Padomju okupācijas gados pēc Otrā pasaules kara profesionālās tekstilmākslas skolas attīstību būtiski stimulēja Tekstilmākslas nodaļas dibināšana Latvijas Mākslas akadēmijā 1961. gadā, kas līdz pat šodienai māksliniekiem nodrošina augstākās profesionālās izglītības iegūšanas iespējas. Īpaša loma bija tās dibinātājam un ilggadējam vadītājam, profesoram Rūdolfam Heimrātam (1926–1992). Tieši viņa vadībā attīstījās dažādi tekstilmākslas izteiksmes virzieni, tika izmēģinātas atšķirīgas tehnikas un materiāli, pētīts tautas mākslas mantojums, pasaules mākslas vēstures vērtības un pieejamās aktualitātes pasaulē (sevišķi franču un poļu skola), tika austi lielformāta figurāli gobelēni un radīti telpiski avangarda rakstura risinājumi. Šogad aprit 60 gadi kopš nodaļas dibināšanas, un to beiguši vairāk nekā 300 mākslinieku. Daļa no tiem aktīvi darbojas radošajā profesijā Latvijā un pasaulē.
Konceptuāli izstāde iedalīta divās daļās: vēsturiskajā (jeb tradicionālajā) un laikmetīgajā. Atsevišķā zālē skatāmi ievērojamās mākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres īpašie veltījumi Spānijai – darbi “Korrida”, “Pakāpieni” un koronetes – veltījums izcilajam spāņu māksliniekam Žuanam Miro (“Miró I, II”). Kaut gan māksliniece nekad dzīvē Spānijā nav bijusi, dziļi sirdī viņa vienmēr glabājusi mīlestību pret Spānijas mākslu un kultūru.
Izstādes vēsturiskā sadaļa veidota ar domu akcentēt dažus galvenos sižetiskās ietekmes aspektus, kam bijusi nozīmīga loma tekstilmākslas attīstībā 20. gadsimta 60.–80.gados un 90. gadu sākumā, kā arī izcilākos autorus. Tās ir latviešu tradīcijas – Dziesmu un deju svētki, tautas māksla un tautas tērpi (Rūdolfs Heimrāts, Pēteris Sidars), tautas svētki – Līgo svētku tradīcijas (Aija Baumane), Latvijas dabas skaistums – Baltijas jūra un Latvijas lauku ainava (Egils Rozenbergs, Inga Skujiņa), ceļojumu, dažādu vēsturisko posmu, skolu un kultūru mijiedarbības ietekmes (Rūdolfs Heimrāts, Edīte Pauls-Vīgnere, Aina Muze, Lilita Postaža).
Izvēlētās lielformāta tekstilkompozīcijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “zelta fonda” ir Rūdolfa Heimrāta un viņa skolnieku darbi. Kaut gan gobelēns bija to gadu galvenā izpildījuma tehnika, paralēli attīstījās dažādas autortehnikas, šķiedru māksla, tekstilmozaīkas, filcējumi utt. Tekstilmāksla aktīvi ienāca ne tikai izstāžu zālēs, bet arī sabiedriskajos interjeros un guva plašu popularitāti tautā, jo tā mākslinieciskajā izteiksmē bija brīvāka un nebija pakļauta tādam ideoloģiskam spiedienam kā tēlotāja māksla. Nepārprotami būtiski aspekti jomas attīstībā bija pašu mākslinieku ieinteresētība, radošums, izstāžu aktivitātes un, protams, muzeju atbalsts.
Laikmetīgās tekstilmākslas reprezentācijai kā robežšķirtne izvēlēta Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gadā un Latvijas atgriešanās Eiropā, kas pavēra ceļu izaicinājumiem – jauninājumiem un eksperimentiem nozarē. Robežu atvēršanās, kas veicināja mākslinieku ceļošanas iespējas, tomēr gāja kopsolī ar ekonomiskajām problēmām, kuras lielā mērā ietekmēja tekstilmākslas attīstību. Samazinājās darbu izmēri, un tradicionālā gobelēna tehnika pakāpeniski zaudēja vadošās pozīcijas. Paralēli klasiskajam ienāca digitālais gobelēns (kas kļuva iecienīts tieši jaunās paaudzes vidū) un citas tehniskas iespējas. Radās konceptuāla rakstura darbi, mainījās sižeta prioritātes, plašu atbalstu guva šķiedru māksla (t. sk. papīrs, metāla šķiedra, dažādi sakausējumi, laminējumi u.c.), recycling procesi, pamazām atdzima interese par rokdarbu tehniku izmantošanu tekstilmākslā citā – laikmetīgā griezumā. Pēdējos gados arvien aktuālāka kļūst tendence uz laikmetīgu komunikāciju ar sabiedrību, tāpēc izstāžu zālēs ienāk interaktīvais tekstils, videotekstils, vērojama vairāku žanru saplūšana un pavisam jaunās parādības – “gudrie audumi” un elektroniskais tekstils.