FOTO: Publicitātes foto

Būvvēstures pētnieki mūrus datē ar 14. gadsimtu. Tos vācu meistaru vadībā cēluši vietējie iedzīvotāji, portālam "TVNET" pavēstīja Valmieras pilsētas pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.

“Šobrīd mēs stāvam Valmieras pils pirmsākumos, Valmieras sākumā 14. gadsimtā. Te redzam deguma joslu. Visticamāk, dedzināti zari, pils būvniecību sākot ar meža izciršanu. Esam paņēmuši ogļu un putekšņu paraugus, lai noskaidrotu, kad un kāds mežs te audzis. Pili cēla vietējais darbaspēks – Valmieras apkārtnē dzīvojošie latgaļi – vācu meistaru vadībā, jo šī bijusi Vācu ordeņa Livonijas atzara pils. Atrodot latgaļiem raksturīgu vairogaproci un vainaga piekariņus, kas, visticamāk, kaut kur strādājot aizķērās un noplīsa, veicot smagu darbu, guvām apliecinājumu teikā vēstītajam – pils celtniecībā strādāja gan vīrieši, gan sievietes,” tā par vērtīgākajiem atradumiem stāsta arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Dr. Hist. Rūdolfs Brūzis, nodrošinot arheoloģiskās uzraudzības darbus Valmieras Kultūrvides centra būvniecības laikā, kas sākusies, būvniekiem strādājot kopā ar arheologu komandu.

FOTO: 14. GADSIMTA LIECĪBAS VALMIERAS PILSDRUPĀS

Pils Z daļā, kur bijis iekšpagalms, arheoloģiskie izrakumi Latvijas vēstures institūta arheoloģes, Dr. Hist. Tatjanas Bergas vadībā veikti 2018. gadā. Šobrīd arheologiem ir iespēja gadsimtiem senajās dzīlēs ienirt vēl par 70 cm dziļāk. Turklāt ļoti vērtīgi, ka izpētei pieejama salīdzinoši plaša teritorija, kas ļauj saskatīt kopsakarības starp dažādiem gadsimtiem.

“Būvvēstures pētnieki mūrus datē ar 14. gadsimtu. Tos vācu meistaru vadībā cēla vietējie iedzīvotāji. Teikā minēts, ka darbu laikā sievietēm ļauts dēlus zīdīt divas reizes, bet meitas – vienu reizi dienā. Vainags, kā piekariņus atradām, visdrīzāk tika izmantots kā matu lente, lai strādājot tos saturētu kopā,” stāsta R.Brūzis. “Par zvārgulīšiem pie vainagiem varam lasīt teikās. Visdrīzāk to uzdevums bija pasargāt no ļauniem gariem. Skaņa rada vilni, tādu kā auru, kas pasargā,” stāsta Valmieras muzeja Krājumu nodaļas vadītāja Indra Vīlistere.

Katrs atradums ir ļoti vērtīgs, jo tajā ir stāsts. “Šīs ir māla poda lauskas. Tepat arī gatavoja, ēda. Redzam viļņotu ornamentu gar malu. Analizējot iekšpusē esošo piedegumu, noskaidrosim, kāds ēdiens šajā podā tika gatavots. Un šī ir vaļņu jeb āķu bises lode. Ap pili bija sarggalerija un šaujamlūkas. Augšā lēja lodes. Izņemot to no veidnes, ir jānokniebj asara, citādi ir risks, ka lode iesprūstu stobrā un pulvera sprādziens traumētu pašu šāvēju. Šeit var redzēt, ka asara nav pilnīgi nokniebta. Iespējams, bijusi liela steiga. Šī ir smaga lode, ko var izšaut no smaga ieroča. To nevar pārnēsāt, tāpēc tas tika iestiprināts pils mūrī izbūvētajā šaujamlūkā, lai šāviena radītās inerces dēļ pats šāvējs neaizietu pa gaisu,” skaidro R.Brūzis.

Nazītis – visdrīzāk no 17. gadsimta, krāsns podiņa lauska – 16. gadsimts, 1814. gada divkapeika, par ko varēja nopirkt krietna lieluma miltu maisu, tādējādi monētas pazušana visdrīzāk bija liels zaudējums, eliksīra un ziedes trauciņi no Vecās aptiekas laikiem, austere, jo viduslaikos nevienas nopietnas dzīres bez tām nenotika, bija uzskats – ja tās neliekat galdā, neesat augstmanis. No austerēm veidoja arī perlamutra pogas.

Izpētes darbi vēl turpinās. Pēc tam atradumus Valmieras muzejā varēs apskatīt ikviens interesents. “Ar atradumu vien nepietiek, pēc tam tas nopietni jāanalizē, jāatjauno, ja iespējams. Valmierā karu laikā daudz kas tika nodedzināts, bet daudz brīnumu ir vēl zem zemes. Katrs atradums ir īpašs gan kā veselums, gan palīdzot saskatīt kopainu. Piemēram, šie stāsta par laiku, kad Vidzemes latgaļi te bija kopā ar vāciešiem – arheoloģiskie pierādījumi šim laikam ir reti, tāpēc katrs atradums liek aizrauties elpai,” stāsta I.Vīlistere.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO