Ilze Burkovska-Jakobsena

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Šonedēļ pirmizrādi uz pašmāju lielajiem kino ekrāniem piedzīvoja Ilzes Burkovskas-Jakobsenas godalgotā dokumentālā animācijas filma "Mans mīļākais karš". Tas ir animēts autobiogrāfisks stāsts par pieaugšanu absurda pilnajā laikā no 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Par dzīvi “vislaimīgākajā” vietā uz zemes virsas, spēju novērtēt brīvību un galvenokārt par pagātni, no kuras jāaiziet, stāsta Ilze Burkovksa-Jakobsena.

Dienā, kad tevi uzrunāju, lai aicinātu uz sarunu, biji pamanījusies jau no rīta aizlidot uz Fantoche starptautisko animācijas filmu festivālu Bādenē. Kā tev tur klājās?

Fantoche mūs uzaicināja piedalīties kā viesi ar pilnmetrāžas filmu, tāpēc ka viņiem nav pilnmetrāžas filmu konkursa programmas. Viņi izvēlas labāko, kas tobrīd ir, un tas ir pagodinājums piedalīties. Taču es biju arī žūrijā, līdz ar to es biju darbā trīs nopietnas dienas, vērtējot un skatoties īsfilmas. Mūsu filmai tur gāja ļoti jauki, visi trīs klātienes seansi bija izpārdoti. Katrs skatītājs reaģē uz kaut ko savu, katram cilvēkam ir sava atsevišķa nianse, kas viņu uzrunā. To es redzu jebkurā publikā. Skatītāju atsauksmes ir ļoti jaukas, piemēram, kāds jauns cilvēks no auditorijas piecēlās brīdī, kad tik dota iespēja uzdot jautājumu, un teica: "Es domāju, ka izdomāšu jautājumu pa ceļam. Man jautājumu nav. Es tikai gribēju pateikt lielu, lielu paldies, cik ļoti man patika filma!" Tā bija tik mīļa reakcija. Ne vienmēr ir jārodas konkrētam jautājumam.

Stāsts par komunismu mūsu platuma grādos ir kas diezgan svešs pārējai Eiropai. Kādas ir līdzšinējās atsauksmes?

Mans mīļākais karš pirmizrāde bija Ansī festivālā jūnijā, un pirmās atsauksmes filmai bija četrās galvenajās Eiropas valodās.

Man ir liels prieks, ka Itālija, Francija, Vācija un Spānija recenzijās izsaka pateicību par to, ka viņi tagad uzzina, ko nozīmēja dzīvot Padomju Savienībā.

5

Tas man liek apzināties, ka mana vēlme pastāstīt par mūsu laiku un to, kā mēs jutāmies, ir uzrunājusi skatītājus tur. Turklāt man ir prieks, ka tiek novērtēts gan vēsturiskais vēstījums, gan mūsu filmas vizuālais sniegums, jo, piemēram, mūsu tēliem ir ļoti atšķirīgas acis. Redz, filma šoruden būs vēl aptuveni septiņpadsmit festivālos un nākamās atsauksmes vēl ir tikai priekšā, nevaru pateikt, kādas reakcijas būs tur.

Ilze Burkovska-Jakobsena

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā jau minēji, pirmizrādi filma pieredzēja starptautiskajā Ansī animācijas filmu festivālā, kas ir viens no prestižākajiem, nozīmīgākajiem gan Eiropā, gan pasaulē. Turklāt vēstule par uzvaru atnāca e-pastā. Kā juties, kad saņēmi šo vēsti?

Ha! Tas bija šausmīgi smieklīgi, jo nokļūt Ansī ir kā sapnis un stāsts ar Ansī sākās precīzi 13. martā. Tā ir diena, kad sākās pandēmija. Es sēdēju Ego Media studijā, un mēs lejupielādējām vēl nepabeigtu filmu festivālam. Tajā brīdī tukšā zālē Rīgā tika atskaņota Gustava Mālera 5. simfonija, kura turpat tiešsaistē mums skanēja fonā, un tā sajūta bija – it kā mēs dodamies iekšā melnā tunelī un nezinām, kā tas viss beigsies. Tad, kad atnāca paziņojums 27. aprīlī, ka filma ir pieņemta Contrechamp konkursa skatē, man tā jau pati par sevi bija uzvara. Es biju tik ārkārtīgi laimīga, ka nemaz necerēju tajā uzvarēt. Arī tāpēc, ka pagājušajā gadā jau viena latviešu filma uzvarēja. Pati dalība man likās ļoti liela atzinība, taču, kad atnāca e-pasts, man tiešām bija divas reizes jāizlasa, vai tas attiecas uz mūsu filmu.

Aptuveni pirms gada teici, ka esi ieķīlājusi savu māju bankā, lai pabeigtu filmu. Vai patiesi?

Jā, mēs ar vīru to izdarījām. Mans vīrs ir mans Norvēģijas producents un samaksu par filmu no Norvēģijas finansētājiem saņem tikai tad, kad filma ir nodota, un, lai varētu līdz tam tikt, mums bija nepieciešams lielāks kapitāls. Mums šis darbs bija tik ļoti svarīgs, ka mēs izvēlējāmies tā rīkoties un ar to sadzīvojam.

Izceļojusies pa festivāliem, filma beidzot ir nonākusi līdz pašmāju lielajiem ekrāniem. Tas vēl nav pēdējais pieturpunkts, bet brīdis, kad beidzot nosvinēt padarīto?

Jā! Es ļoti gaidu Latvijas pirmizrādi tieši tā punkta pielikšanas sajūtas dēļ. Tā ir tā sajūta, ko gribētu sajust pirmizrādes dienā. Sarežģītākais bija tas, ka sakarā ar kovidu mēs nekādi nevarējām saprast, vai tas vispār būs iespējams. Tad nu ar visu to, ka tie svētki ir ierobežoti, tie vismaz var notikt.

Foto: Filmas "Mans mīļākais karš" pirmizrāde Splendid Palace.

Pagājušajā gadā tajā pašā Ansī festivāla kategorijā uzvaru svinēja Ginta Zilbaloža animācijas filma Projām, tagad tu. Kā, tavuprāt, attīstās animācija pie mums?

Manuprāt, animācijai priekšā ir īstie ziedu laiki, ja mēs skatāmies pasaules kontekstā, tāpēc ka sakarā ar kovidu citu veidu filmu veidošana ir ierobežota. Ir grūtības ar fizisko saskari. Savukārt animāciju vēl joprojām var veidot tiešsaistē, katram animatoram atrodoties dažādās vietās. Līdz ar to būs ļoti interesanti redzēt māksliniecisko izpausmi, kā tas virzīsies tālāk. Turklāt,

ja pirms kāda laika animāciju vēl uzskatīja par žanru tikai bērniem vai ļoti jaunai auditorijai, tad tagad tiek lauzti stereotipi un cilvēki sāk pievērsties tam, ka animācija ir domāta arī pieaugušajiem.

5

No dažiem testa vakariem, kuros esmu rādījusi filmas fragmentus Norvēģijā, ir skaidrs, ka ir daudz cilvēku, kuriem ir pāri sešdesmit un viņi labprāt skatās animāciju. Tāpēc gaidu, kad arī latviešu skatītājs sāks rosīties un nāks skatīties animācijas filmas.

Lielākā daļa kadru ir animēti, taču tie mijas ar fotogrāfijām un citām tā laika dokumentālajām liecībām. Kā nonāci pie šāda hibrīdžanra izmantojuma izvēles, lai izstāstītu šo stāstu?

Pirmām kārtām, ļoti būtiska aina ir iestāšanās pionieros. Ja skatāmies, kas ir mūsu kinofotofonodokumentu arhīvos – tur ir tikai laimīgi bērni un saulaini, smaidīgi, ideoloģijas pasūtīti kadri. Tā sajūta, kas bija iekšā – bailes, nomāktība, tā visa jokainība sakarā ar komunistisko sistēmu, tā jau nav atrodama nevienā arhīvā. Mēs nevaram to atainot, jo nevaram to drebuli nekur atrast. Alternatīva būtu veidot mākslas filmu ar aktieriem, bet  tas atkal būtu pavisam cits budžets, tas būtu drausmīgi dārgi. Man ir ļoti svarīgs iekšējā pārdzīvojuma atainojums, un to es varēju panākt tikai ar animāciju. No otras puses, skatoties tikai animāciju, var šķist, ka tā ir fikcija, un, tikko mēs ieliekam kadrus no arhīviem vai fotomateriālus, piemēram, no laikraksta Pionieris, tas tomēr dod realitātes sajūtu, kamēr dzīvo animācijā. Tāpēc tā hibrīda lieta ir tāds interesants sabalansējums. Jo jaunāka ir paaudze, kura skatās uz tiem arhīvu materiāliem, jo vairāk pēc zinātniskās fantastikas viņiem tie izskatās, tāpēc, manuprāt, ir svarīgi izmantot dažādus izteiksmes līdzekļus.

Protams, nevaru nepajautāt – kā radās pati ideja? Turklāt jau pirms krietna laika, ir pagājuši deviņi gadi.

Norvēģijā dzīvoju jau vairāk nekā pusi manas dzīves. Vienalga, cik labi es runāju norvēģiski, lai arī akcents man ir ļoti mazs, agrāk vai vēlāk tiek pajautāts – no kurienes tu esi īstenībā? Tā kā mana dzīve ir sagulusies dažādos leņķos, tad man vienmēr būs jāstāsta, no kurienes es esmu, – kāpēc to nestāstīt interesanti?

"Mans mīļākais karš"

FOTO: kadrs no filmas

Sliecies piekrist, ka mākslas darbs nekad nav pabeigts, bet gan vienā brīdī pamests?

Tā jau tas ir. Es pati zinu, kādas kļūdas filmā vēl joprojām ir un ko es gribētu pabeigt, bet ir brīdis, kad ir jāpieliek punkts un tur nav ko vairāk darīt. Citēju savu skaņu režisoru Ernestu Ansonu, kurš tā jau man arī teica no paša sākuma: “Ilze, filmu nevar pabeigt. No tās var tikai aizbēgt!” Tad es arī samierinājos, vajadzēja pielikt punktu un aizbēgt.

Kurā brīdī radās nepieciešamība pievienot subjektīvo skata punktu?

Darbs sākās ar ideju, ka stāstīšu par Kurzemi un Kurzemes vēsturi, bet mani skolas piedzīvojumi būs mazākā mērogā, bet laika gaitā tas mainījās un man bija jākļūst arvien vairāk un vairāk personīgai. Pirmā scenārija versija, kas bija gatava trīspadsmitajā gadā, bija pilna ar citu cilvēku stāstiem. Brīdī, kad sākās pirmās melnraksta montāžas, liekot ainas kopā no skicēm, jutu, kā veidojas stāstījuma uzsvari, un ap četrpadsmito gadu varētu teikt, ka notika tas lūzums, kad man bija jāatzīstas pašai sev, ka tas nav tikai par mūsu vēsturi, bet arī personīgs, mans autobiogrāfiskais stāsts.

No sākuma tu mazliet baidījies vai kautrējies, ka vāci naudas līdzekļus filmai, kuras galvenā varone esi tu pati. Un tomēr, kas lika tam pārkāpt pāri?

Sākotnēji, piesakot filmu, tas nekad nav bijis pozicionēts kā stāsts par manu dzīvi, bet gan par mūsu valsts vēsturi un par manas paaudzes piedzīvojumiem tajā laikā, tāpēc jocīgais brīdis, kad tiku izstumta priekšplānā, bija vairāk saistīts ar Projektu bankas finansējuma vākšanas periodu, kad personīgi bija jāsaka – mīļie ļaudis, palīdziet!

Tas ir tas intravertā latvieša kauns – kā tu tagad te taisīsi kaut kādu autobiogrāfisku filmu? Taču vienā brīdī, kamēr es par to vien domāju, kā tas izskatās no malas, es secināju, ka pasaulē ir ļoti labi pazīstama gleznotāja Frīda Kalo. Mēs par Frīdu Kalo nekad nedomājam kā par viņas pašapmierinātiem pašportretiem. Frīdu Kalo mēs uzlūkojam kontekstā ar visiem atpazīstamām jūtām, kas ir kaisle, sāpes, mīlestība, nodevība, ilgas. Tas, ka viņa izmanto savu seju un savu ķermeni, ir tikai izteiksmes veids, kādā viņa uzrunā pasauli. Līdz ar to es varu teikt, ka Frīda Kalo ir īstens iedvesmas avots, kā runāt par ko plašāku, izmantojot to attēlu, kas ir pieejams. Manā gadījumā šis attēls ir mana dzīve un piedzīvojumi Padomju Savienībā.

Kas vēl tevi iedvesmoja?

Man ļoti palīdzēja tas, ka jau eksistēja tādas zināmas dokumentālās animācijas filmas kā Marjanas Satrapi Persepolis par viņas pašas izaugšanu Irānā un otra Ari Folmana Valsis ar Baširu. Abas šīs filmas redzēju, jau pirms pieļāvu domu, ka es varētu taisīt filmu Mans mīļākais karš. Šīs filmas palīdzēja saprast, ka neesmu vienīgā trakā un ir arī citi tikpat traki, kuri jau to ir darījuši.

Un filmas nosaukums ir visai…

Provokatīvs?

Jā, izaicinošs, iespējams, atsevišķiem skatītājiem pat šķelmīgas sajūtas izraisošs.

Noteikti. Pirmkārt, es apzināti izvēlējos provokatīvu nosaukumu, cerot, ka vairākumam cilvēku tas liks kaut ko aizdomāties vai aizķers tas, ka nosaukums nav kaut kas plūstoši pazūdošs, bet gan ērcīgs, kas ķer un izaicina uz to vienu papildu domu – kas tas tāds ir, ko tu gribēji? Otrs, tas ir komentārs tam, ka padomju laikā mums tiešām lika mīlēt Otro pasaules karu. Mums pret to bija jāattiecas kā pret pasākumu, kurš veidoja mūsu padomju cilvēka identitāti, jo mēs bijām “uzvarētāji”. Visa padomju ideoloģija mums mācīja, cik svarīgs ir šis notikums pasaules kontekstā. Tika uzturēts kara kults, tāpēc es gribu atgādināt, ka tajā nebija it nekāda prieka.

Ilze Burkovska-Jakobsena

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Katrā laikmetā atmiņa rekonstruē pagātnes attēlu, kas saskan ar sabiedrībā dominējošajām domām, vienlaikus kolektīvā atmiņa ietver arī plašu subjektivitāti. Vai tā nav liela atbildība stāstīt šādus stāstus? Tas tomēr uzliek zināmas morāles prasības.

Jā, tas uzliek atbildību. Protams, kā jau es teicu, katrs cilvēks no šīs filmas paņems kaut ko citu, un es zinu, ka ir dažādas sabiedrības grupas un būs dažādi komentāri par to, kas tur ir atainots un kāpēc tieši šie kadri. Es arī zinu, ka ir simtiem tūkstoši subjektīvo taisnību par to, kā lietas ir notikušas gan kara laikā, gan atmodas laikā. Ir lietas, ko es nezinu, un esmu vienkārši veikusi to faktu atlasi, kura pēc iespējas vairāk mudinātu skatītāju, pirmkārt, rīkoties pēc savas labākās sirdsapziņas, neradot ļaunumu un nemēģinot uzklupt vienai vai otrai varai un norādīt, ka tikai viens ir absolūtais ļaunums un otrā pusē tāda nebija. Vēsturiskie fakti, kas ir redzami filmā – Saldus poligons un citi militārie objekti, ir tādi, kurus es pati esmu pieredzējusi. Taču, atlasot kara stāstus, es nevēlējos pēc tīrākā padomju stila “labie, sliktie” nostādnes šķirot, bet uzsvērt to, ka cilvēkiem tās bija ciešanas un laimīgs varbūt bija kāds retais.

Filmā redzam mazās Ilzes dedzīgo vēlmi iet tēva pēdās un kļūt par žurnālisti. Tomēr tu kļuvi par režisori.

Es domāju, ka es būtu bijusi žurnāliste, ja es nebūtu aizbraukusi uz Norvēģiju. Astoņdesmit devītajā gadā toreizējā laikrakstā Padomju Jaunatne izlasīju sludinājumu, ka ir iespēja pieteikties vienam gadam Tautas augstskolā, un pieteicos. Man ļoti patika Knuta Hamsuna romāni, es gribēju redzēt to mistisko, romantisko, eksotisko Norvēģiju un tās kalnus, fjordus un dramatisko dabu, ko biju redzējusi grāmatās.

Šis sludinājums ir tas, kas aizveda pāri jūrai uz Norvēģiju?

Tas mani tur aizveda. Jaunībā šķiet – viens gads, vēl viens gads, tad vēl viens un pēkšņi attopies apprecējies un sāc tur dzīvot. Kamēr studēju, es sapratu, ka mana rakstiskā norvēģu valoda nav pietiekami spēcīga, lai iestātos žurnālistos, tāpēc tas beidzās ar televīzijas režiju. Man šķita, ka ar attēlu komunicēt ir vieglāk nekā satraukties par norvēģu valodas gramatiku.

Ieminoties par jūru, tu esi teikusi – “tas ir stāsts par to, cik daudz tev padomju sistēmā bija aizliegts. Tā bija tikai maza cilvēciska nepieciešamība – redzēt jūru. Bet nevar.” Vai jūrai ir kāda īpaša nozīme tavā dzīvē?

Jā. Jūra man ļoti saistās ar ilgām pēc plaša horizonta. Man liekas, ka jūra man dod sajūtu, ka esmu saistīta ar visu planētu daudz plašāk, nekā esot, piemēram, mežā. Mana saplūsme ar dabu ir dziļāka un patiesāka, tieši esot pie jūras. Vakar vēl domāju par to cik īpatnēji, ka esmu dzimusi Kuldīgā un skolā gājusi Saldū un norvēģiski tās sauktu par iekšzemes pilsētām, tāpēc ka nav jūras. Taču

man vienmēr ir bijis svarīgi, ka vismaz Saldū ir Ciecere, kas ietek Ventā, un Kuldīgā ir Venta, kura ietek jūrā, – man ir svarīgi zināt, ka vienmēr ir ceļš no šejienes līdz jūrai, it kā tas vienotu ar kaut ko tālāku.

5

Man ir vajadzīgs plašums. Ļoti īpatnēji ir tas, ka mana vecā tēva māja Kuldīgā, tā, ko var redzēt arī filmā, atrodas Kurmāles pagastā, pavisam maziņā pauguriņā un, izejot ārā pa mājas durvīm, kādus desmit metrus līdz bērzkalna malai, tur paplešas lauki un skats uz ziemeļrietumiem. Tur var redzēt horizontu, un visi Kurzemes meži tur tālumā ir zili. Sajūta, ka varu redzēt horizontu, man ir vienmēr bijusi ārkārtīga svarīga, un tikšana līdz jūrai – tās ir cilvēka tiesības. Atļaujiet, lūdzu, cilvēkam redzēt jūru! Viņš nekur nemuks.

Filmas pirmajās minūtēs ironizē, ka esi dzimusi “vislaimīgākajā” vietā uz zemes. Kas īstenībā ir tava laimīgā vieta?

Laimīgākā vieta, paldies Dievam, ir manā galvā, kurā, neskatoties uz to, kur atrodos, ir vēl joprojām vēlme un degsme kaut ko darīt un kaut ko pastāstīt. Bet, protams, Ventas rumba ir tā vieta, kur es esmu sākusies un kur manas kājas ir iekšā zemē, un tās vienmēr būs mana vectēva mājas. Kad filmai bija Ansī pirmizrāde, es aizvedu visu savu filmēšanas grupu uz tām mājām, jo mēs nevarējām būt Francijā. Iedomājies – mēs piecus gadus strādājam pie filmas un pat sapņos nerādās, ka mēs tiekam Ansī, un tad, kad mēs tiekam, Ansī tajā gadā klātienē nenotiek. Johaidī! Ko mēs varam izdarīt pasaules pirmizrādes vietā? Mēs nevaram sasēsties visi vienā busiņā un aizbraukt uz Franciju, bet varam sasēsties busiņā un aizbraukt uz Kuldīgu, un turpat pie tiem bērziem nosvinējām savu pirmizrādi. Tur, kur tā filma ir sākusies.

"Mans mīļākais karš"

FOTO: kadrs no filmas

Kādas tev pašai ir attiecības ar animāciju kā skatītājai? Vai bērnībā to skatījies daudz, protams, tā laika klāsta un iespēju robežās?

Ai, jā! Man patīk skatīties animācijas filmas, es jau esmu tāds parasts naivs skatītājs un mani ir ļoti viegli iejūsmināt. Tagad, kad esmu pati izveidojusi animācijas filmu, es varu daudz vairāk novērtēt to darbu, kas tajā ir ieguldīts. Ļoti labi atceros, kā septiņdesmitajos gados jauna, smalka sieviete sēdēja Latvijas Televīzijas studijā un stāstīja, ka filmā viena sekunde ir divdesmit četri kadri. Tā jaunā, smalkā sieviete bija Roze Stiebra. Tas, ka animācija prasa daudz darba, tas man ir sēdējis smadzenēs jau visu laiku. Manā bērnībā animācijas filmas bija ļoti tēlainas, sākot ar Stiebras filmām – Raiņa dzejoļu ekranizāciju un brīnišķīgo Zaķīšu pirtiņu, turpinot ar Arnolda Burova leļļu filmām Bimini un Vanadziņš, tās gan bija mazliet baisas, mazliet skumjas, un gribējās kaut ko jautrāku. To, savukārt, piedāvāja Krievijas animācijas, piemēram, Karlsons, kas dzīvo uz jumta vai citas. Izglītojoties kā skatītāja, protams, kā jau jebkurš cilvēks uz šīs zemeslodes esmu arī atklājusi Hajao Mijadzaki un ļoti mīlu viņa filmas, tās ir dziļas, poētiskas, vizuāli brīnišķīgas un aizraujošas. Mijadzaki ir tas, kurš dod spārnus pašam sapņot animācijas virzienā.

Tev ir kāda īpaša animācija? Lai gan, iespējams, nojaušu…

No īsmetrāžas tas ir Ezītis miglā. Tā ir spēcīga bērnības atmiņa – neskatoties uz to, ka, būdams bērns, skaties to, ko visi sauc par multeni, vienlaikus ir arī dziļš garīgs piedzīvojums. Par to es esmu Noršteinam ļoti pateicīga. Savukārt, ja no pilnmetrāžas filmām, tad man ir jādomā, kura no Mijadzaki multfilmām.

Ik dzimšanas dienu tu skaties Jurija Noršteina Ezīti miglā, sakot, ka tad tā ir izdevusies dzimšanas diena, un visiem no filmas komandas bija jāatbild uz jautājumu – kas ir viņu mīļākais brīdis šajā animācijā. Kas ir tavs mīļākais brīdis?

Jā. Biežāk gan nedrīkst skatīties. Tikai vienu reizi gadā.

Mans mīļākais brīdis ir, kad ezītis iet ar koka nūjiņu rokā, kurai galā ir uzsēdies jāņtārpiņš, un tā šī koka nūjiņa kļūst par sveci. Ezītis tuvojas ozolam, un skan ļoti sakrāla mūzika. Ezītis iet lēnām, visa pasaule viņam apkārt izgaismojas, un tad tārpiņš aizlido. Tāds atgādinājums novērtēt dzīvē mirkli, kad viss ir skaisti un spīdoši.

"Ezītis miglā"

FOTO: publicitātes

Jo mēs, protams, nenovērtējam to, kas mums ir…

Tāpēc, ka pie labā pierod ļoti ātri. Man bieži jautā – kāpēc tu taisi filmu par pagātni? Tā nav filma tikai par pagātni. Paskatieties uz Baltkrieviju, viņi ir tur, kur mēs bijām pirms trīsdesmit gadiem. Mums vajadzētu novērtēt to, kas mums ir, un, manuprāt, tajā laikā, kurā mēs dzīvojam, mēs neprotam izvērtēt sekas un sakarības šī brīža politikai, šī brīža stāvoklim. Mēs nezinām, kā tas viss savijas kopā pasaules politiskajā kontekstā. Tagad, ar laika atstarpi, paskatoties uz to, kā mēs šo brīvību izcīnījām, mums ir iespēja redzēt, salīdzināt un, galvenais, novērtēt.

Ārkārtas situācijas sākumā tu tviterī ierakstīji: “Ja vēl kādam trūkst mierinājuma šajās izolēšanās dienās – varēja būt sliktāk. Varēja, piemēram, būt 1989. gada augusta otrā puse.” Vai ar to domāji, ka tas būtu šķērslis veidot Baltijas ceļu?

Tieši tā. Iedomājies, nebūtu ļauts sadoties rokās, nebūtu ļauts pulcēties. Baltijas ceļš nevarētu notikt pandēmijas laikā. Tas arī ir viens no tiem skaistajiem iemesliem, kāpēc es pasaulei gribēju atgādināt par mums. Redziet, skatieties, kā Baltija miermīlīgā ceļā atrisināja konfliktu ar pasaulē varenāko militāro valsti. Ja PSRS būtu izdomājusi šaut uz baltiešiem, mums nebūtu ieroču, ar ko pretoties. Mums palaimējās, ka tajā vēsturiskajā periodā, ar miermīlīgu demonstrāciju, kurā cilvēki sadevās rokās, pliki un bez bisēm, mūs ieraudzīja. Tādi ir demokrātijas pirmsākumi pie mums. Tāpēc man šķita mazliet smieklīgi paskatīties uz to no perspektīvas, ja šis būtu noticis tad, kad nevarēja sadoties rokās un nevienam pieskarties.

Kaimiņus tas gluži neattur…

…un cilvēki iet un protestē! Es viņus apbrīnoju. Joprojām ir desmitiem tūkstoši, kuri iet un protestē, tāpēc man ir svarīgi, ka mēs viņiem nemitīgi izsakām savu atbalstu. Atceros, kā mēs toreiz sēdējām un skaitījām balsis no ārzemēm, kurš ārlietu ministrs kurā brīdī mums izteica atbalstu. Tas deva ticību tam, ka neesi viens, ka neesi pamests. Bet, protams, autoritārie režīmi šo gadu laikā ir mācījušies un pasaule vairs nav tāda, kāda tā bija toreiz. Tagad autoritārie režīmi daudz ko ir sapratuši un zina, kā rīkoties, tāpēc tas lūzuma punkts Baltkrievijā, manuprāt, ir saistīts ar to, kādi ir šie Omon spēki un kas viņiem ir kabatās. Tikko viņi mainīs savu pozīciju, vienam diktatoram vairs varas nav. Mani Baltkrievija patlaban ļoti satrauc.

Tā ir sagadīšanās, ka tev šodien mugurā ir krekls ar uzrakstu “Make Orwell Fiction Again”?

Man ir vairāki krekli ar politiskiem vēstījumiem, un tad domāju – kuru kurai intervijai vilkt. Turklāt Orvela darbi bija fantastiski iespaidi astoņdesmito gadu beigās. Tas bija pārsteigums, ka rakstnieks Anglijā, jau cik gadus atpakaļ, tik esenciāli ir sapratis kaut ko par mums. Viņš, protams, nedomāja tik daudz par Padomju Savienību, vairāk gan par Lielbritānijas sociāldemokrātu partiju un tur notiekošo, taču ir apbrīnojams viņa darbu skaudrums un tēlainība un kā tas var trāpīt aprakstā par to, kas ir dzīve Padomju Savienībā.

Vai vari ieskicēt padomju cilvēka portretu tolaik un kas no tā mūsu sabiedrībā ir iestidzis vēl joprojām?

Padomju cilvēks ir tāda interesanta konstrukcija. Manā politiskajā definīcijā padomju cilvēks ir tas cilvēks, kurš izvairās no atbildības, tāpēc, ka sistēma atbildēs viņa vietā, tas ir cilvēks, kurš neapstrīd sistēmas uzliktos mērķus un vienkārši tajā iekļaujas – tas, kurš ir vadāms. Otra nelaime ar padomju cilvēku ir tāda, ka viņš neredz, ka kaut kas var mainīties. Savukārt nākotnes cilvēki ir tie, kas saprot, ka var mainīt sistēmu. Varbūt, piemēram, Baltkrievijas gadījumā tas prasīs daudzus gadus, bet, skatoties uz to, kā šie cilvēki protestē un izdomā dažādas protestu formas arī tad, ja tās apspiež, arī tad, ja sit... Tā spītība uztur ticību, ka var kaut ko mainīt, ka vēl joprojām ir dzīvība.

Vai nerodas tāda kā plaisa starp cilvēkiem, kas to laiku atceras ar skumjām, un tiem, kas vēl joprojām to romantizē?

Jā, un tas ir ļoti interesanti – es nesaprotu, kā var romantizēt to laiku. Manuprāt, tas ir laiks, ko atcerēties kā daļu, kurai esam gājuši cauri, taču kāda tur varbūt nostalģija pēc šiem laikiem? Tajā bija tik daudz nevienlīdzības, un man nepatīk nevienlīdzība!

Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži ir vienlīdzīgāki par citiem?

To mēs Padomju Savienībā ļoti izjutām.

Ir kāds viens vārds, kas visspēcīgāk raksturo režīmu, kurā esi augusi?

Pagātne, un no tās mēs aizejam.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO