim jāatbilst nēsātāja anatomiskajiem rādītājiem - tā asmens atbilst kā gurnu platumam, tā rokas apakšdelma garumam. Zobenam ir trīs aktīvās asmeņa virsmas – cirtnis, šķeļošā un griezošā daļa, kas to padara par perfektu cīņas ieroci, kuram ne āda, ne miesa, ne ceļā gadījies kauls nav šķērslis. Livonijas baltvācu novadpētnieks Levis of Menārs  savulaik rakstījis, ka „vietējie uzbrukuši ar gariem nažiem”, tāpēc vāci kaujas laukā īsos zobenus kā trofejas neesot ņēmuši.

Mums joprojām gribas latvju kareivi redzēt ar garu divasmens zobenu, lai gan patiesībā tieši mūsu trejasmenī ir dinamika, raksturs un atbilstība meža un bieza pameža kaujas videi.

18

Turklāt cīņa ar to ir māksla, kas balstās uz ilgstošiem novērojumiem dabā, dabas likumu izpratni un kustības precizitāti, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Grezni divasmens zobeni bija rocības apliecinājums, kas neattiecās uz demokrātisko trejasmeni. Trejasmeņa kā kaujas ieroča noriets iestājās  13. gadsimtā, bet kā ikdienā nēsājama dunča – doši vien 17.gadsimtā, kad kungi nevāciem aizliedza nēsāt nažus. Andris kaujas mākslu ar tejasmeni jauniešiem māca caur ritmu, proti, ritmiski palēninātām kustībām, līdzīgi, kā to dara Nepālā, Jemenā.

Mani trejkārši griezošais zobens mazliet biedē, bet cenšos atkārtot Andra rādītās kustības. Nesanāk - koks, ko cērtu, aizlido labu gabalu. Pēc vairākiem mēģinājumiem beidzot manas rokas uztver pareizo kustības leņķi. Brīnos, kā tāda vārga cilvēciņa rokās zobens var kļūt par nāvējošu ieroci, kas vienā rāvienā pāršķeļ koka stumbru. Dodamies dziļāk mežā izšaut ar loku. Pamēģiniet! Tā ir maģija. Sākuma scenārijs iepriekšējais. Loks izkrīt man no rokām, pirksti sāp un vispār nekustas kā vajag. Beidzot atslābstu, ieelpoju, atvelku loku, mērķēju un palaižu.

Bērzlape ir sašķīdusi lēveros. Bet galvenais - pirmatnējā prieka sajūta ir atmodināta.

18

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nenokavē savu dzīvi!

“Tev ir bijis islāma periods,” iesāku. “Kāpēc bijis? Esmu pravieša Muhameda sekotājs,” saka Geidāns, bet es nesaprotu, kā tas nekonfliktē ar dziļi latvisko dzīvesziņu, ko piekopj mans sarunas biedrs. “Pravietis Muhameds ir teicis: “Es esmu arābs, bet islāms nav arābu.” Es nezinu, kāpēc kādam šķiet, kāpēc, saprotot  Dieva esamību, tev noteikti jāpārtop par ko citu un jāzaudē sava nacionālā identitāte. Mana identitāte ir labsirdība, dievbijība un godprātība, un vienlaikus es esmu latviskās identitātes nesējs. Varbūt tas nav moderni, ko es saku, bet esmu tradicionāls cilvēks.”

Vai Andris praktizē islāmu? “Lūdzu Dievu varbūt 75 reizes dienā - par katru lietu, ko viņš dod, par katru dienu šajā ārkārtīgajā skaistumā." 

Es neredzu cita ceļa, kā tikai to, ko eju, - lepnuma par savu tautu, vēsturi, dzimtu un savu izvēli.

18

Jā, Andris ir lepns par to, ka ir vēsturiskās rekonstrukcijas aizsācējs, un šī kustība ir devusi augļus - neskaitāmi jaunieši ir atjaunojuši saikni ar dabisko, vēsturisko, tradicionālo, un tagad viņu vaļasprieks ir aktīvs dzīvesveids dabā. “Iepriekšējais nacionālā romantisma uzplūds bija atbilde augošajai rūpnieciski kapitālistiskajai realitātei 19. gadsimta 80., 90. gados. Maiju kalendāram ir taisnība - mēs dzīvojam ciklā un piedzīvojam viena cikla kārtējo posmu. Saprotot, ka nespēj pretoties finanšu kapitālismam, cilvēks individuāli mēģina atgriezties pie dabiskā,” viņš saka.

“Zaļajā klasē” ir vairākas aļņādas. Prasu, vai Andris ir mednieks. “Uzskatu, ka manā galdā ir pietiekami daudz ēdiena, lai nebūtu iemesla nevienu nogalināt. Es gaļu ēdu reti un ļoti izbaudu. Ja cilvēks ēd šķiņķi brokastīs, karbonādi pusdienās un divas kotletes vakariņās un pēc tam brīnās, ka holesterīns par augstu, viņam būtu jādomā, cik liela ir viņa fiziskā slodze. Daudzi ēd tā, it kā joprojām līstu līdumus." 

Tā ir tāda latviskā izpratne par pārticību - daudz ēst un lai ledusskapis vienmēr pilns. Zemnieks Rīgā...

18

Individuāli vai pāriem “Zaļajā klasē” ir iespēja pārnakšņot - aļņādās klātā apsildāmā koka gultā. Apsildāmā nozīmē, ka siltums nāk no pavarda. “Kad naktī paliec viens, tu ļoti ātri saproti, cik skaidra ir tava vieta šajā pasaulē. Tu pasper divus soļus, un visapkārt ir mežs.” 

Saku, ka mežs ir brīnumaina vieta. Viss ir slikti, viss besī, tava dižā pasaule izrādās brūkošs kāršu namiņš, un depresija min uz papēžiem. Bet tad tu aizmirsti mājās telefonu, ieej mežā, un kļūst mierīgi un labi - visas tavas problēmas un plāni kļūst tik sīki, ka tos spēj notraust ods ar spārnu.

“Katrs latvietis, nonākot mežā, to fiziski sajūt. Kultūrvēstures un arheoloģijas apvienojums meža vidē iegūst citu jēgu, jo bērns tieši saskaras ar katru no elementiem. Atgriežoties dzimtajā novadā, viņš to ieraudzīs citādi, ieklausīsies, ieinteresēsies, sajutīs saknes.

Ja latvietim nav savas zemes, tad šī nav Latvija. Mēs gribam izpārdot zemi, pārvērst visu plastmasā, bet zeme ir visdārgākais, kas mums ir.

18

Mēs mežā redzam tikai resursus, kubus, ko ieliekam ekseļa tabulās, bet latvietis gadu simtiem tā nedzīvoja. Mēs veidojam postažu -  iznīcinot visu vienas paaudzes laikā. Ko mēs atbildēsim saviem bērniem – kur palika mūsu bērnības fotogrāfijās redzamie meži un kāpēc viņiem jādzīvo krūmājos un ērčotavā? Mans izaugsmes ceļš ir atstāt bērniem labāku vidi, nekā esmu saņēmis. Ja atstāju sliktāku, esmu noziedznieks. “Zaļā klase” kā maza cilvēkam pielāgota oāzīte lielajā meža pasaulē audzina bērnā labu cilvēku, mīlestību pret zaļo krāsu, dabu, visu, ko mežs dod. Tas ir tik svarīgi! Vai tie tūkstoš eiro, ko vecāki vēl varētu “iekapāt”, ir vērtīgāki par laiku, ko viņi varētu pavadīt kopā ar saviem bērniem, atstājot viņos kaut nelielu kvalitatīvu nospiedumu?

Tā vietā bērni redz iespēju kaut ko nopirkt un pārgurušus vai reizēm vienkārši dzerošus vecākus, kas regulāri pēc pārstrādāšanās “atlaiž bremzes”.

18

Caur mūsu līdumnieku tradīcijām, sadzīvošanu ar mežu, izpratni, kam jāpaliek, kam jāaiziet, kas ir tas latviskās sētas kosmoss un mistiskais meža haoss, - caur to mums jārunā ar bērnu, un ne jau feisbukā, jo bērns savu apziņu vēl nav aizlipinājis ciet ar interneta spamu, sirds dziļumos viņam ir būtiski šie jautājumi.”

Andris saka, ka katru nodarbību piepilda ar ritmu, kopā radot to, ko viņš dēvē par jēgpilnu ceļojumu vēsturē. “Bieži vien skolotāji saka: “Mums vairs nav, kur bērnus vest. Viņi visur bijuši, izlēkājušies pa tīklu parku Līgatnē, izskrējušies pa Tarzāna trasēm.” Bet kāpēc bērns ir nemitīgi jātriec? Iedodiet viņam jēgpilnu nodarbi un tad gaidiet jēgpilnu rezultātu. Tieši skolas vecumā jaunietis uzsūc visu, par ko ar viņu runājam, ko definējam kā vērtību.”

Man gribas pakavēties mežā ilgāk, bet laiks skrien. Atpakaļceļā ieminos par jauno Netflix dokumentālo filmu “Sociālā dilemma”, kas vēsta par to, kā tehnoloģiskās korporācijas, kas apkalpo meklēšanas sistēmas, manipulē ar mums. “Nav lielāka grēka, kā apzināti nokavēt savu dzīvi.

Ir augstprātīgi iedomāties, ka vienmēr paspēsi atrauties no ekrāna un pieslēgties dzīvei, bet var būt, ka tā - ar ģīmi ekrānā tā arī nomirsi.

18

Iespējams, ka, sēžot internetā, tu saviem apkārtējiem, bērniem un dvēselei jau esi miris un dzīvo tikai ekrānam. Kāda tam jēga? Nekāda,” atvadoties saka Andris Geidāns. 

Es atgriežos pilsētas klonētajā klucīšmājā, iekāpju kastē ar bālu gaismu, kas grabot nesas augšup, bet varbūt patiesībā lejup, un jūtu, ka no šejienes jātiek laukā kā no sengrieķu mitoloģiskā dēmona Pāna labirinta. Vismaz šodien manī būs mierinošā meža sajūta.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO